Pēterburga latviešu folklorā un latviešu folklorai

Māra Vīksna, Folkloras krātuves arhīva vadītāja:

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijas, Valsts mākslas muzeja un P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja kopsēdē “Pēterburga un Latvija kultūrvēsturisko sakaru skatījumā” 2003.gada 4.aprīlī

No latviešu tautasdziesmām par Pēterburgu mēs varam uzzināt, ka par Rīgu tā ir lielāka — Rīgu var paņemt saujā, bet Pēterburgu padusē. Lepns puisis Pēterburgu pat aiz cepures aizsprauž. Pēterburgā rotu rakstīj’/ Manam daiļam augumam. Pēterburga ir galvaspilsēta ar visiem saviem smalkumiem, darinājumiem un iespējām. Rīgā dara alu, bet Pēterburgā brandavīnu:

Es piedzēris Rīgas alus,

Pēterburgas brandaviņa.

Profesors Ludis Bērziņš savos memuāros raksta: “Latviešu Pēterpilī bij Dievs un gana, īpaši tādu, kas ieņēma daudzmaz redzamu stāvokli. Domāju, ka Rīgu atskaitot, arī Latvijā pašā nebij otras pilsētas ar tik daudzām latviešu personībām. Arī apkalpotāju un tamlīdzīgas kategorijas ļaužu te bij pārpārim. Tā man …gadījās dzirdēt, ka skolas sulaiņi runā par sniega snigšanu, latviešu valodā priecādamies, ka tagad esot laba baļķu vešana.” Par Pēterburgas sulaiņiem, kas pielīdzināti Rīgas kungiem, arī vairāki tautasdziesmu varianti no Vidzemes:

Precēj’ mani Rīgas kungi,

Pēterburgas sulainīši;

Ne pie viena es neiešu,

Kā pie miežu arājiņa.

Teikās un nostāstos vairāk stāsta par ceļu no Pēterburgas. Tā Daugavpils—Rēzeknes ceļa malā pie Višķiem krogā kalpojusi Katrīna, šo ceļa posmu saukuši Kaķerihovskij trakt. Pasakās izdienējušais zaldāts dažkārt nāk mājās no Pēterburgas, bet brīnumos ar ķeizaru, princesēm un galmu jau notikuma vieta nav zināma. Uz Pēterburgu sūta skolā gan dēlus, gan teļus, cerībā, ka atgriezīsies izglītoti kungi. Teikas stāsta, ka no Pēterburgas uz Latviju brauc gudru vīru ekspedīcijas, kas jau pirms Pirmā pasaules kara Aizkrauklē meklējuši Napoleona naudas krājumus, bet atrakuši tik virsnieka skeletu, kam pie sāniem bijis zobens ar zelta spalu. Vienīgi kāda maza ļaudonieša pierakstā ir importēta teika par to, kā Pēteris Lielais gribējis lēkt pāri Ņevas upei, bet pēkšņi zem kājām sākusi locīties čūska. Aiz dusmām viņš sitis ar pātagu pa Ņevu, un tādēļ vēl tagad ledus tur pārplīstot. Citādi latviešu folklorā Pēteris Lielais vienmēr darbojas tikai Latvijā.

Lai nu arī Pēterburgas vārds dziesmās, teikās un pasakās maz daudzināts, tad pašai pilsētai ir milzīga loma latviešu folkloristikā. 70 gadus pēc tās dibināšanas dabas un etnogrāfijas pētnieki Ivans Lepehins un Nikolajs Ozereckovskis apceļojis arī Latvijas teritoriju, un 1776. gadā Pēterburgā iznāk grāmata “Visu Krievijas valstī dzīvojošo tautu, viņu paražu, ticējumu, paradumu, dzīves vietu, apģērbu un citu īpatnību apraksts”

1845. gadā Pēterburgā tiek nodibināta Krievijas Ģeogrāfiskā biedrība. Tās Etnogrāfijas nodaļas priekšsēdētāja N. Nadeždina vadībā tiek izstrādāta plaša etnogrāfisko ziņu vākšanas programma, kuras jautājumi skāra iedzīvotāju ārējo izskatu, valodu, sadzīvi, uzskatus, paražas, sabiedriskās attieksmes, garīgas īpatnības, tautas teikas un “gara mantas”. Programma tika izsūtīta pa visu valsti. 1847. gadā kāds rakstvedis vai garīdznieks Mihailovskis iesūta ziņas par Latgali: krievu burtiem pierakstītu latgaliešu pasakas fragmentu, divas Jāņu, vairākas kāzu un vienu ganu dziesmu, tas ir pirmais latgaliešu folkloras pieraksts, ko publicē tikai Eduards Volters.

Ģeogrāfiskā biedrība 1849. gadā saņem no Opočkas ārsta A.Branta apcerējumu “Poļu Vidzeme – arheoloģiskā, topogrāfiskā un statistiskā skatījumā” ar klāt pievienotu karti; 1850. gadā — Alojas pareizticīgā garīdznieka A. Poļakova pētījumu; 1852. gadā — Iekšlietu ministrijas žurnālā atrodas “Etnogrāfiskas ziņas par latviešiem” ar trīs tautasdziesmu paraugiem oriģinālvalodā, iespiestiem ar latīņu burtiem; vēl sešdesmitajos gados Mežu departamenta, A. Sementovska un skolotāja Baloža pierakstus. 1865. gada sākumā par Ģeogrāfijas biedrības īsteno biedru uzņem Krišjāni Valdemāru, bet jau 1867. gadā K.Valdemārs ar saviem tuvākajiem līdzstrādniekiem pārceļas uz Maskavu un saistās ar Maskavas Dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrību, kas 1866. gadā bija izsludinājusi konkursu par Krievijā dzīvojošo tautu etnogrāfijas vēstures apzināšanu. “Pēterburgas Avīžu” faktiskais redaktors Krišjānis Barons sastādīja bibliogrāfisku rādītāju par latviešiem, t.i., latviešu vēstures un etnogrāfijas rakstu sarakstu, ko publicēja 1869. gadā.

Vienlaikus Maskavā un Pēterburgā tiek domāts par vietējo tautu izpētes ekspedīcijas organizēšanu uz Rietumu apgabaliem. Kandidātu vidū ir Liepājas pareizticīgā mācītāja dēls Nikolajs Sokolovs, kas studē filoloģiju, viņa studiju biedrs Garīgajā akadēmijā Jānis Sproģis (abi vienlaikus no akadēmijas izslēgti), kas jau strādā Viļņā, Augusts Adlers, kas arī apceļo Latgali, un V. Lamanska ieteiktais K. Barons, kam politisku apsvērumu dēļ nācās steidzami izbraukt uz Krievijas vidieni.

Šajā pašā laikā Maskavas zinātnieku sūtīts Latviju apceļo Fricis Brīvzemnieks, kura braucieni vainagojas ar trim pamatīgiem folkloras krājumiem un noteic visu latviešu folkloristikas turpmāko attīstības gaitu. Pēc pasaku grāmatas izdošanas 1887. gadā F. Brīvzemnieku uzņem Ģeogrāfiskajā biedrībā un izvirza apbalvošanai.

Pēterburgas izauklēts ir pats pirmais pašu latviešu savāktais, sakārtotais un Viļņā 1868 iznākušais tautasdziesmu krājums. To izdevis Jānis Sproģis, kura interese un panākumi darbā ar latviešu folkloru iesākumā ir ne mazāk ievērojami kā Brīvzemniekam. Viņa grāmatā, kurā latviešu teksts iespiests ar krievu burtiem, atrodam 1857 dziesmas, 52 mīklas, 3 sakāmvārdus ar paralēlo tulkojumu krievu valodā. J. Sproģis pirmais pievērsa uzmanību teicējiem. Sava drauga un padomdevēja mākslas vēsturnieka V. Stasova ietekmē viņš bija izstrādājis plašus tautasdziesmu komentārus, kas vietas trūkuma dēļ nenonāca grāmatā, bet vēl šodien glabājas arhīvā Pēterburgā. Rūpīgi pārrakstītas arhīva kopijas Misiņa bibliotēkas retumu nodaļai iesniedzis pazīstamais krievu un latviešu folkloras sakaru pētnieks Boriss Infantjevs. Te ieraugām J. Sproģa pasaku pierakstus kirilicā abās valodās. Iespējams, ka F. Brīvzemnieka pasaku grāmatā vairāk nekā 40 varianti ir paša J. Sproģa tulkoti un ir visplašākais viena cilvēka pasaku vākums pirms A. Lerha-Puškaiša. (Nesen no Borisa Infantjeva tika dzirdēts teiksmains notikums, par kuru stāstījusi Latviešu folkloras krātuves dibinātāja Anna Bērzkalne. Tā kā abi divi pirmie pašu latviešu izdotie tautasdziesmu krājumi iespiesti ar krievu burtiem, tad K. Valdemārs, pirms F.Brīvzemnieks gatavojis savu grāmatu izdošanai, lūdzis izmantot pilnīgi atšķirīgu ortogrāfiju kā J.Sproģim, lai rastos nesaprašanās un nedraudētu vienas krievu burtu rakstības piemērošana latviešu valodai.)

Ģeogrāfiskās biedrības ieceres piepilda profesors Eduards Volters, gan vācot folkloru Latgalē, gan publicējot 1010 tautasdziesmu ar etnogrāfisku norišu aprakstiem grāmatā (1890), gan izstrādājot ar Pēterburgas studentu palīdzību pirmo folkloras vākšanas programmu latviešu valodā (1892). Visi E.Voltera vākumi atrodami Ģeogrāfiskās biedrības arhīvā. Latviešu folkloristi 1960. un 1961. gadā ieguva šī fonda kopijas, pārrakstot kladēs un fotokopijās (pavisam 4689 folkloras vienības).

Pēterburga ietekmējusi un izglītojusi daudzus latviešu folkloristus. Tā Pēterburgas konservatorijas trīs nodaļās studējis Jurjānu Andrejs (1875—1882). Viņš te ticies ar saviem teicējiem un palīgiem, saņēmis un izvērtējis, piemēram, sēlpilieša Kārļa Blauberga pierakstītās dziesmas. Pēc viena gada studijām Maskavā Pēteris Šmits studējis Pēterburgas universitātes Austrumu valodu fakultātē ķīniešu un mandžūru valodu (1891—1896), aizstāvējis maģistra grādu mandžūru valodas gramatikā (1902). Te, sadarbojoties ar E. Volteru, likti pamati viņa folkloristiskajai darbībai vēlākajos gados, viņš arī pārstrādājis un papildinājis Pēterburgas studentu veidoto folkloras vākšanas programmu (1923). Pēc Drēzdenes studijas Pēterburgas konservatorijā turpināja Emilis Melngailis, tieši šeit, noklausījies Borodina la-mažora kvartetu, viņš rakstīja: “…man sāk mosties atziņa, cik tas ir svarīgi glābt no zudības arī mūsu skaņotās garamantas... itin veselīgi būtu cirst kādu celiņu pa veciem, aizaugušiem takiem…gluži nezinot biju jau pieskāries tautasmūzikas dzidriem ūdeņiem.” Pēterburgā E. Melngailis iepazinies ar medicīnas studentu Ontonu Skrindu, kas bijis ļoti labs Malienas dziesmu pazinējs un pratējs.

Interesanti ievērot tos “Latvju dainu” līdzstrādniekus, kam izglītība un darbs bijis saistībā ar Pēterburgu, pa kādiem ceļiem viņu pierakstītās dziesmas nonākušas pie K. Barona. Liela nozīme bijusi Henrijam Visendorfam – bagātam Pēterburgas tirgotājam, latvietim, visupirmajam K. Barona palīgam pie “Latvju dainu” izdošanas. No dainu vācējiem Pēterburgas Skolotāju institūtā mācījušies Ernests Briedis-Bojenieks no Popervāles, Jūlijs Brūniņš no Litenes, Oto Kanaviņš no Jaungulbenes, Pēteris Rode no Lielvārdes, Teodors Zaudmanis-Dzintarkalns no Talsiem. Jānis Ansberģis no Ēveles studējis Pēterburgas universitātes juristos un bijis viens no galvenajiem palīgiem E. Volteram pie programmas garamantu vācējiem sagatavošanas. Alkšņu Jēkabs no Durbes mācījies Kara medicīnas akadēmijā, Jānis Kļaviņš no Madlienas un Jānis Pliekšāns no Jasmuižas studējuši Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē, Fricis Mierkalns no Laidzes Pēterburgā apguvis zobārstniecību, Janis Rozentāls no Saldus studējis Pēterburgas Mākslas akadēmijā, Jukums Vācietis no Lutriņiem – Kara akadēmijā jau ilgi pēc savas aizraušanās ar folkloras vākšanu. Visi Latgales vācēji: Kazimirs Skrinda, Pēteris Smelters, Fēlikss Laizāns mācījušies Pēterburgas garīgajā seminārā, arī strādājuši galvaspilsētā, un visa Latgales folklora ienākusi “Latvju dainās” ar H. Visendorfa palīdzību. Ausekļa vāktās dziesmas H.Visendorfs saņēmis no A. Lerha-Puškaiša, kam tās būs ienākušas no F.Brīvzemnieka kopā ar pasakām. Visi Džūkstes puses vācēji bijuši saistīti ar H. Visendorfu. Ludis un Roberts Bērziņi piedalījušies Visendorfa organizētajā ekspedīcijā uz klusākajiem Latvijas pagastiem. Dainu vārdu Visendorfam ieteicis pazīstamais Pēterburgas Jēzus draudzes baznīcas mācītājs Jānis Sanders.

Tieši Pēterburgā H. Visendorfs esot savācis 800 rubļus “Latvju dainu” izdošanai. Par saziedotajiem līdzekļiem pirmais sējums 10 burtnīcās iznāca dažādās vietās Latvijā (1894—1898). Turpmākajam izdevumam nepieciešamo naudu neviens vairs nespēja ne ziedot, ne savākt. K. Barons jau gatavojās likt Dainas pie malas, bet F. Brīvzemnieks un H. Visendorfs turpināja enerģiski darboties. Pēdējais pat apciemoja lielkņazu Konstantīnu. Tā jau 1900. gadā tika dots solījums “Latvju dainas” tālāk publicēt Pēterburgas ZA izdevniecībā, pilnīgi saglabājot I sējumā aizsākto formu un saturu, pat iegādājoties gotiskā šrifta burtus. Pēdējās septiņas grāmatas iznāca Pēterburgā (1904—1915).

Kā teikusi Zenta Mauriņa, bez “Latvju dainām” nebūtu tauta, bet tikai pūlis. Mēs lepojamies ar savu pirmo zinātnisko tautasdziesmu izdevumu un mūsu Dainu skapja iekļaušanu UNESCO Pasaules atmiņas sarakstā. Un paldies par to jāsaka arī Sanktpēterburgai, kas īstajā brīdī nāca talkā latviešiem.