Ministru prezidents:

— ikmēneša preses konferencē vakar, 19. aprīlī

— Aktualitāšu ir daudz, bet es gribētu minēt tikai svarīgāko. Tās ir diskusijas, kas saistītas ar šā gada budžeta grozījumiem. Pagājušajā otrdienā valdības sēdē mēs šo jautājumu skatījām, un parādījās virkne akūtu problēmu. Bija arī vairāki jautājumi, kas prasīja papildu informāciju, tāpēc tie atlikti uz vēlāku laiku.

Nedaudz ir mainījusies budžeta prognoze, iekšzemes kopprodukta pieauguma prognoze. Ir jautājums, vai visus līdzekļus mēs novirzām budžeta dzēšanai vai tomēr ir tādas pozīcijas, kuras jāfinansē no šīs naudas. Vairākas ministrijas ir nākušas klajā ar priekšlikumu palielināt pašu ministriju ieņēmumus un līdz ar to palielināt izdevumus. Atsevišķos gadījumos mēs šiem priekšlikumiem esam piekrituši. Situācija ir līdzīga tai, kuru es prognozēju, apstiprinot pagājušā gada budžetu. Apstiprinot budžetu, ministrijas cenšas uzrādīt pēc iespējas mazākus pašu ieņēmumus, mēģinot panākt pēc iespējas lielākas naudas summas no budžeta. Tad, kad sākas kārtējais finansu gads, saka: ir noticis brīnums, mūsu pašu ieņēmumi ir cēlušies. Tādā veidā tiek mēģināts audzēt budžetu.

Ir arī virkne objektīvu nepieciešamību. Piemēram, Iekšlietu ministrija pieprasīja papildu resursus, lai apmaksātu advokāta pakalpojumus nepilngadīgajiem, kas ir nonākuši Iekšlietu ministrijas, tiesas vai prokuratūras redzeslokā. Saskaņā ar likumu nepilngadīgajiem ir vajadzīga advokāta klātbūtne katrā nopratināšanā. Summa, kas tika pieprasīta, bija vairāk nekā 60000 latu. Valdība piekrita, ka ministrijai šādi līdzekļi ir jāpiešķir. Šā gada budžeta grozījumos tika ielikti arī tie finansu līdzekļi, kurus mēs esam samaksājuši no Privatizācijas fonda. Pasaules banka un Starptautiskais valūtas fonds šos izdevumus mums ieskaitīs budžeta deficītā.

Viena no svarīgākajām pozīcijām ir tautas skaitīšana zemkopībā. Tiks saskaitītas visas saimniecības — cilvēki, tehniskās iekārtas, mājlopi. Tas ir ļoti nepieciešams “Sapard” programmas īstenošanas laikā, jo no mums tiek prasīta precīza statistika. Pēdējo reizi tautas skaitīšana zemkopībā ir notikusi vēl kolhozu laikos, 1974. gadā.

Mēs nopietni diskutējām arī par tā saukto nepārejošo naudu. Tā ir nauda, kuru tomēr vajadzētu pārcelt uz šā gada budžetu. Piemēram, Mākslas akadēmijā gada beigās studenti iemaksāja savu naudu, bet reizē ar finansu gada beigām šī nauda paliek iepriekšējā gada budžetā un augstskolas nespēj ar šo naudu rīkoties. Mēs pieņēmām lēmumu, ka šie studentu līdzdalības maksājumi pāriet šā gada budžetā. Nedaudz labāk, nekā plānots, ir klājies dažādām kultūras iestādēm, īpaši muzejiem. To pašieņēmumi ir izrādījušies lielāki, nekā bija paredzēts budžetā. Šī nauda ir 85000 latu, kas muzejiem ir liela nauda. Arī šo naudu mēs ieskaitīsim šā gada budžetā. Kultūras iestādēs atšķirībā no ministrijām šie pašieņēmumi ir tiešā veidā saistīti ar šo kultūras institūciju pašiniciatīvu.

Ļoti nopietni turpinās darbs pie nākamā gada budžeta, mēs piektdien turpināsim valdības sēdi, kuru pārtraucām otrdien. Piektdien izskatīsim visu ministriju bāzes izdevumus, pētīsim visas programmas. Šos bāzes izdevumus vēl pilnībā neakceptēsim, jo pašreiz vairāk nekā 100 valsts finansētās programmas un institūcijas ir pakļautas nopietnai pārbaudei tā sauktā nulles budžeta kontekstā. Mums ir jāpārliecinās, ka katrs lats tiek izlietots racionāli. Vairāk nekā 40 programmas pārskata Latvijas Darba devēju konfederācija. Speciāli pieaicinājām uzņēmējus, jo viņi no biznesa viedokļa uz šīm lietām raugās citādi, un varbūt viņi var ko labu mums pateikt priekšā. Pārbaudē ir iesaistījusies arī Valsts kontrole un Latvijas Banka.

Tad Ministru prezidents atbildēja uz žurnālistu jautājumiem.

— Kāds šobrīd ir budžeta fiskālais deficīts?

— Tas ir 1,74% gan pēc mūsu rēķiniem, gan pēc Starptautiskā valūtas fonda aprēķiniem. No fiskālā deficīta gan ir paņemts nost pensiju otrā līmeņa kapitāls, jo tas aiziet nevis patēriņā, bet budžeta investīcijās.

— Kad Latvija un Krievija noslēgs līgumu par apbedījumu vietām?

— Šobrīd tiek strādāts tikai pie diviem līgumiem, kas abām pusēm ir prioritāri. Tas ir līgums par sociālo apdrošināšanu, ar kuru strādā Labklājības ministrija, un līgums par robežšķērsošanas procedūrām, kur no mūsu puses ir iesaistīta Latvijas muita. Līgums par apbedījumu vietām ir Krievijas prioritāšu sarakstā, bet šobrīd neviens pie tā vēl nestrādā.

— Kokrūpnieki iebilst pret Latvijas mežu lielo ieguldījumu celulozes rūpnīcas pamatkapitālā. Kāds ir jūsu viedoklis?

— Valdībā šis jautājums vēl nav skatīts, bet visā drīzumā mēs to darīsim. Iepriekšējās valdības, kas šo jautājumu ir skatījušas, ir iezīmējušas konkrētu mežu masīvu jeb apjomu hektāros, kas varētu tikt ieguldīts. Mana pozīcija ir tāda, ka viss Latvijas puses ieguldījums nevarētu būt mežu veidā. Katrā gadījumā, ja meži tiks ieguldīti, tad ir jābūt tā, lai vietējo mežu izstrādātāju darbs netiktu paralizēts.

— Kad valdība noņems konfidencialitātes zīmogu no šī projekta?

— Saskaņā ar likumu par valsts noslēpumu atbildīgs ir tas ministrs, kas ierosina konfidencialitāti. Līdz šim zemkopības ministri ir ierosinājuši skatīt šo jautājumu kā konfidenciālu. Manā laikā šis jautājums nav skatīts. Bet es domāju, ka ekonomiskajiem ieguvumiem, kā arī citām ar šo projektu saistītām lietām ir jābūt publiski pieejamām.

— Kā jūs vērtējat attiecīgo dienestu trauksmi par iespējamo lopu mutes un nagu sērgu Latvijā?

— Es to vērtēju ļoti pozitīvi. Tas nozīmē, ka dienesti ir gatavi rīkoties. Valsts veterinārais dienests ir rīkojies ārkārtīgi profesionāli. Un ļoti jauki, ka diagnoze laikam neapstiprināsies.

— Vai valdības stabilitāti ietekmēs “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK sadarbība ar sociāldemokrātiem Rīgas domē, kā arī “Latvijas kuģniecības” privatizācija?

— “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK jau labu brīdi sadarbojas ar sociāldemokrātiem. Man ir grūti spriest, kas notiek Rīgas domē, taču, manuprāt, tas valdības stabilitāti nekādi neietekmēs. Visi ministri strādā kā vienota komanda, nav nevajadzīgas politizācijas. “Kuģniecības” privatizācijas process ir publisks, caurspīdīgs, ir pieaicināti starptautiski eksperti. Es neredzu te nekādas briesmas valdībai.

— Kad Saeima varētu skatīt likumprojektu par administratīvi teritoriālo reformu?

— Vispirms ir jāsagaida sabiedriskās apspriešanas rezultāti, lai Krūmiņa kungs tiek galā ar visiem uzdotajiem uzdevumiem. Tas ir jāapspriež gan ar pilsētu, gan ar pagastu vadītājiem. Es domāju, ka Saeimai šis jautājums ir jāizskata pirms vasaras brīvdienām. Tas ir jautājums, kas ir ārpus valdības koalīcijas, tas ir vispārnacionāls jautājums. Tas ir ļoti svarīgi Latvijas tālākai attīstībai. Šī reforma ir nokavēta par sešiem gadiem. Mums ir jādomā par administratīvo kapacitāti kopumā, it īpaši tajā jomā, kas ir saistīta ar Eiropas Savienības pirmsstrukturālo fondu līdzekļu apguvi, kas ir simt miljoni eiro gadā. Vislielākā bīstamība ir tā, ka bez administratīvās kapacitātes šie līdzekļi varētu palikt neapgūti. Visa valsts administrācija ir vienmērīgi jāizvieto pa visu Latviju, lai iedzīvotājiem tā būtu viegli pieejama. Daudzas lietas kavējas, jo nav šīs administratīvi teritoriālās shēmas. Piemēram, labklājības ministrs nevar nākt klajā ar sagatavoto māsterplānu par veselības aprūpes tīkla izvietojuma optimizāciju. Bez skaidra valsts administratīvi teritoriālā sadalījuma ir grūti runāt par normālu attīstību, infrastruktūras projektiem. Ir jārada pašvaldībām motivācija apvienoties. Taču, manuprāt, nebūtu pareizi runāt par ārkārtējām pašvaldību vēlēšanām kopā ar Saeimas vēlēšanām.

— Vai sakarā ar šo reformu tiek skatīta arī e–pārvaldes koncepcija?

— Noteikti. Šī gada laikā internetam būtu jāpieslēdz visas skolas, bibliotēkas un pašvaldības. Drīzumā valdībā tiks skatīts jautājums par elektronisko parakstu. Tiks atrisināta cilvēka identifikācijas problēma. Piektdien valdības sēdē runāsim par identifikācijas kartēm, kurās būtu gan elektroniskais paraksts, gan dzīvesvietas reģistrācija.

Rūta Kesnere,

“LV” informācijas redaktore

— intervijā Latvijas Radio vakar, 19. aprīlī

Intervija Latvijas Radio 19. aprīļa raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons.

— Paldies visiem, kas ir rakstījuši, zvanījuši, uzdevuši jautājumus mums. Ir šeit gan vēstules, gan arī zvani; sākšu varbūt ar vēstulēm. Pirmais jautājums ir no Balviem, Gints Mačs: vai nevajadzētu ierobežot un pat aizliegt brīvu šaujamieroču plūsmu Latvijā, jo, viņaprāt, pēdējos gados kļūst arvien vieglāk iegūt šos rīkus; viņš pat esot dzirdējis, ka izstrādāts jauns ieroču likums, kas vēl vairāk atvieglo šo ieroču plūsmu.

A.Bērziņš: — Neesmu pagaidām neko dzirdējis par kādu jaunu ieroču likumu. Mana pozīcija ir, ka ieročiem ir vajadzīga ļoti stingra un cieša kontrole, jo ne velti ir tāds sakāmvārds — arī slotas kāts vienreiz gadā šauj. Es turos pie pozīcijas, ka ir ļoti nopietna veselības pārbaude jāiziet, pirms cilvēkam dod tiesības iegādāties ieroci, un cilvēks ir jāpārbauda arī attiecībā uz viņa pagātni — nedrīkst būt krimināli sodīts, tiesāts. Katrā gadījumā sabiedrībai ir jāveic maksimāli drošības pasākumi, lai norobežotu sevi no negadījumiem, kas varētu būt saistīti ar ieroču lietošanu cilvēkiem, kuri tā vai citādi nekontrolē savu rīcību.

— Jūsuprāt, pašreiz legālo iespēju cilvēkiem ir pietiekami?

A.Bērziņš: — Legālās iespējas ir pietiekami stingri noteiktas. Man liekas, ka problēma dažkārt ir šo noteikumu traktēšanā un izpildē — vai vienmēr pietiekami precīzi ārsti izmeklē šo cilvēku, vai vienmēr pietiekami precīzi tiek izvērtēta cilvēka biogrāfija, un vai vienmēr uz pietiekami precīzas analīzes bāzes tiek pieņemts lēmums izsniegt atļauju.

— Bet tur valdība var ko darīt?

A.Bērziņš: — Tā faktiski ir Iekšlietu ministrijas funkcija.

— Jautājums arī par citām lietām, par govīm. Vakar vakarā un šorīt parādījās satraukums par iespējamo mutes un nagu sērgu, bet pagaidām tas laikam ir gājis mums secen, paldies Dievam. Bet jautājums ir aktuāls, un tas ir iemesls lūgt valdībai steidzami noteikt iespējamo kompensācijas mehānismu, lai zemnieki tomēr nesāktu slēpt, ja tādi gadījumi patiešām parādītos. Otrdien varētu šo jautājumu skatīt — tā ir zemkopības ministrs nolēmis. Valdība jau reiz pie šī jautājuma bija vērsusies, bet tas tika atlikts — cik es saprotu, Saeimā atrodošos likumu dēļ. Vai otrdien valdība varētu tomēr pieņemt kādu lēmumu šajā sakarā?

A.Bērziņš: — Nu, mēs konceptuāli varam pieņemt lēmumu. Es ceru, ka nebūs jāatgriežas pie šī konceptuālā lēmuma, kā to darīt, un tiešām zemkopības ministrs ir iesniedzis vairākus priekšlikumus. Tātad katram no šiem priekšlikumiem ir sava loģika, bet jāsaka jau godīgi, ka tās naudas ir tikai tik daudz, cik tās ir, un cerība uz kādiem papildu resursiem, kādām iespējām kaut ko papildus iepludināt budžetā — tā ir ļoti, ļoti niecīga. Piemēram, mēs visu valdības rezervi, kas mums ir bijusi līdz šā gada beigām, atdodam medmāsu algu palielināšanai. Bet principā pie tā mēs strādāsim, un tas, protams, ir jānosaka, jo ir svarīgi, lai katrs zemnieks, kurš ierauga kādu bīstamību vai kuram liekas, ka kaut kas tāds ir noticis, ziņotu veterinārdienestam. Un es gribu teikt, ka šāds vakardienas notikums Alūksnes rajonā liecina par to, ka faktiski visas institūcijas, tai skaitā veterinārdienests, veterinārmedicīna, Zemkopības ministrija, zemessardze un visi pārējie, ir bijuši savu uzdevumu augstumos. Tas nozīmē, ka mēs esam labi sagatavojušies gadījumam, ja šī sērga sadomātu šķērsot Latvijas robežu. Es gan ceru, ka tas tā nebūs.

— Jūs sakāt, ka vajadzētu noteikt šo zināmo kompensāciju — Valsts veterinārā dienesta vadītājs ir teicis, ka, iespējams, to varētu atrast to resursu ietvaros, kādi šobrīd ir Zemkopības ministrijas rīcībā.

A.Bērziņš: — Visdrīzāk ticams, tas tā arī būs jādara, jo jāsaka jau godīgi, ka — vēlreiz jāatkārto — nekādu rezerves līdzekļu vai papildu resursu nav. Tas nozīmē — lai kādam ko iedotu, kādam kaut kas ir jānoņem.

— Šādā situācijā apdrošināšana ...?

A.Bērziņš: — Grūti teikt. Es domāju, ka viena daļa govju īpašnieku, it īpaši tie, kas ir ataudzējuši speciālu izlases ganāmpulku, jau ir arī apdrošinājuši, bet ieviest to kā vispārēju normu — tas zināmā mērā šābrīža apstākļos nozīmētu sadārdzināt zemnieku ražotās produkcijas pašizmaksu un pazeminātu viņu rīcībā paliekošo peļņas daļu, kura jau tā ir neliela. Tā ka šeit ir tāds abpusēji griezīgs nazis, un tas vienkārši tā ir jāskata.

— Un tomēr — tātad otrdien valdība skatīs šo jautājumu, jūs sakāt — konceptuāli lēmums varētu būt pieņemts. Ko nozīmē konceptuāli, kā varētu būt pēc otrdienas?

A.Bērziņš: — Mēs varētu pieņemt lēmumu par to, kādā veidā mēs virzāmies uz priekšu gadījumā, ja šī nelaime ienāk Latvijā, un ar to arī apmierināties. Un, ja tā gadījumā ienāk, tad runāt par to, kā pārdalīt budžetu, lai adekvāti reaģētu un šo naudu piešķirtu.

— Tā koncepcija, kura šobrīd — vairāk vai mazāk — paredz 80 procentus no govs vērtības, jūsuprāt, tā summa varētu būt optimālā?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka tā ir diezgan optimāla summa.

— Jautājums ir par rītdienas (resp., 20.aprīļa, piektdienas — “LV” red.) valdības sēdi kā tādu. Jūs arī sāksit skatīt 2002. gada budžeta aprises, ja tā to varētu saukt?

A.Bērziņš: — Kā mēs sakām, bāze, bāzes izdevumi. Tie ir tie izdevumi, kuri tīri objektīvi ministrijām ir un bez kuriem faktiski ministrijas nevar pildīt tām uzticētās funkcijas. Šie izdevumi ir no Finansu ministrijas viedokļa izvētīti, ir apskatīts un no šī saraksta izslēgts laukā viss, kas no Finansu ministrijas viedokļa neattiecas uz bāzi, tātad uz pamatmasu, nepieciešamo līdzekļu daudzumu. Protams, daudzas ministrijas nav mierā ar to, kā Finansu ministrija ir traktējusi to vai citu jautājumu, un mums, protams, būs garas un diezgan plašas diskusijas par katru no pozīcijām, bet tāda ir pirmā saruna par nākamā gada budžetu, par nākamā gada budžeta bāzi. Papriekš mēs tiksim skaidrībā ar bāzi, tad mēs runāsim par dažādām attīstības programmām, investīciju programmām un skatīsimies, kā to sadalīt .

— Kā tur ir ar nulles budžetu?

A.Bērziņš: — Nulles budžets faktiski ļoti cieši ir saistīts ar šo bāzes programmu, un tāpēc, es domāju, mēs bāzes programmu nepieņemsim galīgā versijā, jo darba grupa un uzņēmēji, Latvijas Banka, kuri ir paņēmuši apskatīt šīs valsts programmas, tai skaitā arī daudzas no tām, kas ir iekšā bāzē, vēl nav devuši savu slēdzienu. Tas nozīmē, ka mēs pamatā izrunāsimies par šo bāzes programmu, mēs to pamatā akceptēsim un droši vien atgriezīsimies, lai akceptētu pilnībā tad, kad būsim saņēmuši šo uzņēmēju, Latvijas Bankas cilvēku, Valsts kontroles utt. atzinumus par to, ko un kā viņi vērtē — vai katrs lats, kas ir ielikts budžetā šīm ministrijām, institūcijām, ir izlietots lietderīgi no nodokļu maksātāju viedokļa un no valsts attīstības viedokļa.

— Šobrīd notiek šī analīze?

A.Bērziņš: — Pašlaik dažādās attīstības stadijās un dažādās programmās šie biznesa cilvēki, uzņēmēji ir iesūtījuši savus grāmatvežus, auditorus, es nezinu, kā viņus sauc, tā ir viņu izvēle, ko viņi dara. Es viņiem vienīgi esmu devis šo pilnvarojumu iet šajās ministrijās, institūcijās, aizsūtīt savus cilvēkus un pārbaudīt visu to.

— Nodarbinātības valsts dienests ir sacēlis trauksmi par to, ka nākamā gada budžetā vispār vairs nav iekļauta summa par algotiem pagaidu sabiedriskajiem darbiem. Cik es saprotu, nav vienkārši — šogad tur bija 2,3 miljoni, bet nākamajam gadam nav vispār paredzēta tāda nauda, un viņi uzskata, ka tas varētu lielu sociālo spriedzi radīt.

A.Bērziņš: — Acīmredzot Finansu ministrijai ir kaut kāda argumentācija, bet es saku — mēs par to runāsim rīt. Un otrdien ir sēdes turpinājums, mēs arī to dalīsim divās daļās ar pusdienas pārtraukumu vidū, izrunāsim. Ir noteikta sakarība starp bezdarba līmeni un nepieciešamiem līdzekļiem algotiem pagaidu sabiedriskajiem darbiem — jo zemāks ir bezdarbs, jo mazāk līdzekļu tur ir vajadzīgs; jo augstāks ir bezdarba līmenis, jo lielāki līdzekļi ir vajadzīgi; jo mazāks kādā apdzīvotā vietā bezdarbs, jo mazāk tur ir nepieciešams līdzekļu pagaidu sabiedriskajiem darbiem. Es, piemēram, domāju, ka, teiksim, Rīgas pilsētā, kur ir nepilni četri procenti bezdarba, ļoti labi varētu iztikt bez šiem līdzekļiem, tai pašā laikā iespējams, ka vairāk līdzekļu būtu jānovirza uz vienu otru Latgales rajonu, kur bezdarba līmenis ir augstāks. Un vēl — līdzekļi pagaidu sabiedriskajiem darbiem, protams, ir jāizmanto arī tā, lai šo sabiedrisko darbu rezultātā rastos pastāvīgās darbavietas. Droši vien ir nepareizi šos līdzekļus tērēt kā sociālu amortizatoru un nonākt situācijā, ka tad, kad šī gada budžeta nauda ir iztērēta, jaunas darbavietas nav, tā nav radusies un faktiski pēc šīs naudas tērēšanas nekādas ekonomiskas aktivitātes tālāk nenotiek.

— Bet, runājot vispār, jūsuprāt, kaut kāda summa ir vajadzīga...

A.Bērziņš: — Protams, protams, un būs arī šī summa, es esmu vairāk nekā pārliecināts. Es domāju, ka labklājības ministrs par šo jautājumu runās, un varbūt tur ir vienkārši kļūda — es nezinu.

— Runājot vēl par ekonomiskām lietām — jums pirmdien ir arī Ārvalstu investoru padomes sēde, tikšanās ar investoriem, kurā, cik es saprotu, tiks pārrunāti vairāki arī būtiski jautājumi. Jūsuprāt, cik auglīga ir šī sadarbība?

A.Bērziņš: — Es domāju, jau līdzšinējie divi gadi apliecina, ka mēs esam ļoti auglīgi sadarbojušies, un arī ārvalstu investori atzinīgi izsakās par to, kā valdība ar viņiem sadarbojas, kā valdība mēģina veicināt un veidot šo biznesa klimatu Latvijā. Ļoti daudzas problēmas ir atrisinātas, pieņemsim, mēs pārrunāsim jautājumu par robežšķērsošanas procedūrām, ko mēs skatījām iepriekšējā mūsu tikšanās reizē. Tur ir pārstāvēti ļoti nopietni biznesa cilvēki, kuri speciāli brauca, piemēram, no Skandināvijas uz šejieni, lai piedalītos šajā sapulcē. Es arī braukšu svētdienas vakarā uz Briseli un pirmdienas vakarā esmu spiests lidot uz Tallinu, nevis uz Rīgu, jo uz Rīgu, izrādās, nevar vakarā atlidot tā, kā man ir vajadzīgs, un tad naktī braukšu ar mašīnu mājās, lai no rīta paspētu uz šo Ārvalstu investoru padomes sēdi. Tas ir ļoti nopietns saiets, tur ir ļoti nopietni uzņēmēji, kuri savā veidā arī tālāk veido Latvijas tēlu. Mēs pēc savas iniciatīvas esam lūguši iekļaut jautājumu, kas saistīts ar iepriekšējā sēdē skatīto jautājumu par antikorupciju jeb par korupcijas apkarošanu. Mēs speciāli esam sagatavojuši ziņojumu par to, kas pie mums ir izdarīts, cik tālu esam pavirzījušies ar visām rekomendācijām, kādas bija pagājušajā reizē, citiem vārdiem, mēs paši vēlamies saasināt šī jautājuma izskatīšanu un parādīt, ka šeit notiek nopietna virzība uz priekšu, lai tādējādi uzsvērtu mūsu vēlmi apkarot šo nolādēto padarīšanu.

— Un kas pirmdien Briselē?

A.Bērziņš: — Briselē būs jautājumi, kas saistīti ar Latvijas virzību uz NATO, tātad ar Latvijas attīstības plānu skaidrošanu un stāstīšanu, kā mēs virzāmies, kā mēs pildām NATO attīstības plāna uzdevumus, kā arī, protams, vispārēja saruna. Iespējams, ka man būs pat tikšanās ar Džordžu Robertsonu un būs iespējams pārrunāt jautājumus, kas skar iespējamo Latvijas līdzdalību transatlantiskajās drošības struktūrās.

— Jautājums par degvielas kvalitātes novērtēšanas kritērijiem, proti, “Statoil” vadītāja Rubesas kundze ir teikusi, ka tik ilgi, kamēr nebūs stingri noteikti degvielas novērtēšanas kritēriji, var atgadīties tā, kā tas atgadījās laikam pirms kādas nedēļas, kad “Statoil” tirgoja nekvalitatīvu degvielu, kura savukārt bija iepirkta no “Augstceltnes”, kas savukārt bija iepirkusi kaut kur nekvalitatīvu. Jūsu attieksme pret šādu kritēriju ieviešanu?

A.Bērziņš: — Šie kritēriji mums ir jāievieš pilnīgi neapšaubāmi, bet ne jau pašu kritēriju esamība vai neesamība nosaka to, kādas kvalitātes degviela ir šeit. Faktiski pašlaik neatkarīgi no tiem kritērijiem, kādi tiek ieviesti, izskatās tā, ka lielākā daļa degvielas uzpildes staciju neatkarīgi no tā, vai tas ir “Statoil”, “Neste” vai “Shell”, tirgo šeit pat, Latvijā, pirktu degvielu. Savulaik tika solīts, ka faktiski visa degviela, kas būs šajās degvielas uzpildes stacijās, tiks transportēta no Rietumiem un būs īpaši labas kvalitātes, īpaši labi atbilstīga Latvijas automašīnām un dzinējiem, bet tas laikam ir jau pagājis posms. Pašlaik problēma ir pirmām kārtām pašā kvalitātes un kontroles sistēmā katrā konkrētā kompānijā — gan “Neste”, gan “Statoil”, gan “Shell” — un to iekšējās kvalitātes kontroles sistēmās. Un tad, protams, attiecīgi arī valdībai jāsper solis uz šo kvalitātes kontroli. Ja mēs negribam strauju degvielas cenu lēcienu, tad mums šīs Rietumeiropas normas, kur ir paaugstināti tīrības procenti, būs jāievieš pakāpeniski, mēs nevaram šodien pateikt — ar rītdienu tātad tā degviela un tā kvalitāte. Tas prasa zināmu pārejas periodu. Uzņēmējiem jāsagatavojas, pakāpeniski sabiedrība jāinformē par to, kas notiks ar degvielas cenām.

— Ja mums būtu labākas kvalitātes degviela, tā arī maksātu dārgāk?

A.Bērziņš: — Neapšaubāmi — tās ir savstarpēji saistītas lietas, jo tīrāka degviela, jo dārgāk maksā.

— Kad, jūsuprāt, varētu būt kāds lēmums...?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka mums līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā būs Eiropas Savienības normas un regulācijas attiecībā uz degvielas kvalitāti jāievēro, bet līdz tam brīdim mums ir jāsagatavojas un jāizdara visi priekšdarbi, lai tas tā būtu.

— Nu tad acīmredzot pie tā arī jāķeras tuvākajā brīdī.

A.Bērziņš: — Pie tā jau arī strādā ekonomikas un finansu ministri. Valdībā ir vairākkārt konceptuāli skatīts jautājums par degvielas kvalitāti, par tās atbilstību, par to, kādā veidā mēs šo procesu virzām, tā ka šeit es varu visiem pilnīgi droši teikt, ka valdība ar to nodarbojas. Tikai mums jādara tā, lai mēs nekaitētu paši savām interesēm un lai, galvenais, mēs nepadarītu situāciju tādu, ka lielākā daļa cilvēku, kas padomju laikā vispār nevarēja sapņot par mašīnu, jo vienkārši šīs mašīnas nevarēja fiziski nopirkt, tagad, kad viņi nu iegādājušies kādu autotransportu, nebūtu spiesti to nolikt kaut kur pie sētas vienkārši tāpēc vien, ka nevarēs apmaksāt benzīna izdevumus.

— Vēl, runājot par rītdienas valdības sēdi — Inteliģences apvienības konferences par informācijas sabiedrību rīkotāji visu laiku reklamē, ka jūs atklāšot šo pasākumu. Cik es saprotu, tas ir reizē ar valdības sēdi...

A.Bērziņš: — Jā, šī Inteliģences apvienības rīkotā konference, protams, ir svarīga kaut vai no tā viedokļa, ka sabiedrībai ir plašāk jāizskaidro, ko nozīmē informācijas sabiedrība, ko nozīmē e–Latvija, e–valdība, e–komercija un tā tālāk. Es, protams, nevarēšu tur piedalīties, jo būšu valdības sēdē, man tā ir jāvada tieši tajā laikā, un, man liekas, organizatori arī nav pietiekami precīzi koordinējuši šos jautājumus, jo tas, ka, valdības sēdes notiek un ka ir dažādi darba grafiki, šai gadījumā laikam nav ņemts vērā.

— Ir pāris jautājumu no klausītājiem par celulozes rūpnīcu. Pirmais jautājums ir tīri tāds vispārīgs: kas ir investīcija — vai tas, ka kāds naudu iegulda, vai tas, ka kāds naudu izlaupa? Šī sieviete saka, ka viņa neuzticas “Lattelekom”, vērojot, kā tas ir noticis, līdz ar to viņa baidās arī no šīs celulozes rūpnīcas, ka visu aizvilks uz ārzemēm, visu izvedīs utt.

A.Bērziņš: — Investīcija — tā ir naudas summa, kas tiek ieguldīta Latvijā kaut kādā paliekošā būvē, uzņēmumā, ražotnē, un tā ir nauda, kas pastāvīgi paliek Latvijā un līdz ar to Latvijā strādā. Šajā konkrētajā gadījumā ir runa par to naudas summu, kuru tātad ārvalstu investori ir gatavi ieguldīt šeit, lai uzbūvētu modernu fabriku ar modernām ražošanas iekārtām, videi draudzīgu, nekaitīgu, kurā cilvēki no apkārtējiem reģioniem varētu dabūt darbu un kuras apkārtnē tūlīt sāktu veidoties arī otrais un pat trešais riņķis — tā sauktā otrkārtējā un treškārtējā nodarbinātība, jo parasti ap lielu uzņēmumu sāk grupēties mazi uzņēmumi, tiem rodas papildu iespējas, tātad stratēģiskās attīstības iespējas. Otrkārt, tur, kur sāk rasties maksātspējīgais pieprasījums, sāk attīstīties ļoti daudzi dažādi pakalpojumu veidi, dažnedažādas lietas, kopumā dzīve sāk iet uz augšu. Tas ir tieši tas, kā es saprotu vārdu “investīcija”.

— Jautājums par mežu izlaupīšanu, te man Poļa kungs no Inešu pagasta jautā: kā tad Ulmanis 1939. gadā varēja uzcelt Ķegumu bez mežu ieķīlāšanas?

A.Bērziņš: — Tā ir liela izšķiršanās, un mēs valdībā vēl šo jautājumu neesam skatījuši. Es gribu teikt, kādas sešas vai septiņas iepriekšējās valdības ir skatījušas šo jautājumu, un šis jautājums faktiski ir dienaskārtībā kopš — ja pareizi atceros — 1994. vai 1995.gada. Tātad tas pašlaik tiek gatavots, lai skatītu valdībā, un tad valdībai, protams, būs jāizšķiras, ko ieguldīt pamatkapitālā — vai, teiksim, palielināt valsts ārējos parādus un aizņemties naudu, guldīt pamatkapitālā; vai ieguldīt pamatkapitālā mežus; vai iet uz kādu daļēju variantu — ieguldījumu pamatkapitālā uz ārējo aizņēmumu rēķina un daļēji meža rēķina. Šis jautājums nav izrunāts, un es kādu precīzu valdības pozīciju pat nevaru paust.

— Un arī savu?

A.Bērziņš: — Vienkārši tādas nav. Un arī man savas pozīcijas nav, jo es neesmu pagaidām skatījis pēdējo sarunu rezultātus un redzējis, kādus atvieglojumus vai kādu biznesa vidi šī kompānija “Baltic pulp”, kuras uzdevums ir gatavot priekšlikumus un vest sarunas, lai noskaidrotu visu pušu viedokļus, vēlas.

— Vēl viena klausītāja zvanīja: jūs pagājušajā nedēļā esot teicis televīzijā, ka nav zemes dzīļu likuma Latvijā, viņa saka: kopš 1995. gada ir tāds.

A.Bērziņš: — Zemes dzīļu likums ir, bet tajā nav precīzi pateikts, ka viss, kas ir zemes dzīlēs, pieder valstij — tā tur nav pateikts. Tur ir tāda mīklaina formula, ka valsts var nepieciešamības gadījumā izņemt to, kas ir zemes dzīlēs, tātad tāda, pēc manām domām, diezgan izplūdusi formula. Savukārt Civillikumā ir teikts, ka viss, kas ir zemes dzīlēs, pieder zemes īpašniekam. Kad man uzdeva jautājumu, kuram būtu jāsakopj tā izlaistītā nafta, kas bija redzama televīzijas pārraidē, tad es varbūt neprecīzi izteicos attiecībā uz likumu par zemes dzīlēm, bet doma bija tāda, ka likums precīzi nereglamentē, ka tas piederētu valstij, ka šodien visa tā nesakoptā apkārtējā teritorija ir konkrētā zemes īpašnieka atbildībā un ka attiecībā uz šo virspusēji nesakopto teritoriju faktiski vides dienestam būtu jāpieprasa no īpašnieka, lai tas šo teritoriju sakopj.

— Kungi un dāmas, četri jautājumi man ir palikuši uz nākamo reizi. Paldies par atsaucību. Studijā bija Ministru prezidents Andris Bērziņš.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā