Par pārdomātu ceļu citam pie cita

Lielbritānijas ārlietu ministrs Džeks Strovs:

Irākas jautājums skaidri parādīja dziļo sašķeltību, kāda valda Eiropas Savienībā – tiklab dalībvalstu iekšienē, tā arī to starpā. Mēs uzskatījām, ka Sadāms Huseins ir noraidījis ANO rezolūcijā Nr. 1441 piedāvāto “pēdējo izdevību” atbruņoties un tāpēc militārā rīcība ir nenovēršama. Citi šādi nedomāja. Un mums ir jārespektē citu viedoklis. Tā tas ir arī starp Vāciju un Lielbritāniju. Mūsu attiecības kopumā joprojām ir ciešas. Cīņā pret terorismu un masveida iznīcināšanas ieroču izplatīšanu visā pasaulē Lielbritānija un Vācija parasti atrodas plecu pie pleca. Pašreiz misijās ārzemēs piedalās apmēram 900 vācu karavīru.

Taču tas neko nepalīdzēs, ja mēs noklusēsim to, ka Irākas jautājumā pārstāvam atšķirīgus viedokļus. Tas kaitētu kā ES labajai slavai, tā arī kopējās ārējās un drošības politikas būtībai. Mums ir jāmācās un jāizdara pareizie secinājumi. Es zinu, ka daži saka, ka atbildei ir jābūt “ciešākai Eiropas integrācijai” un domā, ka ES Konventa darba rezultātā šī vīzija īstenosies.

Taču mums ir jābūt skaidrībā, ko nozīmē “ciešāka Eiropas integrācija”. Britu skatījumā tai noteikti nav jānozīmē to, ka tagad ES savu ārpolitiku definēs, norobežojoties no ASV, un arī ne to, ka mūsu attiecībām ar amerikāņiem ir jākļūst mazāk ciešām NATO ietvaros. Tas nebūtu mūsu interesēs. Mums ir sev jājautā: vai pasaulē būtu lielāks miers un stabilitāte, ja ASV atkal atgrieztos izolācijā? Ja mēs Eiropā pavājināsim saites ar Ameriku, mēs līdz ar to novājināsim arī mūsu spējas darīt pasaulē labo un realizēt ārpolitiskos mērķus, kurus esam izvirzījuši.

Tāpēc jautājums nav tik daudz par to, vai mēs vēlamies ciešāku vai mazāk ciešu Eiropas integrāciju, bet gan – kā mēs panāksim, lai šī Eiropa labāk strādātu. Mēs piekrītam arī viedoklim, ka Eiropas drošības un aizsardzības politikai (EDAP) vēl ir plaša spēles telpa. Taču es domāju, ka tās īstenošanai nav tik daudz jānotiek ar “vairāk” uzdevumiem un “vairāk” institūcijām. Lai EDAP varētu arī kaut ko sasniegt, tai pirmām kārtām ir vajadzīgas praktiskās rīcībspējas. Tas zināmā veidā faktiski nozīmē “ciešāku Eiropas integrāciju” un es, protams, atbalstu Gerharda Šrēdera nesen izteikto argumentu, ka, lai EDAP sasniegtu lielāku efektivitāti, ES dalībvalstīm nākotnē ir vairāk naudas jāinvestē savā militārajā potenciālā.

Irākas konflikts atkal parādīja milzīgo atšķirību starp militārajām spējām, kādas pašreiz rāda Savienotās Valstis un tām, kādas var piedāvāt ES dalībvalstis un NATO sabiedrotās Eiropā. Ja mēs beidzot nesāksim samazināt šo atšķirību, mūsu faktiskā ietekme drošības politikā neizbēgami atpaliks no izvirzītajiem mērķiem.

ES var dot arī lielu ieguldījumu, lai vērstu par labu savai labajai slavai nodarīto ļaunumu, turklāt neizmainot kopējās ārējās un drošības politikas pamatprincipus. Piemēram, es priecājos, ka ES jautājumā par humanitāro palīdzību Irākai izturas tik konstruktīvi, un ka visas ES dalībvalstis ANO Drošības Padomē atbalstīja rezolūciju “Nafta par pārtikas līdzekļiem”. Es esmu pārliecināts, ka mēs vienosimies arī par to, ka pēc konflikta beigām ir jāsāk apspriest vispārējā situācija Tuvajos Austrumos, ieskaitot Izraēlas un palestīniešu konfliktu. Tādam šī konflikta atrisinājumam, kas garantētu Izraēlas eksistencei un taisnīgumu palestīniešiem, būtu milzīga nozīme pašam par sevi. Taču tas būtu arī svarīgs ieguldījums fundamentālisma un terorisma izplatīšanās apturēšanā. Tāpēc mēs apsveicam prezidenta Buša paziņojumu par “termiņu plāna” Tuvajiem Austrumiem izstrādāšanu un realizēšanu. Šāda notikumu gaita liecina par to, ka ES dalībvalstīm ir atkal jāatrod ceļš vienai pie otras un pamato, kāpēc Savienotās Valstis mums ir vajadzīgas kā konstruktīvs partneris.

Eiropas Savienība visā tās vēsturē ir iestājusies par tiesību un likuma varu, par multinacionālu pieeju problēmu risināšanā. Taču tagad mums ir radoši un stratēģiski jāpadomā par to, kā mēs gribam rīkoties pasaulē ar sabrūkošām vai ļaunprātīgām valstīm, ar terorisma tīkliem un iznīcinošām tehnoloģijām, kas kļūst arvien pieejamākas.

Pēc “Frankfurter Allgemeine Zeitung”

Pēc ĀM Preses analīzes nodaļas apkopotā

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.