ATSAUCĒ IETVERT:
Par transatlantisko plaisu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.04.2003., Nr. 61 https://www.vestnesis.lv/ta/id/74019
RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.
Par transatlantisko plaisu
Vispirms ķīli eiropiešu vidū iedzina Ramsfelds: ar nevaldāmu patiku uz provokācijām. Viņš kontinentu sadalīja “vecajā” un “jaunajā” Eiropā, respektīvi – “ļaunajā” un “labajā”: šeit Blērs, Aznars un Co, bet tur – Širaks un Šrēders. Un pēc tam vēl novilka dīvaino asi starp Havannu, Tripoli un Berlīni. Vāciju viņš ir paaugstinājis līdz mīļākā ienaidnieka statusam. Tas, ka tā pret viņu asi (netaktiski) izturas Minhenē, zināmā mērā tādā kā “lauvu” midzenī, šādi raugoties, ir atmaksa ar to pašu. Nav nekāds brīnums, ka diplomātija zaudē ticamību.
Taču aiz šīs ne pārāk smalkās izturēšanās slēpjas transatlantiskais bezdibenis, neuzticēšanās hipervarai Amerikai. Īpaši ir cietušas Vašingtonas un Berlīnes attiecības. Kādreiz lutinātais un lolotais paraugskolnieks sāk emancipēties no skolmeistara. Tomēr tas, ka Vācija par partneri ir izvēlējusies tieši Franciju, neliecina par tālredzību, jo francūži ir iemanījušies atstāt atvērtas aizmugures durvis. Turpretī Vācija izmisīgajos mēģinājumos izkļūt no izolācijas, kuru tā pati ir izvēlējusies, stūrgalvīgi skrien ar galvu sienā.
Pēc “Die Presse”