“Jau rīt Latvija pievienosies ES klubam”

Iveta Šulca, Latvijas vēstniece Čehijā un Horvātijā, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

— Rīt, 16. aprīlī, Atēnās desmit Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstis parakstīs pievienošanās līgumu. Vai un kā šis līgums iespaidos Latvijas attiecības ar ES un tās dalībvalstīm?

— Jā, protams! Kvalitatīvi mainīsies ES dalībvalstu un Latvijas politisko attiecību raksturs. Latvijas pārstāvji turpmāk varēs kā novērotāji piedalīties ES Padomes, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas darba sēdēs. Var uzskatīt, ka ar šo brīdi mēs būsim ES kluba biedri, no “uzgaidāmās telpas” nokļūstot tieši klubā. Beidzot tā īsti varēsim runāt par ES dalībvalstu ieklausīšanos Latvijas viedoklī. Kaut patiesībā ar to jau tagad rēķinās gan lielās ES dalībvalstis, kā Francija, gan mazās, piemēram, Beļģija. Un atcerēsimies, tās ir valstis, kas nebūt nepieder pie tradicionālajām Latvijas interešu atbalstītājām.

— Ceļā uz apvienoto Eiropu ļoti nozīmīgas ir arī ES kandidātvalstu attiecības un sadarbība. Tikai nedēļa pagājusi kopš Horvātijas prezidenta Stipas Mesiča oficiālās vizītes Latvijā. Vizītes laikā Horvātijas prezidents akcentēja savas valsts ārpolitikas stratēģisko virzību uz ES, kuras īstenošanā liela vērība tiek veltīta Latvijas pieredzei.

— Jā, tas ir ļoti zīmīgi. “Pirmā oficiālā Horvātijas prezidenta vizīte Latvijā kopš 1991. gada”, “Latvija atbalsta Horvātijas integrāciju ES un NATO”, “Horvātijai un Latvijai ir līdzīgi ārpolitiskie mērķi”, “Horvātija grib mācīties no Latvijas”... – tādi bija Horvātijas lielāko avīžu virsraksti vizītes dienās. Radio “Brīvā Eiropa” Horvātijas redakcija ziņoja: “Sarunā ar Latvijas prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu Stipa Mesičs teica, ka Horvātija var mācīties no Latvijas pieredzes ekonomiskās un sociālās politikas attīstībā. Savukārt Vaira Vīķe-Freiberga sacīja, ka Horvātija varētu pamācīt Latviju, kā veidot labu tūrisma politiku.” Zīmīgi, ka Horvātijas prezidenta vizīte Latvijā Horvātijas plašsaziņas līdzekļos izpelnījās plašāku uzmanību nekā Igaunijas apmeklējums.

— Kā jūs personīgi gan kā Latvijas vēstniece Horvātijā, gan vienkārši kā latviete izjūtat faktu, ka Latvija, pati pirms nepilniem divpadsmit gadiem atguvusi suverenitāti, jau var nodot citai valstij savu eirointegrācijas pieredzi?

— Tā ir vienreizēja sajūta, kad, tiekoties ar Horvātijas amatpersonām, mani kā Latvijas pārstāvi sagaida ar vārdiem: “Latvija ir modelis Horvātijas reformām. Mēs no jums mācāmies. Baltijas sadarbības modelis ir vērtīgs, veidojot sadarbību Dienvidaustrumeiropā. Latvijas pieredze rāda, kā veidot tiltus, nevis celt sienas savstarpējās attiecībās.” Horvātijas valsts reformu dienaskārtībā ir jautājumi, kas Latvijai bija aktuāli pirms desmit vai pieciem gadiem. Tāpat kā Latvijai ārvalstu investīciju piesaistē un tūrisma politikā traucēja negatīvie stereotipi par mūsu valsti, tā šodien Horvātijai traucē karā sagrautas valsts tēls un priekšstati, ka tur valda korupcija un patvaļa.

Īstenībā Horvātija ir valsts ar zemu inflāciju — 2,5 procenti, strauju iekšzemes kopprodukta pieaugumu — 4 procenti, relatīvi lielu vidējo algu — 800 ASV dolāru un astoņiem miljoniem tūristu gadā. Protams, Horvātijā ir arī problēmas. Aktuāla ir 22 procentus lielā bezdarbnieku skaita samazināšana, kara izpostīto reģionu atmīnēšana un valsts enerģētikas tīkla reforma. Taču kopumā ES Horvātiju vērtē kā reģiona veiksmes stāstu un paraugu.

Zīmīgi, ka Horvātijas stratēģija integrācijai ES balstās uz tādiem pašiem principiem kā savulaik mūsu stratēģija. Proti, tas, kad nokļūsim ES, atkarīgs tikai no pašiem, un reformas, kas atbilst ES līmenim, vajadzīgas pašu labklājībai un stabilitātei. Patlaban ES dalībvalstu parlamentos notiek ES un Horvātijas asociācijas un stabilizācijas līguma ratifikācijas process. To, ka Horvātija ir drošs sadarbības partneris, apliecina arī fakts, ka šī valsts kopš 2000. gada ir Pasaules tirdzniecības organizācijas dalībniece.

Latvijas un Horvātijas sadarbībā vājais punkts pagaidām ir ekonomiskās attiecības. Turklāt mūsu tirdzniecības bilance ir 3:1 Horvātijas labā. Diemžēl tas ir visai tipiski Latvijas ekonomiskajās attiecībās ar citām valstīm. Tas, manuprāt, ir Latvijas ārējās ekonomiskās politikas, īpaši eksporta veicināšanas, ilggadīgas mazspējas apliecinājums. Nebaidos teikt, ka mūsu Ekonomikas ministrijā gadiem ilgi nav bijis stratēģijas ekonomiskajai sadarbībai ar dažādiem reģioniem, gudru un darbīgu ārējo ekonomisko attiecību speciālistu. Tādēļ acīmredzot nav izdevies pārliecināt, kādēļ šim mērķim būtu jāpiešķir nauda no valsts budžeta. Taču Horvātijā mūsu zināšanas un pieredze tiek novērtētas. Ir pilnīgi cita sajūta, ja tiec uzņemts kā skolotājs, nevis māceklis. Uzskatu par mūsu ārpolitikas panākumu to, ka līdzās Slovēnijai otra valsts, no kuras mācās Horvātijas valsts institūcijas ES integrācijas jautājumos, ir Latvija. Esmu arī gandarīta, ka Horvātijas un Latvijas attiecību intensitāte ir visaugstākā starp Baltijas valstīm. Horvātijas prezidenta vizīti Igaunijā varētu raksturot kā “durvju atvēršanas” un pirmo kontaktu vizīti, bet Horvātijas un Latvijas divpusējās attiecībās valda īsta darba kārtība un lietišķums. Ceru, ka Horvātijas prezidenta vizītes rezultātā turpināsim sadarbību arī reģionālās attīstības jautājumos — prezidentu Mesiču īpaši ieinteresēja Liepājas veiksmīgā attīstība un jūras ekoloģiskās aizsardzības jautājumi. Jau 2004. gadā Rīgā varētu tikt atvērts Horvātijas tūrisma centrs — tie visi ir vizītes rezultāti. Latvijas un Horvātijas attiecības pierāda, ka mūsu valsts ārpolitiskajā koncepcijā parādās jauna tēma: Latvija — pieredzes donorvalsts. Tas tieši sekmē pozitīvu Latvijas tēlu un Latvijas kā veiksmīgas valsts atpazīstamību.

— Kā jūs raksturotu Horvātijas sabiedrības pašreizējo attieksmi pret ES paplašināšanu?

— Horvātijas attiecībās ar ES valda romantiskais periods, un sabiedrības absolūtais vairākums atbalsta valsts integrāciju ES. Tiesa, pēc Latvijas un ES attiecību pieredzes, var paredzēt Horvātijas pilsoņu viedokļu dažādību pēc iestāšanās sarunu sākšanas. Horvātija cer saņemt ES aicinājumu sākt iestāšanās sarunas 2004. gadā.

— Čehija jau rīt līdz ar mums parakstīs pievienošanās ES līgumu, taču priekšā vēl Čehijas sabiedrības lēmums referendumā jūnija vidū.

— Jā, taču jau tagad Čehijā visas politiskās partijas, kas ievēlētas šīs valsts parlamentā, arī komunisti, atbalsta Čehijas dalību ES. Tas savukārt rāda, ka arī šo partiju vēlētāji atbalstu valsts dalību ES. Čehija neatbalsta federālu ES un ES prezidenta amata ieviešanu, tā ir par stipru Eiropas Komisiju. Arī par eiroskeptiķi dēvētais jaunais Čehijas prezidents Vaclavs Klauss patiesībā ir eiroreālists un iestājas par Čehijas iestāšanos ES. Saskaņā ar aptaujām 79 procenti Čehijas pilsoņu jūnijā balsos par iestāšanos ES.

— Ar ko, jūsuprāt, izskaidrojams joprojām relatīvi lielais eiroskeptiķu īpatsvars mūsu valstī?

— Pēc manas pārliecības, tas sakņojas sabiedrības nepietiekamā informētībā. Vai jūs, piemēram, pirktu jaunu auto, ja jums būtu jāizlasa 80 tūkstošus lappušu gara lietošanas instrukcija (tāds ir ES likumdošanas kopuma apjoms)? Bet tas nebūt nenozīmē, ka šis jaunais auto ir slikts. Bet, runājot par eirooptimistiem un eiropesimistiem ES kandidātvalstīs, būtisks ir arī fakts, ka Čehijas valdība sabiedrības informēšanas kampaņu finansē un organizē jau divus gadus, un paši Čehijas politiķi uzskata, ka ļoti lielais sabiedrības atbalsts Čehijas dalībai ES ir tieši plašā informēšanas darba rezultāts. Kaut gan Čehijas politiķu un valdības vidū valda viedoklis, ka tieši 16. aprīlis būs diena, kad pirmsreferenduma informācijas kampaņa tā pa īstam tikai sāksies.

Jānis Ūdris,  “LV” ārpolitikas redaktors