Kāpēc saldums no pašu bietēm maksā dārgāk

Saeimas galīgajā lasījumā akceptējusi grozījumus likumā "Par cukuru"

Grozījumi nosaka, ka turpmāk katru gadu būs noteiktas cukura ražošanas kvotas. Tas nozīmē, ka tiks reglamentēta cukura ražošana un cukurbiešu audzēšana. Par pamatu kvotu aprēķinam ņems iekšējā tirgus patēriņu — 65 000 tonnu cukura, bet par izejas gadu — 1998., kad Latvijā vēl darbojās trīs cukurfabrikas. Šādi kvotas dalītas tādēļ, lai neciestu pašlaik maksātnespējīgās Jēkabpils cukurfabrikas biešu audzētāji. Zemniekiem kvotu noteiks 85 procentu apmērā no 1998. gadā nodotajām cukurbietēm, un to piešķirs, sākot no 25 izaudzētajām tonnām. Kvotas būs pērkamas un pārdodamas. Tie zemnieki, kas dažādu iemeslu dēļ vairs nevēlēsies nodarboties ar cukurbiešu audzēšanu, varēs savas audzēšanas kvotas brīvi pārdot.

Zemnieki ik gadu jau februārī slēdz līgumus ar cukurfabrikām, tāpēc ir svarīgi pēc iespējas agrāk pieņemt kvotēšanas noteikumus, lai cukurbiešu audzētāji varētu plānot veicamā darba apjomus un uzzināt cukurbiešu iepirkšanas noteikumus un ražas piegādes daudzumu šim gadam. Lai novērstu iespējamo interešu konfliktu, šogad kvotas, visticamāk, dalīs Zemkopības ministrija un apstiprinās Ministru kabinets. Tiklīdz Valsts prezidente izsludinās likuma "Par cukuru" stāšanos spēkā, Ministru kabinets varēs akceptēt Zemkopības ministrijas iesniegto projektu par cukura ražošanas kvotām.

Cukuru, ko ražošanas uzņēmums attiecīgā gada laikā saražojis virs noteiktās kvotas, nevarēs pārdot valsts iekšējā tirgū, tas jāeksportē vai arī jāuzglabā un nākamajā gadā jārealizē Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Valsts cukura ražošanas un patēriņa gada bilanci katru gadu līdz 1. martam apstiprinās valdība. Grozījumos norādīts, ka Latvijā ražoto cukuru varēs pārdot mazumtirdzniecībā tikai rūpnieciski fasētu un ne vairāk kā 10 kilogramus vienā fasējumā. Uz iepakojuma jābūt norādei par cukura ražotāju un fasētāju.

Cerams, ka likumā "Par cukuru" izdarītie grozījumi veicinās ilglaicīgu cukura tirgus sakārtošanu, tādējādi tiks sabalansēta cukurbiešu audzēšana ar cukura ražošanu un pārdošanu. Jāatzīmē, ka jau 1998. gadā saražotais cukurs nodrošināja Latvijas iekšējā tirgus patēriņu, bet pagājušajā gadā bija sarežģījumi ar saražotā cukura realizāciju. Būtiski, ka kopš 10. janvāra viena persona valstī nevar ievest vairāk kā trīs kilogramus cukura. Šāds noteikums bija nepieciešams tādēļ, ka pirms tā pieņemšanas notika legāla kontrabanda — no Igaunijas katrs iedzīvotājs drīkstēja valstī ievest cukuru 15 latu vērtībā. Bet Igaunijā cukurs ir krietni lētāks nekā pie mums.

Cukura pārstrādes sezona pabeigta gan Jelgavas, gan Liepājas cukurfabrikā. Liepājas cukurfabrika pērn pārstrādei iepirkusi 175 tūkstošus tonnu biešu, saražojusi ap 24 tūkstošiem tonnu cukura (1998. gadā — 20 tūkstošus tonnu). Arī jelgavnieki pārstrādājuši vairāk biešu, nekā bija plānots. Abiem uzņēmumiem aizvadītajā pārstrādes sezonā bija papildu slodze, jo tika slēgta Jēkabpils cukurfabrika. Jelgavas rūpnīca no Jēkabpils zonas biešu audzētājiem pēc līgumu pārslēgšanas pieņēmusi apmēram 12 tūkstošus tonnu biešu, liepājnieki — 5413 tonnas. Sākotnēji šie piegādes apjomi bija paredzēti lielāki, taču vairāki zemnieki atteikuši piegādi, minot iemeslu, ka bietes izbarojuši lopiem vai izlēmuši saņemt valsts piedāvātās subsīdijas. Nozares speciālisti atzīst, ka cukurbiešu pārstrāde ir nerentabla, ja tā turpinās vēl janvārī. Sezona būtu jābeidz daudz agrāk. Turklāt aizvadītajā gadā bietes pastiprināti bojājās. Kopumā saldo sakņu raža samazinājusies par 145,5 tūkstošiem tonnu, bet ražība — par 83 centneriem no hektāra. Rudenī palika nenovākti 2700 hektāri biešu lauku, bet 14 900 tonnas paredzēja izmantot lopbarībai.

1999. gadā Jelgavas cukurfabrika un Liepājas cukurfabrika pārstrādāja 425 600 tonnas cukurbiešu un ieguva 59 000 tonnu cukura. Saražotais cukura daudzums salīdzinājumā ar 1998. gadu samazinājies tikai par 1700 tonnām.

Samērā slikti veicas ar cukura realizāciju. Savukārt tas nozīmē, ka pārstrādātāji nespēj laikā norēķināties ar zemniekiem. Janvārī uzņēmumi centās norēķināties ar firmām, kas zemniekiem kreditēja sēklas un minerālmēslu iegādi.

Ir prognozes, ka pēc 1999. gada cukura patēriņa varētu būt apmēram 12 000 tonnu cukura pārpalikuma. Pašlaik tiek meklēti risinājumi, kā iztirgot aizvadītajā gadā saražoto un nepārdoto cukuru. Stingras politikas rezultātā Zemkopības ministrija pagājušajā gadā ierobežojusi cukura importa licenču izsniegšanu pārstrādes vajadzībām. Tā, piemēram, 1998. gadā tika atļauts pārstrādei ievest 19 800 tonnu cukura, bet 1999. gadā — 1990 tonnas. Turklāt pērn atļauts ievest 66 tonnas cukura specifiskām vajadzībām un 52,3 tonnas sortimentālā cukura brīvai tirdzniecībai. Netika atļauts ievest parasto cukuru brīvai tirdzniecībai, kā arī jēlcukuru.

Pēdējā laikā pamatotas bažas par dārgo Latvijas cukuru izteikuši vairāki lielākie cukura patērētāji — saldumu ražotāji. Nav noslēpums, ka Latvijas saldumu ražotājus izkonkurējuši Lietuvas un Igaunijas ražotāji. Igauņiem, kā zināms, nav savas cukurrūpniecības, tāpēc tur tiek izmantots subsidētais Eiropas Savienības valstu cukurs aptuveni par 180 ASV dolāriem tonnā. Latvijā cukura tonna maksā gandrīz trīs reizes dārgāk — Ls 305.

Jāatzīmē, ka likumā "Par cukuru" noteikts, ka produkcijas ražošanai Latvijas tirgum drīkst izmantot tikai vietējo cukuru. Lietuvieši savu tirgu aizsargā ar akcīzes nodokli — 1 litu par kilogramu cukura. Lietuvieši, eksportējot preci uz Latviju, saņem piemaksu akcīzes nodokļa vērtībā.

Pašlaik Zemkopības ministrijā tiek apsvērtas cukura nozares atbalsta iespējas. Gaidāms, ka šo problēmu būs visai grūti atrisināt. Zemkopības ministrs Aigars Kalvītis paskaidroja, ka šim nolūkam ir nepieciešamas finanses un politiska izšķiršanās par kompensējošu subsīdiju ieviešanu valstī:

— Pašlaik Zemkopības ministrijas budžetā nav šādu brīvu līdzekļu, noteikta summa atvēlēta "Sapard" līdzfinansējumam, tāpēc nevaram atrast lieku pusotru miljonu latu, lai palīdzētu pārstrādes rūpniecībai. Iespējams, ka gada vidū būs valsts budžeta grozījumi. Ja budžets tiks veiksmīgi pildīts, tad šo jautājumu varētu izlemt valdībā. Mēs ierosināsim šādu priekšlikumu Ministru kabinetam. Problēmas risinājumā ir divas iespējas — veidot šo kompensējošo subsīdiju mehānismu vai izveidot akcīzes nodokļa sistēmu, speciālo budžetu, kurā būtu finansiālie uzkrājumi.

Dagnija Muceniece — "Latvijas Vēstnesim"