“Es izvedu sav māsiņu caur ūdeni, caur akmeni.
Caur akmeni skaldīdama, caur ūdeni laistīdama”

LZA goda loceklim Indulim Ojāram Rankam

Turaidas muzejrezervātā

Savā jubilejas reizē 15.aprīlī LZA goda loceklis tēlnieks Indulis Ojārs Ranka

Mīļo jubilār!

No visas sirds Latvijas Zinātņu akadēmijas un savā vārdā sirsnīgi sveicu Induli Ojāru Ranku, kurš savā dzimšanas dienā patiešām ir savā vietā — Turaidā, “uz kalna”. Turaidas Dainu kalnu Latvijā zina katrs, tas kļūst arvien pazīstamāks Eiropā un pasaulē. Iepriecinoši, ka tūristi aizved sev līdzi pārdzīvojumu par šī veidojuma iespaidīgo varenību un dabas vienreizējo skaistumu, vēl iepriecinošāk, ka tas liek aizdomāties par mūsu tautas garīgajām vērtībām.

Iepriecinoši, ka savā laikā satikās Indulis Ojārs Ranka un Turaidas muzejrezervāta vadība. Tādas satikšanās veido to, ko mēs atstājam Mūžībai.

Sveicam filmas veidotājus un ceram, ka tā atklās šīs sadarbības paliekošo vērtību un mākslinieka aizrautību, kuru varētu izteikt ar vārdu “fanātisms”.

Vēlam Māksliniekam stipru veselību, neizsīkstošu radošo fantāziju un iespēju to piepildīt! Vēlam Turaidas muzejrezervātam — lai aug Dainu kalns!

Patiesā sirsnībā un cieņā

LZA prezidents prof. Jānis Stradiņš

Rīga, 2003. gada 14. aprīlī

Turaidā tēlnieks Indulis Ranka 15.aprīlī svinēja savu dzimšanas dienu

Turaidā, par kuras dvēseli kļuvis Induļa Rankas veidotais Dainu kalns, tēlnieka dzimšanas dienā 15. aprīlī, notika Aivara Freimaņa veidotās dokumentālās filmas “Vīrs kalna virsotnē” pirmizrāde.

	Jubilāru sveikt nāk Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne, dokumentālās filmas “Vīrs kalna virsotnē” režisors Aivars Freimanis, mazie sveicēji no “Senlejiņas” Jana Leite un Dzintars Elsts, kā arī daudzi citi

Akmenim viņš tuvojas ar dziļu godbijību, ar saudzīgu un saprotošu roku. Viņu suģestē akmenī slēptā enerģija, lielais spēka lauks. Un viņš tiecas to atraisīt, iekustināt mūžībai. Akmens koloss ir tik varens, kalts cilvēka rokās šķiet tik niecīgs pret to. Bet cilvēks kaļ un kaļ, nerimtajam kalta rakstam sabalsojoties ar viņa straujo elpu un sirds pukstiem. Un jūtams kļūst paša tēlnieka spēka lauks ar saknēm vecāku un vecvecāku dzimtās Gulbenes pusē un ģimenes pavarda siltumu. Filmas uzņemšanas grupas ļaudis atzīst, ka viņiem pašiem tas bijis atklājums -- cik smags ir tēlnieka darbs un cik daudz mīlestības tajā tiek ielikts.

Režisors Aivars Freimanis atzinās, ka ar Induļa Rankas filmēšanu viņam saistās arī kāda tālāka iecere, kam pirmo impulsu devusi tālajos sešdesmitajos gados redzēta aina: “Mēs filmējām Skultes jūrmalā, un mūsu uzmanību piesaistīja kāds jauneklis, kas jūras krastā neatlaidīgi darbojās ar akmeni. Izrādījās -- Indulis Ranka, kuru tolaik pazinām kā iesācēju gleznotāju. Nu viņš kala akmeni. Tas bija neaizmirstams skats: jūra savā nemitīgajā mainībā -- te mierīga, te putu sakulta, te gaiši mirdzoša, te tumši draudīga -- un blakus cilvēks savā darbā, ar savu domu un mākslinieka sūtību. Uzņemot šo filmu, līdz saknei dabūju redzēt, kā tas notiek, kāds ir tēlnieka darbs. Nākotnē šo asociāciju iespaidā varbūt radīsies kāda mākslas filma.”

Muižas Pārvaldnieka mājā, kur tika svinēta Induļa Rankas dzimšanas diena, iekārtota arī filmas fotogrāfa Jāņa Pipara fotoizstāde, kas atgādina pašus emocionālākos filmas tapšanas brīžus. Apsveikumus tēlniekam un filmas veidotājiem bija atsūtījuši Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš, mūsu skatuves karaliene un tautasdziesmu daudzinātāja Elza Radziņa un viņas dzīvesbiedrs Oļģerts Šalkonis, Mākslinieku savienības vadītāji Egils Rozenbergs un Ruta Čaupova. Zālē bija jo kupls pulks siguldiešu, jo viņi no Induļa Rankas saņēmuši vislielāko dāvanu — Dainu kalnu ar 25 viņa veidotām skulptūrām. Ziedi, sirsnīgas uzrunas un dziesmas. Runāja Siguldas domes priekšsēdētāja vietnieks Juris Čivčs un Millija Kirtovska, kas pilsētas padomi vadīja tai laikā, kad sāka veidoties Dainu kalns.

“Senlejiņas” mazie dziedātāji jubilāru sveica ar cīruļa pavasara dziesmām, ar mātes dziesmām un dziesmiņām par priecīgu prātu. Dāvanai katrs mazais dziedātājs bija uzzīmējis savu mīļāko skulptūru un uzrakstījis, kāpēc viņam tā patīk. Ansambļa vadītāja Indra Čekstere zināja teikt, ka visvairāk draugu ir skulptūrām “Neguli, saulīte, ābeļu dārzā” un “Mazais ganiņš”, bet māksliniekam tiek teikts paldies par visu Dainu kalnu, kur bērni var nākt dziedāt, var vest priecāties savus draugus un radus.

“Senlejas” vadītāja Aina Salmane par savējo nosauca skulptūru “Māte un meita” un atzina, ka ar Dainu kalnu ir tāpat kā ar labu grāmatu — katrā vecumā uz to skatāmies citādi un arvien varam ieraudzīt ko jaunu.

Šai dienā daudz labu vārdu tika teikts arī Turaidas muzejrezervāta direktorei Annai Jurkānei, kas ar savu atsaucību, sapratni un izdarību palīdzējusi gan veidoties un pilnskanīgi dzīvot Dainu kalnam, gan tapt filmai. Direktore uz Dainu kalnu vedusi latviešus no Baškīrijas un Krievijas, no Zviedrijas, Austrālijas un citām pasaules malām, vedusi abu Baltijas kaimiņvalstu vadītājus, vedusi karaļpārus un prezidentus no Dānijas, Islandes, Somijas un Horvātijas. Un arvien no jauna ir pārliecinājusies, ka cilvēki šo vietu uztver kā brīnumu. “Tas ir brīnums, ko mākslinieka talants radījis kopā ar mūsu skaisto dabu un tautasdziesmu.”

Anna Jurkāne atgādināja, ka Dainu kalns ir Atmodas lolojums: tas sāka veidoties līdz ar gatavošanos Krišjāņa Barona 150 gadu jubilejai, un folkloras festivālā “Baltica 88” te pirmo reizi lepni plīvoja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas nacionālie karogi. Pavisam šajos gados notikuši ap 300 koncertu, un šīsvasaras Baltijas tautu festivāla dižkoncertu, kas notiks 11. jūlijā, turaidieši sagaidīs ar divdesmit skanīgiem gadiem veltītu izstādi “Dziedošais Dainu kalns”. Annas sirdij tuvākā vieta esot Liepu aplis un skulptūra “Bitenieka līgaviņa”. “Tā ir mīlestība no pirmā

Jubilārs Indulis Ranka Turaidas Dainu kalnā pie skulptūras “Austras koks” Foto: Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”

acu skatiena. Mani pilnīgi suģestē mirdzošais akmens baltums un trauslais meitenes stāvs. Uzrauti pleciņi, kāda saspringta apņēmība. Tur ir viss latviešu sievietes mīļums un atbildības sajūta. Viņai ir uzticēts tautas dārgums, un viņa to nosargās.”

Jubilārs sirsnīgi pateicās režisoram Aivaram Freimanim un visai uzņemšanas grupai, jo filmā tēlnieka darbs parādīts ļoti emocionāli un ar lielu jūtīgumu. Sakot paldies daudzajiem apsveicējiem, Indulis Ranka dalījās arī savās pārdomās: “Mani dzīves ceļi laimīgi krustojušies ar Siguldu. Tagad te ir daudzi mani darbi. Citam patīk labāk, citam mazāk. Katrs saprot savādāk. Tā tas ir. Es ārkārtīgi mīlu mūziku un esmu domājis, kā tas notiek. Piemēram, Bēthovens ir atstājis savas notis, un viņa mūzika tiek atskaņota. Dzīve iet uz priekšu, un katrā laikmetā tā skan citādi. Nezin, ko Bēthovens domātu, ja tagad koncertzālē dzirdētu savu mūziku. Bet diriģenti, mūziķi un arī klausītāji dzīvo katrs savu dzīvi. Dzīvo līdzi laikam. Svarīgi ir pielikt savu spēku, iedot to kustību. Mani akmeņi arī katrs nes savu sūtību.”

Ar savu sūtību dzīvo no tautasdziesmu pasaules nākušie tēli Dainu kalnā, liels pulks skulptūru Mārupītes krastā un piemiņas akmeņi dažādās Latvijas malās, kā arī skulpturāli veidojumi Japānā, Norvēģijā un citviet tālu pasaulē. Pavisam to ir ap diviem simtiem.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore