Dziļā godbijībā un iekšējā vienotībā – “dvēselisku impulsu lavīnas”

No Zentas Mauriņas un Semīramisas Tarkīni sarakstes (1972.VI – 1975.IV)

1.

Zentas Mauriņas un Konstantīna Raudives pēdējā dzīvesvieta Bād-Krocingenē, Romiešu ielā (Römerweg) 9, pērnā gada vasarā

Bungalo “Betijas māja” (Casa Betty) Kaslānas ciematā pie Lugānas ezera, kur savu pēdējo trīs Tičīnas apmeklējumu laikā ar Semīramisas Tarkīni gādību apmetās Zenta Mauriņa

Zenta Mauriņa Bād–Krocingenē 1972. gada 16. jūnijā

Mīļā Semīramisas kundze!

Kāds neparasts, teiksmu apvīts vārds! Paldies par Jūsu mīļajām rindām, paldies par zvanu. Diemžēl man nebija iespējams Jūs pieņemt, jo līdz aizbraukšanai noteikti bija jāpabeidz manuskripts. Nākošajās dienās es izbraucu, kā jau teicu, uz Šveici. Varbūt, ka tur satikšanās būs iespējama, bet apsolīt iepriekš es nevaru.

Tičīnā es iemīlējos, kad tur uzkavējos vasarā pirms daudziem gadiem. Manus Tičīnas iespaidus Jūs atradīsit grāmatā “Ziemeļu un dienvidu zemes”.

Ar daudziem saulainiem sveicieniem

Jūsu Zenta Mauriņa

 

 

2.

Semīramisa Tarkīni Kaslānā 1972. gada 24. jūnijā

Ļoti cienītā, mīļā Zenta Mauriņa,

sirsnīgs paldies par Jūsu rindām un par to, ka Jūs mani tik laipni apveltījāt ar ģīmetni. Jūsu profils ļoti harmoniski saskan ar domām, kuras es izlasīju Jūsu grāmatās un kuras uz mani ir atstājušas ļoti dziļu iespaidu. Tik dziļu, ka pēc tam, kad biju izlasījusi Jūsu grāmatiņu “Prieka labad” [faktiski – “Cilvēka labad” – G.G.] un nolikusi to malā, man gluži spontāni vajadzēja uzmeklēt Jūs. Tā es piezvanīju uz Vāciju Jūsu izdevējam, lai uzzinātu, vai un kur Jūs dzīvojat.

Kad biju pārvarējusi kautrību, sekoja manas rindas Jums un telefona zvans no Hezelvangenes (Heselwangen). Nu Jūsu ģīmetne ir manā grāmatā “Atsvešināšanās un draudzība”! Ja Jūs mani pazītu, tad redzētu, cik ļoti pa prātam man ir šī grāmata! Pēc tam, kad biju to izlasījusi, es sēdēju pavisam klusi – un ļāvu, lai uz mani iedarbojas aplaimojums, ka kāds tik nemāksloti un vienkārši iespēj izteikt kaut ko tik būtisku un lielu. Visa mana īstenā būtība piekļāvās izlasītajam un atbrīvojās. Manā priekšā beidzot pavērās neierobežotā telpa, kuru mana dvēsele bija meklējusi gadiem ilgi un kura tai bija nepieciešama draudzībai un savstarpējām cilvēciskām izjūtām.

Zentas Mauriņas un Konstantīna Raudives kapa piemineklis Bād-Krocingenē

Cik ļoti es vēlētos Jūs sastapt! Atļaujos Jūs lūgt darīt iespējamu mūsu tikšanos, kaut arī tikai pavisam īsi. Es neprasu no Jums nogurdinošas, sarežģītas sarunas. Ir lietas, kuras var pasacīt nerunājot un saprast, ja arī tās nav izsakāmas vārdos. Mana vēlēšanās nenāk arī no intelektuālas ziņkārības. Es esmu ļoti vienkāršs un attiecībā uz patieso gluži nemākslots un pazemīgs cilvēks, kurš vēl mīl vārdu “kalpošana” un uzlūko to kā dāvanu, ja tā nāk no brīvas gribas.

“Atsvešināšanos un draudzību” es izlasīju kopā ar savu dēlu un izskaidroju to viņam (jo viņš perfekti neprot vāciski), kad dēls pārdzīvoja krīzes periodu. Grāmata viņu, starp citu, veidoja, sekmējot un pastiprinot viņa dvēseles attīstību. Dēlam piemīt acīm redzamas dotības, un man gribētos cerēt, ka viņš vienmēr saglabās drosmi apliecināt tās. Toreiz dēls, karadienestā būdams un pakļauts sistemātiskai psiholoģiskai izvarošanai, atteicās no viņam uzspiestās oficiera karjeras. Divus mēnešus, arī augstāko militāro autoritāšu priekšā, viņš atklāti un uzticīgi aizstāvēja savu viedokli, ka viņš kā pārliecināts kristietis nedrīkst būt karavīrs. Galu galā dēls panāca savu. To es stāstu tālab, ka zinu – tas Jums sagādās prieku. Šeit vēl būtu vietā arī dažas ievērības cienīgas anekdotes, kuras es Jums varbūt kādreiz uzrakstīšu.

Par manu vārdu, kas Jums patīkot, es vēl gribētu piebilst, ka no tēva puses esmu grieķiete un šo vārdu esmu mantojusi no vecāsmātes, kura nāk no Trapezuntas [oriģinālā Trabesunt – G. G.] un ir jauktas grieķu turku izcelsmes. Mana māte bija vāciete, bet es pēc apprecēšanās esmu kļuvusi tičīniete un kopš 12 gadiem dzīvoju šeit.

Saņemiet manus vislabākos novēlējumus un Tičīnas saulainos sveicienus.

Jūsu Semīramisa Tarkīni

 

 

3.

Zenta Mauriņa Bād–Krocingenē 1972. gada 17. novembrī

Mīļā Semīramisas kundze!

Jūsu vārda skanējums man sagādā daudz prieka. Manā ļoti lielajā lasītāju pulkā Jūs esat vienīgā Semīramisa, kura rosina iztēloties gaisa dārzus. Kārtojot rakstāmgaldu, uzgāju Jūsu [1]8. 8. vēstuli un nespēju aptvert, kur izgaisušas visas šīs nedēļas un mēneši.

Pa šo laiku ir iznācis mans jaunais stāstu krājums “Nāve pavasarī”, un domājoši lasītāji, kuri prot lasīt starp rindām, atpazīs mani šajā grāmatā. Varbūt pat vēl lielākā mērā nekā manās dienasgrāmatās.

Es biju devusies vairākos priekšlasījumu braucienos, tikai šajā nedēļā noslēdzās mani priekšlasījumi Freiburgā.

Sirsnīgs paldies par manām grāmatām dāvāto dzīvo atbalsi. Taču es Jūs lūdzu turpmāk no manis vēstules negaidīt. Man sevi jāvelta savas domu pasaules izveidošanai, un vēstules neļauj man koncentrēties, nemaz nerunājot par “laika patēriņu”.

Ja 1973. gads darīs iespējamu tikšanos ar Jums, tā mani iepriecinās. Būdama ļoti uzmanīga lasītāja, Jūs varētu iztēloties vasaras māju, pēc kādas es ilgojos. Varbūt Jūs varētu Tičīnā atrast kaut ko piemērotu. 1973. gada augustam. Bet, tā kā Konstantīnam Raudivem un man ir nepieciešams klusums, tad mūsu rīcībā jābūt visam mazajam namiņam, resp., chalet.

Sv. Frančesko garā Jūs sveicina

Jūsu

Zenta Mauriņa

 

 

4.

Semīramisa Tarkīni Kaslānā 1973. gada 28. februārī

Ļoti cienītā, mīļā Zenta Mauriņa,

manai ilgajai klusēšanai bija galvenokārt ārēji iemesli, un tādēļ mani vēl jo vairāk nomāca nepiepildītā vēlēšanās atbildēt uz Jūsu 18. 11. vēstuli. Par spīti maniem intensīvajiem pūliņiem nodrošināt Jums māju augustam, man vēl nav izdevies atrast kaut ko Jums un Jūsu pavadoņiem piemērotu. Augustā Tičīna ir ļoti pārpildīta, un lielāko daļu mājokļu aizņem cilvēki, kuri ik gadu atgriežas vienā un tajā pašā vietā. To es uzzināju jau novembrī, kad uzsāku meklējumus. Protams, turpmāk vēl pēkšņi var kaut kas atrasties. Viena iespēja pastāv šeit Kaslānā. Ir runa par kādu bungalo tipa vienģimenes māju ar mazu jauku dārziņu. Māja pieder kādai ārstei no Minhenes, kuru es pazīstu un ar kuru sazinājos pa telefonu. No viņas uzzināju, ka māja atrodas pārdošanā. Ja tā līdz augustam vēl nebūtu pārdota, kā tas ir iespējams, ņemot vērā likuma nosacījumus, māja varētu būt Jūsu rīcībā. Protams, tas vēl pagaidām nav droši, tātad Jums nepatīkami. Marta beigās dr. Šēdeles (Schädel) kundze atbrauks šurp, un tad es, iespējams, varēšu kaut ko pateikt precīzāk. Līdz tam es pēkšņi varu atrast arī vēl kaut ko citu.

Pēdējās nedēļās lasīju Jūsu grāmatu “Nāve pavasarī”. Mani apbēra veselas dvēselisku impulsu lavīnas. Par ierosinājumu un garīgi dvēselisko vienotību ar izlasīto es Jums gribētu rakstīt grāmatas. Garā es to daru bieži, un visas dvēseles puķes, kas tādos brīžos mirdzēdamas uzzied un turpina dzīt jaunus asnus, ir veltītas Jums. Kā es vēlētos, lai Jūs sajustu šo bagātību!

Šī grāmata atkal ir pilna ar būtiskumu. Jutekliski uztveramais atrodas ciešā konkrētā kopsakarā ar pārjuteklisko un pāriet klusēšanā – tur, kur sākas patiesība, — tā, kā tas izpaužas arī citās Jūsu grāmatās. Jūtams, ka rakstītājai ir brīva dvēsele, kura ir daudz cietusi un iepazinusi īstās vērtības. Īpaši jāatzīmē arī tas, cik mūsdienīgas un aktuālas ir iztirzātās problēmas, un es ar prieku domāju, ka šī grāmata arī ļoti jauniem cilvēkiem var dot daudz ko no tā, ko viņi meklē, jo šeit izteiktais sakņojas mūžīgajā, neapstrīdamajā, visaptverošajā gudrībā.

Mana degošā vēlēšanās ir satikt Jūs.

Ļoti ļoti sirsnīgi

Jūsu Semīramisa Tarkīni,

 

kura Jūsu pēdējo grāmatu jau atkal divkārt ir aizdāvinājusi tālāk.

 

 

5.

Zenta Mauriņa Bād–Krocingenē 1973. gada 8. martā

Mīļā Semīramisas kundze!

Liels paldies par Jūsu labo 28. 2. vēstuli. Tā kā man neiet labi ar veselību (bet jau drīz es būšu pavisam atveseļojusies), man jāizsakās īsi. Es Jums gribu vienīgi pateikt, ka es ļoti priecājos par Jūsu atbalsi. Un ka “Nāvi pavasarī” Jūs esat sapratusi pareizi. Jā, tur, kur sākas patiesība, mūs apņem liels klusums.

Paldies, ka esat nopūlējusies vasaras mājas labad. Lūdzu, pārtrauciet visus turpmākos viesnīcas meklējumus. Mums, tāpat kā iepriekšējos gados, ir chalet pie Tūnas ezera (adrese: Rosenhalde, Faulensee bei Thun, tel. 033542658). Mēs tur būsim visu jūliju. Varbūt tur būs iespējama personīga sastapšanās, ja mēs telefoniski varētu vienoties par tās dienu. Šveicē man būs 2 priekšlasījumi: 2. maijā Bernes Pilsētas ģimnāzijas aulā Zähringstr. 102, rīkotāja Ambergas (Amberg) kundze, Gryphenhūbeli 57.

Jūs esat mīļš cilvēks, tomēr nākamajos mēnešos es uz vēstuļu apmaiņu nebūšu spējīga.

Vissirsnīgākie sveicieni.

Ticībā neredzamajai gaismai

Jūsu Zenta Mauriņa

 

 

6.

Semīramisa Tarkīni Kaslānā 1974. gada rudenī

Ļoti cienītā, mīļā Zenta Mauriņa,

manas dvēseles priekšplānā bieži rosās tūkstošiem domu, kuras tiecas pie Jums, taču daudzi ārēji apstākļi kavē tās izteikt vēstulē. Es tomēr ceru, ka manas sirds pieķeršanās un manas lūgšanas steidzas pie Jums, pārvērtušās nesošā spēkā. Īsajām līdzjūtības rindām (līdzpārdzīvojums un satricinājums man neļāva Jums rakstīt pārāk daudzus vārdus), kurus nosūtīju no Fribūras (Fribourg), es gribētu pievienot vēl šos divus Li Zēbasas (Li Seebaš) dzejoļus. Uzlieciet tos uz sava naktsgaldiņa un lasiet tumšās stundās, zinot, ka arī manas domas tādā kārtā ir saistītas ar Jums. Lasiet tos arī gaišās stundās un tverieties pie garīgās saskarsmes un priecājieties par to. Man gribētos ticēt, ka tīrā gara formā viens otram var būt vēl tuvāks nekā miesīgi. Protams, es zinu, ka Jūsu īpašajā stāvoklī ir šausmīgi, kad Jūs vairs neaprūpē mīļas rokas, bet ļoti ceru, ka vismaz prasmīgas un saudzīgas. Ja varat, reiz taču dodiet man, lūdzu, ziņu par to.

Pateicos, ka atsūtījāt man Dr. Raudivem veltītos atvadu un pateicības vārdus. Es tos lasīju ar saviļņojumu, interesi un īpašu aizkustinājumu un ļoti savaldzināta aplūkoju izteiksmīgo – “dievišķīgās komēdijas” – cilvēka seju. Es noteikti sameklēšu vienu vai otru Dr. Raudives grāmatu.

Mīļā Zenta Mauriņa, rudens šeit mirdz gaišās krāsās un apveltī mūs ar dāsnām saules dienām. Nu es domāju, vai tas nenāktu Jums par labu un vai nesniegtos pāri Jūsu spēkiem, ja Jūs atpūstos šeit tieši šajā Jums grūtajā laikā. Es no savas puses darītu visu, lai man pieejamo brīvo laiku varētu veltīt Jums. Protams, es nezinu, vai Jums to atļautu dažādi apstākļi.

Ļaujiet man nobeigt ar 139. psalmu: “Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi savu roku pār mani. – Kurp lai es aizeju no Tava gara un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur. Ja man būtu ausekļa spārni un es nolaistos jūras malā, Tad arī tur vadītu mani Tava roka un turētu mani Tava labā roka. Ja es teiktu: tumsa lai apklāj mani, un par nakti lai paliek gaisma, Tad arī tumsība Tev nebūtu tumša, un nakts Tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma.”

Gaismas sveicieni mīlestībā.

Jūsu Semīramisa Tarkīni

 

 

7.

Zenta Mauriņa Bād–Krocingenē 1975. gada 17. martā

Mīļā Semīramisas kundze!

Paldies par Jūsu 11. 3. vēstuli.

Mans brauciens uz Tičīnu ir liela iedrīkstēšanās, uz kuru mani pamudina Jūsu atsaucīgā sirds. Tā būtu milzīga laime, ja viss vairāk vai mazāk izdotos.

Es izbijos, kad Jūs man pa telefonu teicāt, ka chalet esat redzējusi tikai no ārpuses. Nu, lai būtu kā būdams, vienu nedēļu mēs paliksim noteikti un ieradīsimies 7. 4., gan pēcpusdienā, un, kā norunāts, Zigas (Sigg) kundze Jums piezvanīs no Lugānas. Es tad būšu līdz nāvei nogurusi, un mani spēki būs galā. Tas ir garš un priekš manis pārāk nogurdinošs ceļojums. Pa ceļam mēs nevaram pārnakšņot. Tas ir pārāk dārgi, jo būtu jāapmaksā naktsmājas arī šoferim. Mani biedē sliekšņi mājā un jautājums, vai ir sasniedzama tualete. Bet, tā kā pie manis pastāvīgi būs Zigas kundze, mēs to kaut kā nokārtosim.

Liels apmierinājums man ir tas, ka Jūs mums pāris reizes atnesīsit ēdienu vai, mazākais, iepirksities. Un tas, ka Jūs ar savu auto mani aizvedīsit uz skaistākajām vietām, ir balzāms dvēselei. Es skumju bedrē esmu nogrimusi tik dziļi, ka medicīniskie līdzekļi, kuri man citkārt ir palīdzējuši, neiedarbojas. Ārsts nesen teica: „Ir tā, it kā Jūs pret visiem dziednieciskajiem līdzekļiem būtu noskaņojusies naidīgi.”

Ja vien iespējams, mēs, protams, paliksim divas nedēļas, tātad līdz 19., resp., 20., tad mani aizvestu atpakaļ.

Slikti, ka Jūs mani nepazīstat personīgi, nekad neesat bijusi ar mani kopā un Jums ir grūti iedomāties, kā tas ar mani ir. Protams, Jūs ar milzīgu iejušanās spēju esat lasījusi manas grāmatas…

Tagad daži nelieli lūgumi: dzīvoklī noteikti jābūt diviem ķeblīšiem. (Lai es varētu nomazgāties, iekāpt gultā utt.) Apaļi man neder. Pievienoju aptuvenu zīmējumu. Varētu būt arī koka krēsls, bet ķeblītis ir labāks. Ja chalet tādu nav un nav arī Jūsu dzīvoklī, lūdzu, vienu noteikti nopērciet. Citādi es nevaru apģērbties un noģērbties. Dieva dēļ, precīzi pierakstiet visus izdevumus.

Es būtu pateicīga par tosteri. Lūdzu sarūpējiet: sviestu, biezpienu, pienu, sausiņus, maigu sieru, citronus, olas, tomātus, banānus, jogurtu, maizi nelielā daudzumā. Tā kā es ņemšu līdzi abus ratiņus, vienu ielai, otru istabai, auto mums būs pārāk maz vietas, lai līdzi vēl ņemtu arī krājumus priekšdienām. Es aizmirsu kartupeļus. Tad mēs iesākumam būtu nodrošināti.

Aizraujošs piedzīvojums.

Ticībā uz Jūsu dzirdīgo sirdi

[Teksta turpinājums Zentas Mauriņas rokrakstā – G.G.]

Jūs, mīļā, tuvutālā Semīramisa, apskauj

Jūsu Zenta Mauriņa

 

[P. S.] Tikko taisījos aizlīmēt vēstuli, kad pasts man atnesa Casa Betty fotoattēlu, brīnišķīga māja, bet, mana mīļā, uz māju taču ved pakāpieni, cerams, pārvarami ar ratiņiem. Es izbijos, kad to ieraudzīju. Viena no galvenajām lietām ir, lai mēs ar Zigas kundzi katrā laikā varētu izbraukt ārā vienas pašas. Uz leju ies, bet uz augšu? Nu, mēs brauksim tik un tā. Varbūt, ka varēs braukt pāri zālājam. Pakāpieni ir mani ienaidnieki. Šeit Bād–Krocingenē nācās noraidīt daudzas mājas, jo ar ratiņiem nevar pārvarēt pakāpienus. Bet kaut nu Dievs dotu, ka šie pakāpieni ir tik lēzeni, ka var braukt augšup un lejup. Zināms nemiers paliek. Bet neesat tādēļ bēdīga, kaut kāda izeja atradīsies, mēs brauksim tik un tā.

 

 

8.

Zenta Mauriņa Bād–Krocingenē 1975. gada 21. aprīlī

Mīļā Semīramis!

Pirms man kā odu bars uzbrūk ikdienas rūpes, es gribu Jūs sveikt un pateikties Jums. Patlaban ir brīnišķīgi: es guļu gultā, esmu iedzērusi stipru tēju, aiz loga šalc divi balti bērzi, svilpo strazdi. Un galvenais – es varu šīs rindas diktēt. Iza brauc projām tikai rīt no rīta. Tad es nonākšu vienīgi apmaksātu spēku rokās. Dārgi apmaksātu spēku. Tie nāk un iet, un man jābūt ļoti uzmanīgai, lai katrs darītu to, kas vajadzīgs. Un atkal un atkal jākontrolē, jāatgādina, jāpaskubina, jāpateicas un jāsamaksā. Ak, samaksāt es varētu jau iepriekš, ja vien man nevajadzētu tik daudz skubināt un ja es biežāk varētu tikt ārā!

Bet es vēl nesu sevī Kaslānas gaismu, balto kalnu bezvārdu lūgšanu, pie vaiga jūtu glāstošo vēsmu. Mūsu braucienu un dzīvošanu tur pavadīja svētība. Nevienas disonanses, nevienas vilšanās. Pirmo reizi es piedzīvoju to, ka kāds, kurš mani nepazīst personīgi, aiztaupa man sīkās rūpes, novāc no mana ceļa mazos akmentiņus, neko daudz netaujājot. Bez šiem tūkstoš bezgala nogurdinošajiem paskaidrojumiem.

Mīļā Semīramisa! Dienas nebūtu bijušas tik harmoniskas, ja dons Roberto Jums būtu licis ceļā šķēršļus, ja viņš nebūtu piedalījies. Tas nav pats par sevi saprotams. Mīļā Semīramisa, esat pateicīga par to, ka dons Roberto izprot dvēseliskas lietas, ja arī ne tik lielā un intensīvā mērā kā Jūs pati. Bet tas no viņa puses ir lieliski, ļaut Jums brīvu vaļu. Nevienā laulībā, nevienā draudzībā nepiepildās visas vēlēšanās. Taču par to es esmu tik daudz rakstījusi savās grāmatās un negribu atkārtoties.

Vai drīkstu teikt vēl tikai vienu: esat uzmanīga savās attiecībās ar Zorbu (Sorb[a]s). Viņš ir dabas bērns. Savā vientulībā viņš turēsies pie Jums. Jūs viņam esat Grieķijas simbols. Bet tādējādi Jūs varētu pazaudēt iekšējās saites ar Morēno un donu Roberto, kaut arī tikai nelielā mērā. Jūsu plašajā sirdī ir vieta visiem, un tā ir bagātība. Bet donam Roberto un Morēno vienmēr un visur jājūt, ka viņi Semīramisai ir pirmajā vietā.

Mīļā Semīramisa! Man Jums vēl būtu ļoti daudz ko teikt, bet šodien vēl kārtojams tūkstoš lietu, kurās man var palīdzēt vienīgi Iza.

Aplaimojoša bija zilā debess, bet vēl jo aplaimojošāka sajūta, ka nenācās doties no viena svešuma otrā. Jūs, mīļā Semīramisa, mūs sagaidījāt un Jūs mūs pavadījāt tā, kā var pavadīt un saņemt tikai vistuvākie.

Jūs maigi apskauj

Jūsu Zenta Mauriņa

 

P. S. Es būtu ļoti pateicīga, ja Jūs man varētu atsūtīt vēl divus skaistā itāļu laikraksta numurus. Ja gadījumā vēl būtu jānolīdzina kādi rēķini, lūdzu noteikti paziņot.

Par krievu trimdas rakstniekiem, par kuriem es rakstu jau 20 gadus, tikai tagad sāk dzīvi interesēties, bet mazo tautu trimdas rakstnieki tiek noklusēti. Tālab mani tik dziļi aizkustināja raksts itāļu laikrakstā.

[Turpmākais teksts Zentas Mauriņas rokrakstā – G.G.]

 

Apmeklējiet, lūdzu, Raiņa pieminekli (iepretim Casa Taddei) un, par mani domājot, nolieciet vienu rozi. ZM

 

 

9.

Semīramisa Tarkīni Kaslānā 1975. gada 25. aprīlī

Mīļā Zenta Mauriņas kundze!

Es sēžu uz akmens sola “Lauvas mājas” pagalmā. Uz akmens galda manā priekšā guļ Jūsu 21. 4. vēstule. No atturīgajām rindām man pretī smaida Jūsu atkailinātā sirds. Tā ir rozā krāsā, tāpat kā brīnišķīgās rozes pilnā plaukumā, kuras atrodas mājās uz manas istabas galda. Rozā, baltās un sarkanās krāsas sajaukums, kā mīlestība! Pirmdienas priekšpusdienā tie bija deviņi brīnišķīgi, stingri pumpuri, kuri bikli ļāva nojaust savu nākamo skaistumu. Tagad tās ir atklājušas savu “iekšējo” bagātību tādā mērā, ka man nācās paņemt lielāku trauku, lai tās saglabātu. Vienu no rozēm es vakar izraudzījos, lai to godbijīgi un klusā, nopietnā priekā noliktu pie Raiņa pieminekļa. Tā bija it kā svēta starpniecības, sveiciena un visa vienotības ceremonija. Klusēšanas pasaule, kura padara saredzamas dievišķīgās domas, mūs ieskauj ar pirmvaru spēku.

Tātad nu es Jūs, mīļā Zenta Mauriņa, pazīstu “personīgi”. Bet vai es pazīstu Jūs labāk, t. i., vairāk nekā iepriekš!? Domāju, ka es jau agrāk Jūs pazinu ļoti labi. Tikai tagad manā apziņā klātesoša ir arī Jūsu cilvēcīgā dzīve, un šī miesīgā klātbūtne apņem mani ar zemes siltumu. Šādā nozīmē es turpmāk nesīšu Jūsu šlepi...

Es jau teicu, ka sēžu “Jūsu” dārzā. Viss man apkārt runā par Jums. Mans skatiens pievēršas Jūsu dzīvojamajai telpai , un es redzu Jūsu izplestās rokas, kuras ietver tik daudz telpas, ka tās apskauj visu universu. Visur atskan Jūsu “tomēr”! Kāda narcise saules dzeltenumā man uzsmaida un saka, ka man Jums jāpaziņo, ka augšāmcelšanās svētki nekad nebeigsies – un ka tā ar savām māsām dobē gaidīs, līdz Jūs atgriezīsities!

Šai ainai, kuru es, salīdzinot ar manām izjūtām, visai trūcīgi spēju izteikt vārdos, ir jāpārceļas pie Jums uz Bād–Krocingeni un jādod Jums spēks reālistiski praktisko sadzīves gaitu organizēšanai. Tai jāienes Jūsu darbistabā gaisma un svaigs gaiss un jāatbalsta Jūs Jūsu lakstīgalas apustuļdarbā, kura dāvā slavas dziesmu Radītājam – ar to, ka Jūs rakstāt – Jūs, gara aristokrāte! Es domāju, ka dzīve ir piepildīta un harmoniska tad, ja spējas, kuras kādā ir tikušas iesētas kā sēkla, viņš ir īstenojis, liekot tām uzziedēt.

Paldies par Jūsu tik mīļo vēstuli, kurā atbalsojas viss vienkāršībā kopīgi piedzīvotais. Paldies par Jūsu atbildības pilno cilvēcisko līdzdalību. Bet, ticiet man, nav viegli iepazīt Roberto cilvēcisko kodolu! Viņa “vērienīgums”, kura pamatā ir mana “caursišanas” griba, bieži vien ir arī kūtrums un bailes no garīgas un dvēseliskas piepūles. Tādam cilvēkam kā man tas bieži vien ir ļoti smagi un arī bīstami dvēselei un līdzsvaram.

Arī attiecībā uz Zorbu (Zorbas) Jums ir pilnīga taisnība. Bet aiz visām šīm lietām, Roberto, Morēno, Valtera, Zorbas, ir tik daudz izciesta, ka nav iespējams īsumā aplūkot un izteikt, kurā vietā Semīramisai kurpe spiež!!

Pateicos par Jūsu klātbūtni un Jūsu mīlestību. Par Jūsu cilvēcisko esamību es saku paldies arī Radītājam.

Dziļā godbijībā un iekšējā vienotībā palieku

Jūsu Semīramisa

Publikācijas autores tulkojums no vācu valodas