Jaunas skaņas un krāsas mežu kopējiem

Sestdien, 12.aprīlī, Doma laukumā tika atklātas “Meža dienas 2003”

Sestdien, 12.aprīlī, Meža dienu atklāšanā Doma laukumā, Rīgā: zemkopības ministrs Mārtiņš Roze un Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”

“Folianti nodzeltē, pilsētu spožums nobāl, bet dabas grāmata ik gadu iznāk jaunā izdevumā,” sacījis mūsu bērnības draugs Hanss Kristians Andersens. Arī dabas grāmatas iznākšanas svētki kādreiz aizkavējas. Tā šogad vēlais pavasaris un sasalusī augsne liedza uzvilkt zaļi balto Meža dienu karogu paredzētajos atklāšanas svētkos un bērziņu stādīšanas talkā Zantē Tukuma pusē.

Stādīt, audzēt un kopt mūsu zemes zaļo rotu pagājušā gadsimta divdesmitajos gados aicināja Kārlis Ulmanis, un šogad aprit 75 gadi kopš tradīcijas aizsākuma, bet pirms gadiem pieciem, toreizējā Valsts meža dienesta priekšnieka Jura Gavrilova rosināts, valsts akciju sabiedrības “Latvijas finieris” prezidents Juris Biķis ar bērziņu stādīšanas talkām un kokaudzētavu izveidi atjaunoja Latvijā šo skaisto tradīciju.

Tajā iesaistījās mežsaimnieki, Latvijas Kultūras fonds, televīzijas raidījums “Savai zemītei”, skolu jaunatne, pamazām aptverot visu mūsu valsti.

Iespējams, lai kliedētu pasaku meistara sen izsacītās bažas par pilsētu spožuma bālmi un aicinātu pavasarī to iemītniekiem doties uz mūsu dabas dievnamu – mežu, šogad tiek iedibināta jauna tradīcija – Meža dienu iezvanīšana Doma baznīcā. Sestdien, 12. aprīlī, Zemkopības ministrija sadarbībā ar Latvijas Meža konsultatīvo padomi Doma laukumā ievadīja sarīkojumu “Meža dienas 2003”.

Tas iesākās Doma baznīcā ar mācītāja Elija Godiņa vadīto aizlūgumu par mūsu zemi, tās dabu un ļaudīm, kas savu dzīvi saistījuši ar mežu, kas mežā gājuši kā baznīcā. Tika iesvētīts Rīgas Meža aģentūras karogs. Kā pateicība darba rūķiem, viņu mūža mīlestībai – mežam – skanēja koncerts, kurā dziedāja Salaspils jauniešu koris “Tiāde”, kura diriģenti ir Ints Teterovskis un Ilze Reinholce, Paula Kveldes vadītais meža darbinieku koris “Silvicola”, kas latviski nozīmē – meža iemītnieks. Koris ir unikāls plašās ģeogrāfijas dēļ. Kā pastāstīja kluba prezidents Voldemārs Laicāns, uz sadziedāšanos ap sešdesmit vīru reizi mēnesī sabrauc no Alūksnes, Cesvaines, Smiltenes, Mazsalacas, Limbažiem, Cēsīm, Jēkabpils, Pļaviņām un citām vietām, kur aug meži. Un kur Latvijā neaug meži? Un tie ir vīri, “kuri iznāk no mežiem ar balsīm kā briežu buļļiem (taurēm) auru laikā”. Koris dibināts kādreiz populārā mežsaimniecības ministra Leona Vītola laikā 1980. gadā, guvis panākumus starptautiskos konkursos Itālijā, Īrijā, bet tagad gatavojas Dziesmu svētkiem.

Pēc aizlūguma baznīcā medību taures aicināja pulcēties Doma laukumā uz informatīvu sarīkojumu, lai pievērstu uzmanību Meža dienām, lai popularizētu meža kopšanu un saudzēšanu, lai aktivizētu domu par mežu kā visas tautas un katra cilvēka rūpi un atbildību, sākot ar augstām amatpersonām un beidzot ar skolēniem.

Meža dienu atklāšanā Doma laukumā runāja Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga (runu publicējam atsevišķi), kā arī piedalījās zemkopības ministrs, Meža konsultatīvās padomes priekšsēdētājs Mārtiņš Roze.

Runas mijās ar dziesmām un dejām, varēja nopirkt koku stādus, darinājumus no koka, izglītoties pie mežu speciālistiem un stendiem. Rīgas Meža aģentūras attīstības projektu un mārketinga sektora vadītājs Andris Zariņš Doma laukumā iebrauca ar pajūgu, kurā bija iejūgts daudzpieredzējušais Rīgas Zooloģiskā dārza Mustangs. Mustangam savulaik nācies “kāpt” uz Operas dēļiem, Raimondu Paulu vizināt, citās izdarībās drasēt, tā ka medību taures viņam droši vien pazīstamas no savu zirgu senču nostāstiem, arī tās viņu īpaši nesatrauca. Te nu viņam bija pilna kulba sazāģētu mazu dēlīšu, bet ne jau malkai. A. Zariņš, mēģinot trāpīt naglai pa galvu, meistarojot pelēkā mušķērāja būrīti, stāsīja:

“Mūsu ideja ir iesaistīt jauniešus darbībā, kas saistīta ar mežu. Nevis nopirkt gatavu būrīti, bet pašiem uzmeistarot. Šogad rīkosim talkas Pierīgas mežos. Rīgai pieder sešdesmit tūkstošu hektāru mežu, tā ir ar mežiem bagātākā pilsēta Eiropā, otrā ir Vīne ar četrdesmit tūkstošiem hektāru. Rīgas un Pierīgas meži ir drausmīgi piegružoti. Rīkojot talkas, kurās iesaistām skolu jaunatni, ceram, ka reizē veicam arī lielu pedagoģisko darbu, jo, ja šis mazais cilvēciņš vai students ir no meža iznesis atkritumu kaudzes, tad ir cerība, ka viņš vairs nekad nenometīs mežā plastmasas pudeli vai citus mēslus. Maija sākumā dāvināsim visām Rīgas skolām grāmatu “Latvijas koki un krūmi”. Talkās centīsimies pieaicināt sabiedrībā populārus cilvēkus, mūsu olimpiešus, kas varētu piesaistīt vairāk jaunatnes.”

Doma laukumā smaidošu un apmierinātu varēja sastapt “Latvijas finiera” prezidentu Juri Biķi, kurš notikušo raksturoja kā jaunu dominanti mežu kopēju un saudzētāju gara brālībā.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Runa Meža dienu atklāšanā Rīgā, Doma laukumā, 2003.gada 12.aprīlī

Augsti godātais ministra kungs! Dārgie mežinieki no visas Latvijas!

Es priecājos būt klāt šajā Meža dienu atklāšanā, uz ko ir atbraukuši ļaudis no visām Latvijas malām, kas pēc tām dosies atpakaļ turpināt savu svētīgo darbu gan sevis, gan savas dzīvesvietas, gan visas Latvijas labad.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga “Meža dienu 2003” atklāšanā

Kas kaitēja nedzīvot / Diža meža maliņā:

Pieci brieži man arami, / Sešas stirnas ecējamas.

No meža nāk visādi labumi, mežs ir mūsu planētas plaušas, bez tā mums nebūtu ko elpot uz šīs zemes. Mežs mūsu senčiem ir bijusi patvēruma vieta briesmu brīžos, mežs ir devis skanīgas priedes un citus kokus māju celšanai, mežs silda ar savu malku ziemas aukstumā, un mežs pēdējos gados ir kļuvis par lielāko Latvijas bagātību, jo tā ir no visām nozīmīgākā Latvijas eksporta prece.

Latvija lielā mērā šodien dzīvo no šīs dabas bagātības, un tamdēļ ir tik svarīgi, lai mēs šo bagātību apsaimniekotu saprātīgi, tālredzīgi un reizē ar to visiem izdevīgi, arī taupīgi. Latvijai ir tā priekšrocība, ka mūsu platuma grādos koksne rodas kvalitatīvi, jo pie mums ir pietiekami vēss un tas kokam patīk — tas top cietāks, bet ne tik vēss, ka pārlieku lēni augtu, kā tas ir ziemeļos. Mēs esam tajā ziņā pareizajos platuma grādos, kaut arī šie platuma grādi mums rada, kā šodien, pavēsus un slapjus pavasarus. Bet nekas, esmu pārliecināta, ka mežinieki jau nav no cukura, neizkusīs arī mazā lietutiņā, viņi jau saprot, ka šis pavasara lietutiņš noskalo sārņus gan kokiem, gan laukiem.

Tas savā ziņā dod dzīvības sulu gan visai zaļajai radībai, gan mežam. Tā ir daļa no dabas, un tā ir nepieciešama.

Mēs daudz eksportējam koku, bet varētu vēlēties, lai mēs varētu apstrādāt tos šeit pat, Latvijā, radot vairāk produktu ar pievienoto vērtību, lai peļņa būtu lielāka un, protams, tādējādi arī veidotu vairāk darba vietu. Es novēlu visiem, kam pieder privāti meži, domāt ne tikai par šodienu un rītdienu, bet arī par pēcnācējiem, jo nevaram mežus tikai izcirst, tos vajag arī atjaunot. Un tas nu ir tāds ticības darbs nākotnei, kas ir nepieciešams, lai šī bagātība neizsīktu. Tas savā ziņā prasa lielu upuri, tas ir ieguldījums nākotnē, bet padomāsim, ka to, ko šodien cērtam un izmantojam, ir stādījušas un kopušas rokas pirms mums. Tā ir nepārtraukta ķēde, un mēs, šī paaudze, nedrīkstam šo ķēdi pārraut, nedrīkstam to pārplēst. Mēs baudām to, ko citi ir stādījuši. Stādīsim arī mēs, lai nākamās paaudzes varētu baudīt to, ko mēs ar savām rokām esam paveikuši.

Es apsveicu visus, kas jau ir paguvuši savu koku šogad iestādīt. Doma laukumu jau mēs neapmežosim, bet Latviju gan, un būtu ļoti jauki, ja daudzas no tām vietām, kur aug latvāņi, nezāles un nevērtīgi krūmi, tiktu apkoptas un apmežotas.

Ļoti ceru, ka dažādās Latvijas vietās ļaudis tuvāk iepazīsies ar tām iespējām, ko Eiropas Savienība mums tagad piedāvās, lai apmežotu savu teritoriju. Šie fondi, kā SAPARD fondi, dotu pusi no tā, kas būtu ieguldāms. Tas nozīmē, ka, zināmu platību apmežojot, jūsu izdevumi ir tikai puse no tā, kas būtu vajadzīgi apmežojot jeb — par to pašu naudu var apmežot uz pusi vairāk, nekā būtu iespējams ar saviem līdzekļiem. Tā tomēr ir vērā ņemama palīdzība, ko vajadzētu izmantot.

Es novēlu jums visiem arī domāt par mežu ne tikai kā darba devēju, bet arī kā acu priekam un labsajūtai dāvātu vietu, un it īpaši tas sakāms par mūsu valsts mežiem. Sargāsim šo savu valsts bagātību, nepiemētāsim to ar dažādām drazām, uzmanīsimies ar cigaretēm un sērkociņiem. Nededzināsim neprātīgi kūlu agrā pavasarī, no kā rodas ļaunums gan ēkām, gan cilvēku dzīvībai, gan mežiem. Saudzēsim šo skaisto dabu, man šķiet, nav tāda cilvēka, kas neizbaudītu to baudu un prieku, ko sniedz pastaiga pa Latvijas mežiem. Sēsim, dēstīsim, stādīsim, laistīsim, kopsim un audzēsim. Lai zeļ, lai zaļo mūsu meži, lai zeļ un zaļo mūsu Latvija!

Andris Kļaviņš

Foto: Juris Krūmiņš