Saeimas priekšsēdētāja biedrs:

— intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 19. aprīlī

Intervija Latvijas Televīzijas 19. aprīļa raidījumā “4. studija” pulksten 19.30. Raidījumu vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar! Mēs esam saņēmuši ļoti daudzas vēstules par to, ka Saeimas sēdes ir ļoti īsas. Ko tas nozīmē — ka Prezidijs strādā labi vai slikti?

R.Ražuks: — Es domāju, tā ir labojama un ārstējama lieta, nāks tuvāk vēlēšanas, un Saeimas sēdes paliks ievērojami garākas, jo deputātiem sevi būs jāparāda. Pamatā to nosaka Saeimas Kārtības rullis, kas diezgan stingri ierobežo debatēšanu, kā arī mūsu darbs komisijās. Latvijas parlamentā likumu sagatavošanā un izdebatēšanā galvenais uzsvars tiek likts uz Saeimas komisijām. Lietuvas Seimā šī situācija ir atšķirīga, viņi debatē divas dienas.

— Jūs tagad esat Saeimas Prezidijā. Kā tas ir iespaidojis jūsu dzīvi? Vai jums ir jauna automašīna vai jauns kabinets?

R.Ražuks: — Tie ir visi tikai amata atribūti. Es nedomāju, ka kaut kas īpaši ir mainījies. Protams, tagad uz Saeimas zāli es skatos mazliet no augšas tiešā nozīmē. Man ir nākuši klāt ikdienas pienākumi, kas ierobežo parasta Saeimas deputāta dzīvi. Man ir jāpiedalās Prezidija sēdēs, jāspriež par komandējumiem, naudas izlietojumu.

— Vai jūs esat apmierināts?

R.Ražuks: — Jebkuram politiķim ir jābūt zināmām izaugsmes iespējām. Es domāju, šādā ziņā tas varētu būt pozitīvi. Te es redzu arī sava līdzšinējā ceļa turpinājumu, jo divarpus gadus es vadu Baltijas asamblejas Latvijas delegāciju un pēdējo pusgadu arī visu Baltijas asambleju. Saeimas priekšsēdētāja biedra amats palīdz veikt šo grūto Baltijas vienotības darbu.

— Baltijas asambleja normālam cilvēkam gandrīz neko neizsaka.

R.Ražuks: — Tiem, kas vēl tic Baltijas vienotības idejai un tam, ka baltiešiem ir jābūt kopā, mūsu zinātnieki atklāja, ka baltiešiem ir kopējs gēns, tā ir tiešām vērtīga lieta, kas mums nebija pirmskara gados. Tā ir iespēja sanākt, izdiskutēt un saskaņot daudzus jautājumus. Baltija, protams, nav federālā valsts. Tālāk ir Baltijas Ministru padome, ko veido valdības, un mēs esam spējīgi saturēt kopā dažādās mūsu valstu intereses. Mums ir vairāki gan divpusēji, gan trīspusēji līgumi starp Baltijas valstīm, mums ir kopīgas karaspēka vienības, vienota vidējās izglītības telpa, drīz arī augstākās izglītības diplomi būs derīgi visā Baltijā. Šie kopējie sasniegumi ir neskaitāmas reizes lielāki nekā pirmskara gados.

— Mums ir problēmas, piemēram, ar Valku un Valgu, kā arī ar Lietuvu mums ir problēma par zvejniecību.

R.Ražuks: — Problēmas ir, bet, es domāju, tās ir augšanas problēmas. Tās tiks atrisinātas ne tikai tāpēc, ka mēs ejam uz Eiropas Savienību, tad šīm robežām nebūs praktiski nekādas nozīmes. Tie paši Nīderlandes zvejnieki pie mums atbrauks un zvejos, jo tie būs Eiropas Savienības iekšējie ūdeņi. Eiropas Savienība gan būs tikai pēc gadiem. Valkā un Valgā šīs problēmas ir jārisina jau šodien.

— Kad Baltijas asamblejā šis jautājums ir paredzēts darba kārtībā?

R.Ražuks: — Februārī mēs kopā ar Beniluksa kolēģiem, kam vēsturiski ir bijuši ļoti daudzi pārrobežu sadarbības projekti, bijām Valkā, tur bija liela konference, kurā tika pārstāvētas visas ieinteresētās puses. Tagad Jāņa Krūmiņa, valsts reformu lietu ministra, vadībā ir radīta darba grupa, kurā arī es piedalos, un pēc nedēļas būs jau nākamā sēde Valkā. Mēs mēģināsim panākt to, lai saimnieciskā dzīve Valkā un Valgā būtu normāla un attīstīta. Latvijas galvenās intereses ir, lai mūsu cilvēki varētu strādāt Valgā, kas gan ekonomiski, gan vēsturiski ir bijusi vairāk attīstīta.

— Vai igauņi piekrīt šiem priekšlikumiem?

R.Ražuks: — Protams, igauņi tajā ir mazāk ieinteresēti. Igauņu uzņēmēji, kas strādā Valgā, gan ir ieinteresēti. Viņus interesē Latvijas darbaspēks, viņi šos cilvēkus gribētu nodarbināt gan šūšanas uzņēmumos, gan gaļas pārstrādes uzņēmumos. Igauņu biznesmeņi ir ieinteresēti naftas uzglabāšanas tvertnēs, kas atrodas Valkā. Valkā un Valgā šīs intereses ir vienotas. Baltijas asamblejas un nacionālo valdību uzdevums ir dot cilvēkiem šīs tiesības, lai viņi kārtotu saimniecisko un pārējo dzīvi šajā vienotajā organismā, kas tagad ir mākslīgi sadalīts. Reāli piemēri, kā to iemiesot dzīvē, ir atrodami, piemēram, Beniluksa valstīs.

— Teorētiski mēs esam par Baltijas vienotību, bet jautājumā par vienu pilsētu mēs vienoties nevaram.

R.Ražuks: — Tās ir augšanas problēmas. 1991. gadā mēs sākām veidot savas valstis pēc stingra nacionāla modeļa — nacionāla valsts, muita, armija, robežas. Arī mūsu saimnieciskā politika ir atšķirīga, katram ir savas akcīzes likmes.

— Pirmās robežbūves ļoti strauji parādījās starp Lietuvu un Igauniju. Uz robežas ar Krieviju bija mazas būdiņas, bet uz Baltijas valstu robežām uzcēla īstas pilis.

R.Ražuks: — Braucot no Liepājas uz Palangu, ir izbūvēts ceļa vidū milzīgs robežas šķērsošanas korpuss. Jautājums: ko ar to darīs 2003. un 2004. gadā. Tas būs jāuzspridzina vai kā?

— Jūs stāvējāt pie paša Latvijas neatkarības šūpuļa. Vai toreiz mēs neiedomājāmies, ka Baltijas valstīm nevajag vienai no otras tā norobežoties?

R.Ražuks: — Man toreiz nenāca ne prātā, ka mēs izbūvēsim dzeloņdrātis un tādus robežas šķērsošanas punktus. Toreiz mēs visur gājām kopā. Toreiz arī, protams, bija grūtības un kaislības, piemēram, tas pats Landsberģa kungs, kas ir ļoti spilgta un kolorīta persona. Bet vienmēr mums ir izdevies vienoties, un mūs uztvēra kā vienu veselumu. Tagad mēs esam drusku sadalījušies, bet, es domāju, ka tā ir glābjama lieta.

— Mēs laikam šajā procesā esam pazaudējuši piecus gadus.

R.Ražuks: — Es to uztveru kā padsmitnieku — 13–14 gadus vecu bērnu augšanas grūtības. Kad bērns paliek ārkārtīgi nejauks, negrib vairs draudzēties ar vecākiem, spītīgi runā pretī. Bet tad pienāk 17–18 gadi, un šī domāšana mainās.

— Pagājušo reizi pie mums studijā Ministru prezidents teica, ka šīs lietas tiks atrisinātas tikai līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā.

R.Ražuks: — Es tam piekrītu tikai daļēji. Viens no mūsu sadarbības ciešākajiem partneriem ir Benilukss, tā starpvalstu konsultatīvā padome. 1944. gadā Londonā kādā viesnīcā Beniluksa valstīm dzima šī ideja par Eiropas vienotību. Toreiz tā bija tikai tērauda un ogļu sabiedrība, no kuras tālāk izauga Eiropas Savienība. Arī tad, kad mēs būsim Eiropas Savienībā, Baltija būs vienots ģeopolitisks jēdziens. Pastāvēs gan Baltijas asambleja, gan visi pārējie mūsu vienotības atribūti. Par to es nešaubos. Problēmas būs arī Eiropas Savienībā. Tā neatrisinās visas mūsu problēmas, tāpat kā to neizdarīja Atmoda un neatkarība. Toreiz mēs domājām, ka neatkarība atrisinās visas mūsu problēmas — finansiālās, sociālās, ģimenes. Izrādās, ka nekas netika atrisināts, tieši otrādi — neatkarība pateica: tev pašam tas būs jāatrisina.

— Kādreiz mēs visā vainojām Maskavu. Vakar televīzijā bija sižets par invalīdiem, kuriem laikā nevar izgatavot kāju protēzes. Tā ir mūsu pašu kārtējā neizdarība.

R.Ražuks: — Jā, tā ir mūsu neizdarība.

— Kādēļ Saeima un partijas ar visām šīm lietām netiek galā?

R.Ražuks: — Man liekas, ka ir problēmas. Labējās partijas ir pazaudējušas saikni ar dzīvi. Kreisās partijas šo saikni vēl nav sataustījušas. Šādā situācijā stabilitāte valstī ir diezgan problemātiska. Dzīve ir jāpārdomā, un mērauklām ir jābūt tādām, ka politiķiem un tiem, kas nodarbojas ar sociālajiem procesiem, ir jābūt patiesi ieinteresētiem, lai palīdzētu konkrētam cilvēkam un konkrētam slānim. Ne jau kaut kādu altruistisku iemeslu dēļ, bet tādēļ, ka šīs problēmas tāpat būs jāatrisina. Tas ir tā kā medicīnā, jo ātrāk kādu lietu izdara, jo tas ir labāk, efektīvāk un lētāk.

— Vakar Viktors Avotiņš avīzē rakstīja savas pārdomas par jaunas partijas izveidi. Rīgas domes vēlēšanas daži uzskatīja par “Latvijas ceļa” beigu sākumu. Kā jūs to uztverat?

R.Ražuks: — Es domāju, ka sarunas par jaunas partijas veidošanu uz veco bāzes ir bezjēdzīgas. Kāda jēga no tā būs Latvijai? Varbūt no tā būs labums valdošajai elitei un tiem cilvēkiem, kas grib tikt pie varas. Es esmu pret to. Nevar taču tā kā liecinieku aizsardzības procesā mainīt pasi un uzvārdu. Ar visu to, ar ko mēs esam gājuši visus šos gadus, mums ir jāiet tālāk. Ja “Latvijas ceļš” nokļūs opozīcijā, tad mēs būsim opozīcijā. Daudzās Eiropas valstīs tā tas ir noticis, politiskā dialektika ir tāda, ka vienu brīdi pie varas ir labējie, tad nāk kreisie, tad atkal labējie. Tas tā notiek arī postsociālisma valstīs. Es esmu kategoriski pret šādu mimikriju, un acīmredzot kāds laika posms mums būs jāpastrādā opozīcijā.

— “Latvijas ceļš” tikai nav pieradis būt opozīcijā. Tas visu laiku ir bijis pie varas.

R.Ražuks: — Tas arī ir mūsu panākums. Cilvēki balsoja par “Latvijas ceļu”, jo tā bija zināma prognozējamība, spēja atrisināt problēmas. Es uzskatu, ka tuvākais gads būs izšķirošais. Pa šo laiku būs skaidrs, kādus mājas darbus mēs esam paveikuši, runājot par Eiropas Savienību. Runājot par NATO, 2002. gadā Prāgā NATO kaut kas būs jāsaka par Baltijas valstīm. Tā kā tuvākajā gadā ļoti svarīgi būs tas, kā mēs spēsim pārliecināt cilvēkus gan ārpasaulē, gan Latvijā par nepieciešamību iestāties NATO.

— Vai jūs nebaidāties pazaudēt atbalstītājus Latvijā, jo pašvaldību vēlēšanas pierādīja, ka jūs zaudējat?

R.Ražuks: — Baidāmies. Es domāju, ka Rīgas domes vēlēšanu rezultāti parādīja ne tik daudz Rīgas situāciju, kā attīstību kopumā. Tā ir zināma duša gan “Latvijas ceļam”, gan pārējām labējām partijām. Tas mums liks pārdomāt dzīvi.

— Es atceros to brīdi, kad jūs ievēlēja Latvijas Tautas frontē par vadoni. Man bija tāds kaimiņš Bruno Šteinbriks, milicijas ģenerālis. Viņš teica, ka latvieši ir nojūgušies, ja lietuvieti liek par savu vadoni.

R.Ražuks: — Viņš toreiz presē uzrakstīja, ka tas lietuvietis visu pametīs un aizmuks.

— Kā jūs kā lietuvietis jūtaties Latvijā, cīnoties par Latvijas neatkarību? Jūs gandrīz kā Če Gevara.

R.Ražuks: — Latvijā es jūtos brīnišķīgi. Lietuva valstiskuma ziņā ir ārkārtīgi varena valsts. Pat lietuviešu tautasdziesmās katrā otrajā ir teikts: Lietuva — varoņu zeme. Turpretī latviešu tautasdziesmās ir teikts: lika kungi karā jāt. Tā ir atšķirība, bet tā ir vēsture. Latvijā vienmēr ir bijušas daudzas reliģiskās konfesijas — luterāņi, katoļi, pareizticīgie, vecticībnieki, baptisti, jūdaisti. Lietuva vienmēr ir bijusi katoļu valsts. Un vienalga vai cilvēks ir ticīgs vai ne, tas ir atstājis savu iespaidu. Līdz ar to Latvijā vairāk ir pieļaujama viedokļu daudzveidība. Tas, kas domājošam cilvēkam, intelektuālim ļauj labāk justies. Lietuvā dzīve ir drusku savādāka.

— Vai jums ir abas pilsonības?

R.Ražuks: — Nē, man ir tikai Latvijas pilsonība. Nav pamata, lai man būtu Lietuvas pilsonība. Es tur esmu dzīvojis, toreiz tā bija Padomju savienība, tad es pārcēlos uz dzīvi Latvijā, arī vēl Padomju savienības laikā. Tad tika atjaunota Latvijas Republika, un es esmu tās pilsonis. Es šo pilsonību saņēmu 1995. gadā par īpašiem nopelniem. Ādamsona kungs man pasniedza šo pasi, ar kuru es ļoti lepojos.

— Vai daudzi lietuvieši, kas dzīvo Latvijā, ir saņēmuši pilsonību vai arī vēl ir problēmas?

R.Ražuks: — Protams, problēmas pastāv. Daudzi cilvēki no Sibīrijas atgriezās nevis dzimtajā Lietuvā, bet Latvijā. Daļa no viņiem ir pārkrievojusies. Mēs lietuviešu kopienā ar šīm problēmām strādājam. Rīgā ir lietuviešu pamatskola, Daugavpilī un Liepājā ir skoliņas. Mēs cenšamies šo ģimeņu bērnus ar šo skolu palīdzību integrēt Latvijas sabiedrībā.

— Vai latviešiem ir tādas pašas problēmas Lietuvā?

R.Ražuks: — Lietuvā ir tikai kādi 3–4 tūkstoši latviešu. Lietuviešu vispār par miljonu ir vairāk nekā latviešu. Es domāju, ka visi latvieši pamatā ir integrējušies Lietuvas sabiedrībā.

— Es atceros, tad, kad Tautas fronte beidza pastāvēt, jūs teicāt, ka atgriezīsities pie ārsta profesijas. Cik ilgi jūs bijāt par ārstu?

R.Ražuks: — Es sešus gadus nostrādāju par neiroķirurgu gan Stradiņa slimnīcā, gan Gaiļezerā. Es aprūpēju gan autoavārijā cietušos, kautiņu upurus, bija arī šautas brūces. Man tas bija ārkārtīgi labs un vērtīgs laiks, tāda šķīstīšanās, kā arī abstinences laiks pēc politikas. Man radās izpratne par to, ko mēs ar savu revolūciju esam radījuši.

— Tik smagi pacienti jau ārstus parasti neatceras, jo viņi ir bezsamaņā.

R.Ražuks: — Ne vienmēr, manā jomā ir dažādas pakāpes slimības. Vieni mani pazīst un slavē, otri lamā. Tas tagad ārkārtīgi noder politikā.

— Kāds interfrontietis varbūt teica: dodiet man citu ārstu.

R.Ražuks: — Es lieliski sapratos ar pacientiem no pretējās nometnes. Gan mani sabiedrotie, gan oponenti man vienmēr ir dāvājuši uzticības avansu. Varbūt tas ir mans pretīgi godīgais izskats.

— Tagad Rīgas domē ir izveidojusies tāda pati situācija kā toreiz ar Interfronti. Tur ir ievēlēti neatkarības pretinieki — bitenieki. Vai tiešām pēc desmit gadiem vēsture atkārtojas, un mēs sāksim cīņas ar Interfronti? Ir mainījušies gan tautfrontieši, gan interfrontieši.

R.Ražuks: — Es domāju, ka tā ir liela kļūda, ka PCTVL piesaistīja valdošajai koalīcijai. Tas laiks vēl nav nobriedis. Ja sociāldemokrāti jau ir izveidojušies par kreiso partiju, tad šī apvienība atgādina kaut ko tādu, kas mums bija 1988., 1989. gadā.

— Vai jūs uzskatāt, ka šī cīņa starp Tautas fronti un Interfronti turpinās?

R.Ražuks: — Es domāju, ka viss vēl stāv priekšā. Gribot negribot, Rīga tīri ar saimnieciskām problēmām neaprobežosies. Būs jālemj par pieminekļiem, piemēram, represētajiem, tas pats nelaimīgais Pētera I piemineklis.

— Bet diez vai tas būs tikpat sarežģīti kā 1990. gadā, kad visiem neatkarības piekritējiem draudēja Sibīrija?

R.Ražuks: — Toreiz mums tas neienāca prātā. Tagad, paklausoties, kas mums bija sagatavots 1991. gada augustā, var saprast, ka tā lieta bija pietiekami nopietna. Toreiz mēs nezinājām, kas būs. Mēs bijām gatavi tāpat kā poļu “Solidaritāte” gadus desmit cīnīties pagrīdē. Šobrīd mūs neapdraud ne Krievija, ne kādi citi nelabvēļi, mūs apdraud nabadzība un mūsu tautas neinformētība.

— Es jums novēlu veiksmīgi atrisināt visas problēmas. Paldies par sarunu!

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore

Pēc ieraksta “LV” diktofonā