“Es neizeju uz tukšiem minējumiem”

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga intervijā Latvijas Radio

Intervija Latvijas Radio 22. aprīļa raidījumā “Kāpnes” pulksten 12.35. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Rīgas dome tuvākajās dienās lūgs jums neizsludināt Saeimas pieņemto likumu par Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanu, jo pašvaldība vēlas samazināt šī centra aizsardzības zonu, un šodien jūsu kancelejā notiek sanāksme, kurā visas ieinteresētās puses apspriež likumu. Ir skaidrs domes arguments, bet kas ir tas, pēc kā jūs vērtēsit – izsludināt vai neizsludināt likumu?

Vaira Vīķe–Freiberga: — Es gaidu šīs sanāksmes rezultātus, jo tur tad tiks prezentēti argumenti, tie, kas ir jau pašā likumā iestrādāti, gan arī tie, kas tos apstrīd. Mēs parasti tā rīkojamies, un, protams, tas ir viens no iemesliem, kamdēļ esmu lūgusi Saeimu nopietni domāt par Satversmes grozījumiem, kas dotu prezidentam vairāk laika nekā septiņas dienas, lai likumu atdotu atpakaļ. Man šodien pusnaktī ir jāsniedz atbilde par diviem likumiem, bet tikko bija visā valstī četras dienas Lieldienu atvaļinājums, kad neviens nav bijis darbā un man nav bijis iespējams nevienu konsultēt šajā laikā, lai dabūtu šos izvērtējumus. Tie visi bija jāatstāj uz šo pēdējo dienu, lai es tagad varētu iegūt visus apsvērumus, ko jebkurš grib tagad šai likuma sakarā likt galdā, un tas ir ļoti neadekvāti.

— Tātad jums ir pietrūcis laika.

V.Vīķe–Freiberga: — Man būs jāiesniedz, protams, savs lēmums, bet esmu vērsusi Saeimas uzmanību uz to, ka, ņemot vērā, ka šajās septiņās dienās normāli tiek ieskaitītas jau sestdienas un svētdienas, bet šinī gadījumā arī Lielā piektdiena un vēl Lielā pirmdiena, tad prezidentam pienākumus veikt padziļināti un tik labi, kā to gribētos, ir ļoti apgrūtināti.

— Bet tieši konkrēti par šo likumu, kāds ir jūsu viedoklis?

V.Vīķe–Freiberga: — Mans viedoklis būs tad, kad es būšu redzējusi visu argumentāciju un visu dokumentāciju, tā patlaban vēl top, vēl cilvēki sēž pie galda un par to runā.

— Bet vai jums šobrīd ir skaidrs, kas notiks, ja likumu izsludinās? Kas notiks Rīgas vēsturiskajā centrā?

V.Vīķe–Freiberga: — Nebūt nav skaidrs. Piemēram, tur viens strīds ir par padomi, kas izlemtu par dažādiem projektiem un to izvērtējumu. Arī līdz šim ir bijuši šādi izvērtējumi, nerunāsim par pašu Rīgas centru, bet tieši vecpilsētu, un, ja raugāmies uz tādām ēkām, kā tā, kas ir blakus universālveikalam uzcelta, uz Triangula bastionu, cik labi tie iederas UNESCO pasargātajā Rīgas vecpilsētā, ja mēs sagaidām tādus pašus rezultātus nākotnē, tad aina ir diezgan drūma.

— Ir izskanējušas runas, ka Rīgas vēsturisko centru varētu izslēgt no UNESCO mantojuma saraksta, jūsuprāt — vai tas varētu notikt?

V.Vīķe–Freiberga: — Grūti teikt, man nav zināmi precīzi UNESCO noteikumi.

— Jūsuprāt — vai Rīgas dome šobrīd strādā iedzīvotāju vai arī būvnieku interešu labā, protestējot pret šo likumu?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas jums būtu viņiem jāprasa, es nemēdzu minēt, kaut gan esmu psiholoģe pēc profesijas, es parasti vados pēc datiem un faktiem, uz tukšiem minējumiem es neizeju.

— Kāds ir jūsu viedoklis par Triangula bastionu, par ko šobrīd tiek lauzti šķēpi un runāts, ka tas neiederas vēsturiskajā Vecrīgas ainavā?

V.Vīķe–Freiberga: — Es braucu katru rītu pāri tiltam un skatos uz Vecrīgas ainavu, un tas ir, angļiem ir tāds izteiciens, kā tāds sapampis īkšķis, kas neiederas rokā iekšā, tas tiešām lec ārā no panorāmas.

— Ir vairākas būves, kuru celtniecība ar Rīgas domes akceptu uzsākta, taču pēc būtības ir nelikumīga. Jūsuprāt, ko ar tām vajadzētu iesākt, un vai ir tādas celtnes Rīgā, ko vajadzētu nojaukt?

V.Vīķe–Freiberga: — Celtņu nojaukšana ir ļoti nopietns solis, jo tā, protams, radīs precedentus, kas varētu ļoti negatīvi iespaidot uzņēmējdarbību gan Rīgā, gan vispār Latvijā, kas varētu arī radīt ļoti nevēlamu iespaidu par Latviju kā tādu vietu, kas ir atvērta tirgus ekonomikas principiem un kur ieguldītājs, ja reiz viņš ir nācis ar savu ieguldījumu, var rēķināties ar kādām zināmām stabilām konsekvencēm. Lēmumi attiecīgās iestādēs tiek pieņemti, apstiprināti, apzīmogoti, cilvēki izdod savu naudu un kaut ko uzceļ, un, ja pēc tam piecus sešus gadus vēlāk kāds sāk tos apstrīdēt un saka — nē, mēs pārdomājām, mēs to jauksim nost, tas nerada nopietnu iespaidu par vienu modernu valsti, kas darbojas, kam ir struktūras, kas spējīgas atbildīgi rīkoties atbilstoši demokrātiskas brīvā tirgus ekonomikas valsts apstākļiem, tad tas var atstāt ļoti negatīvu iespaidu par Latviju kā valsti, kas jau ir veikusi attiecīgās reformas brīvā tirgus virzienā.

— Jūs minējāt uzņēmēju intereses. Valdība ir uzdevusi Iekšlietu ministrijai lauzt daļu ar vairākām būvfirmām noslēgto līgumu par valsts austrumu robežas izbūvi, jo daļa no izmaksām esot mākslīgi sadārdzinātas. Savukārt būvfirmas atzīst, ka valsts ir zaudējusi uzņēmēju uzticību. Bet, ņemot vērā, ka šajā būvniecībā piedalās arī ārvalstu kompānijas, kā, jūsuprāt, šāds valdības solis iespaidos Latvijas tēlu investoru acīs?

V.Vīķe–Freiberga: — Pie šī jautājuma es vēlētos izsvērt vairākus aspektus. Pirmais: valdība ir izteikusi savu atbalstu mūsu virzībai uz Eiropas Savienību, tas nozīmē, ka valdībai ir jāgādā, lai mūsu austrumu robeža tiktu izbūvēta un lai tā būtu gatava 2004.gada 1.maijā. Tas ir absolūti neatliekams pienākums, ko šī valdība ir pārņēmusi no visām iepriekšējām sakarā ar Latvijas virzību uz Eiropas Savienību. Par konkrētiem atsevišķiem līgumiem, protams, normāli ir kontinuitātes princips, valdības mainās, tās nāk un iet, bet valdību pieņemtiem lēmumiem ir zināms spēks, un tiem ir jāspēj uzticēties. Un it sevišķi, domāju, no investoru viedokļa, ja viņš vienas valdības laikā iegulda ievērojamus līdzekļus un sāk vienu ēku celt, bet tad, kad nāk cita valdība un pasaka – nē, mēs visu pārdomājām, — tad mēs nonākam pie tā paša iespaida — vai Latvijā uzticama uzņēmējdarbības vide, kur uzņēmējs var rēķināties ar atbildīgu valsts nostāju. Bet te ir arī vēl cits aspekts – ja Valsts kontrole atklāj nopietnus, neadekvātus cenu uzcenojumus, ja tiek atklāti būtiski pārkāpumi, kas ir sadārdzinājuši šos projektus, tad valstij ir jābūt mehānismam, lai atbildīgās personas atrastu, sazīmētu, sauktu pie atbildības un lai būtu kādas konsekvences, lai būtu kādi sodi. Tas, protams, nav viegli pierādāms un izdarāms, bet nedrīkstētu būt tā, ka tikai tamdēļ, ka ir bijis valsts pasūtījums, varētu būt, teiksim, desmit reizes lielāki uzcenojumi. Tad attiecīgiem speciālistiem, protams, ļoti rūpīgi jāizvērtē, vai specifikācijas, kādas projektam nepieciešamas, arī šādu cenu prasa, un jāsaprot, ka tai ir tehniskas specifikācijas, katrs šo izcenojumu aspekts būtu jāizvērtē speciālistiem, bet Valsts kontroles novērtējums šeit tomēr ir ļoti nopietni ņemams vērā.

— Bet pašreizējā Rīgas dome saka, ka tā esot ķīlniece gan Rātsnama būvniecībā, gan Triangula bastiona gadījumā, jo lēmumu pieņēmusi iepriekšējā dome. Vai, jūsuprāt, domei nevajadzētu ņemt šeit piemēru no valdības?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas jau ir tas arguments – par kontinuitāti. Demokrātiskā valstī ir pats par sevi saprotams, ka var radikāli mainīties politiskā orientācija dažādām partijām, kas nāk pie varas. Un tad ir jautājums, kurā brīdī tās savu jauno politiku var sākt īstenot. Pēc manas izpratnes, tad, ja ir noslēgts kaut kāds līgums ar vienu valdību, ja tas ir darīts valdības vārdā, parasti, pēc manas izpratnes, tas tiek respektēts, izņemot, ja tiek atrastas klajas nelikumības, par kurām tad var sūdzēt tiesā vai citādi vērsties pret atbildīgo firmu. Piemēram, ja pierādītos, ka kāda firma ir maksājusi kukuli kādam ierēdnim, ir tikusi uzcenota izbūves cena, starpība ir sadalīta starp ierēdni un starp firmu, ja ir iespējams to pierādīt, tad, protams, sekas ir pilnīgi citādas.

— Pašlaik tikai pašvaldība pati var atcelt iepriekš pieņemtos lēmumus, kad ir pieļauta nesaskaņota būvniecība, taču neviens šāds lēmums līdz šim nav atcelts. Nākas secināt, ka Rīgas domi neviens nevar kontrolēt un arī būvniecību tā var veikt, kā vien vēlas. Jūsuprāt, ko vajadzētu mainīt, un vai kontrolei šajā jomā vajadzētu būt lielākai un stingrākai?

V.Vīķe–Freiberga: — Te mēs atkal atkārtoti atgriežamies pie viena un tā paša jautājuma. Ir reglamenti, ir nolikumi, ir likumi, tie tiek pārkāpti, un nekas nenotiek. Lai sakārtotu valsti, tā nedrīkst būt. Valstij, ja ir likumi, ja ir reglamenti, procedūras un tās netiek respektētas, ir jābūt nopietnām konsekvencēm, vai nu naudiskām, mantiskām, vai citādām, teiksim, kaut vai brīvības atņemšana – atbildīgās personas iesēdināšana cietumā. Ir jābūt spējai, likumiem ir jābūt ar zobiem, jo citādi nav nekādas jēgas un būtības, tad tie ir tikai uz papīra.

— Vēl par Rīgas vēsturiskā centra likuma apspriešanas procesu. Jūsu padomniece likumdošanas jautājumos ir Sandra Kukule, savukārt viņa ir Rīgas mēra padomnieka Guntara Kukula sieva, un Rīgas dome nevēlas šos likuma grozījumus. Vai jūs šeit neredzat interešu konfliktu?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, es neredzu interešu konfliktu tamdēļ, ka Kukules kundze Valsts prezidenta kancelejā darbojas nu jau vairāku gadu garumā, un mani ir ļoti iespaidojis viņas profesionālisms, viņas apbrīnojamās spējas neticami īsā laikā, kāds prezidentam atvēlēts, lai nonāktu pie lēmuma, sasaukt kopā visas ieinteresētās partijas, rezumēt viņu viedokļus, sniegt prezidentam arī visu izskaidrojošo dokumentāciju. Lēmums nonāk prezidenta rokās, un prezidentam nav nekāda interešu konflikta ne ar Rīgas domi, ne ar kādu citu.

— Vēl par kādu citu tematu. Valdība šodien lems par 100 000 ASV dolāru piešķiršanu no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem palīdzībai Irākas civiliedzīvotājiem. Finanšu ministrija saka, ka budžetā līdzekļu apjoms neparedzētajiem gadījumiem jau esot sasniedzis kritisko robe?u. Vai laikā, kad mums pašiem ir finanšu problēmas un budžets ir tāds, kāds tas ir, šādu summu vajadzētu atvēlēt šim pasākumam?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir jautājums, par ko, ja nemaldos, patlaban spriež valdība, un viņu kompetencē ir to izlemt. Varētu tikai piezīmēt to, ka šādas līdzīgas summas tiek apspriestas arī mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā, kur, es pieņemu, tāpat ir ļoti daudz vajadzību, kas ir tādā pašā attīstības stāvoklī kā mēs. Man šķiet, ka gandrīz visās Eiropas valstīs un topošās Eiropas Savienības dalībvalstīs notiek tādi solidaritātes žesti pret Irākas tautu, kas nenoliedzami ir cietusi gan no karadarbības, gan arī no Sadama Huseina režīma. Cik liels šis atbalsts ir un kāds tas varētu būt, to noteikt ir izpildvaras kompetencē.

— Un, vēl runājot par Irāku, — jūs noteikti kādā no televīzijām esat redzējusi kā civiliedzīvotāju ciešanu simbolu demonstrēto mazo puisīti, kuram ir amputētas abas rokas un aptuveni 40% ķermeņa apdegums, viņš stāsta, ka vēlētos kļūt par ārstu. Ko jūs viņam teiktu, ja jums būtu iespēja ar viņu runāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka šis nabaga bērns tiek izmantots savā ziņā dažādos propagandiskos nolūkos, un man ir žēl to redzēt. Jo tā ir dzīva būtne, kas izgājusi cauri neaprakstāmām šausmām un ciešanām, kam vēl viss mūžs ir priekšā, kurā viņš var sagaidīt tikai vēl arvien vairāk grūtību un ciešanu.

— Bet ko jūs viņam teiktu?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas, ko es viņam teiktu, būtu pilnīgi privāti viņam, kā cilvēks runā ar cilvēku, tas nebūtu kaut kas tāds, kas būtu jāafišē pasaules priekšā, es uz viņu runātu kā cilvēks uz cilvēku.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā