Par SAB pārveidi un tālākattīstību

Foto: A.F.I.

Satversmes aizsardzības biroja direktora amata kandidāts Jānis Kažociņš:

Jūsu nākamais amats ļoti interesē daudzus, jo SAB direktors gūst daudz slepenas informācijas un informācijai ir vara. Vai jūs esat pietiekoši ilgi bijis Latvijā, lai uzņemtos šo amatu?

Šādu jautājumu man uzdod diezgan bieži. Protams, ka manā saprašanā par to, kas notiek Latvijā, vēl ir lieli caurumi, kaut gan Latvijā esmu nodzīvojis kādus četrus gadus. Trīsarpus gadus te biju deviņdesmito gadu vidū, un tagad šeit dzīvoju kopš pagājušā gada augusta. Es zinu, ka ir grūti saprast daudzas norises, sevišķi korupcijas jomā, jo te nav dzīvots pastāvīgi, nav redzētas pārmaiņas, kas notika, nav sekots līdzi cilvēku un politisko partiju darbībai, uzņēmumu veidošanai un attīstībai. Jo sevišķi tāpēc, ka Latvija un Rīga ir maza, visi te viens otru pazīst. Un pietiek minēt kāda cilvēka vārdu, lai visi uzreiz zinātu, kas tas tāds ir, kāda viņam ir pagātne, ko viņš ir darījis un pat kāda ir bijusi viņa attieksme pret notikumiem. Man no tā daudz kas vēl nav zināms.

Taču esmu pārliecināts, ka SAB ir ļoti daudz spējīgu cilvēku, kas varēs man dot padomu, ja tas būs nepieciešams un es esmu spējīgs padomus pieņemt un, ja ir vajadzīgs, pārprasīt arī citiem, jo nav pareizi vienmēr paļauties tikai uz vienu cilvēku. Apmēram es zinu, kā lietas notiek. Bet derīgi ir arī, ka nāku no ārpuses, tāpēc varu uz notiekošo skatīties mazliet objektīvāk.

Tagad NATO pārbauda visas kandidātvalstis un to slepeno dienestu darbiniekus, vai varēs uzticēt NATO noslēpumus, un kuluāros ir dzirdēts, ka tieši Latvijā šī pārbaude būs ļoti nopietna. Tas, kāpēc NATO ir neapmierināta ar mūsu valsti šajā ziņā, man varētu būt daudz skaidrāk zināms nekā tam, kurš visu mūžu nodzīvojis Latvijā.

Viena no Rīgas krievu avīzēm rakstīja: “Vanags jau riņķo”. Ne jau militārais vanags, bet gan “Daugavas vanags”.

Man jāatzīstas, ka esmu šajā organizācijā mūža biedrs kopš sešdesmitajiem gadiem.

To jau krievu avīzes ir uzrādījušas, un tas viņiem šķiet šausmīgi. Jūs nekādā gadījumā nebūsiet vēlama persona dažām politiskām aprindām.

Uz to visu ir jāskatās radoši. Ir jārēķinās ar to, ka pēdējos astoņos gados apdraudējuma raksturs Latvijai un visai pasaulei ir ievērojami mainījies.1995. gadā, kad sāka strādāt SAB, tikai dažus mēnešus iepriekš bija aizgājusi krievu armija no Latvijas un citām Baltijas valstīm. Tolaik strādāju Bruņotajos spēkos un atceros, ka Latvijā pārsvarā runāja par militāriem apdraudējumiem. Tagad lieta ir pavisam cita, kaut tas dīvaini izklausās no atvaļinātas militārpersonas. Mums tagad ir jāuzmana organizētā noziedzība, narkobizness, korupcija, starptautiskais terorisms, kas neievēro robežas. Tas nozīmē, ka Latvijai ar saviem kaimiņiem, ieskaitot austrumu kaimiņu, ir ļoti nopietni jāsadarbojas. Veiksmīgi apkarot šos apdraudējumus būtu gan Latvijas, gan Krievijas, gan NATO, gan arī Eiropas Savienības interesēs.

Krievu avīzes apsūdz ārzemju latviešus varas sagrābšanā. Ārzemju latviešiem esot kaitīga ietekme Latvijā. Ja nebūtu ārzemju latviešu, kas te iebrauc, sagrābj varu, tad saka, te būtu labi, amatos saliktu savējos. Arī deputāts Jānis Jurkāns ar skumju rezignāciju par jūsu iecelšanu SAB direktora amatā teica, ka viss jau izlemts. Skaidrs, ka viņam nebija ko cerēt uz ģenerāli no Maskavas.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas te tika uzskatīts, ka visi, kas nāk no Rietumiem, ir gudri, spējīgi ļaudis, vienīgie, kas kaut ko prot. Pēc kādiem trim četriem gadiem izrādījās, ka tik ģeniāli viņi nemaz nav, bet ir tādi paši kā šejienes latvieši. Daži ir labi, daži ne tik labi, daži ir godīgi, daži ne tik ļoti godīgi. Izrādījās, ka Latvijas latvieši arī var būt tikpat labi un tikpat spējīgi, tikai viņiem vajag pastudēt ārzemju universitātēs.

Tas, ko Rietumu latvieši var piedāvāt, ir pieredze. Esmu daudz ko ieguvis, trīsdesmit gadus dienot britu armijā, un tas varētu noderēt Latvijai. Taču es negribu teikt, ka esmu kaut kādā veidā labāks par Latvijas latviešiem.

Kas, jūsuprāt, jādara SAB vadītājam šajā laikā un Latvijas ģeopolitiskajā situācijā?

Pirmkārt, jānostabilizē SAB kā Latvijas nacionālā drošības aģentūra pēc NATO definīcijas. Tas ir tas, ko NATO no mums prasa 90 dienās paveikt. Mums ir jāizlemj, kā mēs sargājam NATO noslēpumus, kā un pēc kādiem kritērijiem mēs dodam tiem pieeju. Tas jāatrisina vispirms, jo mūs dzen termiņš.

Otrais darbs, ko darīšu, ja kļūšu par SAB direktoru, būs stāvokļa novērtēšana šajā iestādē. Es to nevaru darīt jau tagad, jo man nav pieejas valsts noslēpumam, neesmu Nacionālās drošības padomes vai komisijas loceklis. Man nav pamata, uz kuru balstoties vērtēt SAB darbību. Tāpēc es varu vienīgi pieņemt, ka SAB darbinieki godīgi, pēc labākās sirdsapziņas ir pildījuši savu zvērestu.

Treškārt, ir jāveicina SAB sadarbība ar citām iestādēm. Pilnīgi nepieciešams, lai visi dienesti sadarbotos.

Ja iestāde, ko jūs vadīsiet, būs nepolitiska, profesionāla, tad sadarbība ar citiem dienestiem arī varētu veidoties.

Protams, ka SAB jābūt nepolitiskai iestādei. Taču būtu ārkārtīgi naivi iedomāties, ka sadarbību būs viegli panākt. Bet par Latviju esmu iemācījies vienu svarīgu lietu: šeit labāk turpināt būvēt un attīstīt jau esošo, nevis skriet revidēt un sagraut. Ir jāizmanto jau esošās iestrādes, tie cilvēki, kuri Satversmes aizsardzības birojā jau strādā. Nešaubos, ka lielākā daļa no viņiem ir godīgi un spējīgi. Ar šo cilvēku palīdzību SAB jāattīsta tālāk. Primārais ir rezultāts, nevis iestādes graujoša revidēšana.

“LAUKU AVĪZE”; pēc V. Krustiņa un I. Kuzminas intervijas “Ģenerālis jaunā frontē”

Pēc “LV” redakcijas apkopotā