Par valsts atkarību no naftas

Uzņēmējs, “Ekonomistu apvienības 2010” prezidents Ojārs Kehris:

Foto: A.F.I.

Savulaik jūs panācāt naftasvada atvēršanu. Kā tas izdevās?

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas deviņdesmito gadu sākumā Krievija uzstāja, ka naftas produktu vads uzbūvēts par Krievijas Federācijas, bet ne PSRS līdzekļiem. Tas nozīmē, ka šis vads netika pasludināts par Latvijas valsts īpašumu. Līdz ar to nebija juridiskās bāzes, lai vads būtu mūsu. Tad Krievija īstenoja savus draudus un apturēja naftas plūsmu. Bija jāpanāk vada atvēršana. Tas izdevās. Vads atsāka strādāt. Lai gan sākumā Krievija bez 51% īpašuma vispār nevēlējās runāt, tika panākts politisks lēmums par proporciju divas trešdaļas pret vienu: proti, Latvijas pusei pieder divas trešdaļas, bet Krievijai – viena. Krievijai arī šāds darījums bija izdevīgs, jo likums un dibināšanas līgums paredzēja, ka arī ar vienu trešdaļu tai ir tiesības pieņemt lēmumus uzņēmumā.

Krievija “Ventspils naftā” grib iegūt īpašuma tiesības. Pieņemsim, ka Krievija tās saņems. Kas tad?

Nē, es tā negribu pieņemt...

Vai labāk, lai tas vads sarūs un uzsēsim virsū rapsi?

Redziet, latviešiem bieži vien trūkst drosmes un spējas nospraust augstus mērķus, trūkst pozitīvo varoņu. Mums ir Sprīdītis, kurš visus uzveic, bet tad, kad viņam piedāvā pusi karaļvalsts un līgavas roku, viņš saka, ka neko nevēlas, un dodas mājup spēlēties. Vai arī atraitnes dēls, kurš grib mācīties, bet saslimst un nomirst. Vēl ir dullais Dauka... Pat Lāčplēsis nav tik gudrs, lai līdz galam uzvarētu, gluži pretēji – kad varoņdarbi veikti, viņš nevis nogrūž bruņinieku, bet gāžas pats.

Ja jūs tagad būtu ekonomikas ministrs, kā risinātu šīs “Ventspils naftas”, kur līdzīpašniece ir valsts, problēmas?

Atdot Krievijai kontrolpaketi nav Latvijas interesēs. Lembergam ir pilnīga taisnība, kad viņš saka, ka, atdodot Krievijas kompānijām 51 procentu, tās uzņēmumu izmantos savā ķēdē kā termināli, kura peļņa Latvijā nekoncentrēsies un vietējie akcionāri neko nepelnīs. Biznesā nav uzvarētāju un zaudētāju. Tāpēc mans piedāvājums ir šāds – jābūt trešajam īpašniekam, kas apmierinātu gan Latviju, gan Krieviju. Trešā puse varētu būt Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, kas pieder ASV, Eiropai, nedaudz daļu ir arī mums. Trešais partneris varētu būt arī kāds ASV investīciju fonds vai kāds cits, kas ir ieinteresēts saņemt peļņu. Ja tas notiktu, tad Ventspilij, zaudējot kontrolpaketi, varbūt pat vairākkārt pieaugtu kapitāldaļu vērtība. Kontroles saglabāšana naftas biznesā ne vienmēr ir labākais ceļš.

Kuldīgā guļ mūsu pašu nafta. It kā viena miljarda vērtībā. Tad nu gan plauksim?

Tas mani biedē! Nedod, Dievs, to latviešu tautai piedzīvot! Paskatīsimies uz citām naftas valstīm. Nigērija, Venecuēla, Krievija un Norvēģija. No vieglās naudas izlaižas un kļūst izvirtuši. Vārds izlaižas piemērotāks ir Norvēģijai, bet izvirtuši – Nigērijai. Ja naftas cenas kritīs, tad Krievijai nav konkurētspējīgas ražošanas. Tajā pašā laikā var saprast, ka ir grūti ražot, ja redzi, ka var dzīvot pavisam viegli. Norvēģijā šie procesi notiek civilizētāk, bet arī tur maz ir konkurētspējīgas ražošanas. Bet norvēģi pareizi dara, ka iegulda naudu citās valstīs. Norvēģijā naftu iegūst “Statoil”, kas ir valsts kompānija, tālab nauda tiek pārdalīta. Bet es stipri šaubos, ka Latvijā būs kā Norvēģijā un naftu iegūs valsts. Tālab nafta ir pietiekoši bīstama, ja ar to nemāk rīkoties. Latvijai šāda atkarība no savas naftas drīzāk var nākt par ļaunu.

“LAUKU AVĪZE”; pēc V. Krustiņa, L. Linužas un J. Lorenca intervijas “Ojārs Kehris: vajadzētu trešo”