Par jauno politisko kārtību pasaulē

Lielbritānijas parlamenta apakšpalātas deputāts Pīters Mandelsons:

Tas, kas pašreiz šķir vadošās Apvienoto Nāciju dalībvalstis, nav tik daudz strīds par Sadāma Huseina radītajiem draudiem. Šīs šķelšanās dziļākie cēloņi ir meklējami strīdos par politisko kārtību pasaulē. Tas kļuva skaidrs diskusijās ANO Drošības Padomē. Savienotās Valstis un Lielbritānija uzskata, ka starptautiskajai sabiedrībai ir pienācis laiks pieņemt lēmumu. Nevar vairs ilgāk izvairīties no masveida iznīcināšanas ieroču likvidēšanas, kas, bez šaubām, atrodas Irākas režīma rīcībā. Savukārt Francija, Vācija un Krievija uzskata, ka to ātra likvidēšana gan ir vēlama, bet nav svarīgākais punkts. To rīcība, pārspīlētais optimisms attiecībā uz Hansa Bliksa centieniem un pretestība kārtējai rezolūcijai Drošības Padomē tuvojas premisai, ka “mieram” Tuvajos Austrumos ir jāpiešķir prioritāte salīdzinājumā ar Irākas radīto draudu likvidēšanu šī paša miera dēļ. Pēc šo valstu domām, risks, kādu radītu palestīniešu vai islamistu reakcija uz militāru intervenci Irākā, būtu pārāk liels. Turklāt tās neņem vērā iespēju, ka Sadāma Huseina ieroči kādu dienu varētu nonākt teroristu rokās.

Eiropas kreiso domas ir aizņemtas ar citām problēmām. Pēc sakāves vēlēšanās, kam sekoja pašanalīze un politiskās nozīmes zaudēšana, “nē karam” viņus apvieno un piešķir viņiem sparu. Francijai Eiropā ir tālejošas intereses. Kā nesen atzīmēja kāds mans draugs no franču sociālistu vidus, šajā strīdā runa ir par turpmāko Eiropas virzienu un tās attiecībām ar Savienotajām Valstīm. Eiropai ir “jāpārņem Francijas skatījums”, tātad uz Eiropu jālūkojas kā uz “gollistisku” pretsvaru ASV. Ar to arī ir izskaidrojamas Francijas dusmas par jauno ES dalībvalstu izturēšanos.

Tikai nejaušības pēc Irākas problēma veicināja šīs apslēptās spriedzes izlaušanos uz āru. Tas, par ko patiesībā notiek cīņa Drošības Padomes arēnā, ir principiālais strīds par politiskās kārtības raksturu un par apstākļiem, pie kuriem turpmāk varētu attaisnot militārās intervences. Pie tam izkristalizējas divi atšķirīgi pasaules kārtības priekšstati:

multipolārisms: ja jau ASV spēj neierobežoti realizēt savu varu - galvenokārt Amerikas nacionālo interešu skatījumā, tātad tā ietekme ir destabilizējoša un neproduktīva. Pasaules kārtība ir jāizveido tā, lai vairāki konkurējoši varas centri, to vidū Eiropa, Krievija un Ķīna, veidotu pretpolu ASV;

multilaterālisms: valstis akceptē amerikāņu globālo vadību kā reālpolitiku. Tās, lai arī cik grūti tas nebūtu, akceptē to, ka ASV līdzdalībai ir liela nozīme drošībai pasaulē, mieram Tuvajos Austrumos un globālā taisnīguma koncepcijas realizēšanā, kas balstās uz kopējām vērtībām un labklājību.

Mēs pārstāvam viedokli, ka šo varu vislabāk ir izmantot, ja Savienotajām Valstīm atvieglo multilaterālo organizāciju atbalsta saņemšanu, kas ir pastāvīgi un droši starptautiskās rīcības instrumenti, ieskaitot militāro rīcību kā pēdējo līdzekli.

Francija ir visskaļākā multipolārisma piekritēja, bet Lielbritānija svarīgākā multilaterālisma atbalstītāja. Pēc multilaterālistu sakāves Ņujorkā Vašingtonā uzskata, ka ir saņemts apstiprinājums tam, ka nekad vairs nevajag iet ANO ceļu. Kad karš Irākā būs beidzies, mēs atradīsimies lielākā izaicinājuma priekšā - mums būs jāpadomā par Atlantisko aliansi kā par šīs pasaules kārtības kodolu.

Kas attiecas uz varas realizēšanu, Eiropai ir jācenšas izveidot jaunas attiecības ar ASV. Taču mums par to ir atbilstoši jāizmanto diplomātiskie līdzekļi, jāveic pārliecināšanas darbs un jāpielieto multilaterālais spiediens, uz kura mēs galvenokārt balstāmies. Šī jaunā vienošanās ar ASV prasīs izmaiņas Eiropas domāšanā un tās iekšējā noskaņojumā. Eiropai ir apzināti jācenšas atgūt Vašingtonas uzticību. Tai ir jāpārtrauc citiem lasīt plātīgus morālos sprediķus. Eiropai ir jāsaskata reālās briesmas, kādas mums visiem rada masu iznīcināšanas ieroči.

Protams, ka ASV būs daudz grūtāk nekā eiropiešiem ielaisties uz kompromisu, lai sabiedrotos dabūtu savā pusē un censtos panākt izredzes uz konsensu. Tas ir traģiski, ka līdz militārajām akcijām vajadzēja nonākt bez Apvienoto Nāciju mandāta, kad iemesli šādai rīcībai ir tik skaidri un to ir attaisnojusi arī pati ANO.

Pēc “Welt am Sonntag”