Par ES spēju rīkoties militāri

Eiropas Savienības pilnvarotais ārpolitikas lietās Havjers Solana:

Ar kādiem vārdiem vislabāk var aprakstīt Amerikas un Eiropas attiecības: sadarbība, konkurence vai konflikts?

Skaidrs, ka ar vārdu sadarbība. Piemēram, pašreiz mēs piedzīvojam ievērojamu spriedzi, tomēr ES un NATO, piedaloties arī ASV, ir noslēgušas vienošanos par to, kā ES militārās vienības turpmāk Balkānos nomainīs NATO spēkus.

Taču dažas valstis vēlas Eiropu padarīt par pretsvaru Amerikai ...

Mēs nevaram un negribam Eiropu nostādīt pret Ameriku. Tas izraisītu drošības samazināšanos. Antiamerikānisms nevar kalpot kā saistviela. Eiropa ir jābalsta uz eiropeiskām vērtībām. Ar mazdūšību Eiropa nespēs pārvarēt krīzes. Mums ir sev jāizvirza augstāki mērķi un jākļūst godkārīgākiem. Tāda ir visu krīžu mācība.

Irākas strīdā izvirzās pretējs jautājums: uz cik lielu kopējo politiku ir gatavas nacionālās valstis, ja tām līdz ar to ir jāizdara korekcijas savās pozīcijās?

Eiropa četros galvenajos jautājumos rīkojās vienoti: pirmkārt, Sadāms ir jāatbruņo. Otrkārt, ir jāaizkavē masveida iznīcināšanas ieroču izplatīšana. Treškārt, ir jāīsteno ieroču inspekcija. Ceturtkārt, tam visam vajadzīgs ANO mandāts. Visi atbalstīja rezolūciju Nr.1441. Tikai par pēdējo punktu nebija vienotības: par to, cik daudz laika dot ANO ieroču inspektoriem.

Eiropa ANO nepārstāvēja vienotu viedokli.

Te mēs piedzīvojām neveiksmi. Un nevienam tas nesāp vairāk kā man, jo es tajā saskatīju savu uzdevumu. Taču ES nav valsts un tai nav vieta ANO Drošības Padomē. Arī tad, ja ES vispār nebūtu bijusi, tur norisinātos tāds pat strīds. Mūsu pienākums ir censties koordinēt ārpolitiku. Tomēr panākumus mēs garantēt nevaram.

Vai ES dalībvalstīm nevajadzēja teikt, ka šaubu gadījumā kopējā ES pozīcija ir svarīgāka par nacionālo viedokli?

Politiski pārtulkojot tas nozīmētu, ka lēmums par kopējo ārpolitiku būtu jāpieņem ar kvalificētu balsu vairākumu. Dažas valstis pēc tā tiecas. Ārpolitikā tas var funkcionēt. Taču miera un kara jautājumos nē. Neviena valsts lēmuma pieņemšanu par savu karavīru sūtīšanu nāves briesmās neatstās citiem.

Un, ja Eiropai būtu pašai sava armija, par kuru lēmumus pieņemtu Eiropas Parlaments?

Šajā nolūkā ES vajadzētu kļūt par Eiropas Savienotajām Valstīm. Šodien man to ir grūti iedomāties.

Ko ES plāno laikam pēc kara Irākā?

Svarīgākie būs humānie uzdevumi. Mēs pie tiem strādājam. Otrā fāze attieksies uz valsts politisko atjaunošanu tāpat kā Afganistānā. Arī to mēs darīsim sadarbībā ar ANO. Diemžēl, pašreiz mēs no tā vēl esam tālu.

Kas noteiks pēckara kārtību Irākā? ANO vai ASV?

ANO. Tas būtu arī ASV interesēs, lai tās netiktu uztvertas kā okupants. ANO ir jāpārņem kontrole pār naftu un svarīgākajām politiskajām institūcijām. Par to iestājas arī briti. Atjaunošanai ir jānotiek sadarbībā ar ES.

Trīs valstis – Francija, Vācija un Beļģija – ir izteikušas priekšlikumu intensificēt militāro sadarbību. Vai tas ir mēģinājums sašķelt ES?

Mācība no kara ir šāda: katrai dalībvalstij ir vairāk jādara aizsardzības labā. Vispār es priekšlikumu saprotu kā uzaicinājumu: pašreiz tās ir trīs, bet jebkurā laikā to var būt vairāk. Tas nav šķeltnieciskums, bet iešana pa priekšu.

Kā politiskais avangards?

Jā, cerībā, ka pārējie pievienosies. Mērķis ir kļūt militāri rīcībspējīgākiem. Eiropas apvienošana kontinentu izmainīs uz labāko pusi. Tad tās iedzīvotāju skaits būs gandrīz divas reizes lielāks nekā ASV, četras reizes lielāks nekā Japānā. Jau pieminētais Balkānu piemērs rāda, cik labi šī Eiropa funkcionē: 1999. gada decembrī mēs pieņēmām lēmumu, ka līdz 2003. gadam mūsu rīcībā būs pašu militārie spēki.

Pēc “Tagesspiegel”