Par Lielo teroru pret latviešiem

Par mocekļiem un mocītājiem no 1937. līdz 1938. gadam

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums “LV” Nr.52, 03.04.2003.

Izvilkums no pārskata izziņas Kārļa Taltes apsūdzības lietā

Slepeni

Baltijskā, 1956. gada 15. aprīlī

Pārskata izziņa arhīva – izmeklēšanas lietā Nr. 6462 63

par K.J.Taltes apsūdzību

Talte Kārlis Jāņa dēls dzimis 1884.gadā Jelgavā (Latvija), latvietis (..), aresta brīdī – Ļeņingradas apgabala Kronštadtes rajona Civilstāvokļa aktu biroja vadītājs

(..) K.J. Talti arestēja SBF IeTK Sevišķā daļa 1937. gada 4. decembrī pēc izziņas, kuru bija parakstījis SBF Sevišķās daļas bijušais priekšnieks Birnis. (..)

Apsūdzības slēdziens sastādīts un parakstīts 1938. gada februārī (..), neviens to nav apstiprinājis. Saskaņā ar šo apsūdzības slēdzienu lieta tika nosūtīta PSRS IeTK izskatīšanai pēc pirmās kategorijas (1.kategorija paredzēja augstāko soda mēru – J.R.).

Lietai pievienota PSRS MP VDK uzskaites – arhīva daļas 1955. gada 23.X izziņa par to, ka IeTK un PSRS Prokuratūras komisijas lēmums par K.J.Talti izpildīts 1938. gada 18.janvārī.

Uzmanību pievērš tas, ka apsūdzības slēdziens Taltes lietā tika sastādīts 1938. gada februārī, pēc tam, kad viņš jau bija nošauts. (..)

PSRS MP VDK Sevišķās daļas vecākais izmeklētājs

Sarkankarogotajā Baltijas flotē kapteinis Koroļovs

LVA, 1986.f., 2.apr., P-4878.l., 81., 84.lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas

Izvilkums no slēdziena Kirila Stuckas apsūdzības lietā

Slepeni

“Apstiprinu”

PSRS MP VDK Sevišķās daļas priekšnieka vietnieks

Ļeņingradas kara apgabalā pulkvedis Šurepovs

1956. gada 28. aprīlī

Slēdziens arhīva – izmeklēšanas lietā Nr.646517

par K.A.Stuckas apsūdzību

Ļeņingradā, 1956. gada 28. aprīlī

Karaspēka daļas 74162 VDK Sevišķās daļas vecākais izmeklētājs Kotovs, izskatījis arhīva – izmeklēšanas lietas Nr. 646517 materiālus par Stuckas Kirila Andreja dēla dzimuša 1890. gadā Vidzemes guberņas Valkas apriņķa Jaunzemju mājās, latvieša (..), ar augstāko izglītību, līdz arestam – Ļeņingradas bruņutanku komandējošā sastāva kvalifikācijas kursu priekšnieka, korpusa komandiera apsūdzību, — konstatēju:

Stucku 1937. gada 29. novembrī arestēja bijusī IeTK pārvaldes Valsts drošības pārvaldes 5. daļas 1. nodaļa.

Stuckas arestu Ļeņingradas kara apgabala kara prokurors sankcionējis 1937. gada 3. decembrī. (..)

Stuckas liecības par viņa piedalīšanos nacionālistiskajā organizācijā un terora akta gatavošanā pret biedru Ždanovu, kā redzams no lietas materiāliem, tika saņemtas pēc viņa notiesāšanas.

Jautājumā par terora akta sagatavošanu Stucka tika nopratināts 1938. gada 21. janvārī, bet viņš ar IeTK un PSRS prokuratūras 1938. gada 17. janvāra lēmumu bija notiesāts un 1938. gada 22. janvārī nošauts.

Kā redzams, ar nolūku novērst tādas atšķirības dokumentos, tajā pašā protokolā, kura oriģināls rakstīts uz mašīnas, ar pratinātāja roku ierakstīts 1938. gada 8. janvāra datums, bet ar Stuckas roku pirmās lappuses apakšā uzrakstīts 1938. gada 21. janvāra datums. (..)

PSRS Ministru Padomes VDK Sevišķās daļas vecākais izmeklētājs,

k/d 74162 majors Kotovs (..)

LVA, 1986.f., 2.apr., P-4506, 80., 84., 85.lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas

Izvilkums no pārskata izziņas Eduarda Blaua apsūdzības lietā

1956. gada 6. septembrī

Pārskata izziņa arhīva – izmeklēšanas lietā Nr. 765312

par E.J. Blauu

Lieta glabājas PSRS MP VDK arhīva – izmeklēšanas daļā Maskavā.

Blaus Eduards Jura dēls dzimis 1887. gadā Vidzemes guberņas Ērgļu pagastā, latvietis, ar vidējo izglītību (..).

Līdz arestam viņš bija Odesas tējas fabrikas direktors. Dzīvoja Odesā, Tarlo ielā Nr. 19. Viņam bija sieva Natalija Ivana meita un 5 nepilngadīgi bērni.

Ar 6. strēlnieku korpusa kara prokurora sankciju viņu 1937. gada 14. decembrī* arestēja IeTK Odesas apgabala pārvaldes 3. daļa.

Lēmumā par arestu un drošības līdzekļa piemērošanu teikts, ka Blaus ir “pretpadomju persona, kura uztur sakarus ar kontrrevolucionāriem trockistiskiem elementiem, tiek turēts aizdomās par piederību ārvalstu izlūkdienesta kontrrevolucionārai spiegošanas darbībai”. Taču nekādu materiālu, kuri apstiprinātu teikto, lietā nav. Nav arī nekādu citu pierādījumu par kādu Blaua noziedzīgo darbību.

Visa Blaua lieta sastāv tikai no diviem viņa pratināšanas protokoliem — 1937. gada 7. un 9. decembrī. 1937. gada 7.decembra pratināšanas protokols satur tikai biogrāfiskas ziņas par Blauu. Un tikai 1937. gada 9. decembra Blaua pratināšanas protokolā ir fiksētas viņa liecības par it kā viņa veikto kontrrevolucionāro darbību, taču šās liecības izmeklēšanas gaitā nemaz nav pārbaudītas. (..)

Par organizācijas spiegošanas darbību Blaus liecības nesniedza, paziņojot, ka viņam par to nekas neesot zināms.

Ar šo Blaua pratināšanas protokolu visa izmeklēšana viņa lietā aprobežojas (..). Par izmeklēšanas pabeigšanu Blauam nav paziņots.

Lietai pievienota IeTK pārvaldes izziņa par to, ka 1938. gada 15. janvārī Blaus nošauts, pamatojoties uz PSRS iekšlietu tautas komisāra un PSRS prokurora 1938. gada 7. janvāra lēmumu.

Izziņu sagatavoja:

Odesas kara apgabala PSRS MP VDK Sevišķās daļas

6. sektora priekšnieks pulkvedis I. Gņezdins

LVA,1986.f., 2.apr., P-3682.l., 161., 162.lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas

*Tā tekstā – J.R. (dokumentā norādīts, ka Blaus pratināts jau 7. un 9. decembrī)

Izziņa par Pētera Melngalva nošaušanu

PSRS iekšlietu tautas komisāra un PSRS prokurora 1938. gada 29.I lēmums par Pētera Mārtiņa dēla Melngalva nošaušanu izpildīts 1938. gada 9.II pulksten 24.

IeTK Voroņežas apgabala pārvaldes Valsts drošības pārvaldes

8. daļas priekšnieks valsts drošības leitnants Čerņikovs*

LVA, 1986.f., 2.apr., P-3181.l., 70.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

Apsūdzības slēdzienu par 1937. gada 13. decembrī arestētā 55. strēlnieku pulka komandiera pulkveža Pētera Melngalva apsūdzību IeTK Voroņežas apgabala pārvaldes priekšnieks valsts drošības majors Korkins parakstīja 1938. gada 31. janvārī, t.i. pēc tam, kad N.Ježovs un A.Višinskis viņam nāvessodu jau bija piesprieduši.

PSRS IeTK un PSRS prokurora komisija, patiesībā t.s. divnieks – N. Ježovs un A.Višinskis, Lielā terora hronikā ierakstīja patiešām asiņainu lappusi, kura lielā mērā aizpildīta arī ar latviešu uzvārdiem, noslepkavoto latviešu likteņiem.

Par N.Ježovu

Pēc IeTK Ivanovas apgabala pārvaldes priekšnieka valsts drošības vecākā majora V.Žuravļova sūdzības VK(b)P CK par N. Ježova dažādām nelikumībām N.Ježovs 1938. gada 23. novembrī uz J.Staļina vārda uzrakstīja lūgumu atbrīvot viņu no PSRS iekšlietu tautas komisāra amata. 1938. gada 24. novembrī VK(b)P CK Politbirojs šo lūgumu atbalstīja, atstājot N.Ježovu par VK(b)P CK sekretāru un ūdens transporta tautas komisāru. Bet 1939. gada 4. aprīlī viņš tika arestēts. 1939. gada 11. jūnija lēmumā par saukšanu pie kriminālatbildības N.Ježovs tika apsūdzēts valsts nodevībā spiegošanā, valsts apvērsuma gatavošanā, kā arī daudzos citos grēkos, tajā skaitā arī par to, ka viņš bijis “pretpadomju sazvērnieku organizācijas vadītājs IeTK orgānos un karaspēkā.” 1940. gada 3. februārī PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija N. Ježovu notiesāja ar augstāko soda mēru — nošaušanu un mantas konfiskāciju. Spriedums par viņa nošaušanu tika izpildīts Maskavā 1940. gada 4. februārī.

Moris savu bija padarījis... Tas pats jau bija noticis ar H.Jagodu, un tas pats pēc 13 gadiem notika ar L.Beriju, kurš 1938. gada rudenī stājās N.Ježova vietā...

Par A. Višinski

“Par sekmīgu darbu revolucionārās likumības nostiprināšanā” un “par izcilu darbu kaitniecisko un kontrrevolucionāro organizāciju atmaskošanā” A. Višinskis daudzkārt saņēma augstus apbalvojumus un amatus. 1939. gadā viņu ievēlēja par VK(b)CK locekli un 1939. gada 31. maijā iecēla par PSRS Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētāja vietnieku. Vienlaikus no 1940. gada līdz 1946. gadam viņš bija PSRS ārlietu tautas komisāra 1. vietnieks, bet no 1949. līdz 1953. gadam – PSRS ārlietu ministrs.

Višinskis sarakstījis daudz darbu par kriminālprocesa teoriju. Tajos viņš juridiski “pamatoja” tēzi par šķiru cīņas saasināšanos, virzoties uz komunismu, kā arī par pretpadomju elementu vajāšanas pastiprināšanu. Viņš izstrādāja arī teoriju par apsūdzētā atzīšanos, kurš tika turēts aizdomās par valsts nozieguma izdarīšanu, kā galveno vainas pierādījumu. Faktiski visi A. Višinska darbi bija vērsti uz to, lai attaisnotu padomju justīcijas un valsts drošības iestāžu nelikumības līdz 1953.gadam.

Pēc Latvijas militārās okupācijas 1940. gada 18. jūnijā A. Višinskis kā Kremļa emisārs ieradās Latvijā, lai režisētu un vadītu “sociālistiskos pārkārtojumus” un Latvijas sovjetizāciju.

Par M.Frinovski

Pēc dienesta dažādos PSRS Apvienotās valsts politiskās pārvaldes amatos 1930.gadā M.Frinovskis saņēma kārtējo paaugstinājumu un kļuva par Valsts politiskās pārvaldes priekšnieku Azerbaidžānā. No šā laika viņa karjera virzījās ļoti strauji. 1936. gada oktobrī viņš jau bija PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieks, bet no 1937. gada aprīļa – 1. vietnieks. Viņš vienlaikus vadīja arī Galveno valsts drošības pārvaldi. M. Frinovskis bija viens no Ježovam vistuvākajiem darbiniekiem un viens no galvenajiem masu represiju organizatoriem, piedalījās visos “pasākumos”, tajā skaitā falsificējot lietu par “militāri fašistisko sazvērestību strādnieku un zemnieku Sarkanajā armijā”. Lielu daļu aresta orderu (bez prokurora sankcijas) ir parakstījis tieši viņš. Viņš tika arestēts 1939. gada 6. aprīlī, bet 1940. gada 4. februārī notiesāts par “sazvērestību IeTK” un nošauts.