Eiropas Padome

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmais departaments

Galīgais lēmums

Par Jeļenas Grišankovas un Oļega Grišankova sūdzības Nr. 36117/02 pret Latviju pieņemamību

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Pirmā nodaļa), 2003. gada 13. februārī noturot sēdi šādā sastāvā: priekšsēdētājs C. L. Rozakis, tiesneši F. Tulkens, G. Bonello, E. Levits, S. Botoucharova, Kovler, V. Zagrebelsky, Steiner un sekretāra vietnieks M. S. Nielsen,

Izskatot augšminēto sūdzību, kura tika iesniegta 2002. gada 19. septembrī,

pēc tiesnešu apspriedes pasludina šādu lēmumu:

FAKTI

Prasītāji, kas ir dzimuši attiecīgi 1959. gadā un 1988. gadā, ir māte un dēls. Viņi ir krievu izcelsmes Latvijas pilsoņi, kas dzīvo Rīgā (Latvijā). Prasītāju iesniegtos lietas faktus var izklāstīt sekojoši.

A. Lietas īpašie apstākļi

No 1995. gada otrais prasītājs mācās Rīgas 30. vidusskolā. Tā ir Rīgas domes izglītības iestāde, kas sniedz obligāto pamatizglītību (no pirmās līdz devītai klasei) un vidusskolas izglītību (no desmitās līdz divpadsmitai klasei). Skolas mācību valoda ir krievu.

1998. gada 29. oktobrī Saeima pieņēma Izglītības likumu (skat. tālāk). Atbilstoši šī likuma 9. panta 1. daļai valsts un pašvaldību izglītības iestādēs mācību valoda ir valsts valoda — latviešu valoda. Tā paša likuma Pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunkts nosaka 2004. gada 1. septembri kā datumu, kurā valsts un pašvaldību izglītības iestāžu desmitās klases skolēni (tas ir vidusskolas pirmajā gadā) pāries uz mācībām latviešu valodā, kas būs vienīgā mācību valoda. Šī likuma 50. panta 3. apakšpunkts aizliedz nodarbināt valsts vai pašvaldību dibinātās izglītības iestādēs skolotājus, kuri nepārvalda latviešu valodu augstākajā pakāpē, kā to prasa spēkā esošā likumdošana.

B. Uz lietu attiecināmā nacionālā likumdošana un prakse

Satversmes (Latvijas Konstitūcijas) normas nosaka:

4.pants

“Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda (..).”

85. pants

“Latvijā pastāv Satversmes tiesa, kas likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likuma atbilstību Satversmei, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas. Satversmes tiesa ir tiesīga atzīt par spēkā neesošiem likumus un citus aktus vai to daļas (..).”

112. pants

“Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta.”

114.pants

“Personām, kas pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.”

2.Likumdošanas normas par mācību valodu

1998. gada 29. oktobra Izglītības likuma atbilstošās normas ir formulētas šādi:

9.pants

“(1) Valsts un pašvaldību izglītības iestādēs izglītību iegūst valsts valodā.

(2) Citā valodā izglītību var iegūt:

1) privātās izglītības iestādēs;

2) valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, kurās tiek īstenotas mazākumtautību izglītības programmas. Izglītības un zinātnes ministrija nosaka šajās izglītības programmās mācību priekšmetus, kuri apgūstami valsts valodā;

3) citos likumos paredzētās izglītības iestādēs.

(3) Ikviens izglītojamais, lai iegūtu pamatizglītību vai vidējo izglītību, apgūst valsts valodu un kārto valsts valodas zināšanu pārbaudes eksāmenus Izglītības un zinātnes ministrijas noteiktajā apjomā un kārtībā.”

50.pants

Par pedagogu nedrīkst strādāt: (..)

3) valsts vai pašvaldību dibinātās izglītības iestādēs — persona, kurai nav Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izsniegta dokumenta, kas apliecina valsts valodas prasmi augstākajā pakāpē, izņemot augstskolu akadēmisko personālu — citu valstu pilsoņus un bezvalstniekus, kuri piedalās noteiktu izglītības programmu īstenošanā uz starptautiska līguma pamata, kā arī ārvalstu dibinātās izglītības iestādēs vai to filiālēs strādājošos pedagogus; (..)

Pārējās normas

Šā likuma 9.panta pirmā daļa un otrās daļas 2.punkts stājas spēkā pakāpeniski:

1) 1999.gada 1.septembrī — attiecībā uz augstākās izglītības iestādēm;

2) 1999.gada 1.septembrī — valsts un pašvaldību vispārējās izglītības iestādes ar citu mācībvalodu uzsāk mazākumtautību izglītības programmu īstenošanu vai pāreju uz mācībām valsts valodā;

3) 2004.gada 1.septembrī — valsts un pašvaldību vispārējās vidējās izglītības iestāžu desmitajās klasēs un valsts un pašvaldību profesionālās izglītības iestāžu pirmajos kursos mācības tiek uzsāktas tikai valsts valodā.”

2.Likumdošanas normas par personu pieteikumiem Satversmes tiesai (Konstitucionālajai tiesai) un to piemērošana

1996. gada 5. jūnija Satversmes tiesas likuma atbilstošās normas ir formulētas šādi:

19.2 pants

(2000.gada 30.novembra likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 01.07.2001.)

“(1) Konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai.

(2) Konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) var iesniegt tikai tad, ja ir izmantotas visas iespējas aizstāvēt minētās tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem (sūdzība augstākai institūcijai vai augstākai amatpersonai, sūdzība vai prasības pieteikums vispārējās jurisdikcijas tiesai u.c.) vai arī tādu nav.

(3) Ja konstitucionālās sūdzības (pieteikuma) izskatīšana ir vispār svarīga vai ja tiesību aizsardzība ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem nevar novērst būtisku kaitējumu sūdzības iesniedzējam, Satversmes tiesa var lemt par sūdzības (pieteikuma) izskatīšanu, pirms ir izmantoti visi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi. Lietas ierosināšana Satversmes tiesā liedz attiecīgās civillietas, krimināllietas vai administratīvās lietas izskatīšanu vispārējās jurisdikcijas tiesā līdz Satversmes tiesas sprieduma pasludināšanas brīdim.

(4) Konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt sešu mēnešu laikā pēc pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās.

(5) Konstitucionālās sūdzības (pieteikuma) iesniegšana neaptur tiesas nolēmuma izpildi, izņemot gadījumus, kad Satversmes tiesa lēmusi citādi.

(6) Papildus šī likuma 18.panta pirmajā daļā noteiktajam pieteikuma saturam konstitucionālajā sūdzībā jāpamato, ka:

1) ir aizskartas Satversmē noteiktās pieteikuma iesniedzēja pamattiesības;

2) ir izmantoti visi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi vai arī tādu nav.

(7) Konstitucionālajai sūdzībai (pieteikumam) pievieno:

1) paskaidrojumus un dokumentus, kas nepieciešami lietas apstākļu noskaidrošanai;

2) dokumentus, kas apliecina, ka izmantoti visi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi gadījumos, kad tādi ir.

32.pants

(1) Satversmes tiesas spriedums ir galīgs. Tas stājas spēkā pasludināšanas brīdī.

(2) Satversmes tiesas spriedums ir obligāts visām valsts un pašvaldību institūcijām, iestādēm un amatpersonām, ieskaitot tiesas, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām.

(3) Tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi (..).”

Pēc oficiālās statistikas, laika posmā no 2001. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 1. decembrim Satversmes tiesa pieņēma trīspadsmit nolēmumus, balstoties uz privātpersonu konstitucionāliem prasījumiem. Deviņās no trīspadsmit lietām tiesa atzina apstrīdēto reglamentējošu vai likumdošanas priekšrakstu hierarhisko nesavienojamību un ir tos anulējusi pilnīgi vai daļēji.

Sūdzība

Prasītāji apgalvo, ka viņu tiesības tiek pārkāptas, balstoties uz Konvencijas Pirmā protokola 2. pantu. Otrais prasītājs uzsver, ka, sākot ar 2004. gadu, viņš būs spiests mācīties vidusskolā latviešu valodā, nevis savas mātes valodā – krievu valodā, pie kuras viņš ir pieradis no pirmās klases. Viņš apgalvo, ka, mācoties latviski, viņš nekad nevarēs sasniegt pietiekamu izpratnes līmeni, lai mācītos tikpat sekmīgi un ar tādu pašu atdevi, kā viņš mācītos mātes valodā. Tātad pastāv draudi par krieviski runājošo bērnu izglītības līmeņa vispārējo pazemināšanos, kura būtu jāanalizē kā reāls “atteikums tiesībām uz izglītību”. Otrais prasītājs uzsver Izglītības likuma 50. panta 3. apakšpunkta piemērošanu, kas aizliedz nodarbināt valsts vai pašvaldību dibinātās izglītības iestādēs skolotājus, kuri nepārvalda latviešu valodu augstākajā pakāpē; viņš apgalvo, ka šī norma nozīmē to, ka liels skaits skolotāju aizies no skolas un tātad vēl vienu reizi notiks izglītības līmeņa vispārēja pazemināšanās. Pirmā prasītāja apgalvo, ka, piespiežot savu dēlu turpināt mācības vidusskolā citā valodā, Latvijas likumdevējs neievēro pienākumu ievērot vecāku tiesības, “nodrošināt tādu izglītību un mācības, kas atbilst viņu reliģiskajai pārliecībai un filozofiskajiem uzskatiem” atbilstoši Konvencijas Pirmā protokola 2. panta 2. teikumam. Viņa uzskata krievu valodu kā “krievu identitātes, reliģijas, vēstures, kultūras kopumu”. Pēc viņas teiktā, vienīgais un vienreizējais līdzeklis, lai cienītu viņas krievu identitātes jūtas, ir nodrošināt viņas bērnam vidusskolas izglītību krievu valodā.

Prasītāji uzsver, ka minētās likumdošanas normas rada nevienlīdzību starp vecākiem — latviešiem un vecākiem, kas pieder pie krieviski runājošās minoritātes: ja pirmie saglabās tiesības uz bērnu izglītošanu dzimtajā valodā, tad otriem šīs tiesības attiecībā uz izglītošanu krievu valodā tiks liegtas. Turklāt pirmā prasītāja, būdama krieviski runājoša māte, ir tāda pati nodokļu maksātāja kā latviešu vecāki, bet viņas viedoklis par valodas izvēli netiek ņemts vērā. Šādos apstākļos prasītāja uzskata, ka tā ir diskriminācija, kas balstās uz valodu un piederību pie nacionālās minoritātes. Tāda veida diskrimināciju aizliedz Konvencijas 14. pants.

Turklāt otrais prasītājs uzsver, ka, piespiežot viņu mācīties citā valodā, sākot ar 2004. gadu, Latvijas varas iestādes spiež viņam rīkoties pret paša gribu un apziņu, kas tiek uzskatīta par “pazemojošu apiešanos” saskaņā ar Konvencijas 3. pantu.

Un beidzot, atsaucoties uz Konvencijas 13. pantu, prasītāji sūdzas, ka Latvijas likumdošana nav nodrošinājusi efektīvu aizsardzības iespēju griezties ar savu sūdzību valsts institūcijās, lai apmierinātu augšminēto prasību.

TIESISKAIS PAMATOJUMS

Sūdzības, kas balstās uz Konvencijas 14. un 13. pantu un 1. protokola 2. pantu

Prasītāji sūdzas, ka Izglītības likuma iepriekš minētās normas pārkāpj viņu tiesības, kas noteiktas Konvencijas 14. un 13. pantā un 1. protokola 2. pantā. Šie panti nosaka:

1. protokola 2. pants

“Nevienam cilvēkam nedrīkst liegt tiesības uz izglītību. Veicot jebkuras funkcijas, kuras tā uzņemas attiecībā uz izglītību un mācībām, valsts ievēro vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību un mācības, kas atbilst viņu reliģiskajai pārliecībai un filozofiskajiem uzskatiem.”

3. pants

“Ne ar vienu cilvēku nedrīkst (..) apieties pazemojoši (..)”.

14. pants

“(..) Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas — neatkarīgi no (..) valodas, (..) valstiskās vai sociālās izcelsmes, piederības kādai nacionālajai mazākumtautībai, (..) vai cita stāvokļa.”

Pirms lēmuma pieņemšanas Tiesa atzīst, ka Konvencijas 34. pants dod tiesības privātpersonām uzskatīt, ka pats likums pārkāpj viņu tiesības, pat ja likums nav ticis tieši piemērots pret konkrētajām personām, ja pastāv tieši draudi, ka likums var tikt pret viņām piemērots (skat., piem., Jonhston un citi pret Īriju, 1986.gada 18.decembra spriedums, sērija A nr. 112, 21. lpp. 42. § un Dudgeon pret Apvienoto Karalisti, 1981. gada 22. oktobra spriedums, sērija A nr. 142, 18.-19. lpp. 41. §, un Norris pret Īriju, 1988.gada 26.oktobra spriedums, sērija A nr. 142, 15. lpp. 31.§).Tomēr Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 35. panta 1. paragrāfu prasītāji nevarēja griezties Tiesā, neizmantojot visas iekšējās jautājuma atrisināšanas iespējas atbilstoši vispāratzītiem starptautisko tiesību principiem. Šīs normas galvenais mērķis ir dot iespēju līgumu parakstījušām valstīm izskatīt un labot pret valstīm vērstās sūdzības par tiesību pārkāpumiem, pirms lietas nonāk Tiesā. (skat. Selmouni pret Franciju [GC], nr. 25803/94, 74. §, CEDH 1999-V).Turklāt Konvencijas 35. panta 1. paragrāfs nosaka, ka ir jāizmanto tikai efektīvas un adekvātas jautājuma atrisināšanas iespējas — tādas, kas tieši var apmierināt iesniegtās sūdzības (skat. piemēram, Remlī pret Franciju, 1996. gada 23. aprīļa spriedums, Lēmumu un spriedumu krājums 1996-II, 571.lpp.,33 §).

Šajā lietā Tiesa konstatē, ka situācija, par kuru sūdzas prasītāji, nebalstās uz valsts varas pārstāvju individuālo vēršanos pret viņiem, bet ir Izglītības likuma teksta rezultāts. Šajā sakarā Tiesa atzīmē, ka Satversmes tiesas likuma 19.2. pants, kas ir ieviests ar 2000. gada 30. novembra likumu un kas ir stājies spēkā 2001. gada 1. jūlijā, dod iespēju privātpersonām iesniegt sūdzību pret “tiesību normām, kas neatbilst augstākā juridiskā spēka tiesību normai”, ja tās “aizskar viņu Satversmē noteiktās pamattiesības”. Tiesības uz izglītību ir pamattiesības, kuras aizsargā Latvijas Satversme (112. pants). Tiesa arī uzsver, ka Satversmes 85. pants un Satversmes tiesas likuma 32. pants dod tiesības Satversmes tiesai atzīt par spēkā neesošu likumu vai citu aktu, ja tā uzskata, ka tas neatbilst Satversmei vai augstākā juridiskā spēka tiesību normai un ka Satversmes tiesa jau ir izmantojusi savas tiesības, izskatot deviņas privātpersonu iesniegtās sūdzības. Sūdzību iesniegšana Latvijas Satversmes tiesai ir iekšējā jautājuma risināšanas iespēja, lai labotu šo augšminēto situāciju. Citiem vārdiem sakot, ja ieinteresētā persona apstrīd Latvijas likumu vai citu aktu vai to daļas kā neatbilstošu Konvencijai un ja Latvijas Satversme garantē piesauktās tiesības, lietai jābūt izskatītai Satversmes tiesā pirms tās iesniegšanas Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

No lietas dokumentiem var secināt, ka prasītāji neapstrīdēja izglītības likuma normu atbilstību Satversmei, izmantojot konstitucionālās sūdzības iesniegšanas tiesības Satversmes tiesā, un viņi arī neminēja nekādus iemeslus, kas apšaubītu šīs procedūras efektivitāti. Tiesa uzskata, ka prasītājiem ir pieejamas iekšējās jautājuma atrisināšanas iespējas, ko viņi nav izmantojuši.

No tā izriet, ka sūdzības ir jānoraida saskaņā ar Konvencijas 35. panta 1. un 4. paragrāfiem sakarā ar iekšējo jautājuma atrisināšanas iespēju neizmantošanu.

Sūdzības, kas balstās uz Konvencijas 13. pantu

Prasītāji sūdzas, ka Latvijas likumdošanā nav efektīvas iekšējās pārsūdzības iespējas, kas labotu sūdzības, balstītas uz Konvencijas 3. un 14. pantu un 1. protokola 2. pantu. No tā izriet, ka prasītāji sevi uzskata par Konvencijas 13. panta pārkāpuma upuriem; augšminētais pants tiek formulēts šādi:

“Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, tiek pārkāptas, ir nodrošināta efektīva aizsardzība valsts institūcijās, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot dienesta pienākumus.”

Tiesa atgādina, ka 13. pantā netiek prasīta pārsūdzība, kurā tiktu izvērtēta valsts likumu kā tādu atbilstība Konvencijai (skat,. piem., Gustaffson pret Zviedriju, 1996.gada 25. aprīļa spriedums, Krājums 1006 – II 660.lpp., 70§, Les Saints Monasteres pret Grieķiju, 1994.gada 9. decembra spriedums, sērija A nr. 301-A, 39.lpp.,90 § un Gaiduks un citi pret Ukrainu (dec.), nr. 45528/99 un citi, CEDH 2002-...) Turklāt Tiesa atzīmē, ka prasītāju rīcībā ir iekšējā pārsūdzības iespēja, kuru viņi nav izmantojuši (skat. augšā). No tā izriet, ka šī sūdzība ir jānoraida kā acīm redzami nepamatota saskaņā ar Konvencijas 35. panta 1. un 4. paragrāfiem.

Balstoties uz šo, Tiesa vienbalsīgi pasludina prasību par nepieņemamu

Ārlietu ministrijas tulkojums