Par vienīgo universālo organizāciju

Foto: A.F.I.

Latvijas vēstnieks Apvienoto Nāciju Organizācijā Gints Jegermanis:

Kopš ASV vadītā militārā koalīcija sākusi karadarbību Irākā pretēji citu ANO Drošības padomes dalībvalstu nostājai, nenorimst versijas par vienoto starptautisko tiesību principu degradāciju un ANO lomas mazināšanos. Kāds ir jūsu vērtējums ANO statusam? Vai tā ir krīzes situācija?

Vai ANO kā kolektīvās drošības organizācija spēj sasniegt visus izvirzītos mērķus? Nē, tā to nespēj. Pamatu pamatos katra valsts ir atbildīga par savu attīstību. Vienlaikus ANO ir un paliek vienīgā universālā organizācija, kas apvieno visas starptautiski atzītās valstis. Runājot par ANO lomas mazināšanos, daudzi to tieši saista ar Drošības padomes darbību. Lai gan tā nenoliedzami ir visietekmīgākā ANO struktūra, tomēr ANO loma ir plašāka. Daudzu mazattīstītu valstu iedzīvotājiem ar ANO starpniecību sniegtā palīdzība ir vienīgais glābiņš un cerība.

ANO nekad nebūs visu risinājumu un atbilžu organizācija, jo dalībvalstis atrodas ļoti atšķirīgos attīstības līmeņos, ģeopolitiskajos nosacījumos. Taču tā ir un, jādomā, arī turpmāk būs vienīgā organizācija, kas noteiks starptautisko attiecību un pasaules attīstības galvenos pamatprincipus. Tajā pašā laikā ir jāapzinās, ka dažādas reģionālās organizācijas piedāvā daudz augstākus standartus un labākus risinājumus. Piemēram, ES, Eiropas Padome un NATO no savām dalībvalstīm pieprasa lietas, par kurām ANO strīdas un nespēj vienoties. Nevarētu teikt, ka ANO piedzīvo krīzi. Jārunā par Drošības padomes krīzi, par pretrunām un atšķirīgām nostājām Irākas konflikta risinājumā.

Divās savās pēdējo mēnešu uzstāšanās reizēs Drošības padomē esat minējis ANO autoritātes saglabāšanu vai nodrošināšanu. Cik lielā mērā uzskatāt to par zaudētu vai atgūstamu?

Drošības padomes nespēja vienoties par tā saukto otro rezolūciju Irākas lietā ir būtiski iedragājusi tās autoritāti. Runājot par tās atgūšanu, jāteic, ka patlaban ir milzīgs lērums neskaidru jautājumu. Tas ir atkarīgs no tā, kā attīstīsies Irākas krīze, kā tiks risināts pēckara Irākas jautājums. Latvijas oficiālā nostāja atbalsta ANO struktūru aktīvu iesaisti Irākas atjaunošanā.

Kādu attieksmi no dažādu valstu pārstāvjiem esat izjutis pret sevi kopš Latvijas nostājas paušanas?

Publiski mēs pārstāvam oficiālu viedokli. Lai arī cik profesionāli šai lietai kāds no mums pieietu un cik draudzīgas būtu bijušas attiecības starp diplomātiem, var redzēt, ka Irākas konflikts ir sarežģījis daudz ko. Arī grupēšanās atstāj noteiktu iespaidu uz sadarbību un saskarsmi. Piemēram, Irākas vēstnieks marta sākumā pirms kārtējām debatēm Drošības padomē negribīgi atņēma manu sveicienu. Lielu spriedzi rada arī tas, ka karadarbība ir vērojama tiešraidē. No otras puses, diplomāti šeit pilda savus pienākumus, tāpēc turpinām runāt, satikties un neformāli apmainīties viedokļiem.

Cik ļoti domstarpības ANO Drošības padomē Irākas jautājumā ietekmēs ANO statusu citās jomās – bēgļu, cilvēktiesību, humānajā, vides un līdzīgās?

Ne visas jomas ir savstarpēji atkarīgas. Tomēr, ņemot vērā pieļāvumu, ka Irākas krīzes iznākums var būtiski mainīt starptautisko attiecību gaitu, minētās jomas arī piedzīvos zināmas pārmaiņas. Piemēram, patlaban mēs nezinām bēgļu skaitu un izvietojumu, mēs nezinām, kā tiks pārvaldīta un atjaunota Irāka, kāda loma šajā procesā tiks piešķirta ANO un tās specializētajām aģentūrām, kā tiks pārvaldīta humānā palīdzība, kas notiks ar karagūstekņiem.

Ciktāl Latvija patlaban piedalās ANO aktivitātēs visās šajās nozarēs?

Latvija katru gadu veic ANO dalības maksājumus. Mūsu spēki pēdējos gados bijuši koncentrēti uz galvenajiem ārpolitikas uzdevumiem – ES un NATO, tāpēc dalība ANO programmās notikusi iespēju robežās. Vienlaikus gandrīz ikviena Latvijas ministrija ir piedalījusies dažādos ANO nozaru projektos, mūsu delegācijas ir strādājušas visās ANO gadskārtējās konferencēs, piemēram, pērn – ANO forumā par mežiem vai Bērnu forumā. Patlaban Latvijā pirmo reizi top Latvijas attīstības politikas pamati, kas jau drīzumā noteiks, kāda veida attīstības palīdzību Latvija spēs sniegt citām valstīm, kādos projektos gribēsim un spēsim iesaistīties. Jau tagad var manīt dažādu ANO struktūru interesi par Latviju kā potenciālu donorvalsti.

Pērn decembrī, vēstnieku sanāksmes laikā vienā no intervijām teicāt, ka “pēc uzaicināšanas ES un NATO mūsu ārpolitiskā darbība ļoti strauji mainīsies”. Uzaicinājums noticis. Kas mainījies?

Ir sācis darboties taureņa efekts. Proti, runājot par globalizāciju, mēdz lietot piemēru, ka taureņa spārna vēziens vienā pasaules galā var izraisīt vētru tās otrā galā. Attiecinot šo piemēru uz Latviju, tas nozīmē, ka mūsu iekšpolitika kļūst par nozīmīgu ārpolitikas daļu. Visi Latvijas ministri zināmā mērā kļūs par ārlietu ministriem savā jomā, jo viņiem turpmāk Latvijas jautājumi būs jāsaskaņo ar 24 citiem Eiropas ministriem. Mēs vairs nevaram cerēt, ka kāds neuzmanīgs vārds, izteikts iekšpolitisko cīņu degsmē, var palikt nepamanīts.

Mūsu viedoklis pirmo reizi pēc neatkarības atgūšanas ir svarīgs, ar to rēķinās, un par to parādās interese. Mēs vairs nevaram rūpēties tikai par Latvijas centieniem iestāties ES un NATO. Ir pienācis laiks, kad mums prasa, ko gribam darīt pēc iestāšanās. Jau tagad Eiropas Konventā arī no mums ir atkarīgs, kāda veidosies ES nākotne.

Tas viss prasa pilnīgi jaunu attieksmi un zināšanas. Šur tur parādās doma, ka Latvijas prezidente Vaira Vīķe–Freiberga pēc Vāclava Havela laikmeta beigām varētu kļūt par “jaunās Eiropas” līderi. Tas liek domāt par Latvijas vēstījumu un principiem, kādus mēs paustu, uzņemoties šādu lomu.

Kam, kādā līmenī un kādā formā Latvijai būtu jānoformulē šāds vētījums un principi? Irākas kara dēļ plaisa starp varu un tautu veidojas arī ārpolitikā...

Šādi pamatjautājumi normālos apstākļos būtu formulējami varas un sabiedrības dialogā, kur sava noteikta loma ir dažādu sabiedrības grupu pārstāvjiem un interesēm. Latvija pagaidām vēl nav varējuši ilgstoši attīstīties normālos apstākļos, tāpēc dažkārt notiek visādi pārpratumi.

Nule Latvijas Ārlietu ministrija ir nodibinājusi darba grupu, kas uzsāks darbu pie ārpolitikas koncepcijas izstrādes, lai tās uzmetumu sadarbībā ar Saeimas pārstāvjiem, neatkarīgiem un sabiedrībā atzītiem ekspertiem, pabeigtu līdz šā gada beigām. Tas ir viens no veidiem, kā formulēt Latvijas nostāju jaunajos apstākļos.

Patlaban pasaulē ir ļoti sarežģīts brīdis, un Latvijas vadītāji ir formulējuši savu redzējumu. Iespējams, laika trūkuma vai citu iemeslu dēļ tas nav pietiekami skaidrots. Nav šaubu, ka šis brīdis ir liels pārbaudījums Latvijas attīstībai, tāpēc ceru, ka varas un sabiedrības dialogs pilnīgosies.

“KAS NOTIEK?”; pēc J. Dombura intervijas “Taureņa efekts globalizācijā”