Par sadarbības un līdzdarbības veicināšanu

Par Latvijas republikas Augstākās Padomes LTF frakcijas deputātu kluba aktīvistu tikšanos ar īpašo uzdevumu ministru sabiedrības integrācijas lietās Nilu Muižnieku.

Deputāti, kas 1991. gada 4. maijā balsoja par Neatkarības deklarācijas pieņemšanu, cenšas dot savu artavu atdzimušās Latvijas valsts stiprināšanā. Tiek meklēti saskares punkti ar likumdevējiem un valdību, lai labāk saprastu valsts attīstības gaitu un varētu to skaidrot sabiedrībai. Veidojas sadarbība ar lauku skolām, kur kluba biedri stāsta par Latvijas nesenās vēstures notikumiem, kuru aculiecinieki viņi bijuši. Uzskatot, ka pašlaik ļoti svarīgs uzdevums ir mazināt plaisu starp tautu un varu, kluba valde uz sarunu aicināja īpašo uzdevumu ministru sabiedrības integrācijas lietās Nilu Muižnieku. Skarto jautājumu spektrs bija ļoti plašs. Sarunā ar ministru iesaistījās Ruta Marjaša, Skaidrīte Albertiņa un Emerita Buķele, Juris Karlsons, Imants Geidāns, Māris Budovskis, Gunārs Preinbergs, Jānis Freimanis un Ziedonis Ziediņš.

Nils Muižnieks vadīja ANO rīkoto reģionālo semināru par rasisma un neiecietības problēmām un kā ANO eksperts piedalījās starptautiskajā pretrasisma konferencē Durbanā, kur par rasismu tika runāts šī jēdziena visplašākajā nozīmē, saprotot ar to arī aizspriedumus, kas balstīti uz tautību, etnisko izcelsmi, reliģisko piederību, dzimto valodu vai pilsonību. Pamatojoties uz šīs konferences atzinumiem, arī Latvijā tiks izstrādāts nacionālais rīcības plāns cīņai pret rasismu un neiecietību. Pirmais plašākais dialogs par šīm problēmām notika 4. aprīļa konferencē par sabiedrības integrāciju un iecietības veicināšanu, ko Īpašo uzdevumu ministra sekretariāts rīkoja sadarbībā ar Eiropas Padomes informācijas biroju. Ministrijas paspārnē ir izveidota konsultatīva padome, kurā ir gan mazākumtautību pārstāvji, gan arī reģionu un nevalstisko organizāciju pārstāvji.

Ministrs pievienojās kluba aktīvistu viedoklim, ka nevalstiskās organizācijas dara ļoti daudz un varētu darīt vēl vairāk arī sabiedrības etniskās saskaņas un it īpaši sociālās integrācijas labā, taču valdības attieksme pret tām ir visai vēsa. Ministrs pievērsa sevišķu uzmanību to finansēšanai, jo pašlaik nevalstisko organizāciju finansējums ir atkarīgs no ārzemju naudas. Ja Latvija iestāsies Eiropas Savienībā, šī finansējuma vairs nebūs. Tāpēc jau laikus jādomā, kā sakārtot nodokļu likumdošanu un veicināt filantropiju, lai uzņēmēji būtu motivēti palīdzēt šim sektoram.

Atbildot uz jautājumu, vai Latvijas neatkarību neapdraud divu diametrāli pretēju informācijas telpu pastāvēšana valstī, ministrs atgādināja, ka globalizācijas apstākļos, kad plaši pieejams internets un satelīttelevīzija, par vienotu informācijas telpu ir grūti runāt. Uz ļoti rūgtām pārdomām viņu gan mudinājusi iepazīšanās ar stāvokli pierobežas apvidos, kur iedzīvotāji laikrakstus bieži vien nevar atļauties abonēt, bet ne Latvijas televīzijas, ne radio viļņus nevar uztvert. “Viņi nedzīvo ne Latvijas krievu, ne latviešu informācijas telpā, viņi klausās Krievijas, Baltkrievijas un Lietuvas raidstacijas. Dzīvojot zināmā informācijas vakuumā, cilvēki nejūtas piederīgi savai valstij. Šo jautājumu risināšanā deputātiem un ministriem jāsadarbojas ar pašvaldībām. Te slēpjas liels integrācijas potenciāls, kas vēl nav pienācīgi apzināts un realizēts.”

Atzīstot, ka etniskā integrācija nebūt nav vienīgā un pati svarīgākā joma, arī šoreiz visvairāk tika runāts par pilsonības piešķiršanas un bilingvālās izglītības lietām. Un atkal nācās konstatēt, ka tieši nezināšana un neinformētība rada labu augsni demagoģijai un histērijas uzkurināšanai.

Manas darbības mērķis ir sadarbības un līdzdarbības veicināšana, visu indivīdu piedalīšanās savas valsts dzīvē, teica ministrs. Tāds ir arī Deputātu kluba mērķis, tāpēc dialogs bija auglīgs. Un tas varētu turpināties.

Aina Rozeniece,“LV” nozares redaktore