Par mazāko ļaunumu un lielāko labumu

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Kā jums vizītē Francijā tomēr izdevās panākt tik ļoti pozitīvu prezidenta Žaka Širaka reakciju? Cilvēki gaidīja pilnīgi ko citu.

Jā, šķiet, dažs labs varbūt ar ļaunu prieku cerēja, ka, ja nekas cits nebūtu izdevies, tad vismaz šis incidents starp mūsu valstīm būtu izmantojams, lai apturētu Latvijas sistemātisku virzību uz priekšu un iekļaušanos Eiropas Savienībā. Ir skaidrs, ka 17. februārī izskanējušais Širaka kunga paziņojums bija visai, kā lai to saka, krāsains, spēcīgs un neparasts, un diplomātijā tas radīja zināmu apjukumu un precedentu. Protams, radās jautājums – kā uz to reaģēt? Es jau tūlīt pat, kad mani centās izprovocēt gan angļu BBC, gan Amerikas “Fox”, ļoti uzsvēru to, ka zinu Francijas prezidentu kā perfektu džentlmeni, kā cilvēku, kas ir ļoti sirsnīgs Eiropas paplašināšanas atbalstītājs un Latvijas draugs. Domāju, ka šāda nostāja brīdī, kad varbūt būtu bijis kārdinājums ļauties kādai emocionālai pretreakcijai, un tas, ka es ļoti savaldīgi un rūpīgi centos diplomātiski reaģēt uz šo izteicienu, bija pirmais priekšnosacījums tam, ka tiešā kontaktā mums bija iespēja šos asumus nogludināt. Krīze Irākā un atšķirīgie viedokļi, kādi bijuši Viļņas desmitnieka grupai un tātad arī Lielbritānijai un Spānijai, un citām valstīm, liecina, ka atšķirīgs viedoklis ir ne tikai jaunajām kandidātvalstīm, bet arī tā sauktajām Vecās Eiropas valstīm – gan valsts vadītāju vidū.

Tas, ko es kā prezidente uzsvēru mūsu diplomātiskajās attiecībās ar Franciju, un kas Latvijai, man šķiet, jāturpina ārpolitikā, acīmredzot ir pozīcija, ka domstarpības bijušas tieši Irākas krīzes jautājumā, un vienīgi tās bijušas iemesls nopietnām viedokļu atšķirībām. Taču mēs nevaram ļauties vienai krīzei, īpaši nevienai diktatūrai, kas patiesībā pašā sākumā ir bijusi krīzes cēlonis, jo tas var kļūt par ieganstu mūsu vispārējās ārpolitiskās virzības apturēšanai. Šajā pēdējā vizītē Francijā visur tika uzsvērts, ka mums Eiropā ir nepieciešams koncentrēties, domāt, strādāt pie savām kopējām vērtībām, pie saviem kopējiem mērķiem, pie tā, kas mums ir ieguvums, kas mums ir pamats. Mums arī jāsaprot, ka viedokļu atšķirība ir daļa no dzīves, un prezidents Širaks to ļoti uzsvēra – jo kad tad nav bijušas viedokļu atšķirības? Eiropas vēsturē un arī Eiropas Savienības vēsturē tās vienmēr ir bijušas, tās ir bijušas ļoti būtiskas un tās vienmēr ir pārvarētas.

Jūs sacījāt, ka varbūt ir bijuši cilvēki, kas ar ļaunu prieku gaidīja, kā beigsies mūsu un Francijas domstarpības. Vai jūs domājat, ka Latvijā ir kādi nopietni spēki vai ietekmīgas grupas, kuras patiesībā negribētu redzēt mūsu saskaņu ar Eiropas Savienību? Šie spēki droši vien nevar vairs apturēt iestāšanos, bet priecājas par konfliktiem vai domstarpībām.

Es domāju, ka tādi varētu būt, jā. Dažādu apsvērumu dēļ. Tādi varētu būt, piemēram, kontrabandisti – viņiem tad būs grūtāka dzīve. Kad Latvija būs Eiropas Savienībā, kad mēs nākamā gada 1. maijā beidzot būsim sakārtojuši visu savu likumdošanas sistēmu gan par akcīzes nodokļiem, gan par pievienotās vērtības nodokļa apmaksām un muitas procesiem un tā tālāk, tad tas šīm aprindām varētu traucēt.

Bet kā ar mūsu politiķiem? Varbūt viņi ar saviem izteicieniem vairāk vēlas reklamēt sevi, izcelties, pasakot kaut ko kontraversālu?

Ļoti interesanta tēma, te varbūt salīdzinājumam es varētu atsaukt atmiņā 2001. gadu, kad Eiropas Parlamentā tika balsots par atbalstu kandidātvalstīm un tātad – līguma parakstīšanu. Man toreiz cilvēki sarunās, arī skatītāji televīzijas raidījuma laikā ļoti uzsvēra, lai mēs, kandidātvalstis, un konkrēti Latvija, nepārdzīvojot, ja gadījumā būs ievērojams skaits, kas balsos “pret” (bet “pret” bija tikai 22, kas ir fantastisks rezultāts). Tātad, lai mēs to nepārdzīvojam, jo ir bijuši gadījumi, kad, izskatot paplašināšanās kandidatūras (pēdējo reizi – Zviedriju, Somiju un Austriju) “pret” ir bijušas aptuveni 120 balsis. Vienmēr ir tādi, kas jebkurā gadījumā balsos “pret”, kas vienmēr teiks “nē” – nevajag paplašināties, vajag padziļināties un tā tālāk. Ne tik daudz tāpēc, ka viņiem ir būtiski iebildumi pret kandidātvalstīm, bet tādēļ, ka šiem politiķiem savā valstī drīz sagaidāmas vēlēšanas un, ka viņi caur šo “nē” patiesībā cer iemantot simpātijas sava vēlētāju loka acīs. Un, ja ne ko citu, tad ar šādu “nē”, reizē, kad citi 522 ir teikuši “jā”, viņi vismaz cer kaut vai nonākt televīzijas ekrānos.

Pašlaik valda ļoti dažādi viedokļi un varbūt pat neizpratne, kā Latvijai reaģēt uz to, ka Amerikas Savienotās Valstis it kā piedāvā mums samaksu par atbalstu Irākas jautājumā. Kā jūs vērtējat šo situāciju, un kā, jūsuprāt, Latvijai būtu jārīkojas? Jāpieņem šī nauda vai jāsaka – nē, mēs gribējām palīdzēt ne jau tāpēc, ka mums vajadzīga nauda.

Redziet, mēs esam izteikuši savu gatavību palīdzēt, un šī jau nav pirmā reize. Tā ir daļa no mūsu aizsardzības politikas, ka Latvija ar piedalīšanos starptautiskās institūcijās parāda savu spēju nākt ar pienesumu kolektīvajai drošībai un stabilitātei pasaulē. Tas ir viens no argumentiem, ar ko mēs pierādām, ka esam gatavi dalībai NATO aliansē, lai gan mūsu Bruņotie spēki, protams, nav ne tā aprīkoti, nedz ir tādu kaujas spēju, lai varētu jau šodien vai rīt veikt savu teritoriālo aizsardzību vai piedāvāt bataljonus starptautiskās militārās operācijās. Mēs esam izvēlējušies savu ceļu – tās ir specializētās kaujas vienības, ar kurām esam piedalījušies, piemēram, Kosovā. Šī rīcība ne ar ko neatšķiras Irākas gadījumā. Un, lai Latvija spētu realizēt šo savu vēlmi piedalīties, mēs vienmēr esam saņēmuši ārvalstu palīdzību.

Arī agrāk?

Jā, mūsu Bruņotie spēki regulāri saņem gan organizatorisko, gan finansiālo atbalstu no citām valstīm un ne tikai no NATO dalībvalstīm, bet arī no neitrālām valstīm, piemēram, Zviedrijas un Somijas. Mēs saņemam ekipējuma dāvinājumus no Vācijas un citām zemēm. Tas nav nekas neparasts un nekas jauns. Saņemt šādu palīdzību no Amerikas Savienotajām Valstīm ir pilnīgi normāli, jo mums šādi resursi ir ļoti vajadzīgi, un Latvija ar pateicību pieņem šo palīdzību savas drošības vajadzībām, kas arī palīdz viņai piedalīties šajās starptautiskajās operācijās. Šie izdevumi ir lieli, un, lai mazinātu slodzi Latvijas budžetam, ir pilnīgi normāli, ja pieņemam ārvalstu palīdzību, vai nu tā nāk no ASV, vai no kādas citas zemes.

Tātad, jūsuprāt, nevajadzētu šīs lietas saistīt un salikt kopā tādā veidā, ka mēs paužam atbalstu ASV situācijā, kas bija divdomīga, un mums par to samaksāja?

Tas ir vulgarizēts skatījums.

No vienas puses, ir slikti, ka paiet laiks un nāk paaudze, kura vairs nezina, kas ir karš – cilvēki vairs nespēj adekvāti uztvert, ka tā ir briesmīga lieta. No otras puses, nedod Dievs, kādam novēlēt, lai viņš izbauda šo pieredzi. Tā šodien, man šķiet, ir liela problēma. Tajā pašā laikā bija pārsteidzoši, ka tik daudz cilvēku aktīvi pauda noraidījumu karam Irākā...

Visdrūmākais ir tas, ja mēs visu redzam vienkāršotos, melnbaltos pretstatos vai kad absolutizējam kādu jautājumu, piemēram, karu. Karš ir slikts, miers ir labs. Tas ir par daudz vienkāršoti. Ir jādomā – kādos apstākļos karš, reaģējot uz ko un kādā situācijā ir karš. Jāiet vēl tālāk – pat jebkura atsevišķa kara darbība jāvērtē atsevišķi. Piemēram, civiliedzīvotāju bombardēšana Otrā pasaules kara beigu posmā, ko veica sabiedrotie. Vai bija nepieciešamas šīs darbības Drēzdenē, ciktāl tās bija nepieciešamas? Vai bija nepieciešams karš? Es teiktu, ka jā. Jo vēl pēdējās dienās masveidīgi tika slepkavoti ebreji, izmisīgi tika slepkavoti vēl citi cilvēki.

Tātad – ko nozīmē iecietība? Vai tad var teikt – karš ir slikts, mēs necīnīsimies ar Hitleru? Vai mēs pieļausim šādu rīcību? Tad jums tā arī jāpasaka: karš ir slikts, mēs nevaram cīnīties pret Sadāmu, jo vienalga, ko viņš darījis, lai turpina darīt. Vai tas arī nav noziegums, pieļaut šādu rīcību? Te ir tā izšķiršanās. Kurš ir lielāks ļaunums? Dzīvē nav absolūta ļaunuma un absolūta labuma. Mums vienmēr ir jācenšas atrast mazāko ļaunumu un lielāko labumu. Un tas nav balts un melns, tas vienmēr ir pelēks un dažādos toņos.

“NEDĒĻA”; pēc S. Benfeldes un M. Zandera intervijas “Izvēle starp labu un ļaunu”