Ar Ziemeļu Palmīras svētību un garu

Apzinoties latviešu nacionālās kultūrvēstures avotus Sanktpēterburgā

Krišjānis Valdemārs, Pēterburga un latviešu kuģniecības sākumi

Gints Šīmanis, žurnāla “Akadēmiskā Dzīve” galvenais redaktors:

Krišjāņa Valdemāra izstrādātā Krievijas jūras kuģniecības attīstības programma izteikta daudzos lielākos un mazākos rakstos, kas publicēti galvenokārt Tērbatas, Pēterburgas, Maskavas un Rīgas periodiskajos izdevumos un brošūrās.

Valdemārs aicina latviešus un igauņus “censties uz zilo plašo jūru, lai tie tur no sava skopā likteņa izdabū to, ko tiem liegšus liedz dzimtenes jūrmalas. Tur vēl var iekarot brīvu valsti, lielu, varenu, brīnišķīgu valsti, kas viļņot viļņo kā pati jūra, virs kuras tā dibināta”.(1)

Tērbatas periodā rakstītie darbi liecina, ka Valdemārs jau studiju gados kā izglītots tautsaimnieks ar plašu redzesloku nosodījis feodālisma paliekas Baltijas guberņās. Tieši jūrniecībā viņš meklē ceļus, kā apspiestajām Baltijas tautām pavērt attīstības iespējas, jo šajā feodālisma mazskartajā nozarē varēja sākt visu kvalitatīvi jaunā, laikmetam atbilstošā saimniekošanas garā. Valdemārs atgādina, ka latvieši un igauņi senatnē bijuši izcili jūrasbraucēji, un aicina atgriezties jūrniecībā un apgūt profesionālās iemaņas jaunajās jūrskolās. Šķiet, ka Baltijas ģenerālgubernators kņazs A. Suvorovs ieteikšanas rakstā Tērbatas universitātes rektoram nebūs kļūdījies, apgalvodams, ka “Valdemāra kungs ir jauns cilvēks, kas tik spīdošā kārtā piepildījis uz viņu liktās cerības”.(2) Diplomētais tautsaimnieks nepieviļ arī savu tautasbrāļu cerības, jo, negaidīdams cara valdības labvēlību (sākumā par saviem rakstiem izpelnīdamies pat asu kritiku) (3), pats ķeras pie pastāvošo jūrskolu darbības analīzes un jauna tipa jūrskolu izveides.

XIX gadsimta otrajā pusē Krievijā bija četras jūrskolas — Pēterburgā, Rīgā, Liepājā un Hersonā. Tajās bija augsts izglītības cenzs, mācības notika krievu un vācu valodā, un tās apmeklēja galvenokārt pilsētu iedzīvotāji. Rīgas jūrskola 20 gadu laikā (no 1844./45. līdz 1864./65. mācību gadam) sagatavoja 27 kapteiņus un 186 stūrmaņus, tātad apmēram 10 jūrniekus gadā.(4) Līdzīgs stāvoklis bija arī Pēterburgā, par ko Valdemārs raksta:

“Kronštates “tirdzniecības kuģniecības rota” (jūrskola) tajā laikā izlaida katru gadu 5 eksaminētus skolēnus, no kuriem katrs izmaksāja kronim 3000 rubļus, un pie tam tikai mazākā daļa no tiem palika tirdzniecības kuģniecības dienestā.” (5)

Viņš secina, ka atbilstoši 1858. gada jūras tirdzniecības līmenim Baltijā ik gadu būtu jāsagatavo 40 līdz 50 diplomētu jūrnieku, taču, augot kuģniecībai, arī profesionālo jūrābraucēju skaitam krietni jāpalielinās.(6) Valdemārs savos rakstos pierāda, ka drošs pamats jūras flotes attīstībai var būt tikai tāds kuģinieku kolektīvs, kurā vairākumā ir nabadzīgi, bet ar izglītību bruņoti lauku zēni un zemnieki praktiķi, kas ikdienā nodarbojas ar kabotāžas braucieniem.

1860. gadā K.Valdemārs apceļo Baltijas piekrasti, bet 1861. gadā Jūraslietu ministrijas pārvaldnieka lielkņaza Konstantīna Nikolajeviča uzdevumā iepazīstas ar Vācijas piekrasti no Holandes līdz Klaipēdai. Šie ceļojumi nostiprina viņa pārliecību, ka nepieciešama pilnīga jūrnieku kadru sagatavošanas kārtības reorganizācija, uz demokrātiskiem tautsaimnieciski izdevīgiem pamatiem.(7) Apcerēdams presē speciālus jūrniecības jautājumus, Valdemārs nemitīgi vēršas pret dzimtbūšanas paliekām un carisma radīto pārvaldes sistēmu. Viņš pilnīgi noliedz veco jūrskolu kārtību un šo skolu beidzējus uzskata par aristokrātiem, kas iedomājas esam pārāki par tirdzniecības kuģu jūrniekiem, zvejniekiem un piekrastē dzīvojošiem zemniekiem.(8)

“Izsmelt jūru, tas ir — smelties no jūras turību, tikt caur jūraslietām pie mantības un attīstības, tas pēc Valdemāra domām ir latvju tautas nepieciešamais pienākums,” tā teica viņa laikabiedri.(9) Pats ideju ģenerators, kā Valdemāru pamatoti sauca viņa draugi, 1858. gadā raksta:

“Un še vēl runāsim par latviešu mīļo tēvu zemi, par Kurzemi un Vidzemi. Šīm zemēm ir dāvināts tas, kas platai Krievuzemei trūkst, tas ir, jūra. Jūra, tas ir lielais ceļš, uz kura pasaules tautas sasniedz bagātību, godu un varu. Platā Krievu zeme vienā pusē, otrā pusē jūra — ak, cik branga vieta!”(10) Valdemārs ir pārliecināts, ka latviešu tauta materiālo nodrošinātību, godu pasaulē un noteiktu varu savā izsenis apdzīvotajā teritorijā gūs tikai saiknē ar jūru, ar tās doto priekšrocību saprātīgu izmantošanu. Viņš raksta: “Ne mūsu Baltijas vācieši, ne latvieši, ne igauņi to īsto un klātāko ceļu priekš savas garīgās un laicīgās attīstīšanās nav uzņēmuši. Mums aiz muguras pret rītiem Krievijā dzīvo simts miljonu ļaužu, iesākot no Taškentes un Irkutskas tālā Āzijā, kam visiem jāsūta preces caur mūsu rokām, pār Baltijas jūru, gar mūsu durvīm uz vakaru valstīm (..), un mēs, latvieši, vācieši igauņi, visai Eiropai par brīnumu, arvienu vēl guļam un snaužam.”(11)

Valdemārs nemitīgi rod arvien jaunus pierādījumus, cik izdevīgi būtu attīstīt kuģniecību, kokmateriālu eksportu un kuģu būvi. (12)

Savu attieksmi pret naudu latviešu tautsaimnieks izteicis šādi:

“Nauda? Kas ir nauda kā nedzīvs, nekustīgs metāls? Tā nav radījusi dzelzceļus. Darbs, čaklība un inteliģence (dibināta uz uzticību nākotnei un uz atzinumu par gaidāmo peļņu) tos radījušas. Jārūpējas par čaklības, darba, inteliģences modināšanu un iespējami ražīgo un vispār derīgo pielietošanu. Viņas rada tautas kapitālu.”(13)

Kuģošanas ekonomiskā pamata pārliecinošai pierādīšanai Valdemārs iepazīstas ar Melno, Azovas un Baltijas jūru, vairākām ziemeļu jūrām un raksta par visu piejūras tautu iesaistīšanu kuģniecībā. Viņš vairākkārt uzsver, ka nacionālā jūrniecība ir jāattīsta gar visu Krievijas Eiropas un Āzijas piekrasti, ievērojot šīs piekrastes milzīgās potenciālās iespējas pasaules tirdzniecībā. Jau 1860. gadā Valdemārs iesaka krievu kuģiem izvērst plašu jūras tirdzniecību Klusajā okeānā, uzturot ciešus ekonomiskos sakarus ar Ķīnu, Japānu, Indiju un pārējām Klusā okeāna valstīm.(14) Vilinošas perspektīvas slēpjot arī jūras tirdzniecība ar Austrālijas un Kalifornijas, kā arī ar tām Peru piederošajām Klusā okeāna salām, no kurām lielos apmēros varot organizēt guano (putnu mēsli jeb t.s. Čīles salpetris — aut.) izvešanu uz Eiropas valstīm.(15) Līdzīgi Valdemārs ieteic izmantot tikko atklāto Suecas kanālu, pa kuru krievu kuģi varētu vest Indijas un Ķīnas preces.

K. Valdemāra raksti par kuģniecības attīstības nepieciešamību publicēti gandrīz visu cariskās Krievijas jūras piekrastes pilsētu laikrakstos. Viņš nepārprotami uzsver, ka tieši ekonomiskā iekārta ir izšķirošais nosacījums jūrniecības plauksmei. Pamatojoties uz saviem teorētiskajiem uzskatiem, Valdemārs par galveno līdzekli Krievijas nacionālās jūrniecības attīstībā ekonomikas laukā izvirza brīvo konkurenci. (16) Viņš vēršas pret monopolsabiedrību izveidi, pret visu, kas ierobežotu vienkāršā cilvēka piekļuvi jūras darbam. 1871. gadā savā programmatiskajā rakstā “Krievija un jūrniecība” Valdemārs uzsver, ka “nepieciešams pievērst uzmanību skaita ziņā lielākajai zemākajai iedzīvotāju šķirai, kas ne tikai var ļoti sekmēt mūsu jūrniecību, bet pat izšķirt tās likteni”.(17) Šis, tāpat kā daudzi citi raksti nepārprotami pauž Valdemāra jūrniecības programmas pamatdomu — demokrātiskā ceļā sekmēt visu kārtu labklājības pieaugumu, neatbalstot lielkapitāla izveidošanos un ekspluatāciju. Visiem ir jānodrošina ekonomiska un personiska rīcības brīvība — tikai tad cildenās tautas dzīves pilnīgošanas ieceres patiesi īstenosies.(18)

K.Valdemāra izstrādātā tirdzniecības flotes kadru sagatavošanas programma ir nozīmīgākais 19. gs. otrās puses Krievijas jūraslietu resora darbs. Tas bija pamats šīs iestādes izdotajam un cara valdības apstiprinātajam 1867. gada jūrskolu likumam. Nepārspīlējot varam teikt, ka Valdemārs bija otrs lielākais cariskās Krievijas kuģniecības veicinātājs pēc cara Pētera I, kurš lika pamatus Krievijas kuģniecībai.

Valdemārs apzinājās nepieciešamību stāties blakus Eiropas attīstītākajām valstīm. Un viņš uzskatīja, ka tas panākams, attīstot kuģniecību, jo “jūra ir tā visauglīgā druva priekš tiem, kas to prot art un ecēt ar derīgiem ieročiem, šī druva pieder katram, kas to grib un prot apstrādāt, un tādēļ tā ir visiem brīvības un garīgās gaismas nesēja”.(19)

Sākot ar pirmajiem jūrniecības veicināšanas rakstiem, kas parādījās 1857. gadā, Valdemārs līdz pat mūža beigām vislielāko uzmanību veltīja jauna demokrātiska jūrskolas tipa plašai ieviešanai visā Krievijā. Viņš rosina ierīkot nelielas un ļoti lētas laukskolu tipa jūrskolas, kuras vadītu viens īsti izglītots un erudīts tautskolotājs jūrnieks, kas pasniegtu galvenos priekšmetus un vasarās kopā ar puišiem dotos jūrā. Valdemārs aicina valdību zināmam skaitam centīgu nabadzīgu jaunekļu nodrošināt bezmaksas mācības un uzturu, lai neatkarīgi no mantiskā stāvokļa no tiem izaugtu krietni jūrnieki. Šo priekšlikumu Valdemārs pamato tautsaimnieciski: “Tieši bezmaksas lauku skolām jāsniedz vislielākais labums, jo, ja vēlamies radīt tirdzniecības floti, kas būtu spējīga konkurēt ar spēcīgajiem ārzemju sāncenšiem, tad jāapmāca pirmām kārtām nabadzīgie zēni.” (20)

Atsaucīgākos ļaudis Valdemāram izdodas atrast Vidzemes jūrmalā, latviešu un igauņu krastā. Ainažu miestā, kura iedzīvotāji nodarbojas lielākoties ar piekrastes braucieniem, pārvadājot kokus un lauksaimniecības produktus uz tuvākajām Latvijas un Igaunijas ostām. Jūrābraucēji nolemj atsaukties uz Pēterburgā dzīvojošā latvieša aicinājumu dibināt jūrskolas.

Svarīgs datums Ainažu miestam ir 1864. gada 23. novembris. Šajā dienā turīgā zemnieka Jura Veides nelielajā saimniecības ēkā darbu sāk Ainažu jūrskola — pirmā jauna demokrātiskā tipa Valdemāra skola cariskajā Krievijā. Tā ievada jaunu posmu tirdzniecības flotes kadru sagatavošanā. Ainažu jūrskola ir eksperiments un trīs gadus pastāv nelegāli, bez cara valdības atļaujas.

Sākotnēji Ainažu jūrskola ir tautskolas tipa mācību iestāde ar plašāku ievirzi speciālajos priekšmetos. Tā sāk darbu kā pirmās jeb zemākās kategorijas jūrskola ar vienu sagatavošanas un vienu speciālo klasi. Sagatavošanas klasē uzņem ar minimālām zināšanām — vajag tikai prast lasīt un rakstīt, kā arī apliecināt, ka esi braucis jūrā vismaz ar malku lādētās buru liellaivās (tā sauktajos malkas Jančos). Mācības notiek bez maksas un dzimtajā valodā. Sākumā tā ir latviešu un igauņu skola, bet ar 20. gadsimta sākumu cara valdības rusifikācijas politikas ietekmē mācības notiek arī krievu valodā.

No 1864. līdz 1898. gadam skolu apmeklē 2261 skolēns un tālbraucēja kapteiņa un stūrmaņa diplomus iegūst 741 jūrnieks. (21)

1867. gada 27. jūnijā cara valdība apstiprināja Valdemāra izstrādāto jūrskolu likumu. Šis likums nodrošināja plašas iespējas izdevīgās vietās dibināt jauna tipa jūrskolas, kur skolēnus uzņēma bez vecuma un izglītības cenza, mācības bija bez maksas un notika dzimtajā valodā.(22)

Diemžēl ne visi vēlējās saprast un atbalstīt Valdemāra cildenos mērķus. Vairāki muižkungi, īpaši Baltijā, domāja, ka jūrskolas viņiem atņems darbaspēku laukos. Vēl lielāka ažiotāža sacēlās ap mācību valodu skolās. Pēterburgas un Maskavas “dižvīri” gribēja, lai mācības notiktu tikai un vienīgi krievu valodā. Cik spēdams, Valdemārs turējās pretī šiem šovinistiskajiem izlēcieniem. Viņš gan atzina, ka jūrskolām jākļūst arī par labiem krievu valodas mācību centriem piekrastē, taču uzskatīja, ka pamatizglītība jāiegūst dzimtajā valodā.(23) Krievu un angļu valodas labākai apguvei Valdemārs ierosināja organizēt īslaicīgus kursus.(24)

Līdz 1897./98. mācību gadam Valdemāra skolas bija sagatavojušas 3011 diplomētus jūrniekus.(25) Valdemāra izveidotā jūrskolu sistēma pastāvēja vairāk nekā trīs gadu desmitus — līdz 19. gs. beigām, kad tā tika reorganizēta atbilstoši augošām tvaikoņu flotes vajadzībām.

Minēto jūrskolu darbība Baltijas, Baltās, Azovas, Melnās un Kaspijas jūras piekrastē cēla zemnieku un zvejnieku vispārējo kultūras līmeni, parādīja izglītības nepieciešamību piekrastes iedzīvotāju darbā un tuvināja jūrnieka profesiju plašām tautas masām, jo jūra Valdemāra un viņa domubiedru izpratnē bija ne tikai ienākumu avots, bet arī ceļš uz pasauli, iepazīšanās ar rietumvalstu demokrātisko politisko iekārtu. Tas cēla cilvēku pašcieņu un veda uz tautas atmodu.

Paskaidrojumi

(1) Woldemar C. Über die Heranziehung der Letten und Esten zum Seewesen. — Dorpart, 1857. — S.47.

(2) Firsta Suvorova ieteikšanas raksts par K. Valdemāru // Jūrnieks, 1929, Nr.3, 70.lpp.

(3) Libermanis G. Jaunlatvieši. — R: 1957. — 172.lpp.

(4) Bandrevičs A. Latviešu kuģniecības stāvoklis bēgļu laikmetā. — R: 1918. — 16.lpp.

(5) Valdemārs K. Mūsu jūrnieki un kuģniecība // Baltijas jūrnieku kalendārs 1905. gadam. — R: 1905. — 11.lpp.

(6) Valdemārs K. Mūsu jūrnieki un kuģniecība // Baltijas jūrnieku kalendārs 1905. gadam. — R: 1905. — 11.lpp.

(7) Вальдемар Х.М. Русский торговый флот, именно Балтийский, его состояние, развитие и будущность. СПб, 1860. - С. 48.

(8) Krajevska B. Jūras kuģniecības iniciators // Dabas un vēstures kalendārs 1975. gadam. — R: 1974. — 158.lpp.

(9) Krodzenieks J. Krišjānis Valdemārs. Atmiņas // Latvijas Vēstneša pielikums, 1923, 9. jūn.

(10) Valdemārs K. Ceļa vadonis latviešu mudīgiem zēniem, kam gars skolas un gudrības iekāro. // Raksti: 2. sēj., R: 1936, 1. sēj.— 26.lpp.

(11) Valdemārs K. Vēstule Kurzemes jūrmalniekiem // Baltijas Vēstnesis, 1876, 1. sept.

(12) Valdemārs K. Kā varētu latvieši drīz uzņemt kuģošanas amatu // Baltijas Vēstnesis, 1869, 4. jūn.

(13) Kreicbergs J. Jaunā Krišjāņa Valdemāra aicinājums latviešiem, igauņiem un citiem — Jēkabpilī, 1937. — 41.lpp.

(14) Libermanis G. Jaunlatvieši. — R: 1957. — 177.lpp.

(15) Вальдемар Х.М. Предстоящее судоходство по Черному морю // Московские Ведомости, 1872, з68.

(16) Libermanis G. Jaunlatvieši. — R: 1957. — 179.lpp.

(17) Вальдемар Х.М. Россия и мореплавание // Беседа, 1871, з4.

(18) Вальдемар Х.М. Статистико-критический обзор вопросов, касающихся торгового флота Р&#10
86;ссии // М., 1868. - С.55.

(19) Valdemārs K. Vēstule Kurzemes jūrmalniekiem // Baltijas Vēstnesis, 1876, 1. sept.

(20) Вальдемар Х.М. Как обеспечить будущность нашего морского дела. - М: 1870. - С.20.

(21) Krajevska B. Ainažu jūrskola // Dabas un vēstures kalendārs 1975. gadam. — R: 1974. — 161.lpp.

(22) Neimans P. Pirmā latviešu jūrskola // Kuģniecības gadagrāmata 1928. gadam. — R: 1928. — 8.—9.lpp.

Krajevska B. Ainažu jūrskola // Dabas un vēstures kalendārs 1975. gadam. — R: 1974. — 162.lpp.

(23) Valdemārs K. Par jūrnieku skolām // Baltijas Vēstnesis, 1870, 30. apr.

(24) Bandrevičs A. Latviešu kuģniecības stāvoklis bēgļu laikmetā. — R: 1918. — 18.lpp.

(25) Bandrevičs A. Latviešu kuģniecības stāvoklis bēgļu laikmetā. — R: 1918. — 18.lpp.