Lai Dieva vārds krīt atvērtā sirdī

Nesen tautā laists Latvijas luterāņu mācītāju sprediķu krājums

Foto: Andris Kļaviņš Grāmatas “Iesākumā Dievs” sastādītājs mācītājs Juris Rubenis sniedz autogrāfu

Īsi pirms Lieldienām Lutera baznīcā Torņakalnā tautā laists Latvijas luterāņu mācītāju sprediķu krājums. Līdz ar to ar mācītāja Jura Rubeņa sastādīto grāmatu “Iesākumā Dievs” Latvijā atjaunota pirms vairāk nekā 65 gadiem pārtrauktā tradīcija – regulāra izlases izdošana.

Grāmatu sastādījis mācītājs, teoloģijas doktors Juris Rubenis, kas sabiedrībā pazīstams arī kā aktīvs publicists un vairāku grāmatu autors. Viņam pieder arī ideja atjaunot kādu pasenu, bet pārtrauktu tradīciju – Latvijas luterāņu mācītāju sprediķu izlases izdošanu. Torņakalna luterāņu draudzes baznīca bija lieciniece milzīgai interesei par šo notikumu kādā darbdienas vakarā Ciešanu laikā. Klātesot Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapam Jānim Vanagam un daudziem mācītājiem, kuru sprediķi iekļauti grāmatā, ar pateicības vārdiem tika godāti grāmatas sastādītājs, autori, izdevēji un atbalstītāji.

Arhibīskaps Jānis Vanags sakarā ar grāmatas iznākšanu pauda trīs atziņas: “Pirmā ir tā, ka šī grāmata lielā mērā ir mūsu Baznīcas seja vai vaigs. Nereti par Baznīcu spriež no tā, kādus paziņojumus tā trāpīgi vai mazāk trāpīgi un savlaicīgi publicējusi vai izteikusi. Bet šajā grāmatā atspoguļots tas darbs, kas mūsu baznīcās notiek pie altāriem ik svētdienu un arī darbdienās. Un mēs redzam, ka Baznīca netaisās ne izčibēt, ne pazust, ne iznīkt. Otrā – mēs esam liecinieki tam, kā gadsimtos ir veidojusies mūsu tautas dvēsele, jo nav īsti pareizi atzīmēt tikai tautasdziesmas jeb folkloru vai citas ietekmes, kas veidojušas latvietību. Es uzdrošinos sacīt, ka otrs vai varbūt pirmais lielais avots ir bijis Kristus Evaņģēlijs, arī luteriskās Baznīcas sludināšana latviešu valodā latviešu tautai. Tā aizsākās 1521. gadā, kad Rīgā nodibināja pirmo latviešu luterāņu draudzi, un turpinās līdz šai dienai, kas arī iespaido un veido mūsu tautas seju. Brīnišķīgi, ka mēs tagad nedaudz plašākā skatījumā varam redzēt, kā tas notiek dažādās Latvijas draudzēs. Treškārt, es domāju, ka katram grāmatas autoram un arī katram mācītājam, kura sprediķis pagaidām nav iekļauts krājumā, būs cerība, ka mēs kaut kādā veidā cenšamies cilvēkiem atklāt un parādīt Kristus seju. Tas ir svarīgs un nebūt ne viegls uzdevums.

Kad es nācu uz baznīcu, televīzijas ekrānos rādīja, kā Bagdādē tiek nogāzts lielākais Sadama Huseina piemineklis. Kadri bija ļoti pazīstami, jau redzēti — lielais elka tēls pretojas, to nevar tik viegli nogāzt, cilvēki ar āmuriem mēģina sadrupināt postamentu. Skatījos un domāju, ka mums taču vēl ir tik daudz elku un tēlu, kas neļauj skaidri redzēt, un nav tik vienkārši tos sadrupināt. Lai katrs sprediķis, kas iekļauts šajā grāmatā, ir mēģinājums kādu elku apgāzt, lai mēs varētu ieraudzīt Kristus vaigu.”

Grāmatas sastādītājs ievadvārdos raksta:

“Sprediķa īpašais skaistums, manuprāt, ir tā vienreizīgums. Tā ir daļa no dievkalpojuma, kuru tu pārdzīvo, esot klāt, un ko, tikai būdams klāt, vari aiznest sev līdzi. Publicēt sprediķus allaž ir problemātiski (..). Tomēr jau kopš agrīnās kristietības laikiem sprediķus, Bībeles tekstu komentārus un paskaidrojumus mēdza publicēt, lai šī literatūra cilvēkam varētu kalpot kā tilts ceļā pie Bībeles.”

Grāmatai ir arī liela kultūrvēsturiska nozīme – tā ir izziņas un pētniecības avots, palīgs teologiem un teoloģijas studentiem.

Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”