Par krīzi, kas saliedē Eiropu

Vācijas kanclers Gerhards Šrēders:

Irākā galvenokārt karo britu un amerikāņu karavīri. “Labprātīgo koalīcija” ir niecīga. Vai bez vācu „nē” pret karu būtu izveidojusies tik plaša alianse?

Uz to nav iespējams atbildēt pilnīgi droši. Es domāju, ka te patiesi svarīgu lomu spēlēja Francija, kā veto vara ANO Drošības Padomē un kā valdība, kā prezidents un arī kā tauta, kas domā un rīkojas saskaņā ar eiropeiskajām tradīcijām – tradīcijām, kas balstās uz kara pieredzi, kas ir iespiedusies Eiropas tautu kolektīvajā apziņā. Tās, paldies Dievam, pret karu kā politikas līdzekli izturas ļoti piesardzīgi, karš patiešām tiek saprasts kā ultima ratio (latīņu val. – pēdējais arguments – “LV”). Tautas, kas nekad savā valstī nav piedzīvojušas karu, pret to attiecas citādi un tām ir cits kara jēdziens. Arī tāpēc es neizjūtu morālo pārākumu. Es neuzdrošinos citus nosodīt par morāles trūkumu.

Viens no jūsu politisko argumentu balstiem ir ANO mandāta trūkums. Intervences gadījumā Kosovā arī nebija ANO mandāta.

Tā ir ļoti strīdīga lieta un tāpēc es neiesaistos šajās juridiskajās debatēs. Man vienmēr svarīgāk ir bijis tas, vai draudi, ko rada Sadāms Huseins – un viņš noteikti rada draudus –, attaisno ķeršanos pie kara? Pēc ilgas apsvēršanas es uz šo jautājumu atbildēju ar nē. Taču tam nav nekā kopēja ar juridisko leģitimāciju. Galvenokārt anglosakšu starptautisko tiesību eksperti argumentē, ka ANO rezolūcija Nr.1441 veido leģitimācijas pamatu, kas saskan ar starptautiskajām tiesībām. Taču pie mums daudzi starptautisko tiesību speciālisti domā citādi. Man tas nozīmē to, ka es uz šo juridisko šaubu bāzes nedrīkstu pieņemt lēmumu par piedalīšanos karā, taču savstarpējās militārās palīdzības pienākuma pildīšanu es uzskatu par morāli attaisnojamu, juridiski atbilstošu un politiski saprātīgu.

Līdz kara sākumam pieredze drīzāk bija tāda, ka izkristalizējās nevis vācu, bet “eiropeiskais ceļš”. Pievēršoties nākotnes stratēģiskajiem apsvērumiem: vai šāda atturīga politika var novest līdz ilgstošam konfliktam starp ASV un Eiropas valstu lielāko daļu?

Mēs pašreiz nevēlamies diskutēt par „ceļiem”. Tas šādā nozīmē arī vēl nav “eiropeiskais ceļš”, bet, pēc manām domām, tā ir vēsturiskās pieredzes summas izpausme. Tam ir divu veidu sekas. Pirmkārt: Eiropas valstu valdībām ir ļoti niecīga karos piedalīšanās leģitimācijas bāze. Un es esmu lepns par to, ka pie mums ikvienai valdībai, vienalga, kāds būtu tās sastāvs, ir jāpieliek īpašas pūles, lai leģitimētu piedalīšanos kādā karā – vienalga, par cik attaisnojamu to arī uzskatītu. Vispār es domāju, ka to ar zināmu gradāciju var attiecināt uz visu Eiropu. Otrkārt, tas nozīmē arī to, ka runa nevar būt par morālu spriedumu Amerikai. Amerikā ir cita vēsturiskā pieredze nekā Eiropā un tas arī noved līdz atšķirīgai reakcijai.

Mēs pašreiz nezinām, kā patiesi norisināsies un kā beigsies karš Irākā. Saka, ka Irākas karš ietekmēs Eiropas nākotni. Vai tā tas ir un vai pēc tam varēs runāt par Eiropas zvaigžņu stundu?

Es negribētu iet tik tālu un teikt, ka Irākas karš izšķirs Eiropas nākotni. Vai sitīs Eiropas stunda? Katrā gadījumā tā ir jātuvina.

Pēc “Die Zeit”