Par celulozes rūpnīcas projektu

Iecerētā celulozes rūpnīca ir lielākais ārējo investīciju projekts Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, turklāt jauna uzņēmuma būvniecībai. Šis pozitīvais moments tomēr nav pietiekams, lai nekritiski pieņemtu piedāvāto variantu, nenoskaidrojot Latvijas tautsaimniecības reālo ekonomisko ieguvumu un neizbēgamos ekoloģiskos zaudējumus. Tas, ka Latvijas ekonomikas attīstībai nepieciešamas ārējās investīcijas, nenozīmē, ka jāpieņem jebkurš to variants un padevīgi jāapmierina visas investoru prasības.

Bažas un neuzticību vieš atklātības trūkums, būtisku jautājumu izlemšana šaurā dažu ierēdņu un ātri rotējošo politiķu lokā, izvairīšanās iesaistīt Latvijas neatkarīgos ekspertus projekta ekonomiskās lietderības vērtēšanā. Par pasākuma virzību atbildīgo darbinieku atsevišķi paziņojumi liecina, ka tie neredz atšķirību starp Latvijas un ārējo investoru ekonomiskajām interesēm.

Sabiedrībai netiek sniegta korekta informācija par rūpnīcas ekonomisko lietderību, kā arī nav argumentēti izskaidrota atbildīgo institūciju motivācija valstij neizdevīgo investoru prasību apmierināšanā.

Projekta izstrādātāji nav aprēķinājuši tās tautsaimniecisko efektu — pienesumu valsts neto nacionālā ienākuma (NNI) pieaugumā. Informācija efektivitātes jomā lielākoties ir tendencioza, jo tā:

• operē ar konkrētā objekta raksturošanai nepiemērotu rādītāju — iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu, kura nospiedošā daļa būs nevis Latvijas, bet ārējo investoru īpašums;

• izplata maldinošus, nepierādāmus apgalvojumus par it kā sagaidāmo grandiozo efektu kaut kur ārpus rūpnīcas;

• informē tikai par tām iespējamām izmaiņām, kas vērtējamas pozitīvi (strādājošo skaits rūpnīcā, kokapstrādes atkritumu izmantošana, eksporta importa bilance), noklusējot negatīvās (nodarbinātības kritums koksnes sagatavošanā un ostās, budžeta izdevumu pieaugums).

Latvijas līdzdalību uzņēmuma akciju kapitālā paredzēts sasniegt, atdodot tā īpašumā 150 000 ha valsts mežu. Cerība ilgstoši saglabāt 33% akciju un saņemt attiecīgu daļu dividenžu balstās uz iluzoriskiem pieņēmumiem un tirgus attiecību globālo likumsakarību neizpratni. Nevar neredzēt, ka industriālajās valstīs notiek valsts īpašuma aizstāšana ar privāto, un to, ka šādas prasības Latvijai sistemātiski izvirza starptautiskās organizācijas (SVF, ES). Celulozes rūpnīca nebūs izņēmums. Nosakot uzņēmuma lomu valsts ieņēmumos, jārēķinās ar reāli iespējamo variantu, — pārredzamajā nākotnē tas, ieskaitot minēto mežu platību, būs nedalīts pārējo investoru īpašums.

Atdodot uzņēmumam (tā ārējiem īpašniekiem) koncesijā vai ilgstošā nomā vēl 350 000 ha valsts mežu, Latvijas mežu īpašniekiem zudīs iespēja realizēt uzņēmumam papīrmalku par pieņemamu cenu. Būtiski samazināsies izejvielu bāze, kas nepieciešama koksnes pārstrādes uzņēmumu sekmīgai darbībai lielā valsts teritorijas daļā. Pasliktināsies Latgales reģionu attīstības iespējas.

Nav ekonomiski pamatoti speciāli šī objekta interesēs pieņemtie grozījumi likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli”, kuri nodrošina reālu iespēju uz ārzemēm aizplūstošo peļņu palielināt vidēji par 36—40 miljoniem eiro gadā, attiecīgi samazinot valsts budžeta ieņēmumus. Tas pats attiecas uz gatavību piekrist investoru prasībām, uzņemties saistības uzbūvēt rūpnīcas pievedceļus un nodrošināt uz valsts rēķina citu ar tā darbību saistīto ceļu rekonstrukciju, izlietojot šīm vajadzībām Ls 100—200 miljonus Latvijas nodokļu maksātāju naudas. Šos darbus varēs veikt tikai tad, ja samazinās finansējumu ceļu uzturēšanai un attīstībai citos reģionos un palielinās valsts parādu.

Finansiālo atbalstu un uzņēmumam piešķirtos atvieglojumus varētu attaisnot, ja ne pilnīgi, tad vismaz izskaidrot, ja tā darbība nodrošinātu valsts ekonomiskā potenciāla jūtamu pieaugumu un sociālās un ekoloģiskās situācijas uzlabošanos valstī. Ekspertu aprēķini rāda, ka uzņēmuma radītais Latvijas ekonomiskā potenciāla (NNI) palielinājums būs niecīgs un nepārsniegs statistikas izstrāžu parasto neprecizitāšu robežas.

Ekoloģiskā situācija būtiski pasliktināsies. Celulozes izgatavošana ir viens no ekoloģiski nelabvēlīgākajiem ražošanas procesiem. Nav attaisnojams, ka rūpnīcas novietojuma izvēli izdara ārvalstu investors un alternatīvā izvietojuma izvērtējums nav iekļauts ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) darba uzdevumā. Rūpnīcu ceļot pie Daugavas, tiek radīts jauns, bīstams piesārņotājs galvaspilsētas dzeramā ūdens avotam. Nav attaisnojama celulozes rūpnīcas celtniecība pie Daugavas. Šķiet, ka Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kurā no jauna tiek radīts liels dzeramā ūdens avota piesārņotājs.

Absolūti nepieņemama ir viena no piedāvātajām celulozes balināšanas tehnoloģijām, izmantojot hlora dioksīdu vai citus skābekli saturošus hlora savienojumus. Somijā un Zviedrijā balināšanai sāk izmantot skābekli, ozonu un ūdeņraža peroksīdu. Hlora tehnoloģijas rada nopietnus draudus Rīgas dzeramā ūdens kvalitātei, jo Daugavā iepludinās hlororganiskos savienojumus saturošos notekūdeņus. Tā kā šie savienojumi ir kaitīgi veselībai, ES direktīvas (75/440ECC) nosaka, ka virszemes ūdeņos, no kuriem iegūst dzeramo ūdeni, nedrīkst atrasties dioksīni un citi hlororganiskie savienojumi. Bez minētā notekūdeņos būs arī daudz citu ķimikāliju, kā arī ražošanas procesā radušās suspendētās šķiedras daļiņas, kas būtiski pasliktinās ūdens kvalitāti Daugavā, prasīs papildu izdevumus dzeramā ūdens sagatavošanai, sadārdzinot patērētājiem piegādājamā ūdens izmaksas. Nav pieļaujams šo sadārdzinājumu pārnest uz ūdens patērētājiem.

Rūpnīcas darbība saistīta ar veselībai kaitīgu vielu emisiju. Gaisā ik gadu nonāks 300 tonnu sēra un 840 tonnu slāpekļa oksīdu. Jārēķinās, ka, ilgstoši iedarbojoties, izmeši gaisā pasliktinās tuvāko pilsētu — Jēkabpils (28 000 iedz.) un Pļaviņu (4000 iedz.) — un apkārtējo lauku teritoriju iedzīvotāju veselību. Būtisku diskomfortu apkārtnē dzīvojošajiem radīs arī nepatīkamā, celulozes ražotnēm specifiskā smaka.

Projekta pašreizējā varianta īstenošana orientēta nevis uz Latvijas ekonomiskā potenciāla palielinājumu, bet galvenokārt uz augstas un stabilas peļņas nodrošināšanu investoriem.

Būvniecības iecerei nav ekonomiska pamatojuma, kas pārliecinātu, ka būtiskais vides riska pieaugums tiktu kompensēts ar adekvātu ekonomisko labumu Latvijai.

Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Pēteris Guļāns

Ķīmijas zinātņu doktors Imants Kaimiņš

Bioloģijas zinātņu doktors Indulis Emsis

Kā Rezolūcija 2001. gada 10. aprīlī pieņemta Vides aizsardzības kluba organizētā iedzīvotāju apspriedē.