“Laime ir skatīšanās un sastapšanās”

— Zenta Mauriņa

Par tikšanos ar Zentu Mauriņu pāri laikam

Dr.philol. Gundega Grīnuma — “Latvijas Vēstnesim”

Šī publikācija veltīta Zentas Mauriņas (1877.15.XII – 1978.25.IV) nāves 25.gadskārtas atcerei

(..) Sakām Šveice, Tičīna, Lugāna, domājam – Rainis un Aspazija. Tā tas gluži dabiski iegājies jau ceturtajā latviešu literatūras lasītāju, izdevēju un pētnieku paaudzē. Pēdējie, proti, literatūrzinātnieki, savus ceļojumus pa Tičīnu, gluži tāpat kā padomju laikos, “vieglā maka smagās nastas” dēļ visbiežāk vēl joprojām spiesti veikt vienīgi iztēlē. (..)

(..) Tomēr manā bagāžā, mājās atgriežoties, bija ne tikai manam tiešajam darbam nepieciešamās ziņas par Raiņa un Aspazijas laika Lugānu, bet arī vesela unikālu materiālu kopa par... Zentu Mauriņu Tičīnā. Par vairākiem rakstnieces braucieniem uz Lugānu dzīves pēdējos gados. Par to, kā viņa ar saviem priekšlasījumiem vācu valodā divreiz “iekarojusi” šo itāliski runājošo, starptautisku slavenību un naudasmaisu klātbūtnes izlutināto pilsētu. Par Mauriņas uzstāšanās rezonansi Šveices itāļu kantona plašsaziņas līdzekļos. Par rakstnieces garīgā mentora Raiņa un ne pārāk mīlētās Aspazijas pieminekļa apmeklējumiem Kastaņolā. Un, pats galvenais, — par “atjaunotnes brīnumu”, kuru riteņkrēslam piekaltā, slimību novārdzinātā, toties apstākļu spiediena vēl aizvien nesaliektā Mauriņa vairākkārt piedzīvojusi zem dienvidzemes Tičīnas debesīm. Taču pats lielākais ieguvums, ko pārvedu mājās, bija četri desmiti līdz šim nepublicētu rakstnieces vēstuļu kopiju krāšņu iespaidu buķete par tikšanos ar to adresāti un viņas suģestējošajiem stāstiem par Zentu Mauriņu. (..)

(..) Šajā “Latvijas Vēstneša” numurā lasāmais rakstnieces un Semīramisas Tarkīni epistulārā dialoga fragmenta pirmpublicējums ar maniem komentāriem dokumentē viņu iepazīšanos un pakāpenisko satuvināšanos vēstulēs līdz pat brīdim, kad Zenta Mauriņa, atgriezusies mājās no veiksmīgā Lugānas apciemojuma 1976. gada aprīlī, Semiramisai rakstīja: “Iedrīkstēšanās bija piepildījums. Saule no debesīm, saule no sirdīm”. Un piemetināja, ka “Lugānas kodols” viņai nu vienmēr būšot Semīramisa Tarkīni. Rakstniece tobrīd, starp citu, jau plānoja savu nākamo braucienu uz Tičīnu. (..)

Zenta Mauriņa savā dzīvoklī Bād-Krocingenē, Romiešu ielā (Römerweg) 9; Semīramisa Tarkīni Lugānas “Tautas Avīzes” (Giornale del Popolo) redakcijā 2001. gada decembrī

Sakām Šveice, Tičīna, Lugāna, domājam – Rainis un Aspazija. Tā tas gluži dabiski iegājies jau ceturtajā latviešu literatūras lasītāju, izdevēju un pētnieku paaudzē. Pēdējie, proti, literatūrzinātnieki, savus ceļojumus pa Tičīnu, gluži tāpat kā padomju laikos, “vieglā maka smagās nastas” dēļ visbiežāk vēl joprojām spiesti veikt vienīgi iztēlē – pat tad, ja viņu pētnieciskais darbs tieši saskaras ar Šveices posmu Raiņa un Aspazijas radošajās biogrāfijās. Klātienē Lugānu pēdējā laikā toties jo biežāk apmeklē “oficiālās Latvijas” pārstāvji, nemaz nerunājot par tūristiem vai parastiem ziņkārīgajiem, kuri “svētceļojumos” pa Raiņa un Aspazijas vietām dažkārt gan dodas vienīgi tādēļ, lai, dzirdot pieminam Kastaņolu vai Lugānu, varētu teikt: “Arī es t u r esmu bijis!” Taču Šveices Itālijas apceļošanas bums “latviskā stilā” tik un tā nav pati peļamākā pēdējo gadu modes parādība. Pastāv zināmas cerības, ka vismaz kāds no mūsu nelasošajiem laikabiedriem, Raiņa un Aspazijas “otrās dzimtenes” dabas un ainavu lieliskuma savaldzināts, galu galā tomēr paņems rokās arī kādu no dzejnieku grāmatām.

Pati piederu strauji sarūkošajai rainologu saujiņai – tiem, kuri 70. un 80. gados sagatavoja mūsu dzejas un dramaturģijas lielmeistara Kopotu rakstu zinātnisko izdevumu 30 sējumos. Ja Raiņa un Aspazijas vietas Šveices Itālijā man ir laimējies krustu šķērsu apceļot ne tikai nomoda sapņos vien, tad tas drīzāk bijis laimīgas apstākļu sakritības un pašas uzņēmības, ne sevišķas sponsoru atsaucības vai dāsnuma nopelns. Tā 2001. gada decembrī neizpildīta Rīgas domes ierēdņu solījuma dēļ gandrīz izjuka mans ieplānotais pētnieciskais brauciens uz Lugānu, kurā bija paredzēts papildināt materiālu vākumu aizsāktajam rakstu krājumam par Raini un Aspaziju Šveicē un iepazīties ar situāciju dzejnieku memoriālajā muzejā Kastaņolā pēc tikko pabeigtā telpu remonta. Pēdējā brīdī mani tomēr izglāba Latvijas Kultūrkapitāla fonds, un tagad labprāt izmantoju man atvēlēto telpu “Latvijas Vēstneša” slejās, lai vēlreiz publiski pateiktos par kritiskajā situācijā saņemto atbalstu. Īpaši tādēļ, ka – te nu beidzot sākas šī stāsta intriga – minētais ceļojums man izvērtās par aizraujošu literatūrpētniecisku piedzīvojumu ar gluži negaidītiem ieguvumiem, kuriem lekciju, referātu un rakstu formā jau bijusi un, domājams, arī turpmāk būs atdeve ne tikai Latvijas kultūras apritē vien.

Proti, manā bagāžā, mājās atgriežoties, bija ne tikai manam tiešajam darbam nepieciešamās ziņas par Raiņa un Aspazijas laika Lugānu, bet arī vesela unikālu materiālu kopa par... Zentu Mauriņu Tičīnā. Par vairākiem rakstnieces braucieniem uz Lugānu dzīves pēdējos gados. Par to, kā viņa ar saviem priekšlasījumiem vācu valodā divreiz “iekarojusi” šo itāliski runājošo, starptautisku slavenību un naudasmaisu klātbūtnes izlutināto pilsētu. Par Mauriņas uzstāšanās rezonansi Šveices itāļu kantona plašsaziņas līdzekļos. Par rakstnieces garīgā mentora Raiņa un ne pārāk mīlētās Aspazijas pieminekļa apmeklējumiem Kastaņolā. Un, pats galvenais, — par “atjaunotnes brīnumu”, kuru riteņkrēslam piekaltā, slimību novārdzinātā, toties apstākļu spiediena vēl aizvien nesaliektā Mauriņa vairākkārt piedzīvojusi zem dienvidzemes Tičīnas debesīm. Taču pats lielākais ieguvums, ko pārvedu mājās, bija četri desmiti līdz šim nepublicētu rakstnieces vēstuļu kopiju krāšņu iespaidu buķete par tikšanos ar to adresāti un viņas suģestējošajiem stāstiem par Zentu Mauriņu.

Šo rindu autore par 2001. gada nogales jaunieguvumu Lugānā nolasījusi piecus ziņojumus un referātus Rīgā, Grobiņā, Cēsīs un Panevēžā, kā arī publicējusi rakstu šīgada “Karoga” aprīļa numurā līdz ar astoņu Z. Mauriņas vēstuļu pirmpublicējumiem (201.–216. lpp.). 6. maijā viņa ar referātu par Z. Mauriņu Tičīnā piedalīsies rakstnieces nāves 25. gadadienas atceres pasākumā Viļņā.

Šo neparasto sievieti sastapu Lugānā 2001. gada 5. decembrī (pēc tam tiku ielūgta arī uz viņas mājām tuvējā Kaslānas ciematā Lugānas jeb Čerezio ezera krastā). Mūsu tikšanās vaininieks un organizētājs bija vietējā laikraksta “Giornale del Popolo” redaktors Morēno Bernaskoni (Bernasconi). Ar viņu bijām iepazinušies tikai pāris dienu iepriekš, Lugānas un Rīgas kultūras sadarbības projekta parakstīšanas svinīgās ceremonijas laikā. Pēc tās, nu jau neoficiālā atmosfērā, bez pūlēm bijām atraduši abpusēji saistošas sarunu tēmas. Apmainījāmies domām par Lugānas vēsturi un šodienu, tās brīnišķīgo moderno arhitektūru, par pašreizējā pilsētas mēra Džordžo Džudiči (Giorgio Giudici) nopelniem pilsētas uzplaukumā, apspriedām šveiciešu nostāju NATO un Eiropas Savienības paplašināšanās jautājumā, kā arī Latvijas politiskās nākotnes izredzes šajās starptautiskajās struktūrās vai arī ārpus tām. Un, protams, pārrunājām gan ar Raiņa un Aspazijas piemiņas saglabāšanu saistītās problēmas tur, gan tikko parakstīto sadarbības projektu “Forum Lugano 2006” un tā īstenošanas perspektīvas.

Bet tad pēkšņi Bernaskoni kungs man vaicāja: “Vai jūs nevarētu atlicināt kādu brīdi, lai sastaptos ar manu māti? Viņa 70. gados draudzējās un sarakstījās ar Zentu Mauriņu. No tiem laikiem mātei viss, kas saistās ar jūsu lielās rakstnieces vārdu, ir ļoti dārgs. Satikšanās ar cilvēku no neatkarību atguvušās Latvijas, pie tam vēl Mauriņas lielās autoritātes – Raiņa — pazinēju viņai sagādātu milzīgu prieku.”

Tādiem lūgumiem atteikt nemēdz. Taču neslēpšu, ka “Giornale del Popolo” redakcijas durvis norunātajā laikā vēru ar bažām. Un ja nu darbam atrautās, zelta vērtās Lugānas minūtes nāksies izšķiest neauglīgā tērzēšanā ar sirmgalvi, kura savas vecumdienas, iespējams, izskaistina, nesamērīgi uzpūšot atmiņas par “draudzību ar lielo Zentu Mauriņu”? Draudzību, kura no rakstnieces puses varbūt izpaudusies vienīgi kādā viņas grāmatā ierakstītā autogrāfā vai arī pāris rindu garā “atrakstīšanās” vēstulē. Kaut ko līdzīgu – tā acīmredzot ir diezgan tipiska 60. un 70. gados vācu valodā runājošajās Rietumeiropas zemēs uzzēlušā “Mauriņas kulta” atbalss līdz pat mūsu dienām — man jau ne reizi vien bija nācies piedzīvot kā Vācijā, tā arī vācu Šveicē. Tomēr, par spīti minētajām bažām, gaidāmā sastapšanās arī intriģēja. Ja ne vairāk, tad vismaz kā iespēja pirmoreiz skatīt vaigā Zentas Mauriņas cienītāju no “Raiņa un Aspazijas” Tičīnas.

Pirmais pārsteigums mani sagaidīja jau, pārkāpjot Morēno Bernaskoni biroja slieksni. Biju sagatavojusies ieraudzīt sirmu, gadu, slimību un vientulības sūrās nastas nomāktu večiņu. Taču sievietei, kura ar mani sasveicinājās labā vācu valodā, pēc izskata varēja dot ne vairāk par septiņdesmit. Un tad vēl šis vērīgais, gudrais, brīžiem šķelmīgi ironiskais acu skatiens... Tas it kā pat īsti nesaderējās ne ar viņas gadiem, ne solīdo ārējo izskatu, ne diezgan atturīgo stāju mūsu tikšanās pirmajās minūtēs. Neparasts bija arī sievietes vārda grieķiski itāliskais skanējums – Semiramis Tarchini. Sevišķi – kombinācijā ar teicamo vācu valodas prasmi, kas Tičīnas iezemiešu vidē ir samērā liels retums.

Par grieķu vārda Semiramis latvisko rakstību valodnieku domas dalās. Klasiskie filologi iesaka formu “Semiramīda”, bet pēc vairākām konsultācijām ar mūsdienu lingvistiem tomēr esam izšķīrušies par labu viņu proponētajai formai “Semīramisa”. Zentas Mauriņas pēdējās autobiogrāfiskās grāmatas “Manas saknes ir debesīs” latviešu versijā savukārt lietota rakstība “Semiramija”, taču šī darba manuskriptu rakstniece pati izdošanai vairs nepaguva sagatavot, un pagaidām nav izdevies noskaidrot, vai minētais rakstības veids tiešām ir pašas autores griba.

Skaidrību šajā ziņā steidzās ieviest Morēno Bernaskoni (starp citu, mani burtiski apbūra viņa pāri plūstošas dēla mīlestības diktētā godbijīgā, saudzīgas aizbildniecības pilnā izturēšanās pret māti — parādība, kas, savukārt, kā rāda mana pieredze, ir visnotaļ raksturīga parādība Tičīnas sabiedrībā vispār). Māte nākot no jauktas grieķu — vācu ģimenes, taču jau vairākus gadu desmitus dzīvojot šeit, no Lugānas deviņus kilometrus attālajā Kaslānas ciematā, un esot pilnīgi integrējusies vietējā vidē. Bet tas viņai nebūt netraucējot justies kā grieķietei un saglabāt ciešas saites ar tēvzemi. Arī šī iemesla dēļ mātei esot bijis viegli saprasties ar Zentu Mauriņu, kuras ciemošanos Tičīnā viņa vairākkārt organizējusi un kura taču tik ļoti esot mīlējusi savu zaudēto dzimteni – Latviju... (Vēlāk noskaidrojās, ka studenta gados ar rakstnieci vairākkārt redzējies un epizodiski sarakstījies arī Morēno Bernaskoni pats, turklāt, līdzīgi mātei, viņš šos 70. gadu notikumus vēl joprojām atceras kā savas dzīves “lielo sastapšanos”).

Ar dēla teikto tieši sabalsojās pašas Tarkīni kundzes spontānais jautājumu izvirdums, kuru viņa, sarunas vadību pārņēmusi, vērsa pret mani tādā kā izlūkošanas nolūkā. Sak, jāpapēta, kas tas īsti ir par putnu, kas te pie mums atlidojis no “lielās Zentas” dzimtenes, jo dzīves svarīgākajās atmiņās un svētākajās relikvijās taču nav vērts dalīties ar kuru katru garāmskrējēju. Vēl jo vairāk, ja tas jau sarunas pirmajās minūtēs atzinies, ka apbrīno Mauriņu kā personību un augstu vērtē kā esejisti – dzīves filozofi, kura kļuvusi par Eiropas kultūras daļu, taču nepavisam nav sajūsmā, teiksim, par rakstnieces romāniem un pati līdz šim nav publicējusi nevienu viņai tieši veltītu rakstu rindu...

“Kas tagad notiek pie jums Latvijā? Vai Zentai Mauriņai, kuru taču pazīst un mīl lasītāji daudzās Eiropas zemēs un par kuras draugu man bija tas gods kļūt rakstnieces mūža pēdējos gados, beidzot ir ierādīta pienācīgā vieta arī viņas dzimtenes kultūrā? Vai tiek izdotas viņas grāmatas, vai cilvēki tās lasa? Ko par Mauriņas darbiem saka latviešu jaunatne? Vai tā ir tiesa, ka daži rakstnieces “speciālisti” mūsdienu Latvijā savās grāmatās deformējuši viņas koptēlu un snieguši apšaubāmas Mauriņas darbu interpretācijas? Un vai šodien rakstnieces dzimtenē pie vārda beidzot tiek arī tie cilvēki no rietumzemēm, kuri Mauriņas dzīves laikā daudz darījuši, lai popularizētu viņas darbus, un tagad tikpat nopietni rūpējas par rakstnieces piemiņas saglabāšanu?”

Šim spējajam “uzbrukumam” atbildēju ar stāstu par pēdējos desmit divpadsmit gados klajā nākušajiem rakstnieces darbu izdevumiem un apgāda “Daugava” aizsāktajiem Mauriņas Kopotajiem rakstiem piecpadsmit sējumos, par 1997. gada plašo starptautisko konferenci un citām Mauriņas simtgadei veltītajām aktivitātēm Rīgā un provincē, kurās kā klausītāja un skatītāja, protams, biju piedalījusies arī pati, par Mūrmuižas Tautas augstskolas atdzimšanu utt. Uzklausījusi mani ar spraigu ieinteresētību (daļa no minētās informācijas Tarkīni kundzei, šķiet, vairs nebija nekāds jaunums), viņa, neslēpjot acīs sariesušās saviļņojuma asaras, izsaucās: “Kā Zentī, to dzirdot, būtu priecājusies! Nekas, pat nespēja staigāt, jauni un jauni slimību uzliesmojumi un līdzcilvēku neiejūtība viņai nesāpēja tā, kā sāpēja atrautība no dzimtenes. Un neko citu viņa nealka tik ļoti, kā to, lai viņas darbi beidzot kļūtu pieejami Latvijas lasītājiem, lai par viņu brīvi un bez aizspriedumiem rakstītu dzimtenes presē un literatūras kritikā un lai viņa netraucēti varētu satikties ar saviem vecajiem un jaunajiem draugiem Latvijā. To Zentī, jau gandrīz pilnīgi paralizēta, atkārtoja pat tajās skumjajās 1978. gada aprīļa dienās, kad Lugānas ārsti šeit, Lugānā, izmisīgi cīnījās par viņas dzīvību, bet Zentī pati jau nojauta, ka viņas aiziešana vairs nav novēršama. Kuram gan tas viss zināms labāk par mani! Es taču tolaik gandrīz neatgāju no rakstnieces slimības gultas un pavadīju viņu arī uz Bāzeles neiroloģisko klīniku, kurp viņa tika pārvesta ar veltām cerībām uz izglābšanu. Protams, biju klāt arī brīdī, kad Zenta 25. aprīļa vakarā Bāzelē pārcēlās uz labāku pasauli. Nu, bet to visu jau jūs varat izlasīt manās atmiņās, kuras drīz pēc pārdzīvotā uzrakstīju, atsaucoties uz izdevēja Maksimiliāna Dītriha ierosinājumu.”

Tikai tagad attapos, ka manā priekšā taču ir sieviete, kuras liecība par rakstnieces pēdējām dienām Tičīnā – to taču patiešām pirms gadiem desmit biju lasījusi! – ievietota Zentas Mauriņas pēdējā, jau pēc viņas nāves iznākušajā autobiogrāfiskajā grāmatā “Manas saknes ir debesīs” (šī darba vācu versija M. Dītriha apgādā Memmingenē tika izdota 1979. gadā, bet latviskā – gadu vēlāk izdevniecībā “Grāmatu Draugs” ASV, Bruklinā; savukārt 2001. gadā apgādā “Daugava” tas nāca klajā kā iepriekš jau pieminēto Mauriņas Kopoto rakstu 6. sējums). Bet, ja atcerējos pareizi, vai tikai šīs atmiņas nebija parakstītas vienīgi ar iniciāļiem? Pārjautāju to savai sarunas partnerei un saņēmu apstiprinošu atbildi. Kādēļ Tarkīni kundze tā rīkojusies? Kāda gan nozīme, salīdzinot ar to, ko, Zentai Mauriņai no šīspasaules šķiroties, zaudējusi Eiropas kultūra, esot viņas necilajam vārdam? Protams, bēdīgi, ka lielās rakstnieces aiziešana sākusies tieši šeit, saules zemē Tičīnā, kurp viņa dzīves pēdējos gados, Bād–Krocingenes drēgno un garo ziemas mēnešu nomocīta, tā tiekusies un kur mīlošu draugu sabiedrībā un aprūpē citkārt esot strauji atspirgusi kā miesā, tā garā. Bet varbūt providence visu tīši izkārtojusi tā, lai pie aizgājējas gultas atrastos draugs, nevis sveši, Zentas vajadzības un noskaņojumus neizprotoši cilvēki. Viņa, Semīramisa Tarkīni, taču iemīļoto rakstnieci un “draudzības virtuozi” šajās grūtajās stundās kopusi ar neizsakāmu prieku un sirdī pateikusies Radītājam par viņai doto iespēju. Vai tad kalpot labajam, patiesajam, cēlajam, skaistajam – un tieši lielā humāniste Zenta Mauriņa viņas acīs vispārliecinošāk sevī iemiesojusi šos jēdzienus – neesot katra kristīga cilvēka galvenais dzīves uzdevums?

Neizdzēšamu iespaidu uz Tarkīni kundzi esot atstājis gandrīz vai pārcilvēciskais stoicisms un savaldība, ar kādu rakstniece esot sagaidījusi savu nāves stundu. Pat tad, kad viņas ķermenis jau bijis paralizēts, Mauriņa, sāpēm uz brīdi atkāpjoties, bezgalīgā pateicībā, ka viņai nav laupīta vismaz skaidra apziņa, atkal un atkal Semiramisu lūgusi lasīt viņai priekšā šveiciešu rakstnieka Makša Pikāra “Dzīvo evaņģēliju”. Neviens dzīves mirklis taču nedrīkstot paiet, lietderīgi neizmantots! Un vai Zentī vēl vairāk varējusi būt viņa pati, kad, mūža pēdējam braucienam no Lugānas uz Bāzeles klīniku savīkšīta, viņa Semīramisai strikti pieprasījusi, lai galvā, kuru pati rakstniece vairs nav spējusi pakustināt, viņai tiktu uzlikta t. s. sudraba cepure (tajā Zenta Mauriņa redzama vairākos no saviem mūža nogales fotoportretiem)...

Kultūras ziņā šaurajos Lugānas apkaimes apstākļos Tarkīni kundzei kā cilvēkam ar nopietnām garīgām interesēm un vajadzībām neesot bijis elpas, kaut gan ikdienā viņa strādājusi iemīļotu darbu pašas uzņēmumā. Līdz aiziešanai pensijā viņai piederēja skaistumkopšanas salons, kur viņa ne tikai pati frizēja prasīgākās klientes, bet pastāvīgi skoloja savā no tēva, slavena Davosas friziermeistara, pārmantotajā amatā arī vairākas mācekles un kā eksperte palaikam piedalījās frizieru atestācijā dažādās Šveices pilsētās, un viņai bijis daudz paziņu starp apkaimes māksliniekiem un intelektuāļiem, kuri Kaslānas friziermeistari, vairāku literāru biedrību biedri, labprāt uzņēmuši savā lokā. Taču tikai Mauriņas darbos viņa pēc ilgiem meklējumiem beidzot esot atradusi visu būtiskāko, kas bijis nepieciešams, lai pilnīgi apzinātos savu patību un izturētu viņas centienus un ideālus neizprotošās vides spiedienu. Vai tad viņa, Semīramisa Tarkīni, vienkārša friziere un sadzīvē pati pieticība būdama, drīkstot nenovērtēt tādu likteņa dāvanu kā Zentas Mauriņas draudzību?

Jo ilgāk sarunājāmies, jo straujāk gaisa Tarkīni kundzes sākotnējā atturība pret mani, “nezināmo lielumu” no tālās un tomēr viņai tik tuvās “Zentī” dzimtenes. Ar lielu atvieglojumu un prieku konstatēju, ka mūsu rakstnieces “tuvcilvēks” Tičīnā par spīti saviem gadiem un, iespējams, samērā izolētajam dzīves veidam, ir dziļi inteliģents, “dzīvajai dzīvei” atvērts cilvēks ar patstāvīgu domāšanu, plašu redzesloku un, galvenais, visai attīstītu humora izjūtu, kas savulaik noteikti imponēja arī Zentai Mauriņai. Īpašu cieņu manās acīs izraisīja Tarkīni kundzes takts un smalkjūtība itin visā, kas attiecās uz viņai labi pazīstamo likteņa piemeklētās rakstnieces ikdienas dzīves intīmo pusi, kā arī atturēšanās no savu nopelnu pārliecīgas izcelšanas rakstnieces Tičīnas braucienu organizēšanā un no jebkuras paslavināšanās vispār. Turklāt man laimīgā kārtā nenācās iekost mēlē, ja paspruka arī kāds kritiskāks Mauriņai vai viņas darbiem veltīts vārds, jo Tarkīni kundze noteikti nepiederēja rakstnieces seklo apjūsmotāju, varētu arī teikt – aklo mīlētāju “draudzei”. Un tajā paša laikā itin viss liecināja par viņas neviltotu pieķeršanos iecienītajai rakstniecei, gatavību iestāties pret katru mēģinājumu nepelnīti aptumšot viņas piemiņu un darīt visu iespējamo, lai spodrinātu Zentas Mauriņas vārdu arī modernā cilvēka acīs.

Cik daudz viņai vēl joprojām nozīmē dārgās atmiņas par ciešajām saskarsmēm ar rakstnieci (Tarkīni kundze viņu, starp citu, dēvē par “draudzības virtuozi”), var spriest arī pēc tā, ka viņa turpina uzturēt ciešus kontaktus ar vairākiem vēl dzīvajiem Zentas Mauriņas draugiem Šveicē un Vācijā, piemēram, ar rakstnieces vajadzībām īpaši iekārtotās Tālbrinnli (Talbrūnnli) jeb “Lejas Akas” saimnieci Annemariju Morgentāleri (Annemarie Morgenthaler), Mauriņas autobiogrāfiskajos darbos sauktu par Amigu, kā arī ar rakstnieces vācu izdevēja Maksimiliāna Dītriha (Maximilian Dietrich) apgāda pašreizējo vadītāju Kurtu Fīzelu (Curt Visel) un Mauriņas pēdējās dzīvesvietas – Bād–Krocingenes pašvaldības pārstāvjiem. Un galu galā – vai tad mūsu tikšanās un Tarkīni kundzes beidzot stingri nobriedusī vēlēšanās uzturēt pastāvīgus kontaktus arī ar Latviju un nodot mūsu lasītājam viņas personīgā arhīva bagātības nozīmē ko citu kā vēlmi saglabāt kontinuitāti attiecībās ar Zentu Mauriņu un viņas garīgo mantojumu – Latvijas simbolu kā Semīramisas Tarkīni, tā vēl aizvien arī daudzu citu rietumeiropiešu apziņā?

Laimīgā kārtā mēs ar rakstnieces “tuvcilvēku” Tičīnā viegli atradām kopīgu valodu, jo, izrādās, biju spējusi izturēt man sākumā sarīkotās ugunskristības. Saņēmu ielūgumu apmeklēt Tarkīni kundzi Kaslānā, un kopā apskatījām gan bungalo “Casa Betty”, kur trīsreiz – 1975., 1976. un 1978. gada pavasarī – Tičīnā uzturoties, bija dzīvojusi Zenta Mauriņa, kā arī izstaigājām līdzenās, labi koptās Kaslānas ielas un pastaigu celiņus Čerezio ezera krastmalā, pa kuriem reiz bija ripojis Zentas Mauriņas ratiņkrēsls. Galu galā, kā jau sākumā uzsvēru, man tika uzticēts arī visdārgākais – jau pieminētās vēstules, kopskaitā pāri četrdesmit, kuras laikā no 1972. gada vasaras līdz 1978. gada pavasarim uz Kaslānu “vienkāršajai frizierei” un reizē vienai no savām visiejūtīgākajām un saprotošākajām lasītājām bija sūtījusi Zenta Mauriņa. No Tarkīni kundzes saņemtie materiāli (kopš manas atgriešanās mājās uzturam regulārus pasta un telefona sakarus, kuri man ļāvuši krietni papildināt savus priekšstatus par Mauriņas vairākkārtējiem Tičīnas braucieniem), kā arī mani kolorītie, dziļi emocionālie iespaidi par personīgo tikšanos ar viņu acīmredzot kļūs par pamatu nelielai grāmatai, kuras nosaukums varētu būt ”Zenta Mauriņa un Tičīna”.

Šajā “Latvijas Vēstneša” numurā lasāmais rakstnieces un Semīramisas Tarkīni epistulārā dialoga fragmenta pirmpublicējums ar maniem komentāriem dokumentē viņu iepazīšanos un pakāpenisko satuvināšanos vēstulēs līdz pat brīdim, kad Zenta Mauriņa, atgriezusies mājās no veiksmīgā Lugānas apciemojuma 1976. gada aprīlī, Semiramisai rakstīja: “Iedrīkstēšanās bija piepildījums. Saule no debesīm, saule no sirdīm”. Un piemetināja, ka “Lugānas kodols” viņai nu vienmēr būšot Semīramisa Tarkīni. Rakstniece tobrīd, starp citu, jau plānoja savu nākamo braucienu uz Tičīnu...