“Esmu līdzatbildīga par ministriju”

Linda Mūrniece, Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre, — “Latvijas Vēstnesim”

Reformu stūrakmeņos lai prestižs un drošība

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— Pašreizējās valdības politika iekšlietu sistēmā jau ieviesusi dažādas pārmaiņas — no vienas puses, panākts algu palielinājums policistiem un iegūti līdzekļi materiāli tehniskās bāzes uzlabošanas uzsākšanai, no otras puses, atbrīvotas un pašas no darba aizgājušas vairākas augstas amatpersonas, tiek atklāti arvien jauni likumpārkāpēji iekšlietu sistēmas darbinieku vidū. Valdības rīcības plāns vidējā termiņā paredz arī sistēmas strukturālo reorganizāciju. Kas ir galvenais mērķis, uz ko vērsti šie plāni un jau īstenotie pasākumi?

— Ir jāpanāk divas svarīgas lietas — pirmkārt, lai, piesakoties darbā policijā un citās iekšlietu sistēmas struktūrās, cilvēki stāvētu rindā, otrkārt, lai mūsu sabiedrība patiešām justos droši. No šiem mērķiem izriet viss pārējais — gan tas, kā jāorganizē darbs, gan tas, kādiem ir jābūt policistiem un kādā veidā jāveic reformas, lai visu iepriekšminēto sasniegtu. Skaidrs, ka to nav iespējams panākt ne vienā dienā, ne mēnesī, bet ļoti svarīgi ir pareizi uzsākt darbu. Ja tiks panākts, ka sabiedrība uzticas policijai, no kā izriet nepieciešamība celt policijas prestižu, arī policisti jutīsies atbildīgi par sabiedrību un centīsies strādāt labāk.

— Kā šos mērķus sasniegt, kādi uzdevumi veicami vispirmām kārtām?

— Viens no iekšlietu sistēmas vadības un arī valdības galvenajiem uzdevumiem ir rūpēties par tiem policistiem, kas godprātīgi strādā. Un tas tiek darīts — šī ir pirmā valdība astoņu gadu laikā, kas ir atradusi līdzekļus policistu algu palielināšanai. Līdzekļi ir atvēlēti arī tehniskā nodrošinājuma uzlabošanai — ir skaidrs, ka policisti var profesionāli un kvalitatīvi strādāt tikai tad, ja viņiem ir labi darba apstākļi, labas mašīnas, labs nodrošinājums, labas bruņuvestes... Jau šogad tiks iepirktas jaunas mašīnas policijas autobāzes atjaunošanai, kas ir nozīmīgi ne tikai Rīgā, bet arī reģionos. Rūpējoties par policistu pašu drošību, ir jāpērk jaunas bruņuvestes, jo pašreizējās ir sagādātas vēl padomju laikos, nepieciešami arī jauni ieroči.

Kopā ar iekšlietu ministru es bieži braucu uz reģioniem skatīties, kā tur strādā policija, un arī uzklausīt policijas darbinieku problēmas. Šie braucieni parāda, ka reģionos policijai ir grūti strādāt, daudz grūtāk nekā Rīgā. Rodas pat sajūta, ka reģionos par policiju vispār ir aizmirsts. Tikai uz vietas esot, rodas priekšlikumi pareizajiem problēmu risinājumiem un top skaidrs, ka, iespējams, nav nemaz jāpalielina iecirkņu inspektoru skaits laukos, bet gan jāiedod inspektoram laba mašīna. Līdz ar to varbūt viena iecirkņa vietā viņš kvalitatīvi spēs uzraudzīt trīs iecirkņus.

Lai policisti labi strādātu un celtos policijas prestižs, ne mazāk svarīgs uzdevums par darba apstākļu uzlabošanu un darba samaksas palielināšanu ir nepieciešamība atbrīvoties no tiem, kuri policijas prestižu grauj. Tas, kas jau ir sākts darīt, ir cīņa ar korupciju pašā policijā.

Korupcijas un neizdarības raganu medības

— Šī cīņa ir ieguvusi plašu rezonansi sabiedrībā un dažādi vērtēta.

— Jā, ir dzirdēti izteikumi, ka jaunā Iekšlietu ministrijas vadība savu darbu ir sākusi ar raganu medībām.

Es gribu uzsvērt, ka noteikti nav tā, jo mēs šeit esam nu jau pietiekami ilgu laiku, bet joprojām tiek pievērsta liela uzmanība tam, cik godīgi strādā policisti, kā iekšlietu sistēmas darbinieki pilda savus pienākumus. Tajā pašā laikā es nekādā gadījumā negribu teikt, ka viss līdz šim ir bijis slikti un visi cilvēki ir strādājuši slikti. Ir daudz piemēru, kas pierāda pretējo.

Kas vēl ir svarīgi — ministrijas vadība ne tik daudz vēlas atrast pārkāpumus vai veikt pārbaudi, kā strādā augstas policijas amatpersonas, bet pastiprinātu uzmanību pievērst tieši ierindas darbiniekiem. Tieši tāpēc ministrijas vadība regulāri apmeklē policijas iecirkņus, kur uz vietas iespējams konstatēt, vai netiek pieļauti kādi pārkāpumi. Man gribas domāt, ka arī paši policisti, zinot, cik augstu ministrijā pacelta godīguma latiņa, ļoti labi jūt, ka viņu darbs tiek kontrolēts un tāpēc — es vismaz ceru, ka tā ir — cenšas strādāt godīgāk un apzinīgāk.

— Ministrijas plānos ietilpst arī strukturālā reorganizācija. Kas, to realizējot, tiks panākts?

— Pašlaik Iekšlietu ministrijā tiek veikti gan personāla politikas, gan funkcionālie auditi, lai konstatētu, kā strādā cilvēki, kā viņi veic savas funkcijas, vai tās nedublējas. Protams, katra reorganizācija nes sev līdzi arī kādas problēmas cilvēkiem, jo pārmaiņas var apdraudēt turpmāko karjeru, pat atstāt cilvēku bez darba. Taču gribu uzsvērt, ka pašreiz realizētās reorganizācijas iekšlietu sistēmā nav vērstas uz to, lai cilvēkos radītu bažas vai nedrošību, bet gan tikai un vienīgi uz lieko funkciju atrašanu, uz to dublēšanās novēršanu.

Piemēram, cīņa ar “aplokšņu algām”. Tā ir Finanšu policijas kompetence, taču to dara arī Ekonomikas policija. Ir grūti izsvērt, kurā brīdī kura policijas struktūrvienība to darīs, un būtu ļoti nepatīkami, ja tikai šīs funkciju dublēšanās dēļ netiktu panākts vēlamais rezultāts. Viena no idejām ir apvienot Finanšu policiju, kas ir Valsts ieņēmumu dienesta struktūrvienība, ar Ekonomikas policiju. Es ļoti ceru, ka šis projekts tiks realizēts un, apvienojot abu iestāžu spēkus, resursus un informāciju, panākts labs darba rezultāts. Pieļauju, ka tieši funkciju dublēšanās un resoriskā greizsirdība ir tie iemesli, kas lielā mērā šobrīd kavē veiksmīgu cīņu ar “aplokšņu algām”, naudas “atmazgāšanu” utt. Līdzīga situācija ir ar paredzēto reorganizāciju Valsts policijā — ne tik svarīgi ir tas, kur un ko apvienos, cik svarīgi ir panākt rezultātu. Piemēram, lai Organizētās noziedzības apkarošanas biroja pārziņā nonāktu visas funkcijas, kas ir saistītas ar organizēto noziedzību. Narkotiku izplatība, arī noziegumi, kas tiek izdarīti organizētās grupās, ir jāskata kontekstā ar organizēto noziedzību, tāpēc ir loģiski, ka to izmeklēšana ir Organizētās noziedzības apkarošanas biroja kompetence.

Ne vairāk, bet labākus darbiniekus

— Vai iekšlietu sistēmā pietiek cilvēkresursu, lai plānotās pārmaiņas realizētu?

— Pašlaik policijā ir samērā liels nenokomplektēto štata vietu skaits, bet diezin vai būtu tik svarīgi aizpildīt šīs tukšās vietas tikai tāpēc, lai tajās būtu cilvēki. Svarīgāk ir palielināt jau esošajiem policistiem algas, panākt lielāku sociālo un labāku tehnisko nodrošinājumu, likt sajust, ka ministrijas vadība viņus morāli atbalsta, kas kopumā var panākt lielāku darba efektivitāti un labākus rezultātus nekā fiziska štata vietu aizpildīšana.

— Pieņemot, ka iekšlietu sistēmas struktūra tiks optimāli sakārtota un stabili pieaugs algas un tehniskā nodrošinājuma līmenis, ir svarīgi zināt, kā tiks kontrolēts un vērtēts katra policijas darbinieka darbs, tas, cik godprātīgi viņš veic savus pienākumus?

— Katram policijas darbiniekam reizi trīs vai piecos gados ir obligāta atestācija. Atestācijas komisijā ir iekļauti pārstāvji no dažādām atbildīgām iekšlietu iestādēm, kuras ir kompetentas veikt atestāciju. Un atestācijas rezultātā bieži vien atklājas, ka darbinieks neatbilst ieņemamajam amatam un tāpēc ir pazemināms amatā, tāpat tiek konstatēts pretējais — darbinieks tiek atzīts par spējīgu un tādu, kas amatā paaugstināms.

— Cik darbiniekiem ir obligāta atestācija?

— Atestācija ir obligāta visiem Valsts policijas un tās struktūrvienību darbiniekiem, tas ir, aptuveni septiņiem tūkstošiem cilvēku.

— Vai atestācijas dēļ policijas darbinieks var zaudēt darbu pavisam?

— Nē, atestācijas rezultātā var notikt pazemināšana amatā, bet par atestācijas laikā atklātajiem trūkumiem vai pārkāpumiem darbā var tikt ierosināta dienesta izmeklēšana. Ir bijuši gadījumi, ka pēc šādas pārbaudes cilvēks ir bijis jāatbrīvo no darba.

— Vai lielais darbinieku skaits, kas tiek atestēts katru gadu, nepadara šo pasākumu formālu?

— Nē, tas nav formāls pasākums, jo materiālus izskatīšanai atestācijas komisijā gatavo darbinieka tiešais priekšnieks, kurš katru dienu redz cilvēku darbā un ļoti labi zina viņa trūkumus un priekšrocības. Tiklīdz rodas aizdomas par pārkāpumiem, tiek iesaistīta iekšējās izmeklēšanas institūcija, kas ir katrā struktūrvienībā. Iekšlietu ministrijā ir arī iekšējā audita departaments, kas paralēli atestācijai veic dažādus auditus. Tā ka iekšējās kontroles mehānisms ir izveidots pietiekami blīvs un darbojas labi.

Arī likumos ir (un top jaunas) “vājās vietas”

— Vai iekšlietu sistēmas sakārtošanai nepieciešamas arī kādas izmaiņas normatīvajos aktos?

— Likumdošanas joma ir mans tiešais darba lauks, un, no iekšlietu sistēmas skatpunkta raugoties, ir redzams, ka izmaiņas ir nepieciešamas gan likumos, gan Ministru kabineta noteikumos. Minēšu dažus piemērus, kas pierāda to, cik svarīgi ir sakārtot likumdošanu.

Braucot pa reģioniem, nākas uzklausīt ne tikai policistu darba problēmas, bet uzzināt arī par trūkumiem normatīvajos aktos, kas apgrūtina strādāšanu. Lauku rajonos sāpīga un grūti risināma problēma ir meža un krāsaino metālu zādzības. Policisti norāda, ka vērā ņemamus rezultātus šo zādzību apkarošanā varēs gūt tikai tad, ja tiks mainīta meža un krāsaino metālu uzpirkšanas kārtība. Tāpat ir jāpalielina atbildība par šiem noziegumiem.

Vēl viens piemērs. Līdz 28.aprīlim Iekšlietu ministrijai ir jānosūta misijā uz Bosniju četri policisti. To paredz līgums, kas noslēgts ar Eiropas civilās policijas misiju. Tās ir mūsu starptautiskās saistības, kuru izpildē ir ieguldīts liels darbs, tostarp arī mainīta likumdošanas bāze. Likumā par policiju ir iestrādāta kārtība, kas regulē policistu nosūtīšanas procedūru, tiek pārskatīti arī nepieciešamie Ministru kabineta noteikumi un gatavots valdības lēmums, lai šo cilvēku nosūtīšana misijā būtu pamatota no likumdošanas viedokļa. Var teikt, ka šajā gadījumā normatīvo aktu sakārtošana ir sekmējusi mums tik nozīmīgo starptautisko sadarbību.

Taču ne vienmēr likumdošanas sakārtošana norit gludi. Vienā no pēdējām Saeimas plenārsēdēm man nācās piedzīvot nepatīkamu pārsteigumu — Ceļu satiksmes likums, pēc kura ikdienā jāstrādā ceļu policistiem, ir nodots ne Juridiskajai komisijai, ne Aizsardzības un iekšlietu komisijai, bet Tautsaimniecības komisijai. Likuma grozījumi gan tika izskatīti tikai otrajā lasījumā, bet tajos bija daudz pretrunu un lietu, kas liek domāt, ka Satiksmes ministrijas pārziņā esošais Ceļu satiksmes drošības departaments (CSDD) mēģina caur šo likumu panākt sev vēlamu rezultātu. Taču jāstrādā ar šo likumu būs ceļu policistiem, un pārmetumus cilvēki izteiks viņiem, nevis CSDD.

— Kas šajos grozījumos ir tik aplams?

— Piemēram, mēģinājums apiet apdrošināšanas likumdošanu, nosakot, ka tajā pašā dienā, kad tiek veikta automašīnas tehniskā apskate, ir jāsamaksā obligātā civiltiesiskās atbildības apdrošināšana par gadu. Tas nozīmē, ka arī tiem cilvēkiem, kas mašīnu lieto tikai dažus mēnešus, būtu jāmaksā par visu gadu, turklāt polisi netieši iznāks pirkt CSDD, nevis kur citur. Tāpat tiek mēģināts apiet Administratīvo pārkāpumu kodeksu, kurā noteikti sodi par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem. Plānotie ceļu satiksmes likuma grozījumi paredz sodus būtiski palielināt, kas paver jaunas iespējas korupcijai — daudzi, zinot bargos sodus, mēģinās vienoties ar policistu par to pašu nelaimīgo “piecīti”, kā mēs visi to labi zinām. Sodu politika ir jāskata kompleksi, nevar tikai vienā ceļu satiksmes likumā iebalsot veselu kaudzi maksimālo sodu, ir jādomā par to, cik tas būs efektīvi.

Būtībā ar šiem likuma grozījumiem tiek mēģināts panākt, ka ceļu policija būs tā, kas ķers pārkāpējus, bet sodīs CSDD. Tas ir pilnīgi nepieņemami, jo, lai cik labi strādātu CSDD, tā tomēr nav valsts iestāde, bet perspektīvā vēl pārtaps par aģentūru, līdz ar to nav pieļaujama valsts funkciju nodošana tai.

Protams, Iekšlietu ministrija strādās, lai trešajā lasījumā šādas pretrunas likumā netiktu iebalsotas, bet šādi gadījumi man kā parlamentārajai sekretārei ļoti traucē strādāt. Neviens no Iekšlietu ministrijas priekšlikumiem ceļu satiksmes likuma grozījumiem atbalstīts netika, bet kurš gan cits ja ne paši ceļu policisti vislabāk zina, kādām jābūt likuma normām, lai tās būtu maksimāli efektīvas.

— Kas mainītos, ja šis likums un citi iekšlietu sistēmu skaroši likumprojekti būtu Aizsardzības un iekšlietu komisijas atbildībā?

—Aizsardzības un iekšlietu komisijā šīs Saeimas laikā tiešām ir ievēlēti profesionāļi. Ja viņi redz, ka tiek virzīta laba un vajadzīga lieta, arī opozīcija nekādā gadījumā nebalso pret. Tas bija labi redzams brīdī, kad Iekšlietu ministrija pieprasīja budžeta līdzekļus policistu algu palielināšanai un tehniskā nodrošinājuma līmeņa celšanai. Debašu laikā nebija neviena iebilduma par budžeta palielinājumu iekšlietām ne komisijā, ne Saeimā.

NATO uzdevumi un to priekšdarbi

— Pavisam drīz valdībai un Saeimai būs jāizšķiras par grozījumiem likumos, kuru rezultātā paredzēts optimizēt valsts drošības sistēmu. Kādi, jūsuprāt, ir uzsāktās valsts drošības sistēmas reformas motīvi un mērķi?

— Pašlaik Ministru kabinetā ir iesniegts Valsts drošības sistēmas optimizācijas projekts. Sākotnēji bija paredzēta liela drošības sistēmas reorganizācija, taču, ņemot vērā gan ministru, gan pašreizējo specdienestu vadītāju un darbinieku viedokli, pagaidām tika izlemts par labu sistēmas optimizācijas modelim. Visiem bija skaidrs, ka NATO integrācijas kontekstā šobrīd nav iespējams visu tik radikāli mainīt, kā varbūt vajadzētu. Pašlaik valdībā virzītais optimizācijas projekts ir pārejas modelis, kas vēlāk tiks realizēts tālāk.

Galvenās lietas, ko plānots paveikt, īstenojot drošības sistēmas optimizācijas projektu, ir, pirmkārt, tas, ka tiks likvidēta Satversmes aizsardzības biroja (SAB) koordinējošā loma pār pārējiem diviem specdienestiem — Militārās pretizlūkošanas dienestu un Drošības policiju. Nepareizi ir arī tas, ka SAB ir visas operatīvās informācijas monopols kopā ar operatīvās darbības tiesībām. Tas nozīmē ļoti neierobežotu varu SAB rokās, turklāt šī institūcija pašlaik nevienam nepakļaujas. Drošības sistēmas optimizācijas projekts paredz SAB nodot Ministru prezidenta pārraudzībā.

Tiks izveidota arī Valsts drošības iestāžu padome. Tas nebūs jauns veidojums no cilvēkresursu viedokļa, tajā ietilps atbildīgie ministri, kas koordinēs drošības iestāžu darbu. Nekas pagaidām nemainīsies Militārās pretizlūkošanas dienesta un Drošības policijas iekšienē, šīs institūcijas tāpat kā iepriekš paliks viena Aizsardzības ministrijas un otra — Iekšlietu ministrijas pārraudzībā.

Kas vēl ir svarīgi — SAB vairs nebūs informācijas vākšanas, apkopošanas un analīzes funkciju. Tās tiks nodotas Informācijas analīzes dienestam, kas būs Ministru prezidenta pakļautībā. Ja kāds grib teikt, ka ar šī dienesta palīdzību Ministru prezidents mēģina iegūt un monopolizēt visu informāciju, tad tā nav taisnība, jo šajā dienestā ietilps pa vienam darbiniekam no katra specdienesta, kuri vāks un analizēs informāciju. Ministru prezidents, iepazinies ar apkopoto informāciju, varēs ar Valsts drošības iestāžu padomes starpniecību dot rīkojumus specdienestiem.

— Un tomēr — kāpēc tieši optimizācija, nevis reorganizācija?

— Galvenokārt tāpēc, ka šis optimizācijas modelis ir pieņemams šobrīd, kad ir beigušās iestāšanās sarunas ar NATO un Latvijai ir doti trīs mēneši laika, lai novērstu tos trūkumus valsts drošības iestādēs, uz kuriem pati NATO jau iepriekš norādījusi. Mums ir jāspēj realizēt divas konkrētas lietas — jānodrošina NATO slepenās informācijas aizsargāšana un uzglabāšana, kā arī jāpastiprina pretizlūkošana. Pretizlūkošana pagaidām ir SAB un Drošības policijas kompetence, kur varētu būt vērojama funkciju dublēšanās. Tieši tāpēc pēc valsts drošības sistēmas optimizācijas projekta pabeigšanas ir plānots veikt padziļinātu auditu Drošības policijā un SAB un turpināt šo iestāžu reorganizāciju, lai rezultātā mūsu drošības iestādes atbilstu NATO dalībvalstu drošības iestāžu statusam.

— Optimizācijas projekta ieviešanai laika nav daudz — līdz maijam, vēlākais, jūnijam tam jābūt pabeigtam. Vai pēc projekta ieviešanas varēs apgalvot, ka ir veikti visi priekšdarbi, lai abus NATO izvirzītos uzdevumus sekmīgi pildītu?

— Mums nav nekādu iespēju domāt, vai varēsim to apgalvot vai ne. Mums ir doti trīs mēneši laika, kurā tas ir jāizdara.

Runājot par drošības sistēmas reformas tālāko gaitu, varu pateikt, ka jau tagad pēc iekšlietu ministra rīkojuma Drošības policijā tiek veikts personāla politikas audits, kas varētu būt pirmais solis uz padziļinātu auditu vēlāk. Personāla politikas audits uzskatāmi parādīs, ar kādiem specdienesta darbiniekiem mēs jau šobrīd esam gatavi strādāt.

Vai ES būs pienācīga austrumu robeža?

— Latvija pretendē ne tikai uz pilntiesīgu dalību NATO, bet arī Eiropas Savienībā (ES). ES kontekstā par stratēģiski svarīgu un neatliekami realizējamu projektu ir atzīta valsts austrumu robežas izbūve. Robeža tiek būvēta jau no 1998.gada, un līdz nākamā gada 1.maijam, Latvijai kļūstot par ES valsti, tai būtu jābūt pilnīgā kārtībā. Taču valdība plāno lauzt līgumus ar virkni robežbūvētāju, Iekšlietu ministrija meklē un atrod arvien jaunas neizdarības projekta realizācijā, problēmu risinājumi vēl lielākoties atrodas priekšlikumu stadijā, trūkst arī līdzekļu. Vai, neraugoties uz šīm problēmām, valsts austrumu robeža tiks izbūvēta laikā?

— Es negribētu pašlaik iedziļināties tehniskos sīkumos par to, kā viss tiks darīts, varu tikai apliecināt, ka gan valdība, gan Iekšlietu ministrija un Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija ir vienisprātis, ka mums nav citas izejas, kā robežu izbūvēt. Robeža paredzētajā laikā būs gatava.

Protams, tiek pārskatīta to objektu būve, kas nav tieši saistīti ar austrumu robežu, — tie, iespējams, tiks turpināti vēlāk.

— Ir izskanējuši minējumi, ka Latvijai ar robežas izbūvi nav nemaz tik ļoti jāsteidzas, jo, kļūstot par ES dalībvalsti, Latvija uzreiz nekļūs arī par Šengenas līguma dalībvalsti. Līdz ar to Latvijas austrumu robeža tikai formāli būs ES ārējā robeža, kas dod atlaides robežas izbūves termiņos.

— Es nedomāju, ka mums ir dotas kādas atlaides. Ir skaidri norādīts, ka robežai jābūt izbūvētai, un mums ir jādara viss iespējamais, lai šo uzdevumu izpildītu. Katrā ziņā Iekšlietu ministrija centīsies atrast risinājumu, kā to izdarīt. Protams, ir ļoti nepatīkami, ka iepriekšējā valdība šādu nepadarītu darbu un problēmu mantojumu mums ir atstājusi, bet mēs tiešām darām visu iespējamo, lai situāciju atrisinātu pozitīvi.

— Vai ir veikti aprēķini, cik Latvijai kopumā jau ir izmaksājusi austrumu robežas izbūve?

— Projektā visai celtniecībai ir bijuši paredzēti 50 miljoni latu. Cik ir iztērēts lieki — to būtu iespējams pateikt tikai tad, ja katrā jau uzceltajā objektā tiktu veikta ekspertīze. Bet katra ekspertīze maksā naudu, tās varētu veikt tad, ja mūsu mērķis būtu atrast vainīgos un nodot viņus tiesai. Pašlaik mērķis ir atrast iespēju izbūvēt robežu. Katra vainu un atbildību izvērtēt ir Ģenerālprokuratūras kompetence.

— Taču, ja vēl šā gada sākumā parādās informācija, ka, piemēram, uz Latvijas robežas ar Krieviju izbūvēti 9 no nepieciešamajiem 15 infrastruktūras objektiem, robeža nav demarķēta un tās tehniskā aprīkojuma līmenis ir 20 procenti no plānotā, rodas loģisks jautājums — kas tad ir darīts četrus gadus, ja vēl ir tik daudz nepadarītā?

— Jā, līdzšinējo situāciju robežas izbūvē un attieksmi pret to spilgti raksturo traģikomiskais Bērziņu robežkontroles punkts uz Krievijas robežas, kas ir izbūvēts atbilstoši visiem standartiem, bet otrpus robežas Krievijas pusē nav pat ceļa, ir tikai grāvis. Atbildīgās personas radušos situāciju pamato ar līgumu, kurā Krievija ir apņēmusies ceļu izbūvēt. Savukārt Krievijas puse skaidro, ka viņi nav apņēmušies šo ceļu uzbūvēt noteiktā laikā. Tikai atsevišķa izmeklēšana laikam varētu noskaidrot, kāpēc tā ir noticis.

— Jāņem vērā arī fakts, ka Latvijai vispār nav robežlīguma ar Krieviju.

— Jā, bet, ja šis līgums arī būtu, diezin vai būtu iespējams pieprasīt izbūvēt Krievijai ceļu tikai tāpēc, ka Latvija jau ir uzbūvējusi robežkontroles punktu par vairākiem miljoniem latu.

Svarīgākā amatpersona pēc ministra

— Latvijas otrās brīvvalsts laikā ministriju parlamentāro sekretāru loma ir bijusi vairāk komunikatīva starp konkrēto ministriju un Saeimu. Šīs valdības laikā iekšlietu ministrs ir devis jums kā parlamentārajai sekretārei daudz plašākas pilnvaras — jums ir tiesības dot rīkojumus valsts sekretāram un citām augstām amatpersonām, arī ministrijas pakļautībā esošo iestāžu vadītājiem. Līdz ar to valsts pārvaldē līdztekus ministram un valsts sekretāram ir parādījusies vēl viena spēcīga amatpersona. Vai šāda politika ir attaisnojusies? Varbūt parlamentāro sekretāru loma jāstiprina arī citās ministrijās un valsts pārvaldē vispār?

— Šā gada 1.janvārī stājās spēkā jaunais Valsts pārvaldes iekārtas likums, kurā no jauna noteikta arī ministrijas parlamentārā sekretāra kompetence. Tieši šis likums padara parlamentāro sekretāru par otru augstāko amatpersonu ne tikai Iekšlietu ministrijā, bet jebkurā ministrijā. Vai likumā paredzētās pilnvaras parlamentārajam sekretāram tiek uzticētas, vai šī amata funkciju loks tiek paplašināts — tas ir atkarīgs no katra ministra, no viņa uzticēšanās parlamentārajam sekretāram. Iekšlietu ministrs Māris Gulbis ir man uzticējies un janvārī ar savu rīkojumu apstiprinājis manas pilnvaras jaunā likuma ietvaros.

Pēc mana uzskata, parlamentārais sekretārs ir ministra politiskais vietnieks, valsts sekretārs — administratīvais vietnieks. Tas nozīmē, ka esmu politiski līdzatbildīga arī par ministra politiskajiem lēmumiem un to, kas notiek Iekšlietu ministrijā.

— Kas, jūsuprāt, tiks panākts pēc tam, kad visas ministrijas būs mainījušas parlamentāro sekretāru pilnvaras atbilstoši valsts pārvaldes likumam un parlamentārie sekretāri reāli būs kļuvuši par otru svarīgāko personu ministrijā?

— Es domāju, ministram ir daudz vieglāk strādāt ar parlamentāro sekretāru, kuru viņš pats ir izvēlējies un kuram uzticējies. Mums ar iekšlietu ministru ir kopīgi politiskie mērķi ne tikai likumdošanas sakārtošanā, bet visas sistēmas sakārtošanā, un es domāju, ka līdzīgi varētu būt arī citās ministrijās. Parlamentārajam sekretāram tagad ir daudz lielākas iespējas ietekmēt to, kas notiek katrā konkrētā ministrijā arī no politiskā aspekta, parlamentārais sekretārs vairs nav tikai dekoratīvs amats ar komunikatīvu funkciju. Arī likumdošanas sakārtošanas procesu daudz vieglāk ir virzīt tad, ja parlamentārajam sekretāram ir šīs lielākās pilnvaras, plašāks pārzināmo jautājumu loks.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore