Mums ir vairāk kopīga, nekā ikdienā apzināmies

Somu rakstnieks un žurnālists Juka Rislaki par savu “Kluso slēpotāju zemi Somiju” un ienākšanu Latvijas kultūrvidē

Grāmatas “Kluso slēpotāju zeme Somija” autors Juka Rislaki un grāmatas tulkotāja Anna Žīgure Foto: Arnolds Viesisīgure

Latviešu lasītājiem Jukas Rislaki vārds nav svešs. Annas Žīgures grāmatā “Es stāstu par Latviju”, kas latviešu valodā iznāca 2000. gadā, ietilpināta arī viņa rakstītā “Dzīvesbiedra dienasgrāmata”. Te stāstīts arī par viņu kopīgās dzīves sākumu:

“Kādā darba braucienā tūlīt pēc Latvijas neatkarības atgūšanas satiku Annu. Tas notika 1991. gada 9. septembrī, dienu pirms Annas meitas Diānas dzimšanas dienas. Diāna ir gadu vecāka par manu meitu Lauru.

Kādā 1993. gada vasaras dienā nolēmām apprecēties. Mana vecā māte bija slimnīcā, kad devāmies atvaļinājumā uz Latviju, tādēļ, lai iepriecinātu viņu, apsolījām rīkot kāzas. Biju trešais no viņas bērniem, kurš precējās ar ārzemnieku, un viņa šo ziņu uzņēma mierīgi.

Lai visu nokārtotu, aizbraucām uz Vecpiebalgu, kur dzimusi Annas vecmāmiņa. Jauns luterāņu mācītājs no Rīgas ar ģimeni dzīvoja pussagruvušā mācītājmājā un basām kājām pa pagalmu nāca mums pretim. Viņš nekad nevienu nebija laulājis un šķita vismaz tikpat uztraucies kā es. Ķieģeļu baznīca, kuras priekšteci kādreiz tajā pašā vietā bija iesvētījusi Zviedrijas karaliene, stāvēja ciemata vidū. Kopš tās uzspridzināšanas kara laikā tajā nekas nebija darīts. Pret debesīm slējās tikai nodrupušas akmens sienas, un altāra vietā auga bērzs.

Suņi skraidīja pa putekļainajiem ceļiem. Krodziņā, kurā iegriezāmies, bija sanācis pulks lielu, piedzērušu vīru. Laulību dienā, 1. augustā, nelija, – labi, ka tā, jo baznīcai nebija arī jumta. Nometāmies ceļos mācītāja priekšā, un es pratu īstajā vietā latviski atbildēt: “Jā.” Baznīcas drupās bija ienestas elektriskās ērģeles, un ik pa brīdim, pārtrūkstot elektrības padevei, mūzika apklusa, kaut arī mūziķe turpināja spēlēt. Kā pēdējo viņa spēlēja Sibeliusa Finlandia. Vēlāk viņai prasīju, vai viņa zināja, ko spēlē. “Protams,” ērģelniece teica, “tā bija amerikāņu baznīcas dziesma.” Pēc baznīcas ceremonijas svētki turpinājās dzejnieka Kārļa Skalbes mājā “Saulrieti”. Skalbe mira 1945. gadā, tajā pašā, kad es piedzimu, un ilgi viņa zārks esot glabāts Stokholmas baznīcā cerībā to kādreiz nogādāt mājās.

Annas skaļais un enerģiskais krusttēvs režisors Pēteris Pētersons jeb Runcis svētkos, protams, teica runu. Viņš sacīja, ka Juka ir soms, tātad daudz nerunā. “Stāsta, ka Juka reiz trīs dienas klusējot sēdējis pie glāzes un tad teicis, ka šodien nu gan pūš vējš.” Pētersons stāstīja, ka viņam bieži jautājot, vai visi somi ir tikpat gari kā Juka. “Vienmēr atbildu, ka nē; īsākos atsūtīja šurp, bet garākie palika tur.”

Masu mediju aprindās jaunumus parasti uzzina visvēlāk. Ne tuvu visi mani darbabiedri zināja, ka esmu apprecējies. Viens no viņiem vēl vairākus mēnešus vēlāk jautāja: “Vai tā Latvijas vēstniece ir brīva?”

Mana drauga igauņu tulkotāja Genādija Muravina sieva somiete Anni man reiz teica, ka laulības ar ārzemnieku atverot pilnīgi jaunu pasauli. Tā ir taisnība. Šis ir bijis arī manas dzīves visaizņemtākais laiks. Es taču dalīju savu laiku starp divām valstīm un patiesībā arī starp diviem darbiem, jo būt par diplomāta dzīvesbiedru arī ir darbs.

Iemācījos dziedāt Latvijas himnu “Dievs, svētī Latviju!”, kuru savā laikā somiski tulkojis Palle Palmrots un vēlāk Anto Leikola. Dziesmusvētkos esmu sēdējis starp tūkstošiem cilvēku, izjūtot brīnišķīgu vienotību. Neskaitāmas reizes esmu sasitis galvu pret lauku māju zemajām stenderēm. Iepazinu pensionāru un daudzbērnu ģimeņu nospiedošo nabadzību. Iemācījos teikt “Dievs palīdz!”, ejot garām dārzā strādājošiem cilvēkiem. Esmu ielāgojis, ka latvieši apsveicot un pateicoties dāvina daudz ziedu – un vienmēr nepāra skaitā.”

– Vai nebija grūti atteikties no žurnālista darba tik prestižā preses izdevumā kā “Helsingin Sanomat”?

– Jā, tas ir Somijas lielākais laikraksts, pēc nosaukuma līdzīgs jūsējam, varētu tulkot “Helsinku Vēstnesis”. Man šķiet, ka Somijā žurnālistiem vispār ir lielākas iespējas, labākas algas un darba iespējas. Un viņi dziļāk pēta problēmas, ir agresīvāki. Politiķi mazliet baidās no preses. “Helsingin Sanomat” ir avīze ar ļoti lieliem resursiem, ar daudziem korespondentiem ārzemēs. Arī es 33 darba gados esmu daudz braukājis pa pasauli. Bet man nebija grūti aiziet. Pēdējos divus gadus es dzīvoju Tallinā un biju korespondents Baltijas valstīs. Man daudz kas likās interesanti, gribēju vairāk rakstīt. Biju taču Somijā vienīgais, kas tik labi pazīst Latviju, Lietuvu un Igauniju, bet manus rakstus bieži vien negribēja ņemt pretī. Avīzei acīmredzot interesēja tikai Igaunija. Tāpēc šķirties nebija grūti. Tā nu es palieku pirmais un droši vien pēdējais “Helsingin Sanomat” korespondents Baltijas valstīs. Pašlaik Tallinā ir viena mana kolēģe, bet viņa raksta lielākoties par Igauniju. (Te jāpiebilst, ka savu laikrakstu Juka Rislaki saņem joprojām. Un tas ir tik liels un biezs, ka pastkastītes vietā pie vārtiņiem nācies piestiprināt pamatīgu pasta kasti.)

To, ka dzīvosim Latvijā, mēs izlēmām pašā sākumā. Anna gan sacīja: “Ja tu nevarēsi iedzīvoties Latvijā, atgriezīsimies Somijā.” Bet man ne reizi nav bijis tā, ka gribētos braukt projām. Visi mani tuvākie radi ir bijuši pie mums ciemos, un viņi ir pārliecinājušies, ka man te ir labi un jūtos laimīgs.

Dažreiz es vēl kaut ko uzrakstu par Latviju, bet tas nav regulāri. Anna ir vairāk rakstījusi, somiem ļoti patīk viņas raksti, arī grāmata, kurā viņa stāsta par Latviju. Bet pēdējā laikā mēs abi vairāk nododamies rakstniecībai.

– Laikrakstā jūs strādājāt ārzemju ziņu nodaļā. Par ko jūs rakstāt savas grāmatas? Un kā varat labāk izpausties – rakstniecībā vai žurnālistikā?

– Jānis Kaplinskis man sacīja, ka latvieši esot dārznieki un dzejnieki, bet somi – mežinieki. Es nāku no Vidussomijas, kur daudz mežu, ezeru, krāču un ūdenskritumu. Es domāju, ka esmu humānists. Vai vairāk rakstnieks vai žurnālists – to es nevaru pateikt. Māte strādāja par klavierskolotāju, tēvs bija celulozes un papīra fabrikas direktors. Mūsu dzimtā vispār ir daudzi inženieri. Bet vectēvs bija mācītājs, un arī tā esot ģimenes tradīcija. Uz mani kā jaunāko dēlu mūsu sešu bērnu ģimenē tika liktas lielas cerības, ka es to turpināšanu. Bet man kopš bērnības patīk tikai lasīt un rakstīt. Un vēl arī zīmēt – apmēram tādā stilā, kā es šajā grāmatā esmu ilustrējis Virtanenu ģimenes atpūtu nedēļas nogalē. Esmu interesējies par somu mākslu, sevišķi par karikatūras un komiksa žanru. Padomā ir grāmata par ievērojamo karikatūristu Olu Fogelbergu.

Somijā man iznākušas sešas grāmatas. Tās visas ir par mūsu vēsturi – par Pilsoņu karu un Otro pasaules karu, par krievu laikiem Somijā un izlūkdienesta darbiniekiem. Sevišķi sarežģīts temats ir Pilsoņu karš. Mums tās nebija tikai neatkarības cīņas, somi karoja pret somiem, un somi nogalināja somus. Par to nekad netika atklāti runāts. Arī mūsu ģimenē to neviens nepieminēja, kaut gan, cik es zinu, mans tēvs kā jauns puika bija cīnījies balto somu pusē pret sarkanajiem somiem un vectēvs bija ģenerāļa Mannerheima armijas mācītājs. Un tā vēl tagad, pēc vairāk nekā 80 gadiem, par to viss nav pateikts. Pēdējā laikā vairāk runā un vēl vairāk strīdas. Nu jau aktīvie kara dalībnieki ir miruši, bet daudz kas palicis nepateikts. Pērn Amerikas Savienotajās Valstīs angļu valodā iznāca grāmata par somu bēgļiem Padomju Savienībā, ko esmu rakstījis kopā ar otru autori. Viņa dzīvo Karēlijā un var izmantot Krievijas arhīvus. Mēs rakstām par Staļina laikiem, kad 1937. gadā ar vienu un to pašu čekas vadības pavēli tika represēti Padomju Savienībā dzīvojošie somi un latvieši. No Staļina terora cieta ne tikai bēgļi – somu komunisti, bet arī tūkstošiem strādnieku, kas trīsdesmito gadu krīzes laikā bija pārbēguši pāri robežai, cerēdami Krievijā tikt pie darba un maizes. Tiek uzskatīts, ka terora gados un vergu darba nometnēs dzīvību zaudējuši varbūt pat 20 tūkstoši manu tautiešu. Amerikā ir liels skaits somu. Pirmais izceļotāju vilnis bija pirms simt gadiem, kad cilvēki devās pāri okeānam cerībā dabūt darbu un tikt pie zemes, jo Somijā lauksaimniecības zemes visiem nepietika. Vēlākajos gados cilvēki Amerikā glābušies no cara laika politiskām represijām. Tagad tur dzīvo apmēram miljons somu un viņu pēcnācēju.

Pašlaik es rakstu grāmatu par latviešu virsnieku Krišjāni Berķi, kas 1909. gadā apprecējās ar Hilmu Lehtonenu no vienkāršas ģimenes Hemēnlinnā. Kā zināms, viņš vēlāk kļuva par Latvijas armijas virspavēlnieku un kara ministru. 1940. gadā ģenerāli Berķi, viņa dēlu, vedeklu un mazdēlu deportēja uz Krieviju. Hilma tai laikā atradās Somijā, bet viņa atgriezās Latvijā un labprātīgi viņiem sekoja. Dzīvas no Sibīrijas atgriezās tikai sievietes. Tas būs tāds kā dubultportrets, jo viņi bija ļoti saderīgs pāris, līdzīgi kā latviešu gleznotājs Janis Rozentāls un somu dziedātāja Elli Forsela. Hilma 1959. gadā saņēma atļauju atgriezties Somijā, bet jau pēc diviem gadiem viņa nomira. Tagad mirusi ir arī vedekla, bet Latvijā, Lietuvā un arī Kanādā, Amerikā un Zviedrijā dzīvo Krišjāņa Berķa brāļa un māsas bērni un mazbērni un arī viņa brālēnu pēcnācēji. Ar vairākiem esmu ticies, ar daudziem sarakstos. Vaives dzirnavās pie Cēsīm, kur ģenerālim bija mājas, pērn notika kuplās Berķu dzimtas tikšanās. Kaut gan līdz ar Krišjāņa Berķa dēla un mazdēla aiziešanu tiešu pēcnācēju viņam nav, dzimtas koks ir stiprs. Jaunākajā paaudzē ir arī viens Krišjānis Berķis. Ja labi veiksies, manuskriptu šogad pabeigšu. Grāmata iznāks somu valodā, bet, ja būs interese, to varēs iztulkot arī latviski.

– Savā “Kluso slēpotāju zemē” jūs pieminat grāmatas, ko par Somiju ir rakstījuši Kaudzītes Matīss, Roberts Bērziņš, Mārtiņš Sams, Zenta Mauriņa un Kārlis Rabācs, atgādināt, ka Somija Linardam Laicenam par “Kalevalas” atdzejojumu piešķīra ordeni, priecājaties par Alekša Kivi romāna “Septiņi brāļi” unikālo likteni Latvijā, kur tas Elīnas Zālītes tulkojumā iznācis gan pirms kara, gan vācu okupācijas laikā, gan padomju laikā un pat trimdā ASV. Jūs atzīmējat, ka visvairāk tulkotais somu autors Latvijā ir novelists Juhani Aho, kas līdzīgi Aleksim Kivi arī tiek uzskatīts par tautas rakstnieku, uzsverat, ka somu dzejas tulkošanai pievērsušies Rainis, Edvarts Virza un citi izcilākie latviešu dzejnieki, atgādināt, ka visu laiku iemīļotākā dzejnieka Eino Leino pēdējais dzejolis bija “Brīvā Latvija”, “draudzīgs veltījums Latvijai” (“...Bet, ja vienoti mēs būsim,/ Latvji, igauņi un somi,/ Maskavu mums nav ko bīties,/ Gaišs tad ausīs tautu rīts”, tulk. E.Zālīte), rakstāt par Hellas Vuolijoki lugu popularitāti Latvijā un citējat Robertu Kroderu, kas par Nobela prēmijas laureāta Fransa Emila Sillanpē romāniem teicis, ka tie ir “apgaroti mākslas darbi, no kuriem nāk senās somu tautas dzejas dvesma, Veinemeinena kanteles atbalss”. Minēti vēl daudzi citi labi piemēri. Mūsu literatūrzinātniekam Arno Jundzem ir monogrāfija “Somu literatūra Latvijā 1885–2001” par to, kā latviešu lasītāji pazīst vai nepazīst somu rakstniecību, vairākas nodaļas ir arī apgāda “Zinātne” nesen izdotajā grāmatā “Ziemeļu zvaigznājs”. Vai jums nesāp sirds par kādu somu rakstnieku, ko latviešu lasītāji vēl nepazīst?

– Jāatzīst, ka latvieši somu literatūru pazīst labāk nekā somi latviešu literatūru. Protams, vienmēr jau gribas vairāk. Bet visvairāk man žēl, ka latviski nav tulkotas Mikas Valtari un Veino Linnas grāmatas. Visplašāk pazīstamais Mikas Valtari darbs ir “Ēģiptietis Sinuhe”, kas iznāca 1945. gadā un kļuva par pamatu arī filmai, ko uzņēma amerikāņi. Šajā romānā parādītas pārmaiņas un ideju straumes 20. gadsimta Eiropā, atklāta lielā vilšanās un rezignācija, ko pēc Otrā pasaules kara piedzīvoja somu vidusšķira. Šis romāns pašlaik tiekot tulkots latviski. Sarežģītāk ir ar Veino Linnas galveno grāmatu “Nepazīstamais karavīrs”, jo tulkotājam te jāprot ne tikai somu literārā valoda, bet arī dialekti. Romāns iznāca 1954. gadā, un tam bija degbumbas efekts. Tas neapšaubāmi ir pats populārākais 20. gadsimta somu romāns. Veino Linna, kurš no 1941. līdz 1944. gadam pats bija cīnījies frontē, savā reālistiskajā darbā karu parāda no tā sauktās vardes perspektīvas, noraujot kara atspoguļojumam ierasto patriotisma plīvuru. Viņa aprakstītie karavīri ir ieradušies no dažādiem Somijas novadiem un runā katrs savā dialektā. Te ir daudz humora, dzīves gudrības. Pēc romāna motīviem tapusi arī filma, kas uzņemta divas reizes ar trīsdesmit gadu starplaiku un ir ārkārtīgi iecienīta. Veino Linna uzdrošinājies ķerties arī pie mūsu pašas sāpīgākās tēmas – Pilsoņu kara. Romānā “Šeit, zem ziemeļu zvaigznes” viņš trūcīgas būdnieku ģimenes skatījumā rāda, kā tauta nonāca līdz Pilsoņu karam, kā tas plosījās, kā sākās pēckara laiks un nonāca atkal līdz jauniem kariem un kā beidzot varēja sākties dzīves atjaunošana un saimniecības modernizēšana. Vēsturnieki atzīst, ka tā ir sintēze, līdz kādai zinātnieki vēl nav nonākuši. Šī grāmata ir ļoti svarīga mums pašiem, bet arī citiem tā var palīdzēt labāk saprast mūsu vēsturi. Otrs temats, kas daudzus interesē, ir somu 1939. gada Ziemas karš. Grāmatizdevējs Jānis Rapa un vēl daži man ir vaicājuši, vai latviešiem nevarētu par to uzrakstīt. Manā “Kluso slēpotāju zemē” dažas lappuses ir par Somijas kariem, bet Igaunijā nupat iznāca 800 lappušu bieza grāmata par mūsu Ziemas karu.

– Cik grūti vai viegli jums bija iemācīties latviešu valodu? Vai var cerēt, ka arī jūs pieliksit roku, lai somi labāk iepazītu mūsu literatūru?

– Man šķiet, ka valodas man vispār padodas. Saprotu kādas deviņas valodas, bet latviešu valoda nav no tām vieglākajām. Bieži vien pietrūkst vārdu, jāprasa Annai, dažreiz Akselam (Annas Žīgures mazdēls – A.R.). Viņš savos piecos gados zina vairāk vārdu nekā es. Avīzes varu lasīt, bet daiļliteratūru vēl ne. Brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikus” skatījos uz ekrāna, Edvarta Virzas “Straumēnus” izlasīju vāciski. Arī Rainis man vēl par grūtu. Es mācos, man patīk latviešu valoda un man ļoti patīk, ka diezgan daudz es jau saprotu, bet līdz grāmatu tulkošanai vēl tālu. Un vispār – es laikam labāk gribu pats kaut ko rakstīt, nevis tulkot.

– Somi laikam ir ļoti stipra tauta, jo tikai stiprie nebaidoties par sevi pazoboties. Dzirdētas ļoti daudzas somu anekdotes pašiem par sevi, un visbiežāk – par savu lēnīgumu un nerunību. Arī jūsu grāmatā ir daudzas jaukas prātulas. Kura jums šķiet vistuvākā būtībai?

– Es pats esmu no Vidussomijas, no Hemes, kur ļaudis ir sevišķi nerunīgi. Somijā ir divas valsts valodas – somu un zviedru. Un Bertolds Brehts pareizi rakstīja, ka somi klusē abās valodās. Tas ir visiem zināms. Kad pirms dažiem gadiem mūsu premjerministrs Liponens gatavojās ierasties Latvijā vienas dienas vizītē, jūsu premjerministrs Andris Šķēle esot teicis: “Ko! Viņš taču vienā dienā nepaspēs neko pateikt.”

Pavisam tuvs dzīvei man liekas tāds stāstiņš: Mati atbrauca ciemos pie brāļa Pekas. Viņi sēdēja pie galda un dzēra. Vakarā Peka jautāja: “Nu kā tad mammai klājas?” Mati drūmi paskatījās uz viņu un ierūcās: “Vai es esmu atbraucis šurpu dzert vai runāt?”

Juka sarunas pavedienu šķetina raiti. Un arī latviešu vārdu viņam nepietrūkst. Anna saka, ka viņai bijis viegli grāmatu tulkot, jo teikumi ir īsi, doma tvirti izteikta. Varbūt arī nemaz nevajag tik daudz runāt – lai paliek vairāk vietas domai. Un cik jauks ir tas brīdis, kad doma dzimst! Annai pie viņas datora un Jukam pie augstās rakstāmpults tas gan droši vien nāk caur radošām mokām, bet gadījās redzēt, ar kādu klusu sajūsmu Aksels izbaudīja paša izdomāto domu. Viņš lielajiem pa vidu nemaisījās, bet turpat maliņā spēlējās un dzirdēja, kā mums, viesiem, tiek skaidrots, kāpēc stāvo kāpņu priekšā ierīkoti vārtiņi: “Akselam jau prāts galvā, viņš nekāps, bet mazajai māsai tikai divi gadiņi.” Mēs turpinājām savas gaitas, bet lielais brālis reizes trīs pats pie sevis priecīgi atkārtoja: “Akselam ir prāts galvā, Elīzei nav prāts galvā!”

Savas skaistās grāmatas ievadā Juka Rislaki licis Zentas Mauriņas rindas: “No baltiem bērzu stumbriem es gribētu celt tiltu no Latvijas uz Somiju un tālāk uz visu pasauli.” Un viņa pārliecība ir tāda, ka mūsu tautām ir vairāk kopīga, nekā mēs to ikdienā apzināmies.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore