Kamēr trešais mēģinājums vēl aizmetnī

Par nacionālo meža nozares kompleksa programmu izstrādi

Dr. silv. Gunārs Ģērķis – “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums “LV” 24.04.2003., Nr.62

Galvenais pozitīvais šajā pirms desmit gadiem sastādītajā programmā bija balstīšanās uz laika gaitā atzītām vērtībām – uz meža novērtēšanā pārbaudītām taksācijas metodēm un uz to datu ticamību, ko dod mežu ierīcība, kura savā laikā tika formulēta kā valsts un saimniecisko pasākumu sistēma. Tās uzdevums bija regulēt mežsaimniecības attiecības, dot teritoriālos (reģionālos) un saimnieciski organizatoriskos priekšlikumus valsts kopējā meža fonda racionālai apsaimniekošanai, tā ražības un kvalitātes paaugstināšanai.

Programmas galvenais trūkums – tajā dotie finansiālie lielumi ir fragmentāri un līdz ar to nav savstarpēji saistāmi. Šajā sakarā pamācošs paraugs var būt jebkurš pirmskara kaut vai mežniecības ierīcības projekts, kur nereti pat ar roku ir rakstīts pārskats par varbūtējiem ieņēmumiem un izdevumiem, par cik ieņēmumi pārsniegs izdevumus (savā ziņā biznesa plāns). Līdz ar to var secināt, ka izstrādātā programma, neraugoties uz daudzajiem pozitīvajiem aspektiem, savā saturā lielā mērā atgādina padomju laikā sastādītos ierīcības projektus.

Tomēr ir jāatgādina, ka, sākot izstrādāt šo programmu, bija ieceres ieviest tajā savstarpējās finansiālas saites. Programmu vispirms sāka izstrādāt institūtā “Silava” tobrīd kompetentākā mežsaimniecības ekonomikas speciālista Leonarda Linarta vadībā. Viņa nodoms bija izstrādāt meža nozares attīstības programmu, to modelējot: pirmkārt – paredzēt tās nākotni, ja līdzekļi tās attīstībā vispār netiek ieguldīti, otrkārt – ja līdzekļi tiek ieguldīti dažādos līmeņos. Diemžēl šī ideja neapmierināja toreizējo Meža ministrijas vadību. “Bez pārsūdzēšanas iespējām” institūta speciālisti pilnībā tika atbīdīti malā, un programmas izstrādi pārņēma ministrijas ierēdņi, paturot savā rīcībā jau veikto iestrādi. Vispirms pazuda nodomi par ekonomiskiem aprēķiniem. Samazinājās arī tās programmas sadaļas, kas bija veltītas nozares attīstībai, tajā skaitā arī profesora Pētera Zālīša izstrādes par meliorācijas nozīmi nepārtrauktas un paplašinātas mežsaimniecības nodrošināšanai. Institūta “Silava” speciālisti vienīgi varēja atsevišķu ministrijas ierēdņu sarakstītajās nodaļās konstatēt ne tikai savas formulētās atziņas, bet pat sev pazīstamu teikumu kopas.

Latvijas Meža un kokrūpniecības attīstības programma

Programmu finansēja Zviedrijas investīciju un tehniskās palīdzības padome (BITS), piešķirot 5 miljonus zviedru kronu, un Latvijas valdība. Tās izstrādi uzraudzīja Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka. Latvijas Valsts meža dienests bija izpildītājs un strādāja sadarbībā ar Zviedrijas konsultantu firmu “Swedforest International AB”. No Latvijas puses programmas direktors bija Andris Burģelis. Priekšdarbi programmas izstrādei sākās 1992. gadā, bet izstrāde notika no 1993. gada oktobra līdz 1995. gada janvārim.

Programmas pamatmērķis bija dot ieteikumus ekonomiski stabilai un no vides aizsardzības viedokļa nenoplicinošai meža resursu izmantošanai un kokrūpniecības attīstībai, kā arī dot drošu pamatu, Uz kuru balstoties Valdība varētu pilnveidot un pārstrukturēt meža nozari.

Šajā apskatā galvenokārt pievērsīsimies ar mežsaimniecību saistīto jautājumu analīzei, otrā plānā atstājot kokrūpniecības problēmas, izceļot vērā ņemamos ieteikumus un atzīmējot to, kas neliekas pieņemams vai arī nav pieminēts.

Programmā dotais Latvijas meža resursu un ar to saistīto nozaru vērtējums principā neatšķīrās no iepriekšējā programmā dotās informācijas. Galvenā atšķirība ir tā, ka programma vairāk orientēta uz brīvā tirgus principiem un vairāk tiek operēts ar finansiāliem lielumiem. Tomēr arī šeit nav saskatāms mēģinājums sastādīt kādu meža nozares bilanci. Toties kā ļoti nozīmīgs process tiek uzsvērta īpašuma tiesību atjaunošana uz meža zemēm un privāto mežu īpašnieku slāņa veidošanās, kuram būtu jāapvienojas meža īpašnieku asociācijās. Pievērsta uzmanība arī videi draudzīgu metožu ieviešanas nepieciešamībai un Mežu uzraudzības padomes (Forest Stewardship Concil — FSC) principu ievērošanai.

Lielākās uzskatu pretrunas starp Zviedrijas un Latvijas mežu speciālistiem radās, nosakot kopējo ciršanas tāmi. No aprēķinā ietvertajiem 2,15 miljoniem ha meža kopplatības kā nenoplicinoša potenciālā ciršanas tāme varētu būt 10,5 miljoni m3 gadā — 7,7 miljoni m3 galvenajā cirtē un 2,8 miljoni m3 kopšanas cirtē. Šie lielumi jūtami atšķīrās no Latvijas speciālistu noteiktās tāmes, kura it kā esot noteikta par zemu. Jau programmas prezentācijā 1995. gada 23. martā mežzinātņu doktors Jānis Bisenieks centās izskaidrot minēto lielumu starpību. Lai gan zviedru speciālisti ir apliecinājuši, ka viņi balstīsies uz Latvijā pastāvošajām likumu normām, tomēr iespējamā ciršanas tāme aprēķināta, balstoties uz Zviedrijas t.s. “alejas tipa produktivitātes” modeli, kā arī izmantojot, domājams, Dienvidzviedrijas ciršanas vecumus, kas ir zemāki par mūsējiem.

Tāpat minētajos aprēķinos nav ņemti vērā daudzi citi faktori — kokmateriālu pieejamība, meža infrastruktūra, vides aizsardzības noteikumi, kā arī meža apsaimniekošanas un izmantošanas tradīcijas. Lai šādu apjomu tomēr varētu iegūt, nenoplicinot mežu resursus, ir jābūt vienmērīgam audžu sadalījumam, kas tuvākā nākotnē nav sasniedzams. Minēto apjomu labākā gadījumā varētu uzskatīt par pieļaujamo potenciālo ciršanas tāmi pēc viena rotācijas perioda, kad vecuma klašu sadalījums būs vairāk vai mazāk izlīdzināts. Arī šajā gadījumā ciršanas apjoms būtu tikai teorētiski iespējams, nevis praktiski pieejams. Tāpēc ir uzskats, ka līdz tam laikam aprēķinātā ciršanas tāme — 8,4 miljoni m3 gadā, t.i., 5,7 miljoni m3 galvenajā un 2,7 miljoni m3 starpcirtē — ir maksimālais ciršanas apjoms.

Šajā programmā samērā liela uzmanība ir pievērsta meža pārmitro platību meliorācijai un infrastruktūrai. Ir norādīts uz nepieciešamību gan uzturēt kārtībā pašreizējās nosusināšanas sistēmas un meža autoceļus, kas pēdējos gados finanšu trūkuma dēļ ir pamesti novārtā, gan uzsākt jaunu objektu būvi. Programmā norādīts, ka kapitālieguldījumu vajadzībām mežizstrādes infrastruktūrā, mežistrādē un kokmateriālu transportā laikā no 1995.gada līdz 2000.gadam ir jāiegulda 15,7 miljoni latu. Toreiz plānotās vidējās darbu izmaksas bija šādas: meliorācijai — 200 lati uz 1ha, bet meža autoceļiem — 6000 lati uz 1 km. Paredzētie ikgada kopējie darba apjomi un izmaksas ir šādas: nosusināšanā — 6000 ha, izlietojot 1,2 miljonus latu, meža autoceļu jaunbūvē — 300 km un attiecīgi 1,8 miljoni latu. Uzreiz jāteic, ka šie ieteikumi netika pildīti. Tāpat kā programmas ieteikumi par ekotūrisma attīstību bez attiecīgas ceļu infrastruktūras ir vienkārši naivi.

Par to, ka minētā programma ir vairāk orientēta uz jau esošo un pieejamo meža resursu izmantošanu, bet mazāk uz kopējo krājas pieaugumu un to racionālu ieguvi, pilnveidojot meža infrastruktūru, liecina 16.1. tabula “Programmas ietvaros ierosinātie priekšlikumi, kas sadalīti konsultantu projektos un potenciāli kredītspējīgos, un sakāroti pēc to svarīguma.” Šajā tabulā noteiktā secībā ir sakopoti 24 vairāk vai mazāk svarīgi priekšlikumi, bet veltīgi ir meklēt tādus, kuru uzdevums būtu paaugstināt meža resursu un to izmantošanas iespēju kapacitāti.

Arī ieteikumi un prognozes ar mežsaimniecību saistītām koksnes apstrādes un pārstrādes nozarēm nav attaisnojušās. Tā, piemēram, bija prognozēts, ka kopējā finiera un saplākšņu ražošana varētu sasniegt 100 000 m3 produkcijas gadā, bet ir zināms, ka jau 2000.gadā apjomi bija pārsniegti pusotru reizi un turpināja augt. Tāpat programmā bija runa par jaunu celulozes rūpnīcu ar jaudu 350 000 t gadā. Pašlaik gan iespējamie rūpnīcas investori negrib atkāpties no 600 000 t gadā. Papīrrūpniecība, kas 1993.gadā vēl saražoja 10 000 t papīra produkcijas, lai gan kopējā ražošanas jauda bija 150 000 tonnu, vairs nepastāv. Šādus piemērus varētu arī turpināt.

Jāsecina, ka minētā programma meža nozari kopumā ietekmēja maz un ļoti īsu laiku. Ir radies iespaids, ka no šīs programmas izstrādes lielākā ieguvēja bija Skandināvijas puse, kura saņēma pilnīgu informāciju par Latvijas mežsaimniecību un ar to saistītajām nozarēm. Tas var atvieglot aizjūras kaimiņu ekonomisko interešu realizēšanu mūsu zemē.

Latvijas Meža un saistīto nozaru nacionālā programma

Šī programma ir tikai tapšanas sākuma stadijā. Lai gan par tās nepieciešamību un gatavošanos izstrādāt tika runāts jau gandrīz divus gadus, reālais darbs pie tās vēl tikai sāksies. Pamats tam ir Ministru kabineta 2002.gada 9.jūlija rīkojums, kam sekoja Ministru prezidenta 2002.gada 6.novembra rīkojums Nr.323 par programmas koordinācijas padomes (turpmāk padome) izveidošanu. Atbildīgā institūcija par programmas izstrādi un realizāciju ir Zemkopības ministrija (ZM), kas izveidoja programmas koordinācijas padomi, kuras sastāvā vēl tiks iekļauti oficiālie pārstāvji no Ekonomikas, Finanšu, Izglītības un zinātnes, Satiksmes, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijām, kā arī pieaicināti pilnvarotie pārstāvji no meža un ar to saistītām valsts un nevalstiskajām organizācijām un asociācijām.

Programmu paredzēts izstrādāt sadarbībā ar Apvienoto Nāciju Pārtikas un lauksaimniecības organizāciju (ANO FAO), saskaņā ar ANO Meža foruma (UNFF) prioritātēm un Ministru konferences par mežu aizsardzību Eiropā rezolūcijām (Strasbūra, Helsinki, Lisabona, Vīne), kā arī ar Starpvaldību Meža foruma (IPF; IFF) galaziņojumu.

Programmas koncepcijā ir definēts tās uzdevums un mērķis. Uzdevums ir formulēt meža nozares ilglaicīgas attīstības stratēģiskos mērķus un izstrādāt detalizētu, ar citu (saistīto) tautsaimniecības nozaru attīstību sabalansētu īstenošanas programmu. Darba mērķis ir izstrādāt programmu, kas nodrošina ilgtspējīgu Latvijas mežu apsaimniekošanu un nozares attīstību kopējā valsts tautsaimniecības attīstības kontekstā.

Programmas izstrādei paredzētas šādas fāzes: pirmajā — līdz š.g. 1.jūlijam — ir jveic pašreizējā stāvokļa izpēte un jāapzina programmas rezultatīvie rādītāji, otrajā — no 1.jūlija līdz 1.septembrim — meža nozares stratēģisko mērķu formulēšana, trešajā — no 1.septembra līdz 31.decembrim — programmas izstrāde.

Kā nozīmīgāku darbību programmas izstrādē varētu minēt Meža konsultatīvās padomes (MPK) sēdes šā gada sākumā, kur pirmās darbības fāzes ietvaros bija formulēti pašreizējā stāvokļa apraksti galvenajos blokos: meža resursi, meža rūpniecība, meža un ar to saistīto nozaru ekonomika, koksne būvniecībā un enerģētikā, infrastruktūra un transports, loģistika, izglītība un zinātne. Bija izvirzīti darba grupas (Projekta) vadītājs, mežsaimniecības un kokrūpniecības sadaļu koordinatori, kā arī liels skaits ekspertu. Diemžēl nav skaidrības, vai šis darbs ir turpināts. Bet laiks iet uz priekšu, arī gada beigas tuvojas.

Iepazīstoties ar pieejamo informāciju par programmu, tās koncepciju un citiem dokumentiem, tomēr neatsāj šaubas un rodas jautājumi. Vai šoreiz šajā īsajā laika sprīdī mūsu mežsaimniecība un ar to saistītās nozares iegūs pilnvērtīgu stratēģisko dokumentu, kas nodrošinātu tās attīstību gan tuvākiem desmit gadiem, gan ilgākam laika periodam?

Pirmkārt — ja ir mērķis gatavot meža nozares dokumentu ar stratēģisko nozīmi, nedrīkst aprobežoties tikai ar programmas izstrādi desmit gadiem, tas ir, no 2004.līdz 2013.gadam. Ir jābūt pēc iespējas konkrētai un precīzai programmai šiem desmit gadiem un noteiktiem stratēģiskiem mērķiem daudz lielākam laikam.

Otrkārt — meža nozares lielo ieguldījumu iekšzemes kopproduktā (10—20%) un Latvijas eksporta kopējā vērtībā (vairāk nekā 40%) var uzskatīt par uzslavu nozarei, bet arī par pamatu kritiskam vērtējumam kopējai valsts ekonomikai, jo šie panākumi lielā mērā balstās uz mūsu dabas bagātību pastiprinātu izmantošanu.

Treškārt — gatavošanās iestāties Eiropas Savienībā prasa ievērot savstarpējās saistības un nolīgumus. Tomēr tiem nav akli jāseko, nedrīkst aizmirst Latvijas īpatnības un intereses.

Ceturtkārt — koncepcijā norādīts uz mežsaimniecības un ar to saistīto nozaru atrašanos Zemkopības, Ekonomikas, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības un Finanšu ministriju pārziņā. Lai koordinētu mežsaimniecības un ar to saistīto nozaru turpmāko darbību un attīstību, nolemts izveidot Stratēģiskās koordinācijas padomi. Rodas jautājums: vai šī padome zināmā mērā nebūtu kas līdzīgs kādreizējai Meža ministrijai?

Piektkārt — paanalizēt, vai pašreizējais meža nozares valsts pārvaldes un valsts mežīpašuma apsaimniekošanas modelis, kas balstās uz sekojošu pamatfunkciju iedalījumu savā būtībā nav formāls. Lai gan normatīvo funkciju veic Zemkopības ministrijas Meža sektors, uzraudzības un atbalsta funkciju — Valsts meža dienests, bet īpašnieka funkciju — valsts akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži”, tomēr nenoliedzami par meža nozari kopumā atbildīgs ir zemkopības ministrs.

Sestkārt — būtu jāpārskata ar mežsaimniecību saistītie tiesību akti un stratēģiskie dokumenti, tajā skaitā arī “Latvijas meža politika” (1998) un Meža likums (2000), lai pārliecinātos, vai tie pietiekami virzīti uz nozares attīstību. Šajos dokumentos tomēr vairāk ir runa par ilgtspējīgu un nenoplicinošu saimniekošanu, bet ļoti maz par meža nozares nepārtrauktu un paplašinātu attīstību, kas panākama gan ar mērķtiecīgu un laikus meža zemju, gan lauksaimniecībā neizmantoto platību apmežošanu, ar kvalitatīvu skuju un lapu koku audžu veidošanu, ar mērķtiecīgu ekosistēmu struktūru saglabāšanu un attīstību, ar meža infrastruktūras uzturēšanu un mērķtiecīgu attīstību, ar mežā izmantotās tehnikas optimizāciju, ievērojot tās izmaksas, ražību un iedarbību uz vidi.

Septītkārt — iepazīstoties ar 2003. gada 27. janvāra Meža konsultatīvajā padomes sēdē minētajiem programmas ekspertiem, redzams, ka to vidū nav speciālistu, kuri strādātu pie meža nozares attīstības, kas saistās ar meža selekciju, meža augšanas apstākļu uzlabošanu, ieskaitot melioratīvos pasākumus un nabadzīgo augšņu uzlabošanu, meža infrastruktūras attīstību. Arī mežzinātnes speciālistu piedalīšanās ir visumā ierobežota.

Astotkārt — nav iespējams izstrādāt ticamu programmu, ja valsts institūcijas nevar novērst kliedzošo neatbilstību starp Meža valsts reģistrā fiksēto izstrādāto un no meža izvesto apaļkoku apjomu — 10,512 milj. m3 un FAO atskaitēs minēto — 14,125 milj. m3. Arī koncepcijā uzsvērts, ka meža nozarē nav vienotas informācijas sistēmas ar pilnvērtīgu informatīvo datu bāzi. Mēģinājumi šo problēmu atrisināt ar aptaujas kartītēm nav nopietni. Tas ir jārisina valsts institūcijām, kuru rīcībā ir precīza datu bāze un kurām ir ar likumiem nostiprinātas pilnvaras. Agrāk skaitliskās bāzes pamatu nodrošināja Latvijas Valsts mežierīcības institūta speciālisti. Bet 1998. gadā šo valsts institūciju likvidēja un pilnvaras pārņēma privātstruktūras. Šo rīkojumu tēlaini varētu salīdzināt ar sekām, kas veidotos, ja likvidētu Latvijas Valsts kontroli un tās funkcijas savā starpā sadalītu vairāki SIA.

Devītkārt — nevienai programmai nebūs būtiskas un paliekošas nozīmes, ja netiks veikti ekonomiskie aprēķini un sastādīta kaut aptuvena nozares ieņēmumu un izdevumu bilance. Ja to neveiks, programma būs maz efektīva un tā pēc savas būtības vairāk līdzināsies padomju laika piecgades plāniem ar Ņikitas Hruščova “kontrolskaitļiem” un Leonīda Brežņeva “galveniem triecienvirzieniem”. Šie salīdzinājumi, iespējams, ir pārspīlēti un varbūt pat aizvainojoši tiem vietējiem un arī ārvalstu speciālistiem, kuri būs atbildīgi par veicamo uzdevumu. Tomēr, jo vairāk nozares speciālistu ar atšķirīgiem viedokļiem piedalīsies šajā darbā un pārdomātāks būs to ieguldījums, jo nozīmīgāka veidosies meža nozares un ar to saistīto nozaru programma.