Dzejas vulkāns un leģenda, sava laika un laikmeta asinsķermenis

22.aprīlī klājā nācis Ojāra Vācieša Kopotu rakstu pēdējais,10.sējums

Foto: Vilhelms Mihailovskis

22. aprīlī Vernisāžas teātrī vaļā tika vērts Ojāra Vācieša Kopotu rakstu 10. sējums, kas vainago šo fundamentālo izdevumu.

Grāmatā ietvertas dzejnieka mūža pēdējos gados notikušas sarunas un intervijas un daudzu gadu gaitā rakstītas vēstules. Pirmā datēta ar 1950. gada 29. oktobri, kad Ojārs Vācietis mācās Gaujienas vidusskolas 10. klasē un priecīgs vēstī, ka klases kolektīvs ir ļoti draudzīgs, “atsaucīgs visam, kas ir ierosinošs, jauns un derīgs”. Viņš vada arī skolas komjaunatnes organizāciju un interesējas par sabiedriskā darba metodēm citās skolās. Pēdējā vēstule rakstīta 1983. gada septembrī. Līdz 28. novembrim bija palicis pavisam īss laika sprīdis, un viņš rakstīja: “Kas mani vēl saviļņo tikpat spēcīgi kā dzeja? — Dzejas avots, pati dzīve. (..) Vai es joprojām gaidu? — Jā. Gaidu. Brīnumu. Ja visi lielie jau izķerti, esmu mierā ar pašu mazītiņāko. Bet brīnumu.”

Kā grāmatas ievadā raksta Jānis Peters, “šeit publicētās un arī aiz vākiem palikušās dzejnieka vēstules pat bez literatūrpētnieku palīdzības atklāj un liek nojaust Ojāra vācieša dzejoļu, poēmu un prozas izcelsmi, tapšanas gaitu, ceļu pie lasītāja”. Tās ir “vēstījums par kolīzijām, kurām jaunais dzejnieks ar savu taisnīgo, cilvēkmīlestības pilno sirdi ir nolemts, jo dzīves brutālā īstenība, tērpusies ideālu maskā, smagi piemeklē patiesības meklētāju”. Taču dzejnieka vēstules arī rāda, ka viņš bija un palika iekšēji brīvs cilvēks: “Ojāra Vācieša smadzenes, tāpat kā Einšteina smadzenes, nebija sagūstāmas. Dzejnieks domāja pats un pats nonāca līdz rūgtām atziņām, kuras darīja viņu važās brīvu. Tieši šī brīvība domāšanā mūs pārsteidz un liek apbrīnot cilvēka svabado garu tā laika (un varbūt — visu laiku) viltus ideālu un ilūziju nežēlīgajās važās.”

Ojāra Vācieša Kopotu rakstu izdošanu, ko 1989. gadā sāka izdevniecība “Liesma”, ar Kultūrkapitāla fonda, Rīgas domes, sponsoru un plašas sabiedrības atbalstu sekmīgi pabeigusi izdevniecība “Karogs”. Tās apgādā iznāca Vijas Kaņepes sastādītais devītais sējums ar bērnu dzejoļiem, satīrisko dzeju un prozu un tagad dienas gaismu ieraudzījis Ilzes Bindes sastādītais desmitais sējums. Izdevniecība “Karogs”, Hipotēku banka un Ojāra Vācieša fonds rīkoja jaunās grāmatas atvēršanas svētkus, kuros piedalījās arī Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre un kultūras ministre Inguna Rībena. Sarīkojumu vadīja Ojāra Vācieša fonda priekšsēdis Jānis Peters. Īpašu noskaņu radīja Radio kora dziedājums Sigvarda Kļavas vadībā un skaisti izgaismotie dzejnieka portreti pie zāles sienām — fotomākslinieka Vilhelma Mihailovska sirds darbs. Mirkļi kopā ar paša dzejnieka dvēseles kvēli, sāpi un mīlestību — Ojāra Vācieša vēstules lasīja Uģis Brikmanis.

Ceļavārdus desmitajam sējumam un visam Kopotu rakstu izdevumam teica “Karoga” galvenais redaktors Māris Čaklais:

— Ojārs Vācietis bija mūsu dzejas vulkāns. Vairāk kā jebkurš — ar savu temperamentu, temperatūru, uzlādētību, koncentrēšanās spējām. Dzejnieks savā dzejā atklāj sevi un sava laika sabiedrību, bet ne tikai. Kā kalnu straume viņš nes sevī iepriekšējo paaudžu krātus emocionālas apjēgas un jušanas slāņus, nākotnes darbības aprises: “Mēs neesam/ laikmeta zobu birstes,/ nedz zābaku spodrinātāji./Mēs esam —/ laikmeta asinis,/no mūsu ritēšanas ir atkarīgs,/ cik viņš dzīvs,/ cik un kā dzīvos —/ un —/ vai vispār pastāvēs./

Cilvēks ir/ sava laika un laikmeta/ asinsķermenītis.”

Cilvēcības mērogu atjaunošana, atdzīvināšana, uzturēšana, tālākveidošana ir O.Vācieša dzejas galvenais nopelns latviešu kultūras divdesmitā gadsimta otrās puses domāšanā. Viņa grāmatām ar to maksimālo, aktīvo prasīgumu pret sevi un sabiedrību ir liela jēga latviešu nācijas pēckara šķīstīšanās procesā.

Dzeja ir vārdiska mūzika, teica Ojārs Vācietis, atgādinādams, ka “runāt latviski vēl nenozīmē šo valodu izjust, apjaust tās elastību un potences”. Viņš bija “opozīcijā tiem, kas apgalvo, ka no tautas leksikas dzejā izmantojama tikai kaut kāda, viņiem vien zināma daļa” un šādu no tautas dzīvajiem avotiem atrautu valodu sauca par visai “apcirptu sazināšanās līdzekli”. Savu sāpi par bēdīgajām tendencēm sabiedrības attieksmē pret latviešu valodu, kas pēc Ojāra Vācieša aiziešanas Mūžībā kļuvusi par vairākiem tūkstošiem vārdu nabagāka, pauda profesors Ilmārs Lazovskis.

Gandarījumu par Ojāra Vācieša Kopotu rakstu izdošanu izteica kultūras ministre Inguna Rībena: “Es esmu uzaugusi ar Ojāru Vācieti. Viņš bija mana ideoloģija. Savā ziņā viņš ir mans garīgais tēvs. Mēs ģimenē par viņu esam runājuši, kopš es sevi atceros. Mēs Rīgā nevarējām dabūt nopirkt krājumu “Aiz simtās slāpes”. Un es Pionieru pils leļļu teātra vasaras nometnē Gaujienā to grāmatu pārrakstīju ar roku. Pārrakstīju, lai iepriecinātu savu tēvu. Ojāru Vācieti vajag lasīt. Viņu nevajag ne sistematizēt, ne klasificēt, ne savietot plauktos. Viņu vajag vienkārši lasīt. Ojārs Vācietis bija likteņa izredzēts un likteņa piemeklēts. Vienlaicīgi. Tāda laimīga un tāda smaga nolemtība. Viņš rakstot dega. Izdega un rakstot piedzima no jauna, lai atkal degtu un izdegtu. Kā viņa “Klavier-koncertā”: “Un ceļas pianists no sava krēsla. No pirkstu lāstekām pil asinis, un acis pilnas pelnu.” Es domāju, ka nevar sadzīviskās dimensijās izmērīt to, kas mērāms pavisam citās dimensijās.”

Daudzu klātesošo domas izteica Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre:

— Šajā zālē ir sanākusi tikai neliela daļa no Ojāra Vācieša laikabiedriem, no Ojāra Vācieša domubiedriem. Es domāju, ka visi cilvēki, kas dvēselē jūtas saistīti ar šo dzejnieku, ir arī viņa laikabiedri un domubiedri. Man Ojārs Vācietis saistās ar jēdzieniem “patiesība”, “sirdsapziņa” un “taisnība”, ar nepārtrauktiem cilvēku savstarpējās sapratnes meklējumiem, ar augstiem dzīves kritērijiem. Kādā vēstulē, ko varam lasīt šai desmitajā sējumā, dzejnieks raksta: “Man nav citas un nav lielākas vēlēšanās par to, lai, lasot dzejoli, pazīstams vai nepazīstams draugs varētu tajā atrast daļiņu no savas dzīves, īstās, lielās, dažkārt mierīgās un dažkārt tik vētrainās dzīves, priecīgās un reizēm traģiski skumjās. (..) Dzīve ir ļoti sarežģīta, un tik ilgi, kamēr to rakstnieks negribēs saprast, viņa darbi pēc dzīves nesmaržos.” Es domāju, ka šī vēlēšanās ir piepildījusies. Jau vairākas lasītāju paaudzes ir izaugušas ar Ojāra Vācieša dzeju, ar viņa domām savā sirdī. Tikai patiesi liels gars, tikai patiesi liels mākslinieks spēj atvērt cilvēku sirdis tā, lai viņi ieraudzītu varbūt aizmirstus, varbūt dziļi noglabātus ideālus.

Ojārs Vācietis ir mūsu tautas leģenda. Un mums kā kultūras sabiedrībai, kā kultūras valstij ir jānovērtē, jāciena, jātur godā un jāmīl savas leģendas. Un mīlēt nozīmē arī uzņemties atbildību, apzināties pienākumu. Tāpēc jāpateicas visiem, kas domās un darbos sekmējuši šo Rakstu iznākšanu.

Ojārs Vācietis ir teicis, ka rakstniekam jābūt atbildīgam pret lasītāju, bet arī lasītājam jābūt atbildīgam pret rakstnieku un jāpieliek visas pūles, lai saprastu, ko mākslinieks gribējis viņam teikt. Lai mēs saprastu, ir jāpārvar dvēseles kūtrums. Pārvarot kūtrumu, mēs darīsim abpusēji svētīgu darbu. Tikai pārvarot kūtrumu, mēs varēsim doties tālāk.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore