Problēmas nevar atrisināt bez finansiālā seguma

Ministru prezidents Einars Repše intervijā Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes” 24. aprīlī

Intervija Latvijas Radio 24. aprīļa raidījumā “Kāpnes” pulksten 12.35. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Saeima, principā apejot valdību, izstrādāja grozījumus likumā par pašvaldību palīdzību dzīvokļu jautājuma risināšanā, Valsts prezidente grozījumus neizsludināja, jo tie ļautu reģistrēties dzīvokļu rindā denacionalizēto māju īrniekiem neatkarīgi no viņu ienākumu līmeņa, kā arī avārijas stāvoklī esošo privāto ēku īrniekiem un īpašniekiem saņemt neatliekamu palīdzību, taču pašvaldību finansiālā situācija neatļautu likumu pildīt. Nepieciešamības gadījumā prezidente arī ar jums varētu pārrunāt šī likuma izstrādi. Tagad Saeimai būs vēlreiz jāskata šie grozījumi, bet vai šobrīd ir jēga to darīt, ja valstij nav konkrētas mājokļu politikas?

Einars Repše: — Mājokļu politika — tas, protams, ir atsevišķs jautājums, un ir slikti, ja valstij nav tādas konkrētas politikas, bet es ceru, ka tuvākajā laikā tāda tiks izstrādāta.

— Ko nozīmē — tuvākajā laikā?

E.Repše: — Pamatkoncepcijai jau vajadzētu būt gatavai šā gada laikā, tās īstenošana būtu stipri atkarīga no pieejamiem finanšu līdzekļiem. Taču, kas attiecas uz prezidentes minētajiem diviem iebildumiem pret šo likumu, jāatzīst, ka tie tiešām ir pamatoti.

— Pēc Jāņa Karpoviča teiktā, valstī varētu būt aptuveni 78 tūkstoši ģimeņu, kas mīt denacionalizētajos namos, turklāt dažādu institūciju amatpersonu minētie skaitļi ir dažādi, kas vien liecina par nesakārtotību šajā jomā, bet šī aptuvenā summa problēmas risināšanai tuvojas vienam miljardam latu. Kur tuvāko gadu laikā iespējams iegūt šādu summu?

E.Repše: — Tādu summu tuvākā gada laikā nav iespējams iegūt. Un šeit ir pilnīgi skaidri jāsaprot, ka, ierakstot likumā, mēs nevienu problēmu atrisināt nevaram, ja tam nav finansiāla seguma. Tāpat kā mēs nevaram palielināt valstī turības līmeni, drukājot vairāk naudas, tad šī nauda vienkārši devalvējas, un, ja mēs rakstām muļķības likumā, tad likums devalvējas. Protams, jebkurai palīdzībai ir jābūt samērojamai ar faktiskajām finansiālajām iespējām un jābūt precīzi tēmētai, lai šī palīdzība nonāktu tiem, kam tā ir patiešām vajadzīga.

— Igaunijā un Lietuvā, piemēram, daļu atbildības, kā nodrošināt denacionalizēto namu īrniekus ar dzīvokļiem, uzņēmusies valsts, bet pie mums tā līdz šim vēl nav noticis. Kad arī pie mums valsts uzņemsies atbildību par šo jautājumu risināšanu?

E.Repše: — Es domāju, daļēji mēģinājums to darīt ir jau šajā likumā, un fakts, ka likums patlaban ir atdots Saeimai precizēšanai, nenozīmē, ka tas nekad netiks pieņemts. Protams, tas uzgulsies kā zināms slogs pašvaldībām un līdz ar to valdībai vajadzēs domāt, kādā veidā finansiāli pabalstīt pašvaldības, lai tās spētu šo pienākumu pilnvērtīgi veikt.

— Ko jūs konkrēti domājat ar šo finansiālo pabalstīšanu?

E.Repše: — Pastāv dažādi finanšu izlīdzināšanas fondi un pašvaldību dotācijas iespējas. Te ir Finanšu ministrijai kopā ar Reģionālās attīstības un pašvaldību ministriju jāizstrādā konkrēti priekšlikumi par to, kādā veidā un kādā apjomā valsts var šajā programmā piedalīties.

— Runājot par pašvaldību finanšu stāvokli — šobrīd no valsts budžeta tās ir saņēmušas 4 miljonus, 10 miljoni vēl tiek solīti, vasarā veicot budžeta grozījumus. Nu jau rit ceturtais gada mēnesis, kā izskatās, spriežot pēc budžeta ieņēmumiem, — vai pašvaldības šos solītos līdzekļus iegūs?

E.Repše: — Šobrīd nodokļu iekasēšana notiek labi. Taču mēs varam vēl daudz ko darīt nodokļu iekasēšanas uzlabošanā, un tas arī tiks darīts.

— Bet kā būs ar šiem desmit miljoniem?

E.Repše: — Jau šobrīd ir zināma nauda, ko varēs piedāvāt budžeta grozījumos un …

— Aptuveni cik tas ir?

E.Repše: — Es patlaban nenosaukšu precīzo skaitli, lai priekšlaikus neizraisītu liekas kaislības, pagaidīsim, kamēr šo skaitli precīzi nosauks Finanšu ministrija, lai gan man tas ir zināms neoficiāli.

— Tas ir mazāks par šiem desmit miljoniem?

E.Repše: — Tas ir lielāks par šiem desmit miljoniem, un jau patlaban ir skaidrs, ka mēs varēsim budžeta grozījumos spriest un sadalīt krietni lielāku summu nekā desmit miljonus latu, taču, protams, vajadzības ir vēl lielākas.

— Es te tieši domāju par pašvaldībām – šie 10 miljoni.

E.Repše: — Redziet, budžeta ieņēmumos, protams, nav nodalīts, kura nauda ir pašvaldībām, kura nauda ir veselībai un kura nauda kam citam. Tāpēc mēs šobrīd varam runāt par to, kā budžeta ieņēmumi pildās, un ja turpināsies tā kā tagad, tad mums būs iespēja zināmu naudu pārdalīt, kā mēs to esam plānojuši un solījuši. Un, tieši kādiem nolūkiem šī naudiņa tiks, tas jau būs atkarīgs no spriešanas rezultātiem, šī apspriešana notiks gan valdībā, gan Saeimā.

— Vēl runājot par mājokļu politiku. Kad iedzīvotājiem būs iespējams iegūt valsts garantētus kredītus, lai viņi varētu iegādāties dzīvokli?

E.Repše: — Valsts garantēti kredīti šeit nav nepieciešami. Šeit ļoti labi strādā hipotekārā kreditēšana. Proti, bankas ļoti labprāt dod kredītus ar zemiem procentiem, ņemot par ķīlu iegādājamo nekustamo īpašumu. Šeit jautājums ir pavisam par ko citu, proti, vai personas ienākumi ir pietiekami lieli un pietiekami regulāri, lai tā varētu kredītu bankai segt. Un šinī gadījumā tie, kas varbūt runā par nepieciešamību gūt valsts garantētus kredītus, īstenībā runā, lai gan to atklāti nesaka, par valsts uzdāvinātu naudu mājokļa iegādei. Ja jūs šodien esat pelnoša persona, tad jebkura banka jums dos hipotekāro kredītu uz zemiem procentiem, par ķīlu paņemot to dzīvokli, ko jūs nopirksit. Bet, ja jums nav regulāru ienākumu un regulāras nodarbošanās, tad neviena banka…

— Kā lielākai daļai pensionāru…

E.Repše: — Jā, šeit vienīgā atbilde ir, ka strādāsim pie tā, lai pensijas palielinātos. Bet, protams, valstij šobrīd naudas, lai nopirktu visiem pensionāriem dzīvokli, nav. Ja runājam par valsts garantētiem kredītiem, tad it kā šķiet: nu ko tur tā valsts knauzerējas, ņemsim tik un garantēsim, bet īstenībā runa nav par garantiju, bet gan par dāvanu šādā kontekstā. Un to mēs, protams, labprāt darītu, labprāt nopirktu katram pensionāram pa dzīvoklim, bet diemžēl mūsu finansiālās iespējas pilnīgi izslēdz šādu koncepciju.

— Vēl par pašvaldību tematu. Rīgas dome jaunā Rātsnama mēbelēm iecerējusi tērēt vairāk nekā miljonu latu. Visa ēkas celtniecība izmaksās 13 miljonus. Pašvaldība saka, ka Rātsnamu ir iesākts būvēt pirms šīs domes un tagad viņi esot ķīlnieki, vēl arī valdība noteikusi, ka līdzšinējā domes ēka viņiem ir jāatstāj. Skatoties kaut vai saistībā ar dzīvokļu tematu, — vai Rīgas domes rīcība ir atbalstāma un adekvāta?

E.Repše: — Kategoriski neatbalstāma un neadekvāta. Tā ir īstenībā nožēlojama, jo, ja pilsētas budžeta deficīts jau šobrīd ir milzīgs un ir bažas, ka patiesais deficīts ir vēl dziļāks, tad atļauties šādu luksusa mēbeļu iegādāšanos par tik nesaprātīgām cenām ir vienkārši absurdi. Mēbeles vajadzēja un varēja iegādāties daudz lētākas, vietēja ražojuma, vienkāršākas varbūt, atlikt kādu atsevišķu kabinetu mēbelēšanas pabeigšanu uz labākiem laikiem, kad budžeta deficīts nebūtu tik liels. Taču patlaban tā atrunāšanās, ka konkursi jau esot beigušies un līgumi noslēgti, būtībā ir tikai savas vainas slēpšana un neizdarības vai neizpratnes demonstrēšana.

— Bet valsts šajā sakarā neko nevar darīt, piemēram, lai pašvaldība lietderīgi izlieto savus līdzekļus.

E.Repše: — Nē, valsts nedrīkst tiešā veidā iejaukties, šeit var iejaukties sabiedrība caur demokrātiskiem mehānismiem, tai skaitā caur sabiedrisko domu un vēlēšanām, galu galā arī Rīgas domes vēlēšanas drīzumā nāks. Un, protams, mūsu pašvaldību lietu ministrs rūpīgi sekos līdzi pašvaldību vadītāju rīcībai, un, ja tiks tiešām konstatētas nelikumības, tādā gadījumā risināsim jautājumu par pašvaldības vadības atcelšanu. Tas ir iespējams. Un šinī sakarā tas mēbeļu skandāls ir viens kārtējais piliens pacietības kausā, kurš nav neizmērojams. Protams, Gatera kungs, šādu lēmumu pieņemot, konsultēsies gan ar finanšu ministru, gan ar mani, un tādas konsultācijas jau patlaban notiek, mēs neesam visos aspektos apmierināti ar Rīgas domes darbu. Un principā iejaukšanās iespēja pastāv.

— Bet šis jau būs kārtējais mēģinājums iejaukties, no malas izskatās, ka tas ir mēģinājums gāzt Rīgas domi par katru cenu, meklējot visu laiku kaut kādas neizdarības.

E.Repše: — Pirmām kārtām — tā tas nav, otrām kārtām — jūs jau bijāt tas, kas tikko pacēla šo jautājumu. Bet tieši tāpēc mēs esam tādā grūtā situācijā. No vienas puses, valdībai normāli pašvaldību darbā nevajadzētu jaukties, un mēs to arī nedarām. Taču, ja kādas pašvaldības rīcība pārsniedz noteiktus pacietības limitus, tādā gadījumā šī iejaukšanās ir likumā paredzēta un iespējama. Protams, šeit, tāpat kā tiesā, procesam un pierādījumu smagumam ir jābūt pārliecinošam. Un patlaban es noteikti nevaru teikt, ka mēbeļu skandāla dēļ vien Rīgas domei draudētu briesmas tikt atlaistai. Bet, ka šis noteikti ir viens kārtējais piliens kopējā pašvaldības portretā, tas ir neapšaubāmi. Šāda izšķērdība, apmēbelējot nākamo Rīgas kungu darba kabinetus, ir vienkārši groteska.

— Jums pirms kāda laika bija tikšanās ar Tautas partijas vadītāju Ati Slakteri. Izskanējuši daudzi minējumi, ko tas varētu nozīmēt, arī par jūsu biedra Aināra Šlesera sliktajām attiecībām ar Ventspils mēru, jo Aivars Lembergs tiekot uzskatīts par Zaļo un zemnieku savienības atbalstītāju. Līdz ar to Pirmā partija viņu vietā koalīcijā meklē jaunu partneri. Bet vai līdz ar Andra Šķēles aiziešanu sarunas ar Tautas partiju notiek daudz veiksmīgāk?

E.Repše: — Pirmām kārtām — mūsu tikšanās nekādā veidā nebija saistīta ar jūsu minēto problemātiku.

— Es vienkārši atzīmēju, kādu rezonansi tā izraisīja.

E.Repše: — Jā, bet es varu tikai teikt par sausiem faktiem, ka šī tikšanās nebija saistīta ar to un arī nekādā veidā nepieskārās valdības koalīcijas tematikai vispār. Varbūt tas ir personības dēļ vai kāda cita iemesla dēļ, bet šī tikšanās noteikti bija mierīgāka nekā mūsu, nu jau leģendārā tikšanās Jēkaba kazarmās partijas birojā īsi pēc vēlēšanām, kur toreiz bija klāt Šķēles kungs. Jā, mēs ar Slaktera kungu pārrunājām, kādas varētu turpmāk veidoties valdošās koalīcijas un opozīcijas attiecības, atzīstot, ka opozīcijai katrā demokrātiskā valstī ir sava nopietna loma un ka viņi nekādā veidā nav uzskatāmi par valsts ienaidniekiem, viņi ir uzskatāmi par pilnīgi nepieciešamu valdību kritizējošu spēku. Protams, mēs runājām par to, ka šai kritikai būtu jābūt konstruktīvai, lai valsts patiešām varētu iegūt no tās, nevis vienkārši stādīt par mērķi par katru cenu, taisnīgi vai netaisnīgi, pamatoti vai nepamatoti, kritizēt valdību.

— Nosauciet piemērus, kad kritika ir bijusi kritikas pēc!

E.Repše: — Es neesmu šobrīd noskaņots iedziļināties detaļās, bet katra jautājuma apspriešanā ir bijuši elementi, kur daļēji ir varēts piekrist, citi elementi, kur kritika ir bijusi absolūti destruktīva un nepamatota, faktiski tā ir bijusi politiski motivēta. Un tādus piemērus jūs kā žurnālists varat pats sameklēt kaut vai budžeta apspriešanas gaitā, Irākas konflikta risināšanas debašu gaitā un tā tālāk.

— Kāda ietekme Latvijas politikā šobrīd ir Ventspils mēram Aivaram Lembergam?

E.Repše: — Nekāda. Man par šādu ietekmi faktiski nekas nav zināms, un līdz ar to es par viņu varu liecināt tikai pēc avīžu leģendām un vērtējot daža laba masu informācijas līdzekļa diezgan tendenciozo uzvedību. Piemēram, „Neatkarīgā Rīta Avīze” ļoti aizraujas ar atsevišķu politisko spēku kritizēšanu, manuprāt, mazlietiņ pārmērīgi, vismaz es pats jau sen vairs rakstus par Šleseru, Laksu vai ar to saistīto tematiku vienkārši nelasu, jo neatzīstu tos par pietiekami objektīviem un profesionāliem, bet citādi es nekādi šo ietekmi neredzu Latvijas politikā.

— Kāpēc šobrīd Lembergs tiek saistīts ar Zaļo un zemnieku savienību?

E.Repše: — To jūs prasiet Zaļo un zemnieku savienībai un tiem, kas šo sasaisti komentē.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā