Attieksme pret valodu ir attieksme pret savu identitāti

Vakar, 19.aprīlī, Latvijā svinīgi tika atklāts Eiropas Valodu gads

Vakar, 19.aprīlī, Latvijas Universitātes aulā, atklājot Eiropas Valodu gadu: Eiropas Valodu gada Nacionālās komitejas koordinatore Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete un Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Godinot ikvienu valodu kā nozīmīgu visas cilvēces kultūras bagātību vakar, 19.aprīlī, Latvijas Universitātes aulā svinīgi tika atklāts Eiropas Valodu gads.

Lai ikvienā cilvēkā modinātu sapratni, ka valodu daudzveidība ir liela un sargājama vērtība un valodu prasme — katra cilvēka bagātība, Eiropas Padome un Eiropas Savienība ar UNESCO atbalstu 2001.gadu izsludinājušas par Eiropas Valodu gadu. Tajā piedalās 45 Eiropas Padomes dalībvalstis un citas valstis, kas ratificējušas Eiropas Kultūras konvenciju. Eiropas Valodu gada atklāšanas ceremonija 19.februārī notika Lundā. Tika formulēti Valodu gada kopīgie uzdevumi — apzināties Eiropas lingvistisko bagātību un veicināt visu valodu aizsardzību un attīstību, vairot iedzīvotāju interesi par dažādām valodām un kultūrām, rosināt visus eiropiešus mācīties arī mazāk izplatītās valodas un atbalstīt mūžizglītību valodu apguvē, lai ikviens cilvēks spētu aktīvi iesaistīties Eiropas ekonomiskajā, sociālajā un kultūras dzīvē.

Arī Latvija pilnskanīgi iekļāvusies Eiropas Valodu gada norisēs. Tā svinīgā atklāšana notika 19.aprīlī Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Sarīkojuma dalībniekus uzrunāja Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga un Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns. Tika nolasīta Eiropas Padomes ģenerālsekretāra Valtera Švimmera apsveikuma vēstule. Svētkus kuplināja Latvijas Universitātes kora “Juventus” koncerts. Programmu vadīja Eiropas Valodu gada nacionālās komitejas koordinatore Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete un nacionālās komitejas loceklis Ventspils Augstskolas asociētais profesors Jānis Sīlis.

20. un 21. aprīlī Rīgā notiks starptautiska konference “Mazās valodas 21.gadsimta Eiropā”, kas Latvijā būs centrālais Eiropas Valodu gada pasākums.

“LV” informācija

Vakar, 19.aprīlī: ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Dzintars Ābiķis; Valsts prezidentes padomnieks tautību jautājumos Oļģerts Tipāns, kultūras ministre Karina Pētersone…

…Ilmārs Geige (centrā) un izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns, rakstnieki Jānis Rokpelnis un Pēteris Zirnītis

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Uzruna Eiropas Valodu gada atklāšanā Rīgā, LU Lielajā aulā, 2001.gada 19. aprīlī

Ekselences! Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Mēs esam šeit sapulcējušies, lai atklātu Eiropas Valodu gadu Latvijā.Valodas, valodu jautājumi ir svarīgi ne tikai mūsu tautai, bet arī citām Eiropas un pasaules tautām, tāpēc Valodu gada izsludināšana ir likumsakarīga un apsveicama.

Ar valodu bērns sevi piesaka pasaulei, pauž tai savu interesi un izbrīnu, apmierinātību un neapmierinātību. Caur valodu cilvēks iepazīst pasauli un iepazīst sevi tajā. Iesākumā bija vārds, un vārds ir tas, ar ko cilvēks atvadās no šīs pasaules. Vārdi izskan dažādās valodās un izloksnēs, tiek pierakstīti un lasīti dažādās zīmju sistēmās, tie ir gan matemātiski precīzi, gan poētiski daudznozīmīgi. Cilvēka valoda ir viņa vizītkarte, kas ļauj spriest par viņa etnisko izcelsmi, vecumu, izglītību, nodarbošanos un dzīves pieredzi. Valoda ir cilvēka personības atspulgs.

Valoda ir cilvēka identitātes elements, apliecinot viņa piederību kādai etniskai, sociālai vai pat vecuma grupai. Attieksme pret valodu ir attieksme pret savu identitāti: mēs ar to lepojamies, esam pret to vienaldzīgi, vai varbūt dažreiz kaunamies par to. Rīgā, kuras astoņsimtgadi mēs šogad atzīmēsim, latviešu valoda kā saimniece ienāca tikai pirms 82 gadiem. Starp mūsu senčiem bija tādi, kuri par savu valodu kaunējās un labāk pārgāja tābrīža kungu valodā — vācu, krievu, zviedru. Viņi pazuda mūsu tautai, bet tādu, par laimi, nebija vairums.

Lielais vairums cauri gadsimtiem saglabāja sava tēva un mātes valodu un, kā mēs šodien teiktu, kopjot savu latvisko identitāti, nodeva to saviem pēctečiem.

Latviešu valoda — tā ir milzu bagātība, ko esam mantojuši. Latviešu valoda — tā ir milzu atbildība — kopt un saudzēt šo mantojumu, nododot to nākamajām paaudzēm.

Vēsturiskais laiks nav bijis īpaši saudzīgs pret baltu valodām, kuru kādreizējais areāls daudzkārt pārsniedz Latvijas un Lietuvas teritoriju — divu pēdējo izdzīvojušo baltu valodu mītnes vietu. Valodai līdzīgi kā katrai dzīvai radībai ir jāizcīna un jāaizstāv sava vieta zem saules. 21. gadsimtā valodas vairs neiet bojā tik daudz no uguns un zobena, tos nomainījis ekonomiskais un politiskais spiediens. Un teiktais par draudiem valodai nebūt neattiecas tikai uz latviešu valodu: pat tās valodas, kurās runā desmitiem miljonu cilvēku, šodien nereti sastopas ar nopietnām problēmām. Pie tām varam pieskaitīt globalizāciju: procesu, kuru var slavēt vai pelt, bet kurš norisinās neatkarīgi no mūsu attieksmes pret to. Intensīva dažādu kultūru mijiedarbība, dažu valodu dominēšana starptautiskajā saziņā ir globalizācijas procesa iezīmes. Neprast uz to atbildēt nozīmē neatgriezeniski zaudēt. Ir izskanējuši vērtējumi, ka šī gadsimta laikā pasaulē lietoto valodu skaits varētu samazināties divkārt.

Pirms vairāk nekā simt gadiem latviešu kultūras darbiniekiem nācās ļoti nopietni aizstāvēt uzskatu, ka latviešu valoda ir pietiekami bagāta, lai to varētu lietot ne tikai sadzīvē, bet arī zinātnē, filosofijā, mākslā, visās iespējamās sadzīves sfērās. Mums jāpateicas Kronvaldu Atim, Krišjānim Valdemāram, Jānim Rainim un daudziem citiem par jaunu vārdu darināšanu, kas ļāva dzīvē pierādīt mūsu valodas spēju būt mūsdienīgai un pietiekamai visiem dzīves gadījumiem. Es domāju, ka arī šodien mums ir vajadzīgi jauni gudri un apņēmīgi ļaudis, kas uzmanītu un rūpētos par to, lai mūsu valoda netiktu izstumta no kādas dzīves sfēras.

“Cik stipra būs mūsu valoda, tik stipri būsim mēs paši,” — rakstīja Juris Alunāns. Mums tiešām ir vajadzīga stingra un noteikta valodas politika, kas ļautu apmierināt tās vajadzības, ko šodien prasa mūsu valoda. Tas nozīmē gan veltīt vairāk uzmanības latviešu valodas skolotāju sagatavošanai un viņu darba apstākļu uzlabošanai, gan ar latviešu valodas attīstību saistītu iestāžu darba labāku saskaņošanu, gan pietiekamu finansējumu dažādu vārdnīcu izdošanai un darbiem latviešu valodas ieviešanā datortehnikā, gan vēl daudz ko citu.

Mēs vēlamies integrēt Latvijas sabiedrību, kurā gandrīz katrs piektais latviski neprot. Tas ir vēl viens šī gadsimta izaicinājums mūsu tautai, mūsu valodai, kas prasa pārdomātu un konsekventu rīcību, vispirms jau pašu latviešu attieksmē pret savu valodu. Tikai tad, ja mēs paši savu valodu kopsim un cienīsim, mēs varēsim to sagaidīt arī no citiem.

Mūsdienu pasaulē vairums iedzīvotāju bez dzimtās prot vēl vismaz vienu valodu, bet daudzi — pat divas, un ir arī tādi, kas zina trīs, četras, piecas un vairāk. Ir pierādīts, ka valodu mācīšanās labvēlīgi ietekmē arī cilvēka prāta spējas. Protams, ir svarīgi gādāt, lai šī apmācība būtu pilnvērtīga. Mana personīgā pieredze ļauj teikt, ka labi apgūtas svešvalodas ne tikai paver durvis uz citām kultūrām un paplašina darba iespējas, bet arī ļauj labāk ieskatīties dzimtajā valodā un to novērtēt.

Latvija, vērtējot pēc teritorijas un iedzīvotāju skaita, nav liela valsts. Tomēr valsts lielumu šodien nenosaka tikai tās platība un iedzīvotāju daudzums. Mūsu bagātība ir mūsu kultūra, un šai ziņā mēs neesam ne par matu nabagāki par citām mūsu kontinenta valstīm. Es gribu novēlēt, lai Eiropas Valodu gads tiktu izmantots kā iespēja vērīgāk ielūkoties Eiropas tautu valodas bagātībās. Es gribu novēlēt labāk apzināties, kāda vērtība ir mūsu dzimtā valoda, un visiem padomāt, kā to varam stiprināt.

Pasludinu Eiropas Valodu gadu Latvijā par atklātu.