Galīgais akcepts nāks no tautas

Intervija Latvijas Radio 15. aprīļa raidījumā “Kāpnes” pulksten 12.35. Vada žurnālists Jānis Krēvics

Sandra Kalniete, ārlietu ministre, intervijā Latvijas Radio 15.aprīlī

— Latvijā martā par 2,7 procentiem pieaudzis iedzīvotāju atbalsts valsts integrācijai Eiropas Savienībā (ES). Par iestāšanos Eiropas Savienībā balsotu 50,2 procenti Latvijas pilsoņu – tā liecina SKDS veiktā aptauja. 16.aprīlī Atēnās tiks parakstīts līgums par pievienošanos ES, tajā piedalīsities arī jūs. Valdība šo līgumu ir akceptējusi, un jau pēc parakstīšanas līgums tiks nodots izskatīšanai Saeimā. Vai šim līgumam Saeimas akceptu nevajadzēja saņemt pirms sanāksmes?

Sandra Kalniete: — Noteikti ne, jo tas visbūtiskākais akcepts jau nenāks no Saeimas, visbūtiskākais akcepts, manuprāt, nāks no tautas, kas 20.septembrī nobalsos ar “jā” vai “nē” par mūsu pievienošanos Eiropas Savienībai. Tā ir gluži parasta prakse, jo valdībai ir tāds pilnvarojums, lai strādātu pie jebkura līguma projekta un arī to parakstītu. Protams, pēc tam seko attiecīgi katras valsts konstitūcijā noteiktā procedūra, kā līgumi tiek ratificēti, Latvijā šajā gadījumā ir nepieciešams referendums un pēc tam tikai Saeima ir tiesīga to ratificēt, kad ir saņēmusi pilnvarojumu no tautas.

— Iestāšanās līguma teksts ir 5800 lappušu biezs, vai jūs pati to esat lasījusi, vai kāds no valdības to ir lasījis?

S.Kalniete: — Es nedomāju, ka to pilnībā būtu izlasījis kāds, jo tas skar ļoti specifiskas valdības, faktiski Latvijas dzīves jomas, līdz ar to būtu bezjēdzīgi, ja es sāktu iedziļināties regulu nosaukumos, kas attiecas uz tieslietām. Es esmu iepazinusies ar tām daļām, kas attiecas uz manu darbības jomu , tieši tāpat kā visi pārējie ministri ir iepazinušies ar savas darbības jomu.

— Vai šobrīd ir pietiekami daudzpusīga un plaši modelēta situācija, kas, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, mainīsies ekonomiskajā, sociālajā un politiskajā jomā, kas būs ieguvēji un kas būs zaudētāji?

S.Kalniete: — Es personiski domāju, ka nav, mēs vēl arvien atrodamies tādā emocionālo argumentu stadijā — kā tie , kas saka “par” , tā tie, kas saka “nē”, lai gan tiem, kas saka „par”, manuprāt, argumentācija ir daudz pamatotāka un labāka nekā tiem, kas saka “nē”. Es domāju, ka nav un, manuprāt, arī nevarētu būt pilnībā izvērtēti tie aspekti, kas attieksies uz ekonomiku. Kas attiecas uz politisko jomu, tad šajā sfērā, domāju, mūsu priekšstats ir tuvu tam, kā tas būs . Kas attiecas uz sociālajām lietām, šeit arī es domāju, ka tā vispārējā virzība, kas līdz šim ir bijusi Eiropas Savienības jaunvalstīm, parāda ļoti pozitīvu attīstību, un kāpēc lai Latvija būtu izņēmums.

— Juris Paiders saka, ka valdība nekad līdz šim nav finansējusi izpēti par to, kas Latviju sagaida, tai iestājoties vai neiestājoties Eiropas Savienībā, un ir a’priori pieņemts viens risinājums, nedomājot par alternatīvu.

S.Kalniete: — Nu, Paidera kunga teoriju es pazīstu, katrā valstī ir šādi it kā faktos balstīti spriedelējumi, jo arī iepriekšējo paplašināšanos vēsturē ir bijušas gan lielās raudu dziesmas par ES, gan vaimanas par zaudēto suverenitāti, nespēju izturēt konkurenci. Bet, ja paskatāmies, kas tad ir noticis pēc kādiem desmit gadiem pēc pievienošanās, piemēram, Īrijā, Portugālē, Spānijā, kas bija relatīvi atpalikušas valstis, arī Grieķijā. Mazliet citādāk tas ir ar Zviedriju, Somiju un Austriju, kas jau bija augsti attīstītas valstis, un pat tās izvēlējās pievienoties Eiropas Savienībai, jo vēlējās, lai to ekonomiskā ietekme pasaulē pieaugtu, tāpēc, ka tā pieaug nevis kā mehāniska saskaitāmo summa, bet arī kvalitatīvi.

— Latvija bija vienīgā kandidātvalsts, kur valdība nebija atvēlējusi nekādus līdzekļus informēšanai. Kāda, jūsuprāt, ir bijusi atdeve līdzšinējai informēšanai par Eiropas Savienību?

S.Kalniete: — Par iepriekšējo valdību darbu es neņemos uzņemties atbildību, es neņemos arī to kritizēt, jo acīmredzot spēkā ir tā likumība, ka mazs ir skaists, bet mazs tomēr ir mazs, un es zinu, cik ārkārtīgi lielu spēku sasprindzinājumu prasīja sarunas vispār. Un, kad jaunā valdība sāka strādāt, tad pagāja zināms laiks, kamēr tā noteica savas pilnīgās prioritātes, un, kā jūs zināt, tad uzreiz arī šī nauda tika piešķirta. Pašlaik kampaņa ir savā sagatavošanas posmā nonākusi līdz tam, lai tūlīt maija sākumā sāktos pirmais informācijas posms . Jau sagatavots vesels klāsts iespiedmateriālu, daļa no tiem tiek drukāti, daļa vēl ir tapšanas posmā, un tad šis darbs tā īsti varēs sākties.

— Un viena no aktīvākajām kampaņas daļām ir tieši vasaras laikā.

S.Kalniete: — Jā, bet, ja to kampaņu sāktu janvārī, vai jūs domājat, ka pa tiem trim vasaras mēnešiem tas, ko janvārī izrunāja, būtu palicis cilvēkiem atmiņā? Es domāju – nebūtu.

— Eiropas Savienības pirmsreferenduma informatīvajai kampaņai šā gada budžetā ir piešķirts miljons latu, kas ir daudz vairāk nekā Igaunijā (317 tūkstoši) un Lietuvā (172 tūkstoši latu). Kas ir tas, ko mēs darīsim desmitreiz vairāk nekā Lietuvā?

S.Kalniete: — Domāju, ka šo jautājumu nevajadzētu adresēt man, tāpēc ka Ārlietu ministrija nav atbildīga par referendumu. Ar referenduma rīkošanu nodarbojas Centrālā vēlēšanu komisija, ar informācijas kampaņas organizēšanu — izveidotā vadības grupa. Ko lems sabiedriski konsultatīvā padome un šī, es teiktu, kampaņas aģentūra, — tas ir šo abu institūciju ziņā.

— Bet jūs tomēr esat ieinteresēta skatīties, kā tas viss notiek.

S.Kalniete: — Jā, es piedalīšos tajos ietvaros, kādos šajā kopējā stratēģijā būs atvēlēta ministru loma.

— Vai šī sasteigtība, kā atzīst daži eksperti, neradīs apdullinošas kampaņas efektu ar mērķi, lai tik panāktu iedzīvotāju atbalstu, jo plašāka un agrāk sākta kampaņa nozīmētu, ka tiem, kas sēž valdībā, ir nozīmīgi, lai iedzīvotāji tiešām izprastu pilnībā visus procesus, kas notiek Eiropas Savienībā?

S.Kalniete: — Neapšaubāmi, daudz labāk būtu bijis, ja šī kampaņa būtu sākusies pirms diviem gadiem.

— Tad jūs tomēr norādāt, ka iepriekšējās valdības darbs nav bijis pilnībā paveikts šajā jomā?

S.Kalniete: — Vienmēr var kaut ko padarīt labāk.

— Gan Alfrēds Rubiks, gan Tatjana Ždanoka gatavojas piedalīties šajā skaidrošanas darbā un braukt pie cilvēkiem. Vai tas nacionāli domājošiem cilvēkiem neliks novērsties no Eiropas Savienības?

S.Kalniete: — Nu, ja tik vien vajag, lai novērstos no liela nākotnes mērķa, tad, droši vien, tas atspoguļo tikai dramatisko mūsu tautas likteni, ja pietiek ar pāris populistiem, kas var sakompromitēt labu ideju.

— Un vai jūs pieļaujat, ka referendums Latvijā varētu beigties ar negatīvu iznākumu?

S.Kalniete: — Nē, es nepieļauju, un tā būtu milzīga traģēdija Latvijai. Mēģiniet iztēloties nākamo rītu pēc negatīva referenduma. Jūs pats varat to iztēloties? Es gribētu, lai katrs sev uzdod šo jautājumu, lai paskatās uz mūsu reģiona karti un ierauga to, ka apkārt viss būs Eiropas Savienības krāsās un mūsu Latvija būs iekrāsota, es nezinu, kādā krāsā tajā brīdī. Bet man gan ir diezgan skaidrs, kādā krāsā tā būs iekrāsota pēc pieciem – desmit gadiem.

— Vai tas nav emocionāls arguments?

S.Kalniete: — Tas nav gan emocionāls arguments. Vēsture nav emocionāls arguments un ģeopolitika arī ne.

— Bet saistībā ar austrumu robežas izbūvē pieļautajiem pārkāpumiem ir ierosināta krimināllieta, valdība sola lauzt līgumus ar būvfirmām, bet būvfirmas gatavojas ar valsti tiesāties. Vai nav saņemts kāds signāls no Eiropas Savienības institūcijām, kas notiks ar būvniecību, vai paspēs visu laikā izdarīt?

S.Kalniete: — Vienīgi tie signāli, ko esam saņēmuši no mūsu draugiem un nākamajiem partneriem, ir apliecinājums, ka viņi ļoti pozitīvi uztver šo rīcībspējīgo valdību un veidu, kādā mēģina noskaidrot, vai viss ir bijis likumīgs. Pēc kalendāra mums vēl ir pietiekami laika, lai sakārtotu līguma bāzi un tad ķertos pie praktiskā darba, jo būtībā jau robežai tā īsti ar visām informācijas sistēmām ir jābūt gatavai tad, kad mēs izlemjam pievienoties Šengenai.

— Principā Eiropas Savienībai šajā jautājumā šobrīd nav nekāda satraukuma?

S.Kalniete: — Nē, vismaz mani tas nav sasniedzis.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā