Par nespēju būt auksti “mierīgam”
Iekšlietu ministrs Māris Gulbis:
Vai jums ir bijuši identitātes meklējumu, mācekļa un klejojumu gadi – un ko jūs atradāt?
Es domāju, tie gadi nav beigušies. Bieži vien man saka: ko tu tirinies, nu ko tu tirinies, nu pasēdi uz vietas, nu apsēdies! Nē, man ir vajadzīga visu laiku tā kustība, es esmu tā kā driģenes saēdies. Un tā iekšlietu sistēma ir kā tāds liels aizaudzis dīķis. Atnāk viens ar riktīgu vāli un visu to dīķi izgriež un sagroza. Bet tas varbūt ir tāds labs piemērs ikvienam jaunam cilvēkam Latvijā – ka nevajag braukt uz ārzemēm un strādāt restorānā, es vienmēr esmu uzskatījis, ka Latvija ir viena fantastisku iespēju zeme jauniem cilvēkiem!
Vai jūs varat iztēloties tautu?
Man ir tāds labs salīdzinājums. Jūs redzat, ko jums atgādina tur lejā tie celiņi? Un tie mazie, kas kustas? Nav līdzīgi skudru takai? Kā skudru taka, daudzi iet organizēti, daudzi neorganizēti, ir zināms ritms. Bet pozitīvā nozīmē. Es tautu uztveru kā skudru pūzni, daudz skudru, katrā aliņā, katrā taciņā sava dzīve, katrs nodarbojas ar savu.
Šo skudrupūzni iespējams uztvert tikai no malas. No iekšienes tu to nekad neuztversi. Bet te lai nepārprot – skudru pūznis, viņš jau var ļoti skaists būt. Izskatīgs, tīrīgs, ļoti sakārtots. Bet arī skudrupūzni var pārcelt, mazliet var manipulēt ar viņu.
Bieži vien, kad runā par cilvēkiem, jautā, kāds viņš ir, un atbild – nu, nekāds. Tādi man nepatīk.
“RĪGAS LAIKS”; pēc I. Zanderes intervijas “Nākotnes noziegumi”