Mūsu tiesu vara pārdomu un cerību ceļā

Andris Guļāns, Augstākās tiesas priekšsēdētājs:

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Ziņojums Latvijas tiesnešu konferencē 2003. gada 11. aprīlī

Man ir gods jūs sveikt, atklājot šodienas konferenci, kas ir augstākais tiesnešu pašpārvaldes orgāns. Šajā konferencē piedalās augsti viesi – Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš, ģenerālprokurors Jānis Maizītis, kolēģi no Zvērinātu notāru un Zvērinātu advokātu padomes. Šodien ir pirmā reize, kad tik kuplā tiesnešu pulkā ir arī jaunais tieslietu ministrs Aivars Aksenoks.

Valdības deklarācijā uzsvērta tiesu varas neatkarības palielināšana, ieviešot reālas pašpārvaldes modeli un samazinot tiesu varas atkarību no izpildvaras. Atzīmējams arī Valsts prezidentes teiktais, kas apstiprina tiesu varas prioritāti. Mēs patiesi vēlamies celt tiesu varas prestižu. Tāpēc ne mazāk svarīga ir tiesnešu gatavība iesaistīties šajos procesos. Mums jāizmanto šī konference, lai runātu par pastāvošajām problēmām.

Savā ziņojumā runāšu par trim pēdējā laikā diskutētām un aktuālām tēmām – sodu politiku, likumdošanas procesa koordināciju un tiesu varas neatkarību.

Sodu prakse – šis jautājums bieži minēts, kritizējot tiesas par pārlieku mīkstiem sodiem kā konkrētās lietās, tā arī spriežot par atsevišķiem noziegumu veidiem, piemēram, narkotiku nelegālās aprites lietās.

Masu mediji, sabiedrības pārstāvji un pat amatpersonas ir izteikuši kritiku par atsevišķiem tiesas spriedumiem, uzsverot pārāk mīkstos sodus vai atsevišķos gadījumos bardzību, par vienotas sodu prakses trūkumu. Arī likumdevējs, reaģējot uz tiesu praksi sodu noteikšanā, ir centies paust savu viedokli, galvenokārt gan paaugstinot attiecīgā Krimināllikuma (KL) panta minimālās un maksimālās sankcijas.

Par šo jautājumu runāt tiesnešu konferencē mani rosināja arī nesen (4.aprīlī) Saeimā notikusī apspriede, kuru organizēja Saeimas Juridiskā komisija. Apspriedes mērķis bija domu apmaiņa starp likumdevējiem, tiesu varas pārstāvjiem un krimināltiesību teorētiķiem par sodu praksi un likumdošanas mijiedarbību un attīstību. Esmu pateicīgs Juridiskajai komisijai par uzmanības pievēršanu šim svarīgajam jautājumam un ceru, ka diskusija bija noderīga visiem tās dalībniekiem.

Par sodu politiku un praksi

Kāda tad ir sodu prakse, jeb kādus sodus nosaka mūsu tiesas?

Vispirms informācija par notiesātajām personām.

• Pēdējos četros gados (no 1999. līdz 2002.gadam) nav būtiski mainījies viena gada laikā notiesāto personu skaits visā valstī. Salīdzinoši 1999.gadā visu līmeņu tiesās Latvijā notiesātas 12 882 personas – vislielākais skaits. 2002.gadā notiesātas 12 615 personas – salīdzinoši vismazākais skaits.

• Ja salīdzinām pēc noteiktajiem soda veidiem, var teikt, ka vērojamas stabilas tendences, tomēr tiesas kopumā nav strauji mainījušas soda veidu noteikšanas praksi. Pakāpeniski pieaug to personu skaits, kas notiesātas ar reālu brīvības atņemšanu. 2002.gadā ar brīvības atņemšanu notiesāts vislielākais personu skaits — 3546, 1999.gadā attiecīgi 2863 personas. Pagājušajā gadā piecām personām piespriests mūža ieslodzījums, kas ir lielākais skaits pēdējos četros gados. Pakāpeniski, bet noteikti samazinās to personu skaits, kurām piemērota nosacīta notiesāšana. 1999.gadā nosacīti notiesātas 7408 personas, bet 2002.gadā vairs tikai 6678, pēdējo četru gadu laikā vismazākais personu skaits. Samazinās spriedumi, kur piespriests naudas sods, savukārt pieaug cita veida sodi – piespiedu darbi.

• 2002.gadā ar brīvības atņemšanu notiesāti 28%, nosacīti — 53%, citi soda veidi — 10%, naudas sods — 6%.

• Ar brīvības atņemšanas sodu no 1 līdz 3 gadiem 2002.gadā notiesāti 59%, ar sodu 3 līdz 5 gadi — 16%, ar sodu 5 līdz 10 gadiem — 12%, ar sodu līdz 1 gadam —11%, ar sodu virs 10 gadiem — 2% no visiem notiesātajiem.

Ar nelielām izmaiņām šāda procentuālā attiecība ir vērojama pēdējos četros gados.

Analizējot šos skaitļus kopumā, jāsecina: tiesām ir stabila sodu noteikšanas prakse.

Tomēr ir vairāki jautājumi, uz kuriem atbildēt ir daudz grūtāk. Piemēram:

1) vai šāda tiesu prakse soda noteikšanā ir pareiza?

2) vai vispār ir kāda institūcija vai metodika, pēc kuras varētu izvērtēt tiesu piespriesto sodu praksi un pateikt, vai tā ir pareiza vai nepareiza?

3) vai, izņemot KL, kur katram noziegumam ir noteikta sankcija, ir kāds cits regulējums, kas nosaka, kādai jābūt sodu praksei, kādi sodi un cik bargi jāpiemēro?

4) kā un kas var ietekmēt sodu praksi?

Atbildes uz šiem jautājumiem ir svarīgas ne tikai tiem, kas kritizē tiesu soda politiku, bet arī likumdevējam un pašiem tiesnešiem.

Pirms atbildam uz šiem jautājumiem, ir svarīgi zināt, ka KL par konkrētu noziegumu paredz sankciju, kas dod iespēju tiesai piemērot dažādus soda veidus un noteikt sodu sankcijas robežās, kā arī likumā paredzētajos apstākļos noteikt vieglāku sodu, nekā likums paredz, vai nosacīti notiesāt.

Viens no krimināltiesību principiem ir soda individualizācija. Tas nozīmē, ka tiesa, nosakot sodu, ievēro nodarījuma raksturu un kaitīgās sekas, vainīgā personību, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus. Turklāt tiesai, nosakot sodu, ir tiesības ņemt vērā arī citus apstākļus, kuri likumā nav paredzēti un kurus tiesa atzīst par atbildību mīkstinošiem. Svarīgi ir arī zināt tiesu neatkarības principu – spriežot tiesu, tiesneši ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam.

No visa iepriekš teiktā var secināt, ka tiesnesim, spriežot konkrēto lietu, ir plašas iespējas noteikt soda veidu un mēru.

Manuprāt, tas vērtējams pozitīvi un dod tiesnesim iespēju noteikt sodu individuāli katram tiesājamam, ņemot vērā izdarīto un konkrēto personību.

Tomēr profesionalitātes un pieredzes trūkuma dēļ šīs plašās iespējas var novest arī pie kļūdaina lēmuma, kā arī attaisnot iespējamo negodprātīgu rīcību.

Parasti šādos gadījumos sākas diskusijas par to, ka tiesnešu pilnvaras, nosakot sodu, ir jāierobežo. Šādu diskusiju rezultātā likumdevējs 2002.gada 25.aprīlī izdarīja grozījumus KL 49.p., ierobežojot tiesu noteikt vieglāku sodu, nekā likumā paredzēts, par smagu vai sevišķi smagu noziegumu izdarīšanu. Likumdevējam tādas tiesības ir, tomēr vai tas ir pareizais risinājums? Vai tas būs vienīgais precedents?

Tas lielā mērā būs atkarīgs no tiesu sodu prakses attīstības, kā arī no likumdevēju un visas sabiedrības izpratnes par to, kāda ir kriminālsoda nozīme, kā tas ietekmē vai ierobežo vienu vai otru noziegumu, kādas tam ir sekas un kādai jābūt sodu politikai.

Svarīgi zināt, vai tiesnesis pareizi izmanto šīs viņam dotās plašās tiesības un kas ietekmē noteiktā soda lielumu un veidu.

Konkrētā gadījumā par to var pārliecināties, ja tiesas spriedums ir pārbaudīts visu līmeņu tiesu instancēs, tātad — procesuālā kārtībā. Tomēr arī tādā gadījumā var apšaubīt, vai augstākas instances lēmums ir pareizs.

Kopumā par tiesas sodu praksi var spriest tad, kad tā ir apkopota un izanalizēta par noteiktu laiku un konkrētiem noziegumu veidiem. Tomēr arī tad mums ir tikai šī apkopojuma autoru kolektīva vairāk vai mazāk subjektīvs viedoklis, kam ir izziņas vai ieteikuma raksturs.

Piemēram, nesen AT Plēnuma un tiesu prakses vispārināšanas daļa apkopoja tiesu praksi krimināllietās par ceļa satiksmes noteikumu pārkāpumiem, ja tie izdarīti alkoholisko dzērienu, narkotisko vai citu apreibinošu vielu iespaidā. Par šiem noziegumiem tika pārbaudīta notiesāto 321 personas krimināllieta. Noziegumu rezultātā cietušas gandrīz 500 personas, no kurām 69 gājušas bojā. Minēto krimināllietu sodu prakse liecina, ka no visām notiesātajām personām gandrīz 93% sodītas ar nosacītu sodu.

Vai šīs kategorijas krimināllietās noteikto sodu prakse ir pareiza?

Maz ticams. Manuprāt, tiesas, nosakot sodus, ir aizmirsušas, ka katra soda mērķis ir ne tikai sodīt, bet arī brīdināt un atturēt no noziegumu izdarīšanas. Nosakot sodus, acīmredzot nav ņemts vērā šī noziegumu veida salīdzinoši lielais skaits un sabiedriski bīstamās sekas. Domāju, ka konkrētā gadījumā šāda tiesu prakse var atkal radīt vēlēšanos ierobežot tiesas tiesības noteikt sodus.

Sodu praksi mēs nevaram ietekmēt ar administratīviem lēmumiem vai rīkojumiem. Acīmredzot soda praksi veido katra tiesneša spēja, individuāli nosakot sodu, redzēt kopsakarības un soda ietekmi ne tikai uz konkrēto personu, bet arī uz cietušo un plašāku sabiedrību, radot pārliecību par taisnīga soda neizbēgamību.

Kas tad veido šīs tiesneša spējas?

Diezin vai tās veido tikai kritika vai augstākstāvošas tiesas attiecīgs nolēmums.

Manuprāt, ir svarīgi radīt pamatotas un mērķtiecīgas mūsu valsts sodu politikas rekomendācijas, kuru pamatā ir ne tikai tiesu prakses izpēte, bet arī tās ietekme uz sociāliem, ekonomiskiem un citiem jautājumiem. To izstrādē vajadzētu piedalīties ne tikai politiķiem un tiesnešiem, bet gan galvenokārt zinātniekiem. Šādas rekomendācijas ir vajadzīgas tiesnešiem, lai veidotu vienotu, soda mērķim atbilstošu praksi, likumdevējiem, lai palīdzētu pieņemt pareizo lēmumu likumdošanas procesā, kā arī plašākai sabiedrībai, nemaldinot to, ka noziedzība ir tāpēc, ka ir pārāk mīksti sodi.

Šeit var jautāt – kāda ir AT loma soda politikas veidošanā?

Likuma “Par tiesu varu” 49.p., kas regulē AT plēnuma kompetenci, 2002.gada 31.oktobrī ir izdarīti grozījumi. Atbilstoši šiem grozījumiem Plēnums vairs nepieņem tiesām saistošus skaidrojumus par likuma piemērošanu. Līdz ar to plēnums nav tā institūcija, kas varētu ietekmēt soda praksi.

Jāņem vērā arī tas, ka daudzas lietas vispār nenonāk AT apelācijas un kasācijas instancē, kā, piemēram, tas ir ar minētajām ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu lietām, līdz ar to nav iespējams ietekmēt soda praksi.

Nenoliedzami, arī AT tiesnešiem ir svarīga loma soda prakses veidošanā, izskatot apelācijas un arī kasācijas kārtībā konkrētās lietas par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem. Tomēr arī šīs instances tiesnešiem noderētu pamatotas un izvērtētas rekomendācijas par soda politikas attīstību mūsu valstī un arī citur pasaulē.

Es jau minēju AT Plēnuma un tiesu prakses vispārināšanas daļas darbu. Saeima, apstiprinot šā gada AT budžetu, ir būtiski palielinājusi līdzekļus minētās AT struktūrvienības attīstībai. Līdz ar to es ceru, ka mums izdosies kvalitatīvi uzlabot tiesu prakses analīzes darbu un dot plašāku priekšstatu par sodu praksi mūsu valstī.

Ņemot vērā plašo tiesnešu auditoriju, gribu pievērst jūsu uzmanību vēl vienam tiesu prakses vispārināšanas daļas apkopojumam par tiesāšanās izdevumiem. Lai gan tiesu sistēmas uzturēšana valstij nekad nebūs peļņu nesoša, tomēr svarīgi valsts ienākumos ir ieturēt tos līdzekļus, kas likumā paredzēti kā valsts nodeva. Diemžēl prakse rāda, ka šajā jautājumā ir daudz kļūdu un pat likuma pārkāpumu. Daudzos gadījumos nepareizi tiek aprēķinātas valsts nodevas, prasītāji nepamatoti atbrīvoti no valsts nodevas samaksas, ir arī citi pārkāpumi. Līdz ar to valsts kasei paiet garām ievērojama daļa līdzekļu, kurus, iespējams, varētu izmantot arī tiesu sistēmas dažādo problēmu atrisināšanai. Šis apkopojums ir nosūtīts tieslietu ministram un finanšu ministram un, protams, tiesām. Es aicinu jūs izanalizēt un novērst konstatētos trūkumus.

Par likumdošanas procesa koordināciju

Valdības deklarācijā kā svarīgs uzdevums minēts: “Uzlabosim tiesību jaunrades procesa plānošanu un koordināciju starp Tieslietu ministriju un citām valsts pārvaldes institūcijām…”

Šis uzdevums patiešām ir svarīgs, un, liekas, līdz šim nevienai no iepriekšējām valdībām un likumdevējiem nav izdevies to pilnībā atrisināt.

Dažkārt likumdošanas procesa steiga, neatbilstība likumdošanai kopumā un koordinācijas trūkums starp dažādām darba grupām, kas ar to nodarbojas, rada pretrunas un nepilnības likumos, kas savukārt traucē tiesnešiem spriešanas procesā. Kā piemērs jāmin Civilprocesa un Civillikuma darba grupu nekoordinētā rīcība, kuras rezultātā Civilprocesa likumā ir izdarīti apšaubāmi grozījumi, kas tiesnešos rada apjukumu, izskatot laulības šķiršanas lietas.

Par mērķtiecīgas un saskaņotas rīcības trūkumu liecina arī tas, ka atbilstoši CPL izmaiņām, kas stājās spēkā šā gada 1.janvārī, lietas kasācijas instancē jākārto ar zvērināta advokāta starpniecību, bet jautājums par juridiskās palīdzības sniegšanu maznodrošinātām personām ir tikai koncepcijas līmenī. Šodien tiek runāts par šīs CPL normas atcelšanu, tomēr ar to šī problēma netiks atrisināta, jo, atļaujot iesniegt kasācijas sūdzību bez zvērināta advokāta starpniecības, radām tikai šķietamu kasācijas sūdzības iesniedzēja iespēju paplašināšanu. Prakse rāda, ka tās kasācijas sūdzības, kurām nav kvalificēta juridiska pamatojuma, parasti nenonāk kasācijas tiesas sēdē, bet tiek noraidītas jau Senāta rīcības sēdē. Tāpēc, manuprāt, nevajadzētu steigties ar šīs normas atcelšanu, bet gan drīzāk atrisināt jautājumu par kvalificētas juridiskas palīdzības sniegšanu maznodrošinātām personām, kas patiešām sniegtu reālas iespējas visām personām aizstāvēt savas intereses visās tiesu instancēs. Diskutējams ir jautājums, vai zvērināta advokāta obligāta piedalīšanās kasācijas procesā vienmēr ir vajadzīga tajās lietās, kur piedalās juridiska persona, kam ir savs juridiskais dienests.

Ar Satversmes tiesas 2002.gada 26. jūnija spriedumu par spēkā neesošām atzītas CPK 239.p.4.d., APK 279.p.2.d. un 280.p. normas, kas paredzēja, ka administratīvo pārkāpumu lietās tiesas taisītais spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams. Satversmes tiesa noteica, ka visos šajos gadījumos tiesas nolēmumi ir pārsūdzami, tomēr likumdevējs līdz šim laikam nav izdarījis likumos attiecīgus grozījumus un noteicis pārsūdzēšanas kārtību. Līdz ar to ir sarežģīta šo lietu izskatīšanas kārtība visās tiesu instancēs.

Par tiesu varas neatkarības jautājumiem

Vēlreiz minēšu valdības deklarācijā teikto: “Palielināsim tiesu varas neatkarību, ieviešot tiesu reālas pašpārvaldes modeli un samazinot tiesu varas atkarību no izpildvaras.”

Par šiem jautājumiem esam runājuši arī iepriekšējās konferencēs. Pagājušā gada beigās ir notikuši divi semināri, kur tika prezentēts toreizējās tieslietu ministres Ingrīdas Labuckas vadībā izstrādātais likuma „Par tiesu varu” jaunais projekts un apspriests Tieslietu padomes un tiesu administrācijas modelis. Tieslietu ministrijas 2003.gada rīcības plānos ir paredzēts līdz 2003.gada 1.jūnijam iesniegt jaunu koncepciju par tiesu administrāciju, tātad it kā viss sākas no jauna. Kāds būs šis modelis, to acīmredzot rādīs laiks, un par to, iespējams, runās tieslietu ministrs.

Tiesu neatkarības, pašpārvaldes funkciju attīstība, algu palielināšana, manuprāt, ir cieši saistīta ar ļoti svarīgu jautājumu – tiesu varas prestiža celšanu, sabiedrības lielāku uzticēšanos. Mums ir jāapzinās, ka šajā situācijā algu paaugstināšana un vairāku izpildvaras funkciju nodošana tiesu varas pašpārvaldes rokās ir jāsaista ar konkrētāku kritēriju un prasību izvirzīšanu tiesnešu kandidātiem un tiesnešiem, vērtējot viņu zināšanas un darbu, lemjot par kvalifikācijas paaugstināšanu. Tomēr esmu pret to, ka šos kritērijus nosaka izpildvara, kā tas ir ieteikts kādā no projektiem.

Uzskatu, ka arī Tiesnešu disciplinārās atbildības likumā ir jāveic grozījumi, kas dotu iespēju saukt pie disciplinārās atbildības ne tikai par tīšu likuma pārkāpumu, bet arī par nolaidību un nevērību tiesas spriešanā. Likumā vajadzētu daudz precīzāk noteikt tiesnešu disciplinārās atbildības robežas.

Domāju, ka šos priekšlikumus nevajadzētu uztvert kā ierobežojumus, kas apdraud tiesnešu neatkarību. Likuma normu precīzāks formulējums dos lielāku skaidrību sabiedrībai un pašiem tiesnešiem, kādi kritēriji tiek izvirzīti, paaugstinot kvalifikācijas klasi un algu, kā arī kādos gadījumos un par ko tiesnesim iestājas disciplinārā atbildība.