Saimniekam jābūt taupīgam un saprātīgam

Ivars Gaters, Latvijas reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Arnis Blumbergs,“LV”

— Samērā nesen, mirkli pirms 8. Saeimas vēlēšanām, jūs “LV” sniedzāt interviju, būdams Reģionālās politikas un plānošanas pārvaldes vadītājs. Kā ir mainījusies jūsu dzīve, kļuvušam par reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru?

— Neraugoties uz amatu rangiem, galvenais ieguvums ir tāds, ka ir pavērušās lielākas iespējas pārliecināties, vai reģionālās politikas un reģionālās attīstības idejas ir visu atbalstītas, vai tām var būt virzība. Ja tā ir, tad jārīkojas un jāvērtē rezultāti. Būdams toreizējās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas darbinieks, es biju pārliecināts, ka reģionālās attīstības procesa virzības noteicējiem jābūt reģioniem, ne visām lemšanas tiesībām jābūt valdības rokās. Priekšlikumi gan tika gatavoti, taču politiķu dzirdīgas ausis neradās.

Šobrīd esmu par to atbildīgs ne vien kā ierēdnis, kas sagatavo priekšlikumus, bet arī kā politiķis. Tas mani gandarī, un tāpēc savu amatu uztveru atbildīgi.

Reģionu un pašvaldību lietas vienās rokās

— Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju (RAPLM) nosacīti var saukt par jaunizveidotu, jo tajā apvienotas iepriekš citām ministrijām pakļautas nodaļas un iestādes. Tomēr jūs pats valdības 100 dienu darba preses konferencē kā pirmo veikumu norādījāt tieši ministrijas izveidi. Ko būtībā ietver jēdziens “ministrijas izveide”?

— Es nebiju iedomājies, cik sarežģīti ir ministriju izveidot no juridiskā viedokļa. Šis darbs – reģistrēt, saskaņot, atvērt kontus utt. — prasīja divus mēnešus. Taču runa ir par ministrijas būtību. Pašvaldību lietas vairs nav kādai ministrijai vai kādam īpašu uzdevumu ministram klāt nodotas kā papildu pienākums. Jo dīvaini, manuprāt, bija līdz šim. Pašvaldības, kas veido valsts pamatu, tā pa īstam nevienai no ministrijām nebija primāri pakļautas. Tam visam bija savi politiski iemesli.

— Kā vērtējat, cik sakārtota jūsu rokās ir nonākusi pārraudzības joma?

— Jau iepriekšējās Saeimas laikā īpašu uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām Roberta Zīles pakļautībā tika izveidota Reģionālās politikas un plānošanas pārvalde. Var teikt, ka šobrīd reģionālo lietu mērķtiecīga virzība ir beigusies. Ir izveidota Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, kas ir partneris Eiropas Reģionālās attīstības fondam. Tā ir, manuprāt, pareiza un laba ievirze, kas arī turpmāk valstī jāsaglabā reģionālās politikas stiprināšanai. Lai par fondu visiem ir pietiekama informācija, lai zinām, cik gatavi esam Eiropas reģionālās attīstības fonda līdzekļu saņemšanai. Savukārt, par pašvaldību lietām runājot, šobrīd varu atzīt, ka iepriekš starp valdību un pašvaldībām nav bijis pietiekama dialoga. Tāpat ne īsti godīgi ir virzīti spēles noteikumi, valdībai lemjot par funkciju deleģēšanu pašvaldībām bez savstarpējas vienošanās un arī bez finansējuma. Kopējās spēles, ko varētu nosaukt par valsts pārvaldi, diemžēl nav bijis. Lai raksturotu manis teikto, minēšu tikai vienu piemēru. Likums “Par pašvaldībām”, kas nosaka un virza pašvaldību darbu, ir izstrādāts un pieņemts 1994.gadā. Gadu gaitā likumā veikti daudzi labojumi. Šodien, lasot likumu, ir skaidrs, ka tas ir novecojis, patiesībā daudz kas dzīvē ir citādi. Bet no 1994. gada neviens nav pat mēģinājis likumu pārstrādāt. Gan pirms 8.Saeimas vēlēšanām, gan patlaban, izsakot ierosmi veidot jaunu likuma redakciju, es neesmu sastapies ar iebildumiem ne no vienas puses.

Politiskā inerce vai nevēlēšanās padarīja pašvaldības un valsts pārvaldi par nevienlīdzīgiem partneriem. Domāju, ka tagad savstarpējas sapratnes meklējumi un stiprināšana nebūs viegla un vienkārša. Būs jāpieliek lielas pūles, lai pašvaldības spētu noticēt vēlmei veidot dialogu un uzticētos valdībai. Es cenšos par jebkuru jautājumu ar pašvaldībām runāt godīgi un atklāti. Un ļoti ceru, ka mūsu sarunas kļūs ierastas un uz mērķi virzītas. Katru nedēļu notiek tikšanās reģionos. Es iedrošinu pašvaldības domāt par sevi kā par institūciju, kas ir valsts pamats un kam būs jāveic ļoti atbildīgs un smags uzdevums — veidot Latvijas nākotni.

Daudz sarežģītāk būs veidot sapratni par pašvaldību lomas nozīmību valsts kopējā attīstībā nozaru ministrijās. Līdz šim lielākoties valdība pret pašvaldībām izturējās kā pret veidojumu ārpus valsts pārvaldes. Ļoti redzami to pierādīja valdībā 25.martā skatītais jautājums par novadu veidošanu, kad ministriem skaidroju, ka šis darbs jāveic visiem kopā. Es vēlētos ticēt, ka ministrijas to sapratīs un spēs pagriezties ar seju pret pašvaldībām, atbalstot novadu veidošanas procesu.

— Jūs daudz braucat uz reģioniem, aicināt uz dialogu, rosināt izteikt priekšlikumus pat tādiem dokumentiem kā ministrijas nolikums. Valdības sēdēs sekojat līdzi tiesību aktu projektiem, lai tajos bez saskaņojuma pašvaldībām netiktu uzliktas jaunas saistības, un atzīstat, ka aizstāvēsit pašvaldības. Vai kā ministrs, kas sēž valdības un pašvaldību sarunu galda otrā pusē, esat gatavs uz konfrontāciju?

— Es domāju, ka no tā var izvairīties. Protams, ja ir atbilstošs pamatojums. Bet jājautā, ko saprotam ar konfrontāciju. Konfrontācija notiek tad, ja kāds jautājums nav pietiekami izskaidrots. Es tomēr palieku pie pārliecības, ka pašvaldības ir valsts pārvaldes sastāvdaļa. Pašvaldību darbs ir ikdienas vajadzību nodrošināšana savas administratīvās teritorijas iedzīvotājiem. Savukārt ministriju darbs ir politikas īstenošana un likumprojektu sagatavošana. Ja pastāv skaidrojums par to, kas kuram jādara, konfrontācija nenotiek. Taču tā notiek, ja kāds bez viedokļu saskaņošanas cenšas otra pārraudzībā nodot lietas, kas pašam nepatīk. Un tā diemžēl līdz šim bija. Pašvaldībām pienākumus bez izpildei atbilstoša nepieciešamā finansējuma valsts nodeva daudzkārt.

Ministru kabineta sēdēs es patiešām ļoti uzmanīgi sekoju līdzi katram izskatāmajam jautājumam, lai tā vairs nenotiktu. Jāteic, ka tikai pirmajās sēdēs kolēģi bija neizpratnē par šādu manu pieeju.

Beidzies reformu laiks. Veidosim novadus bez reformām

— Reformu – novadu izveides, daļēji arī reģionālās reformas — laiks līdz šim nav bijis īpaši veiksmīgs. Tā ir drosme un pārliecība, ka spēsit radīt jaunu kārtību, vai izaicinājums sev?

— Es vēlētos to saukt gan par drosmi, gan par izaicinājumu, gan pārliecību pateikt cilvēkiem visattālākajā pagastā, ka ir iespējams par nākotni runāt ar valdību. Ka priekšlikumi tiks sadzirdēti, uzklausīti un ņemti vērā. Arī tiekoties ar pašvaldību vadītājiem novados, es mēģinu skaidrot, ka iespēja sanākt kopā un rēķināšanās ar apmēram simt pašvaldību vadītāju viedokli ir daudz vienkāršāka nekā ar 542 viedokļiem. Pašvaldībām šobrīd ir savstarpēji ļoti atšķirīgi viedokļi. Mazs pagasts domā citādi nekā mazpilsēta vai liela pilsēta. To var saprast, tomēr man nav pieņemama situācija, ka pašvaldības nespēj rast kopīgu viedokli un šāds līdz galam nesagatavots jautājums nonāk izskatīšanai Ministru kabinetā. Lai sasniegtu to, ka valsts pārvalde ar pašvaldību viedokli rēķinās, ir jāsāk ar pašvaldību vides sakārtošanu.

— Bet ja viss skaisti cerētais neizdodas? Vai nav pārsteidzīga norobežošanās no jēdziena “reforma”, ja pēc būtības novadu veidošanai valdība kā pamatu akceptēja to pašu 102 pašvaldību modeli?

— Es nepiekrītu, ka novadu veidošana ir jāuztver kā reforma. 102 pašvaldību izstrādāto projektu Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija izvirzīja par pamatu tādēļ, ka man nav pieņemami ne brīdi šķiest laiku un tērēt lieku kaut latu jauna, ideāla pašvaldību novadu projekta izstrādei. Par šo jautājumu beidzot ir jālemj pašām pašvaldībām. Tādēļ es vēlos novadu veidošanu saukt par attīstību, ne reformu.

Manuprāt, ir trīs risinājuma varianti. Pirmais — samazināt pašvaldībām uzdoto funkciju skaitu, jo īpaši mazs pagasts reāli nespēj veikt šobrīd noteiktās funkcijas. Tam nav pa spēkam apgādāt iedzīvotājus ar dzīvokļiem, likumos pienācīgā veidā nodrošināt sabiedrisko kārtību, kā arī daudzas citas lietas. Taču likums visām pašvaldībām to uzliek vienādā mērā. Tomēr diezin vai uz to iespējams iziet, un arī valsts tam nav gatava. Otrs risinājuma veids – palielināt pašvaldību finansējumu, lai spētu pienācīgi pildīt visas uzdotās funkcijas. Taču — kur gan valstij ņemt naudu? Bet trešais – likt kopā prātus un naudas makus, veidot novadus, saimniekot taupīgāk un saprātīgāk.

— Diemžēl vairāku pašvaldību aprēķini rāda, ka novadu budžetam pēc pāris gadiem iezīmējas lejupejoša tendence. Bet nauda ir būtisks attīstību ietekmējošs faktors.

— Tas nozīmē, ka ir jāpārskata budžeta veidošanas principi. Arī pašvaldību vadītāji mūsu tikšanās reizēs bieži min apsvērumu, ka spēkā esošie normatīvie akti un likumi nosaka pašvaldībām neizdevīgu situāciju. Tādēļ es aicinu pašvaldības piedalīties priekšlikumu izstrādē valdības dokumentu grozījumiem un jaunu dokumentu izstrādē. Kamēr mēs paši to nedarīsim, nekas nemainīsies. Finanšu ministrija sastāda valsts budžetu pēc noteiktas kārtības, tāpat tiek veidots pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds, un nav iemesla izteikt pārmetumus par to. Bet, ja ir izteikti konkrēti priekšlikumi, ko spējam pamatot, mūs uzklausīs. Rezultāta nebūs, ja tikai dosim norādes par savu neapmierinātību un gaidīsim, kad kāds mūsu vietā radīs mums labvēlīgākus noteikumus. Par risinājumiem ir jādomā kopā.

— Vai uzskatāt, ka attieksme ir mainījusies un pašvaldības sagaidīs valdības atbalstu?

— Sapratne ir jāveido. Es domāju, ka Ministru kabineta 25.marta sēdē pieņemtais lēmums par novadu izveidošanas projektu kā pamatu turpmākai rīcībai novadu veidošanā ir vēsturisks. Pirmo reizi astoņu gadu laikā, kopš par šiem jautājumiem tiek runāts, valdība bija gatava pieņemt konkrētu lēmumu. Otra šī lēmuma nozīmīga sastāvdaļa ir uzdevums pašvaldībām un ministrijām izteikt savu attieksmi par 102 pašvaldību projektu un par sava novada izveidei nepieciešamajiem valsts atbalsta pasākumiem. Savukārt ministrijām ir jāizsaka priekšlikumi par tiem pasākumiem, kurus ministrija varētu virzīt novadu izveidošanas atbalstam. Laiks šo uzdevumu veikšanai nav ilgs – trīs mēneši. Tas nozīmē, ka novadu izveidošana ir ne tikai pašvaldību, bet arī visas valsts lieta.

— Kādus priekšlikumus par novadu veidošanas projektu cerat sagaidīt no abām pusēm?

— Runa var būt tikai par konkrētiem risinājumiem, nevis vispārīgām frāzēm. Ministrijām tie ir atbalsta pasākumi, kas pozitīvi ietekmēs pašvaldību ieinteresētību, pašvaldībām – konkrētu novadu aprises. Arī tikšanās reizēs es esmu pašvaldībām darījis zināmu, ka trīs mēnešu godprātīgs darbs tiek gaidīts gan no valdības, gan pašvaldībām. Ja ministrijas atzīs, ka tādu pasākumu, kurus var novirzīt novadu veidošanas atbalstam, tām nav, es valdībai darīšu zināmu, ka šāda attieksme liecina par valdības nevēlēšanos iet attīstības virzienā un Latvijas iedzīvotāju labklājības celšanā.

Vai mazināsies finanšu sāpes

— Šā gada valsts budžets pašvaldībām valsts investīciju jautājumā nav daudzsološs. Pašvaldības vēl klusē, cer un pacietīgi gaida budžeta grozījumus. Kā rīkosities, ja nauda šai jomai pašvaldībām tomēr vasarā netiks piešķirta cerētajā apjomā?

— Vispirms es vēlos teikt, ka būtu lietderīgi ierosināt izmaiņas Saeimas vēlēšanu likumā. Saeimu nedrīkstētu vēlēt rudenī, jo reizi četros gados jaunā valdība nonāk situācijā, ka tiek pārņemts iepriekšējās valdības sagatavots, darbībā neesošs budžets. Saeimas vēlēšanām, tāpat kā pašvaldību vēlēšanām, būtu jānotiek pavasarī.

Jaunās valdības situācija parādīja, ka iepriekšējās varas principi budžeta veidošanā nav pieņemami, bet jaunu ieviešana ir sarežģīta, grūti uztverama, turklāt ne viss izdodas, kā iecerēts.

Runājot par pašvaldību investīciju projektiem, es neatbalstīju risinājumu, kā tas notika šoreiz. Taču man nebija iespēju kaut ko ietekmēt. Bez tam jāņem vērā arī atsevišķos investīciju projektos konstatētās nejēdzības, pēkšņi naudas apjomu palielinājumi. Šā iemesla dēļ tika apturēti, nevis izmesti papīrgrozā, atsevišķi pašvaldību investīciju projekti, jo par tiem nebija pārliecības. Tie tiks pārskatīti. Un es ceru, ka valsts budžeta grozījumos pašvaldību investīciju projektiem tiks piešķirti līdzekļi.

RAPLM gatavo priekšlikumus izmaiņām valsts investīciju programmas sastādīšanā. To mērķis ir katru gadu noteikt zināmu apjomu pašvaldību investīciju projektu finansēšanai. Otrs priekšlikums ir mainīt pašvaldību investīciju projektu iesniegšanu kārtību, lai visi projekti tiktu iesniegti RAPLM. Ministrijā būtu pieejams kopējais projektu saraksts. Šobrīd pašvaldībām ir grūti izsekot savu iesniegto projektu virzībai nozaru ministrijās. Domāju, ka šāda kārtība novērstu iespēju vienai pašvaldībai panākt atbalstu savam projektam vairākās ministrijās. Līdz šim pašvaldības centās iesniegt savu projektu vairākās ministrijās ar mērķi — varbūt kaut kur atbalstīs.

— Kaut Eiropas Reģionālās attīstības fonds ir paredzēts reģionu attīstībai un uz to mēs ceram savas reģionālās attīstības veicināšanā, plānošanas reģioni un pašvaldības ar rūgtumu atzīst, ka līdzfinansējuma apjomi pat reģionu līmenī ir tik milzīgi, ka rada bažas par ES finansējuma iegūšanu. Uz kādu atbalsta apjomu reģioni un pašvaldības var cerēt no valsts?

— Vēlos apliecināt, ka atbalsts būs. Atbalsta apjomi tiek precizēti. Pašvaldībām savi projekti būs jāiesniedz Eiropas reģionālās attīstības fondā, kur projekta īstenošanai pamatprincips naudas sadalījumā ir 75% Eiropas nauda, 25% nacionālais finansējums. Nacionālo finansējumu veido valsts un pašvaldību nauda. Diskusija par valsts finansējuma apjomiem notiks Finanšu ministrijā. RAPLM gatavo priekšlikumus, lai no fondu izmantošanas iespējām netiktu atstumtas pašvaldības ar mazāku rocību. Reāls atbalsta instruments varētu būt arī valsts investīciju programma, kā arī reģionālais fonds. “Mērnieku laiku” principus šeit nedrīkst pieļaut.

— Saskaņā ar pēdējiem MK noteikumiem plānošanas reģionu robežas tiek noteiktas pa esošo rajonu robežām. Vai pieļaujat iespēju, ka, izveidojoties novadiem no šobrīd atšķirīgu rajonu teritorijās esošiem pagastiem, nāksies mainīt plānošanas reģionu robežas?

— Tāda iespēja pastāv, un tā nesagādās nekādas grūtības mainīt plānošanas reģionu robežas. Novadu veidošanā savukārt esošā rajona robeža nav ierobežojums. Plānošanas reģionus veido vietējās pašvaldības. Brīdī, kad vietējai pašvaldībai mainīsies robeža, iekļaujot, piemēram, kaimiņu rajona pagastu, mainīsies arī rajona robeža un līdz ar to plānošanas reģiona robeža.

Par politiskajiem soļiem

— Jau ilgāku laiku, vairāk gan pašvaldību lokā, runā par nepieciešamību izveidot reģionālās pašvaldības, bet rezultātu nav. Vai uz nākamajām pašvaldību vēlēšanām varētu tikt ievēlētas arī reģionālās pašvaldības?

— Man nešķiet, ka šobrīd būtu būtiski par to runāt. Iemesls tam ir tāds, ka valsts pamats ir un būs vietējās pašvaldības, kuru pienākumos ir un būs rūpēties par attīstību un labklājību savā teritorijā. Tāpat kā šobrīd, mūsu valstī pastāvēs likumdevēju vara — Saeima un valdība. Kopā vietējā un valsts vara spēj atrisināt visus jautājumus. Reģionālo pašvaldību izveidošana ir politisks solis. Šīm pašvaldībām varētu tikt nodotas tās funkcijas, ko grūti realizēt vietējai un valsts varai. Un tikai viena puse reģionālo pašvaldību izveidei ir finansējuma atrašana. Ļoti būtiski ir nolemt, kā politiski veidojas reģionu pārvalde. Tāpat kā pašvaldības, es atbalstu tieši vēlētu reģionālo varu. Saruna par reģionālo pašvaldību līmeni Saeimā jau ir uzsākta. Pieļauju domu, ka līdz 2005.gadam šis jautājums varētu būt izlemts. Arī RAPLM gatavo savus priekšlikumus. Bet, manuprāt, šobrīd ir būtiski nostiprināt vietējās pašvaldības un ļaut tām pārliecināties, ka tajās var notikt attīstība, ka cilvēki var dzīvot labāk.

— Jūs minējāt, ka reģionālās attīstības jautājumi politiķiem iepriekš nelikās nozīmīgi. Vai šobrīd situācija ir mainījusies, ja ar reģionālo attīstību saprot ne vien Eiropas Savienības strukturālo fondu izmantošanai veidotos plānošanas reģionus?

— Manuprāt, politiķu interese un spēja sadzirdēt pašvaldību problēmas, to skaitā arī reģionālajā jomā, ar katru brīdi pieaug. Politiķu ausis pašvaldību un reģionu lietās kļūst dzirdīgākas, un veidojas izpratne arī tā iemesla dēļ, ka ir viens ministrs, kas nenoguris skaidro, atgādina, pamato. Tomēr ar vienas puses vēlmi nepietiek, lai būtu rezultāti.

— Ja Latvijā patiešām brīvprātīgā ceļā izveidosies novadi un tiešu vēlēšanu ceļā nonāks līdz noteiktam reģionu skaitam, būs jārisina ļoti smags jautājums – rajonu padomju turpmākais liktenis. Likvidācijai, funkciju nodošanai vietējām pašvaldībām diezin vai labprātīgi piekritīs kaut viena rajona padome. Tas ir arī būtisks darba vietu zaudējums īpaši mazākajos rajonos. Ko, tiekoties ar rajonu padomju darbiniekiem, varat tiem solīt?

— Visa nelaime un rajona padomju likvidēšana iesākās ar to brīdi, kad 1997.gadā tika pieņemts lēmums, ka rajona padomes netiek ievēlētas tiešās vēlēšanās, bet tās veido vietējo pašvaldību vadītāji. Jāteic, paldies Dievam, ka toreiz nepietika laika vai drosmes īstenot visas tās idejas, kādas bija paredzētas. Rajona padomēs strādājošo cilvēku priekšā būtu jābūt atbildīgai jau 6. Saeimai un valdībai, kas pieņēma lēmumu par rajonu padomju izveidi, nerīkojot tiešas vēlēšanas. Visu šo laiku cilvēki ir dzīvojuši ar neziņu, kad un kas ar viņiem notiks.

Tiekoties ar rajonu padomju pārstāvjiem, es atklāti stāstu, ka pēc novadu izveidošanas 26 rajonu pastāvēšana kļūs nevajadzīga. Arī novadu un rajonu pilsētu pašvaldības izsaka priekšlikumus pārņemt atsevišķas rajonu padomju funkcijas. Ja pēc novadu izveides vairs nebūs nepieciešamas rajonu padomes, tad tas nenozīmē, ka lieki būs tie daudzie labie speciālisti, kas patlaban strādā rajonu padomēs, — plānotāji, projektu vadītāji, cilvēki, kas strādā ar attīstības virzību nākotnei. Domāju, ka novads, kas izveidosies ap rajona pilsētu, noteikti būs ieguvējs un priecāsies par labu un pieredzes bagātu speciālistu piesaisti.

— Vai jums ir zināma situācija, ka diemžēl daudzviet Latvijā starp rajonu padomēm un rajona pilsētu pašvaldībām pastāv ļoti rezervētas attiecības?

— Jā, man ir zināms, ka pastāv konflikti starp rajonu padomēm un rajona pilsētu pašvaldībām. Un ir zināmi iemesli, kāpēc tā ir. Taču es esmu pārliecināts, ka labi speciālisti, neatkarīgi no iestādes, kurā tie strādājuši, uz ielas bez darba nepaliks. Tas nav iespējams, ka šie cilvēki nebūs vajadzīgi.

— Bet rajonu padomēs strādā ļoti daudz cilvēku, kas labi dara savu darbu, būdami grāmatveži, sekretāri, šoferi. Kādu virzību redzat šiem cilvēkiem?

— Bet ko tad mums darīt? Veidot Latvijas attīstību, pamatojoties uz to, ka ir daudz grāmatvežu un sekretāru? Tas nozīmē attīstību neveidot, un mēs to nevaram atļauties. Attīstībai ir jābūt tādai, lai būtu vajadzīgs katrs savas nozares labs speciālists.

Ja cilvēks ir grāmatvedis vai sekretārs un strādā rajona padomē tikai sagadīšanās vai radniecības pēc, iespējams, ka viņam nāksies meklēt citu darba vietu. Tā ir reāla situāciju, ar ko šodien jārēķinās. 2005.gads pienāks, un daudz nozīmīgāka problēma skars tos pašvaldību vadītājus, kas bijuši ievēlēti un strādājuši par pagasta vadītāju jau vairākus sasaukumus, bet ir pirmspensijas vecumā. Tie ir kļuvuši sava veida profesionāļi, bet nav garantijas, ka viņi atkal tiks ievēlēti par novada vadītājiem.

Attiecību veidošanas māka

— Vai jaunā ministrija un ministrs attiecību veidošanā šobrīd nepiedzīvo “mērnieku laikus”?

— Īsti nevar piekrist, ka notiek kā “mērnieku laikos”. Vēl neviens pašvaldības vadītājs ar sivēnu vai sviesta cibiņu ministrijā nav ieradies. Bet es vienādi pozitīvi vērtēju kā sarunas izbraukumos, tā sarunas ministrijā. Piekrītu, ka ne visi ir tik drosmīgi un pašpārliecināti, lai uzrunātu ministru tikšanās reizē rajonā. Pašvaldību vadītāju ierašanos RAPLM es uztveru lietišķi. Protams, jo vairāk cilvēku es šādās reizēs iepazīstu, jo lielāks gandarījums man par to. Taču es neesmu līdz šim nevienu sarunu savā kabinetā uztvēris kā īpašu privilēģiju piešķiršanu kādai pašvaldībai. Manuprāt, braukšanai uz sarunu pie ministra pēc pašvaldības iniciatīvas lielākoties ir cita motivācija: tā ir saruna, kas tikpat labi laika trūkuma dēļ nav notikusi uz vietas rajonā. Mēs runājam lielākoties par novadu veidošanu, par finansēm, kredītiem, finanšu stabilizāciju, pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda veidošanos.

Esmu iecerējis drīzumā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas jautājumus pārrunāt ar Finanšu ministriju, lai arī tas nebūtu šķērslis novadu veidošanai.

Ceļā uz jauniem un demokrātiskiem likumiem

— Uzskata, ka Latvijā salīdzinājumā ar Viduseiropas valstīm ir ļoti augsts pašvaldību demokrātijas līmenis. Viedoklis starp valdību un pašvaldībām tiek saskaņots ar īpaša dokumenta starpniecību. Pašvaldībām ir vēlme pēc jaunām iespējām, piemēram, likumdošanas iniciatīvas. Kā jūs vērtējat pašvaldību demokrātijas līmeni Latvijā? Vai ir paredzami kādi jauninājumi?

— Nekādā ziņā nav runa par demokrātijas mazināšanu. Taču tas, par ko ir jārunā, ir atbildības paaugstināšana par pieņemtajiem lēmumiem. Tas nebūs demokrātijas ierobežojums, bet lielāka atbildības noteikšana par to, ko grasās lemt. Ir gadījumi, kad demokrātija pašvaldībā pārprastā nozīmē robežojas ar visatļautību. Domāju, ka likumdošanas iniciatīva pašvaldībām nav nepieciešama, par to arī stāstu mūsu tikšanās reizēs. Pašvaldību jautājumu risināšanai valstī beidzot ir izveidota ministrija, kas labprāt uzklausīs priekšlikumus likumu vai Ministru kabineta noteikumu izmaiņām, izvērtēs un virzīs tos tālāk. Svarīgi, lai sniegtie priekšlikumi būtu vērsti uz visas valsts interesēm, ne tikai vienas pašvaldības labā.

— Tiks izstrādāta jauna redakcija likumam “Par pašvaldībām”. Kādas būtiskas izmaiņas paredzētas? Vai paredzat kādas grūtības jaunās redakcijas pieņemšanā?

— Likuma jaunās redakcijas mērķis ir skaidri un saprotami nosaukt pašvaldībām veicamās funkcijas, tiesības un pienākumus, kas ir novērtējamas. Nav pieļaujams, ka likumā ir formulējums “veicināt”, ko nevar ne vērtēt, ne aprēķināt finansējumu. Vēlamies pārskatīt pašvaldību pārraudzības principus, darba organizāciju, kā arī noteikt vēlēto amatpersonu tiesības, pienākumus un atbildību.

Būtu krietni jāpadomā par grūtībām, ko nevar atrisināt godīgā, atklātā dialogā, nosēdinot pie viena sarunu galda konfrontējošās puses.

Pagaidām es nevaru paredzēt grūtības pieņemšanas gaitā, jo likuma redakcijas sagatavošanai tiek veidota darba grupa, kurā strādās gan ministriju, gan Saeimas pārstāvji. Par likuma projektu notiks diskusijas ar pašvaldībām, tās pārstāvošām organizācijām, apvienībām, asociācijām. Es ceru, ka kopsaucējs tiks rasts jau likuma izstrādes gaitā, tādēļ gribētos domāt, ka grūtību likuma pieņemšanā nebūs.

— Ir izskanējusi ziņa par iespējamo galvaspilsētas likuma izstrādi.

— Vēl nav nolemts, vai tas būs atsevišķs galvaspilsētas likums vai sadaļa likumā “Par pašvaldībām”. Taču šāds risinājums nāks par labu visiem. Rīga ir atšķirīga no pārējām Latvijas pašvaldībām, kaut vai tāpēc, ka visa valsts pārvalde koncentrējas Rīgā. Kopā ar Rīgas domes amatpersonām un speciālistiem par šo jautājumu notiks diskusijas.

— Uz ko ir vērsts jūsu izteiktais priekšlikums iespējamiem grozījumiem pašvaldību vēlēšanu likumā par vēlētāju apvienību sarakstu saglabāšanu 2005. gada vēlēšanās? Kādu atbildību, jūsuprāt, var prasīt no vēlētāju apvienībām, kas reāli veidojas vien uz deputātu kandidātu sarakstu iesniegšanas laiku?

— Mans priekšlikums zināmā mērā ir solis pretī novadu veidošanai. Tas ir solis pretī mazo pagastu interesēm lemt par sava pagasta nākotni. Taču es nedomāju, ka atbildība nav prasāma no vēlētāju apvienības, bet gan no ievēlētā deputāta. Ja mazās pašvaldībās mēs likumā atstāsim tikai iespējas piedalīties vēlēšanās no politisko partiju saraksta, mēs norobežosim šo pašvaldību cilvēkus no iespējas lemt par savu nākotni. Partiju ietekmes nostiprināšana katrā pašvaldībā ir pašu ziņā. Par to, vai konkrētam politiskajam spēkam mazā pašvaldībā ir sava atbalstītāju grupa, jārūpējas partijai.

Darbs ir pārbaudes mērs

— Lūdzu, raksturojiet savu ministra darba kalendāru? Jautāju to tādēļ, ka šī intervija tika saskaņota un pārcelta ne vienu vien reizi.

— Pirmdienās, otrdienās es galvenokārt strādāju Ministru kabinetā. Trešdienās notiek dažādas apspriedes. Bet ceturtdienās un piektdienās man ir darba braucieni un tikšanās Latvijas pašvaldībās.

Darba grafiks ir saplānots pa pusstundai. Uzskatu, ka netaupu ne enerģiju, ne visu iespējamo laiku. Nereti nākas tikties ar kādu arī septiņos vakarā. Nereti pēc izbraukumiem mājās atgriežos ap pusvienpadsmitiem vakarā. Kļūstot par ministru, es sev noteicu mērķi — izveidot atklātu dialogu ar pašvaldībām. Kā pašreizējo piepildījumu tam es varu minēt faktu, ka šajos pāris mēnešos esmu ticies ar vairāk nekā 450 pašvaldību vadītājiem. Domāju, ka darba ritmu būs iespējams vēlāk samazināt. Šobrīd man pietrūkst laika tādām radošām un labām idejām, kas uzlabotu pašvaldību dzīvi un darbu.

— Vai jūs šādu pašaizliedzību prasāt un sagaidāt no pārējiem ministrijas darbiniekiem?

— Tik lielu ne. Es vēlos, lai ministrijā strādājošie savu darbu veiktu godprātīgi, ar atbildību, pēc iespējas iekļaujoties astoņās darba stundās. Lai darāmais būtu uz labu rezultātu vērsts un būtu novērtēts kā morāli, tā materiāli.

— Mēdz teikt, ka cilvēku var pārbaudīt ar trim lietām: varu, slavu un naudu. Kurš no šiem trim pārbaudes akmeņiem jums būtu visnopietnākais?

— Liekas, visgodīgākā atbilde būs, ja teikšu — man nešķiet, ka es varētu klupt pār kādu no šiem akmeņiem. Jo vara, kas ar šo amatu dota, rada manī vienīgi atbildības sajūtu. Pirmoreiz es to apjautu brīdī, kad Valsts prezidente uzrunāja Ministru kabinetu. Pirms šīs uzrunas viss šķita ierasta darbības kārtība. Bet, klausoties prezidentes uzrunu, es ar gandarījumu apjautu, ka lietas virzās, mūsu sagatavotie jautājumi Ministru kabineta sēdēs tiek pieņemti. Katrs pieņemtais lēmums manu atbildības sajūtu tikai paaugstina. Līdz ar to domāju, ka uzticētā vara man nebūs klupšanas akmens.

Slava? Amata apziņa teorētiski varētu nolikt augstāk pār citiem, taču ar mani, domāju, tas nenotiks. Dodoties izbraukumos pa Latvijas pašvaldībām, nejūtu atšķirību, vai sarunājos ar mazas pagasta pašvaldības vadītāju vai lielas pilsētas mēru. Sarunā esam partneri. Varu teikt, ka nekas nav mainījies, kopš notikušas mana amata izmaiņas.

Pārbaude ar naudu? Arī to neuztveru kā iespējamu, ņemot vērā partijas “Jaunais laiks” noteiktos darbības atklātības principus, piemēram, izmaiņas valsts investīciju projektos. Es aizstāvu atklātības principus. Lai nerastos iespējas kādam pašvaldības vadītājam griezties pie manis ministrijā un ar naudu pārbaudīt, vai iespējams panākt izdevīgu lēmumu. Atklāti sakot, mani pārāk aizrauj tas, ko daru pašreiz, tā sajūta, ka spējam ko mainīt, tā cerība, ka varēsim vēl, lai es atļautos riskēt ar kādu neapzinīgu soli, kurš nenovēršami radīs nogruvumu un man būs jāiet meklēt citu nodarbošanos.

Zaida Kalniņa, “LV” Saeimas un pašvaldību lietu redaktore