Par latviešu atbalstu latviešiem

Valsts prezidentes padomniece diasporas jautājumos Lauma Vlasova:

Kādi ir tie diasporas jautājumi, ko jūs kārtojat?

Es esmu padomniece diasporas jautājumos, bet tas nenozīmē, ka esmu padomniece tikai un vienīgi par Krievijas latviešiem. Man jābūt informācijai par jebkuŗu jautājumu, kas ir saistīts ar latviešu problēmām ārpus Latvijas territorijas. Šeit man palīdz tas, ka esmu PBLA valdes locekle, man ir diezgan sīka informācija par to, kas notiek Austrālijā, Kanadā, Amerikā. Tomēr mans padomnieces darbs ir akcentēts uz Krievijas latviešu problēmām, jo Rietumu latviešu problēmas, kas būtu jārisina Valsts prezidentei vai valstij, nav tik aktuālas vai lielas, jo viņi ar savām problēmām tiek galā paši un palīdz citiem, tostarp arī Krievijas latviešiem. Mans uzdevums ir koordinēt to darbu, kas notiek ar Austrumu latviešiem. Manas galvenās prioritātes ir latviešu skolas, lai latviešiem būtu informācija par to, kas notiek Latvijā, kas notiek Rietumu latviešu sabiedrībā, kādas pārmaiņas ir LR likumos, tostarp konsulāros likumos, kā viņi varētu atbraukt, aizbraukt, iegūt dokumentus.

Galvenais ir latviskā izglītība un latviešu valodas saglabāšana. Izdarīts liels darbs. Atjaunotas trīs latviešu nacionālās skolas - sākumā gandrīz uz sabiedriskiem pamatiem, gluži vienkārši pierunājot cilvēkus braukt par skolotājiem. Šobrīd Krievijas attiecīgās pašvaldības un izglītības nodaļas ir piešķīrušas šīm skolām nacionālās skolas statusu. Mans galvenais uzdevums ir panākt, lai šo darbu pārņemtu Latvijas Izglītības ministrija. Šobrīd visu - sākot no sludinājuma, ka meklējam skolotājus, beidzot ar viņu testēšanu, vīzu kārtošanu, naudas gādāšanu, darba kontrolēšanu, daru es viena. Tas ir nenormāli, tā nevajadzētu būt! Nu jau vairs nepietiek ar entuziasmu vien. Speciālistam, kuŗš brauc strādāt Krievijas latviešu skolā, ir jābūt profesionālam paidagogam. Viņam jābūt ne vien ar labām latviešu valodas zināšanām, viņam jāprot krievu valoda. Labi būtu, ja mācētu arī angļu valodu. Turklāt jāprot dziedāt, dejot, strādāt rokdarbus, gatavot ēdienu. Divās vietās mums ir luterāņu draudzes, tur skolotājam būtu nepieciešama arī elementāra kristīgā izglītība, lai varētu svētdienās vadīt svētbrīžus, lasīt Bībeli. Atrast tik vispusīgus cilvēkus ir grūti. Turklāt līdz ar visām profesionālajām iemaņām cilvēkam ir jābūt emocionāli stabilam, tādam, kuŗš desmit mēnešus var nodzīvot izolētībā, kaut arī latviešu vidē. Tā ir cita sabiedrība, ar pilnīgi citu dzīves uztveri. Jābūt gatavam “atgriezties” Padomju savienībā, kāda tā bija pirms divdesmit gadiem, jo Krievijā nekas būtiski nav mainījies. Tas nav tik vienkārši. Jāmeklē līdzekļi no valsts skolu nodrošināšanai, nevar prasīt, lai par to mūžīgi rūpētos tikai PBLA. Pagaidām tas tā ir, un vislielākais paldies par to.

Kādā stadijā ir repatriācijas jautājums, vai runas par to nav pieklusušas, vai lielais vilnis nav pārskrējis?

Protams, vilnis ir pārskrējis. Vairāk būtu jārunā par Austrumu latviešu repatriāciju. Tie, kuŗi gribēja un varēja atbraukt, kuŗiem bija kur palikt, atbrauca deviņdesmito gadu sākumā. Es nekad neesmu uzņēmusies morālu atbildību aģitēt - tautieši, brauciet mājās! Es ļoti labi redzēju un redzu, kas notiek. Repatriācijas centrā strādā ļoti labi cilvēki, un viņi cenšas, bet neko nevar izdarīt, jo viņiem nav pietiekamu līdzekļu. Repatriantiem var segt tikai ceļa izdevumus un bagāžas pārsūtīšanu, bet arī tikai pēc tam, kad ir atbraukusi ģimene.

To var atļauties tikai Rietumu latvieši?

Jā, Krievijas latviešiem tādas naudas nav. Ja atbrauc Rietumu latvietis, viņš skaidri zina savu perspektīvu: viņam ir pietiekami daudz naudas, lai nopirktu māju Latvijā, viņam no Latvijas valsts neko nevajaga. Lielākoties atgriežas pensionāri ar lielām pensijām. Jauniešiem, kuŗi te atbrauc, ir garantēts darbs. Atbrauc Austrumu latvietis - viņam nav nekā - nav kur dzīvot, nav darba, jo viņš ir no jauktas ģimenes, ļoti slikti runā latviski (vai latviski nerunā vispār). Repatriācijas centrs var maksāt kursus kādus trīs vai četrus mēnešus, bet šais mēnešos iemācīties latviski runāt puslīdz brīvi nevar. Viņam ir Krievijas pase, Latvijas pasi varēs dabūt tikai pēc naturalizācijas. Atkal apburtais loks! No Krievijas repatriantu ir maz.

Tie dati, kas ir Repatriācijas centrā, atspoguļo to latviešu daļu, kuŗi padomju laikā bija “klīstošie holandieši”, kas kaut kur aizbrauca, kaut kur meklēja laimi, tagad brauc atpakaļ. Daudzu Krievijā nonākušo latviešu pēcnācēji ir veclatvieši vai arī tie, kas tur ilgus gadus dzīvojuši, tur mācījušies, tur viņiem ir ģimene. Tendence uz atgriešanos tagad ir veclatviešu ciemu jaunajā paaudzē. Viņi redz kaut kādu jēgu tam, kāpēc censties, lai brauktu uz Latviju, jo Krievijas ciemā viņiem nav perspektīvas.

“Māte” Amerika stipri atšķiras no “mātes” Krievijas. Kāds ir jūsu viedoklis par vienas puses latviešu saprašanos ar otras puses latviešiem?

Viņi ir absolūti dažādi cilvēki, bet saprašanās ir fantastiski laba. Rietumu latvieši bez jebkādiem aizspriedumiem ir pieņēmuši to, ka Krievijas latvieši cietuši daudz vairāk, ka viņi nerunā latviski vai arī runā slikti, ka viņiem ir citāda domāšana. Viņi to uzņem kā padomju sistēmas rezultātu. No “rietumnieku” puses nav nekādu nievu, gluži pretēji - ir vēlēšanās palīdzēt. Piemēram, ir notikusi vienošanās, ka Latvija sūtīs un jau sūta mācītājus uz latviešu draudzēm, un to maksā Rietumu puse, jo Latvijas luterāņu Baznīcai tādu līdzekļu nav. Arī grāmatu sūtījumi, palīdzība bērniem - tas viss nāk no Rietumu latviešiem. Ir ģimenes, kuŗas atbrauc uz 3x3 nometni un kuŗām nav ne lata, nevar bērniem saldējumu nopirkt. Es uz to nevaru mierīgi noskatīties, veŗu vaļā savu maku un pērku. Bet ar Krievijas latviešiem ir jau arī tā - atvēršu savu maku, teikšu, še tev pieci lati - bet viņi neņems. Taču, ja teikšu, ka tas ir no kāda sabiedriskā fonda un tev tas pienākas, jā, tad viņi paņems. Pagājušajā vasarā viens puisis Neretā iemācījās spēlēt kokli un vairs nespēja no tās šķirties. Bija vien man tā kokle jānopērk.

“LAIKS”&”BRĪVĀ LATVIJA”; no L. Kovtunas intervijas “Lai tālums nešķiŗ no Latvijas”