Latvija ar katru dienu tuvāk iet pilntiesīgai dalībai Eiropas Savienībā

Šodien, 16.aprīlī, Latvijas Valsts prezidente un Ministru prezidents Grieķijā, Atēnās, paraksta Eiropas Savienības Pievienošanās līgumu

Kad augstais mērķis jau tik tuvu

Sandra Kalniete, ārlietu ministre, — speciāli “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Šodien, 16. aprīlī, Atēnās Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Ministru prezidents Einars Repše parakstīs Eiropas Savienības (ES) Pievienošanās līgumu. Mūsu valsti parakstīšanas ceremonijā un Eiropas konferencē Grieķijas galvaspilsētā pārstāv arī ārlietu ministre Sandra Kalniete un Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks, iestāšanās ES sarunu vadītājs Andris Ķesteris

— Kā jūs izjūtat ES Pievienošanās līguma parakstīšanas dienu, salīdzinot to ar saviļņojošo uzaicinājuma saņemšanu ES dalībvalstu Kopenhāgenas galotņu apspriedē pērn decembrī?

— Es to uztveru ar vēl lielāku svētku izjūtu. Kopenhāgenā bez prieka un gandarījuma bija arī liels sasprindzinājums. Jo Kopenhāgenā sarunas vēl turpinājās. Jūs taču arī atceraties, ka sarunas beidzām pēcpusdienā, jo Polija turpināja sarunas līdz pat pēdējam brīdim un svinīgums līdz ar to faktiski pazuda. Tas bija īpaši kontrastā ar NATO galotņu sanāksmi Prāgā, kur viss bija uzbūvēts kāpjošā ceremoniālā. Atēnās līguma parakstīšana notiks Agorā, Akropoles pakājē, kas faktiski ir grieķu demokrātijas šūpulis — šeit tauta pulcējās uz sanāksmēm, lai lemtu par svarīgiem jautājumiem. Es to uzskatu par dziļi simbolisku ceremoniju un gaidu to ar lielu pārdzīvojumu. Pagaidām gan es vēl nezinu, tieši kā šī ceremonija notiks. Vai nāks meitenes hitonos, lidos miera baloži vai skanēs trompetes...

— Kā šis līgums iespaidos turpmāko mūsu valsts situāciju? Latvija taču ar brīdi, kad parakstīs Pievienošanās līgumu, vairs nebūs kandidātvalsts.

— Jā, mēs iegūsim ES novērotājas valsts statusu, un mūsu viedoklis tiks ņemts vērā daudzos jautājumos. Varētu teikt, tas būs mācību periods, kad mēs, no vienas puses, jau darbosimies ES un piedalīsimies visu dokumentu izstrādē, bet, no otras puses, pilnībā mūsu vārdam svars ES būs pēc 2004. gada 1. maija. Bet par seštūkstoš lapas lielo līgumu jāteic: kā “laulību līgums” tas ir patiešām iespaidīgs. Un jūs jau zināt, ka laulību līgums iespaido laulāto visu turpmāko dzīvi. Līdzīgi arī šis līgums aptvers faktiski visas politiskās, ekonomiskās un sociālās dzīves jomas Latvijā un saskaņos ar normām, kas pastāv Eiropā. Līgums arī ņems vērā virkni Latvijas īpatnību, par kurām mēs vienojāmies ilgajā sarunu procesā, ko beidzot noslēdzām Kopenhāgenā. Es par ļoti būtisku uzskatu arī valodniecisko ieguldījumu, ko šis līgums noteikti dos. Pats Eiropas sarunu process un integrācijas process izvirzīja nepieciešamību mūsu valodā radīt jaunu terminoloģiju, jo līdz tam daudzu no šiem terminiem gluži vienkārši nebija. Man būtu ļoti interesanti uzzināt, cik daudz līgumā ir parādījušies jauni termini un jēdzieni. Jo diskusijas ar valodniekiem bija ļoti, ļoti nopietnas. Vienīgi žēl, ka līgums bija jāpārtulko ļoti īsā laikā, bet tas notika no mums neatkarīgu iemeslu dēļ. Līdz ar to kā satura pazinējiem, tā arī valodniekiem nebija pietiekami laika padziļinātām pārdomām par katra termina filozofisko apjomu.

— Pēc Kopenhāgenas pagājuši četri mēnesi, kuros bijuši daudzi un dažādi notikumi.

— Es domāju, ļoti būtiski ir izveidot mehānismus, kuru mums vēl nav, lai mēs varētu funkcionēt kā ES dalībvalsts. Pirms mēneša valdībā tika apstiprināta daļa no šīs piecslāņainās struktūras, — mehānisms, kādus jautājumus un kā Latvijā administrācija savstarpēji saskaņos un kādi lēmumi tiks saskaņoti. Ārlietu ministrija var būt tikai sakaru kanāls. Piemēram, jautājumi par lauksaimniecību ir jālemj Zemkopības ministrijai un tad pēc ministrijas priekšlikuma tie jāapstiprina valdībā. Līdzīgi ir arī ar informācijas cirkulācijas shēmu. Es šobrīd ātrumā nevaru nosaukt vēl daudzas citas specifikācijas, kuras visas ļoti apgrūtina tas, ka Latvijā vēl nav pieredzes, kā īsti ES darbojas. Jo ne jau viss, kas ir uz papīra, realitātē simtprocentīgi darbojas. Tādēļ nākamais posms būs mūsu priekšstatu salīdzināšana ar īstenību. Trešā problēma, kas Latvijai ir jo grūtāka tādēļ, ka mēs vienlaikus stājamies divās lielās starptautiskās organizācijās, ir personāla jautājums. Daudzi mūsu cilvēki aizies uz ES institūcijām Briselē. Būtiski jāpaplašina arī personāls mūsu pārstāvniecībā Briselē. Protams, jautājums ir, kur tad mēs rekrutēsim šos cilvēkus. Tas nemaz nav tik viegli — iegūt darbiniekus uzreiz tik lielā skaitā. Es atceros sarunu ar Čehijas vēstnieku NATO par grūtībām, ar kādām viņš šajā jomā sastapies pēc Čehijas iestāšanās NATO. To viņš uzskatīja par vislielāko izaicinājumu, un es arī to uzskatu par mūsu vislielāko izaicinājumu.

— Kā pēc Kopenhāgenas apspriedes veidojušās Latvijas attiecības ar ES dalībvalstīm?

— Tagad daudz runā par Valsts prezidentes neseno vizīti Francijā. Es gan šo vizīti liktu kopā ar valsts vizīti Vācijā. Jo abas vizītes apstiprināja, ka lielvalstis atbalsta mūsu iestāšanos ES un NATO un ka pat mūsu atšķirīgie uzskati ļoti būtiskajā Irākas krīzes jautājumā nekādā veidā nav atstājuši uz to iespaidu. Tas ir ļoti būtiski, jo visur, kur bijusi Valsts prezidente un arī kur es esmu bijusi, saņemts nepārprotams apstiprinājums, ka ES dalībvalstīm var būt katrai savs viedoklis. Man liekas, arī tā ir vērtība, kuras dēļ mēs vēlamies būt ES. Jo, kā atceramies, Padomju Savienībā visas republikas “stāvēja miera stājā” Maskavas lēmumu priekšā un “domāja” vienādi. Ne tikai republikas, arī cilvēki izlikās domājam vienādi.

— Īpaši nozīmīgi Latvijai bija apliecināt sava viedokļa tiesības tieši valsts vizītes laikā Vācijā, kas notika ļoti dramatiskā brīdī — sākās karš Irākā.

— Jā, tieši tā! Un nupat, klausoties, kā ASV aizsardzības ministrs Donalds Ramsfelds teica, ka “Huseinam vieta ir tur, kur savā laikā nonāca Staļins, Hitlers un citi diktatori”, es atcerējos, ka šos vārdus pirmā teica mūsu Valsts prezidente vienā no preses konferencēm Vācijā. Tas bija lielisks teikums, kas tagad jau, kā redzam, iegājis pasaules politiskajā folklorā.

— Bet tagad par Franciju. Jo kurš gan no Latvijas diplomātiem šo valsti pazīst labāk par jums, kas piecus gadus pārstāvējāt Latvijas intereses Francijā. Ko jūs izjutāt, dzirdot Francijas prezidenta emocionālo teicienu, ka ES kandidātvalstīm Irākas jautājumā būtu vajadzējis paklusēt?

— Jā, mediji to uztvēra ļoti sāpīgi, un tas patiesi bija aizskaroši mūsu pašapziņai. Tomēr es uz to skatījos ļoti mierīgi, un to es teicu arī Francijas Eiropas lietu ministrei Lenuārai. Teicu arī daudzās intervijās, jo arī es nesen biju Parīzē sakarā ar manas grāmatas iznākšanu un tur mani intervēja ļoti daudz, gan Francijas lielākie laikraksti, gan lielākie žurnāli. Bija divi jautājumi, ko man uzdeva ārpus jautājumiem par grāmatu. Tie bija par Irāku un to, kā es vērtēju šo Francijas prezidenta izteicienu, vai nejūtos apvainota. Es vienmēr atbildēju vienu un to pašu, un tiešām tā es arī domāju, ka no šī prezidenta dusmu izvirduma ir jādistancējas. Jo ES paplašināšana ir daudz lielāks projekts, kas sākās jau tūlīt pēc Berlīnes mūra krišanas. Būtībā tā ir Eiropas atkalapvienošana, un pat tik nozīmīga krīze kā Irāka nevar šo projektu izjaukt. Pretējā gadījumā taču virknē Rietumeiropas valstu iestātos liels vakuums valdības ārpolitiskajā darbībā, jo ES paplašināšana bijusi Eiropas politikas pēdējo desmit gadu motivācija. Lielais virsuzdevums. Bet personiski es varu atzīties, ka man prezidenta Žaka Širaka dusmu izvirdums likās tīri simpātisks. Jo tas parādīja, ka nekas cilvēcisks nav svešs arī tik pieredzējušam politiķim, kāds ir Francijas prezidents. Savukārt fakts, ka šobrīd Latvijas Valsts prezidente ir vienīgā no ES kandidātvalstu prezidentiem, ar ko Žaks Širaks ticies, un šīs tikšanās emocionālās epizodes parāda, ka arī viņš apzinās — ir jāizlīdzina šo vārdu skarbums. Pazīstot vēstis, kas šādi tiek sūtītas, es to nepārprotami konstatēju, jo šī mūsu Valsts prezidentei bija neplānota vizīte.

— Šķiet, vēl viens apliecinājums, ka Vairai Vīķei—Freibergai aizvien noteiktāk tiek ierādīta postkomunistisko valstu prezidentu neformālā līdera loma. Niša, kurā pirms tam rietumvalstu vadītāji bija ierindojuši Čehijas prezidentu Vāclavu Havelu.

— Es domāju, ka zināmā mērā tā patiešām ir. Jo pēc Vāclava Havela tiešām bija iestājies tukšums. Protams, katrs prezidents ir citāds, un, protams, Latvijas prezidente nevar ieņemt tieši to vietu, ko ieņēma Vāclavs Havels. Tāpat kā neviens nekad nevarēs ieņemt vietu, ko pasaules līderu politiskajā panteonā ieņems Vaira Vīķe–Freiberga. Katrs ir personība. Taču kopīgais ir vīzija par Austrumeiropas un Viduseiropas nākotni. Par lielajiem izaicinājumiem, kas ir cilvēces priekšā, kā arī par starptautisko taisnīgumu un tā atbilstību konkrētajai situācijai. Es to pārfrāzētu tā: Vāclavs Havels nerēķinājās ar stabilizētajiem starptautiskās politikas stereotipiem, un arī mūsu prezidente šādus stereotipus nevēlas pieņemt kā negrozāmus. Man tas liekas ļoti būtiski, jo šāda attieksme politikā ienes morāli.

— Kā jūs uzņēmāt faktu, ka Eiropas Parlamentā balsojums par kandidātvalstu uzņemšanu ES Latvijai bija pats labvēlīgākais, ar vismazāk “pret” balsīm?

— Es, protams, priecājos. Es ar to lepojos. Tas ir simboliski. Tas pirmkārt apliecina, ka Latvija ir pratusi izkliedēt tos negatīvos stereotipus, ko mums visu laiku ir mēģinājuši uzspiest. Ka Latvija tiek uztverta daudz pozitīvāk, nekā mēs paši to novērtējam. Negatīvajai ēnai jau ir ļoti gara aste, un mēs arvien vēl it kā nespējam noticēt Latvijas izaugsmei. Tam, ka pie mums ir lielisks demokrātijas stāvoklis. Ka Latvijā ir civilā saskaņa. Mēs arvien vēl it kā mēģinām dzīvot pirmo neatkarības atgūšanas gadu drudzī, pārspīlēti reaģējot uz katru vismazāko kritiku. Bet kritika ir veselīga lieta. Es nekad neesmu manījusi, ka Francijas, Beļģijas vai Luksemburgas valdība satrauktos par kādu Eiropas Tiesas lēmumu vai Strasbūras Cilvēktiesību tiesas lēmumu. Nē, tas pieder pie dabīgā procesa, kā valsts pilnveidojas, un Latvija tagad arī ir sasniegusi to stadiju, kad nevajadzētu pašiem sevi kritizēt vairāk, nekā tas konstruktīvi palīdz. Vajadzētu izbeigt šo mazohismu.

— Tomēr šķiet, ka mūsu sabiedrība pamazām mācās sevi novērtēt. Jaunākās sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka par dažiem procentiem pieaudzis eirooptimistu īpatsvars Latvijā. Kaut skeptiķu skaits joprojām ir diezgan liels.

— Es domāju, eiroskepticisms pirmām kārtām izskaidrojams ar informācijas trūkumu par Eiropu. Taču arī tas ir tikai šķietams. Francijas vēstnieks Latvijā Mišels Fušē mani iepazīstināja ar ļoti interesantiem faktiem. Viņi Francijas Eiropas lietu ministres uzdevumā sistemātiski seko līdzi rakstu par ES publicēšanas dinamikai ES kandidātvalstīs. Un kā jūs domājat — kura valsts ir pirmajā vietā šajā tabulā?

— Vai tiešām Latvija?!

— Jā, tā ir Latvija! Caurmērā Latvijā par ES ir vairāk rakstu nekā jebkurā citā kandidātvalstī. Un nevis nedaudz, bet ievērojami vairāk. Pusmēneša laikā vairāk nekā simt rakstu. Turklāt starpība starp Latviju un nākamo valsti šajā apkopojumā ir patiešām iespaidīga. Tātad cilvēkiem ES jautājumi kļūst arvien pazīstamāki. Un cilvēki no tā, ko pazīst, nebaidās. Kas attiecas uz skeptiķiem — es domāju, tās ir mūsu vēstures atbalsis. Jo iepriekšējā gadsimtā vēsture latviešiem ir bijusi tik nežēlīga, ka mums īsti nav uzticības nevienam, kas atrodas ārpus mums. Tai pašā laikā es varbūt tagad kādu pārsteigšu, bet man liekas, tieši tādēļ, ka mēs integrējamies ES, pēdējos gados būtiski uzlabojusies situācija Latvijā. Tiešām būtiski! Cilvēki jūtas droši. Bet te ir otrs paradokss: šī drūmās vēstures ēna it kā atvirzās otrā plānā, un cilvēki sāk domāt: kāpēc gan mēs paši tāpat nevarētu turpināt?! Cilvēki aizmirst, ka, iespējams, mēs tagad būtu līdzīgā situācijā kā Moldova, ja 1995. gadā nebūtu izdarījuši šo izvēli uz ES un NATO. Šeit nebūtu ārvalstu investīciju, šeit nebūtu nostiprinājusies demokrātija. Mums nebūtu izdevies nostiprināt tiesiskumu. Jūs taču atceraties, deviņdesmito gadu vidū vienubrīd bija sajūta, ka drīz Latviju pilnībā kontrolēs mafija. Bet mums no tā izdevās izvairīties. Izdevās, tieši pateicoties tam, ka mums bija divi lieli mērķi, kas spieda sakārtot mūsu likumdošanu. Ir cilvēki, kas saka: vai tad nu mēs paši nevarētu? Vai tad tiešām nevar bez spiediena no ārpuses?! Acīmredzot nevar. Lai gan tie sakārtotāji bijām mēs paši. Bet mums bija vajadzīgs mērķis. Kā Rainis saka: “Skaties augstāk!” Augstais mērķis bija tas, kas deva motivāciju.

— Bet tagad šķietami visvienkāršākais jautājums: kas, jūsuprāt, būs pats lielākais Latvijas ieguvums, iestājoties ES?

— Mana atbilde daudzus, iespējams, atkal pārsteigs. Jo es teikšu, ka lielākais ieguvums būs mūsu suverenitātes nostiprināšanās.

To es redzu kā milzīgu ieguvumu. Otrs ieguvums būs mūsu identitātes nostiprināšana. Es tikko atgriezos no vizītes Īrijā. Tā bija tiešām iedvesmojoša vizīte. Īrija pēc mēroga ir pielīdzināma Latvijai. Es šoreiz nerunāšu par Īrijas ekonomisko izaugsmi, pateicoties ES. Es runāšu par valodu. Jo Īrijā īru valoda bija nonākusi stāvoklī, kādā latviešu valoda Latvijā bija pirms neatkarības atgūšanas. Pat vēl sliktākā stāvoklī, Īrijā tā bija mājas valoda. Vecākās paaudzes valoda. Parlaments, valdība, lielākās avīzes, žurnāli — viss bija, viss notika angliski. Un tad, apmēram pirms gadiem piecpadsmit, kas sakrita arī ar Īrijas ekonomisko augšupeju, kad jaunie vairs nebrauca projām darba meklējumos uz ārzemēm (ja 20. septembra balsojums būs negatīvs, droši vien, tā notiks arī ar mums, un mūsu “smadzenes” strauji aizplūdīs darba meklējumos uz ārzemēm), sākās īru valodas atdzimšana. Šobrīd jau ļoti daudzi izvēlas izglītību saviem bērniem no pirmās līdz pēdējai klasei tikai īru valodā, jo angļu valodu viņi tā vai tā pārvalda. Debates parlamentā notiek īru valodā. Es esmu dziļi pārliecināta, ka identitātes un nacionālās pašapziņas izjūta arī Latvijā pēc iestāšanas ES ļoti nostiprināsies. Arī Somijā pētījumi pēc pievienošanās ES 1995. gadā parādīja, ka somi ir kļuvuši atvērtāki, bet tajā pašā laikā pieaugusi viņu pašapziņa, jo tagad viņiem ir līdzteikšana ES jautājumos.

— Bet pieņemsim, ka Latvijas vēlētāji 20. septembra referendumā nobalsotu pret ES.

— Nu pietiek paskatīties kartē, lai redzētu, kas tad notiks! Taču es kā valdības locekle nevaru atļauties būvēt nākotnes scenāriju, balstoties uz mūsu izslēgšanu un mūsu negatīvo motivāciju. Kāpēc tad mēs pievienojamies ES? Mēs pievienojamies ES vērtību dēļ, nevis tādēļ, ka mēs no kaut kā bēgam. Mēs gribam aiziet no savas pagātnes, bet, ja mēs nobalsosim pret ES, tad šī pagātnes ēna pār mums klāsies ļoti ilgi.

— Kādā diskusijā tika minēts, ka mūsu laikraksts par Latvijas virzību uz ES publicējot galvenokārt pozitīvu informāciju, bet neko pozitīvu nerakstot par situāciju, ja Latvija paliktu ārpus ES. Taču — ko darīt, ja Latvijas virzība uz ES arī bijusi un ir izteikti pozitīva!? Nebūtu taču nopietni atkārtot eiroskeptiķu tik bieži izmantoto Šveices piemēru. Varbūt jūs zināt kādu eventuālu ieguvumu Latvijai neiestāšanās gadījumā?

— Nē, es arī nespēju tādu atrast! Es to redzu tikai kā vismelnāko scenāriju. Un, kad es klausos Jāņa Kučinska, Grostiņa vai citu eiroskeptiķu argumentos un vīzijās, ko viņi uzbur... — ziniet, ja jūs palasītu, ko Jānis Kučinskis teica Tautas frontes laikā, tad tie ir precīzi tie paši vārdi. Viņš nav audzis nemaz. Viņš nav sapratis, ka suverenitāte nav dogmatisms. Ka tas nav nedzīvs, sastindzis vārds. Ka suverenitāte ir arī jēdziens, kam jāattīstās un jāiegūst mūsdienu modernajam laikmetam atbilstošs statuss. Man liekas, negatīvs balsojums referendumā būtu visbriesmīgākais, kas mūsu tautai varētu notikt. Jo šobrīd mēs jau esam tikuši tik tālu. Latvijā valda civils miers. Tūlīt būs izglītības reforma. Atcerieties, kā šeit bija pirms trīspadsmit četrpadsmit gadiem! Ja jūs kādu cittautieti uzrunājāt latviski, jums vispār neatbildēja.

Ir notikušas neiedomājamas pārmaiņas, un tikai tie, kas tajā laikā nav dzīvojuši vai kam tas laiks ir aizmirsies, var turpināt dziedāt šo “kaut vīzēs, bet paši par sevi”.

— Iestāšanās ES un NATO kopš 1995. gada ir mūsu ārpolitikas stratēģiskā prioritāte, ko konsekventi īstenojušas visas Latvijas valdības. Bet vai personiski jūs, Sandra Kalniete, cilvēks, kas Atmodas laikā aktīvi cīnījās par Latvijas neatkarību, spētu bez sāpēm atdot kaut mazumiņu no Latvijas suverenitātes?

— Redziet, šeit ir ļoti būtiski, kā vārdā šo mazumiņu atdot. Vai tālab, lai Latvija kļūtu beztiesisks bezidentitātes subjekts? Protams, nē! Bet ja nu gluži otrādi? Kas tad ir Latvijas valsts pamats? Tā ir tauta. Bet tautai jābūt pārtikušai, labi izglītotai, ar ticību nākotnei. Ticība nākotnei Latvijā atgriežas, un tās vārdā mums ir jāpievienojas šai brīvprātīgajai valstu savienībai, lai, atdodot daļiņu savas suverenitātes, spēcinātos no citu valstu suverenitātes daļām, ko šīs valstis savukārt atdos mums. Atcerēsimies, ka lielvalstis taču arī ir atdevušas daļu savas suverenitātes un tām ir jārēķinās arī ar mazāko ES dalībvalstu, piemēram, Luksemburgas, viedokli. Tagad tās rēķināsies arī ar mūsu valsts — Latvijas — viedokli.

Jānis Ūdris, “LV” ārlietu redaktors