Par dabu kā nākotnes kapitālu

Vides aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis:

Ko jūs kā jauns ministrs “Jaunā laika” valdībā cilvēkiem solīsiet?

Nevienam neko solīt negribu. Ar darbu vēlos ko sasniegt. Pirmkārt, ir jāsakārto likumdošana. Likumi bieži vien nedarbojas vai arī tajos ir tik daudz nepilnību, ka cilvēks, kas iecerējis nelikumīgu būvniecību, panāk sev vēlamo. Otrkārt, jāraugās, lai ministrijai pakļautās institūcijas strādātu pietiekami efektīvi, nodrošinot likumu ieviešanu, ir jānovērš dublēšanās, t.i., funkciju pārklāšanās, lai valstij nevajadzētu maksāt par vienu un to pašu darbu vairākām iestādēm. Likumu ieviešanu var iedalīt divos blokos: viens ir vides institūciju darbība, pārraugot, kā tā notiek, otrs, palīdzēt uzņēmējiem, kā arī pašvaldībām piesaistīt ārvalstu un valsts budžeta investīcijas notekūdeņu attīrīšanas ietaišu būvei, dzeramā ūdens infrastruktūras sakārtošanai, atkritumu poligonu celtniecībai, bīstamo atkritumu jautājumu atrisināšanai. Ieguldot līdzekļus, uzlabotu arī vides kvalitāti.

Kurš ir bīstamākais reģions valstī? Vai Rīga?

Rīga. Jo galvaspilsētā notiek straujāka attīstība un savā ziņā ir arī visvairāk problēmu.

Cik tālu Rīgas negatīvā ietekme sniedzas ārpus tās robežām?

Gaisa piesārņojums, kas veidojas Rīgā, pūšot noteikta virziena vējam, drīz sasniedz Ulbroku vai Baltezeru. Ja gaisa aizsardzības jautājumi nav atrisināti Rīgā, tas ietekmē arī blakus esošās teritorijas.

Mežaparks kādreiz bija viens no tīrākajiem mikrorajoniem, vēlāk gan tur uzcēla superfosfāta rūpnīcu. Vai šodien Mežaparks tomēr nav nostāk no pilsētas apdraudētākajām teritorijām?

Atsevišķas teritorijas ap Juglas ezeru ir pietiekami tīras gan pēc gaisa, gan ūdens kvalitātes rādītājiem.

Ko nozīmē pietiekami tīras?

Ja likumā pieļauto kaitīgo vielu koncentrācija nav pārsniegta, gaiss ir tīrs. Man, protams, gribētos, lai ūdens un gaisa kvalitāte būtu krietni labāka, nekā normatīvos ir atļauts. Zviedrijā un Somijā ir augstāka vides kvalitāte, un es vēlētos, lai arī Latvijā tā būtu. Normatīvos pieļaujamie gaisa kvalitātes rādītāji nekur nav pārsniegti, izņemot Rīgas centru, ostu, Vecmīlgrāvi, arī Imantu, kur atrodas lielās katlumājas.

Vai jums nešķiet, ka ne tikai jāpārtrauc mazo HES būve, bet tās ir jānojauc? HES kaskādes izposta dzīvo dabu, un to būvniecībai nav nekādas loģikas.

Piekrītu, ka mazās HES, kas brīžiem vietā un nevietā ir uzbūvētas, būtu jānojauc. Te, protams, zināmā mērā atbildība ir jāuzņemas iepriekšējām valdībām. Likumu nepilnību dēļ sākotnēji labā iecere, kāpēc mazās HES vajag, ir degradējusies. Es kā ekologs daudzviet tās nojauktu, protams, ne visur, jo atsevišķās vietās tās kalpo kā ainavisks elements un uzplūdinājumi akumulē piesārņojumu un novērš palus. Tomēr ekonomisku apsvērumu dēļ tās nojaukt nav tik viegli, jo hidroelektrostacijās ir ieguldīti lieli līdzekļi un mani māc bažas, vai valsts ir gatava izdot naudu to nojaukšanai. Tie, kas tagad vēlas būvēt mazās HES, dubultu samaksu par saražoto elektroenerģiju vairs nesaņems, tāpēc tik masveidīga celtniecība, manuprāt, nenotiks.

Varbūt izdevīgāk zemes īpašniekam ir savā zemē uzbūvēt vēja ģeneratorus, jo tie nevienam netraucē, nenodara arī kaitējumu videi.

Pieejamā informācija liecina, ka vislabāk vēja ģeneratorus būvēt jūras piekrastē, tomēr jāraugās, vai šajā vietā nav putnu ceļu, pa kuriem rudenī un pavasarī migrē putni. Šobrīd valstī nemaz nav vēja ģeneratoru attīstības programmas, kurā būtu minētas arī vietas, kur tos varētu celt. Tad arī pašvaldības šo jomu varētu ierakstīt savos attīstības plānos.

Tā ir alternatīvā enerģētika, kas Latvijas apstākļiem būtu racionāla un videi nekaitīga pieeja, tāpēc ministrijai pie šī jautājuma būtu jāstrādā.

Lai šādu programmu izveidotu, kopīgi ir jāstrādā vairākām ministrijām, jo vēja ģeneratoru būvniecība skar ne tikai Vides, bet arī Ekonomikas ministriju. Tai sadarbībā ar Vides un citām ministrijām uzdots izstrādāt enerģētiskā sektora attīstības stratēģiju. Šobrīd nav pat konkrētas programmas, kas notiks, ja, piemēram, Krievija “nogriezīs” gāzi.

Kāda ir iekšējo ūdeņu kvalitāte?

Tā uzlabojas, īpaši upēs, jo pilsētās, kas atrodas Daugavas, Lielupes, Gaujas un citu upju krastos, uzsākta ūdens attīrīšanas iekārtu būvniecība, tādējādi pārtraucot neattīrītu notekūdeņu novadīšanu.

Ir jaunie laiki un jauna valdība, vai beidzot nav jāķeras klāt pie Latvijas nākotnes plānošanas? Viss tiek darīts, lai saglabātu esošo, bet kaut vai fantāzijas līmenī neviens cilvēkiem nepasaka, kā darīt tālāk.

Katrai ministrijai, kas atbild par noteiktu jomu, ir savi nozaru attīstības plāni, kas vērsti noteiktai interešu grupai, aizstāvot viņu intereses. Bet, visu saliekot kopā, nav nemaz tik vienkārši izstrādāt valsts attīstības plānu.

Bieži runā, ka Latvijā nekas nenotiek tāpēc, ka, piemēram, tūrismam nav sava priekšnieka. Patiesībā nav pilnīgi skaidra valsts virzība. Nevar taču katrā mājā atvērt viesu namu, jo ne visur tūrists apstāsies un dosies kaut ko apskatīt. Cilvēkus interesē, ko viņi iegūs, iestājoties Eiropas Savienībā. Izņemot naudu, ko ES dos, viss pārējais tomēr būs jārada pašam.

Pie Latvijas nacionālā attīstības plāna ir gadiem strādāts, bet īsta plāna kā nav, tā nav. Atrast ideālu kopsaucēju, kas apmierinātu zemniecību, rūpniecību un transporta industriju, būs grūti. Jācer, ka Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, kas ir atbildīga par šā nacionālā plāna izstrādi, spēs to izdarīt.

Kādus labumus vides aizsardzības jomā Latvija saņems, iestājoties Eiropas Savienībā?

Naudiskā izteiksmē iegūsim ļoti daudz. Aprēķini liecina, ka, lai mēs savestu kārtībā vides aizsardzības sistēmu gan valstiskā, gan pašvaldību, gan uzņēmējdarbības līmenī, ir nepieciešami apmēram 800 miljoni latu. Dzeramā ūdens un kanalizācijas sakārtošanas projekti aptver jau visas pilsētas. Tas tiek darīts ar mērķi, piesaistot Eiropas Savienības līdzekļus, ne tikai uzlabot dzeramā ūdens, bet arī notekūdeņu novadīšanas kvalitāti. Ik gadus apmēram 50 miljonus latu ieguldām mūsu infrastruktūrā. Tas ir liels ieguldījums. Turklāt esam pārgājuši jau citā attīstības pakāpē, vēl pirms dažiem gadiem Eiropas naudas devēji uz mums raudzījās visai piesardzīgi, bet tagad šajos konkursos projektu īstenošanai piedalās gan ārzemju, gan pašmāju kompānijas un ļoti bieži labākie ir tieši Latvijas uzņēmēju piedāvājumi.

Vides ministrija iecerējusi palielināt vides inspektoru tiesības un pienākumus. Inspektori varēs kontrolēt arī būvniecību jūras, upju un ezeru aizsargjoslās. Vai nav lietderīgāk izveidot dabas aizsardzības policiju, kāda, piemēram, ir Amerikas Savienotajās Valstīs?

Nav nozīmes, kā to sauc – vides policija vai vides inspektori, galvenais, lai viņi godprātīgi pilda savu darbu. Ir jāattīsta arī sabiedrisko vides inspektoru loma. Vides aizsardzības likumā ministrija to jau ir iestrādājusi un, cerams, Saeimā to apstiprinās. Līdz šim vides inspektors kontrolēja, vai, veicot apbūvi kāpu zonā, nav iznīcināti biotopi. Vides ministrija ir sagatavojusi likuma izmaiņas, lai vides inspektoram būtu tiesības kontrolēt arī būvniecību. Ļoti aktuāls šobrīd ir kāpu nelikumīgas apbūves jautājums, tādēļ Saeimā attiecīgiem labojumiem ir atvērts arī Aizsargjoslu likums.

Kādi jauni ierobežojumi paredzēti?

Lai saglabātu kāpas, Vides ministrija ierosina 300 metrus platā kāpu zonā aizliegt jaunu ēku būvniecību, atļaujot rekonstruēt esošās ēkas. Izņēmums ir būvniecība ostu teritorijās, kuru robežas nosaka Ministru kabinets. Vides ministrija ierosina ar likumu aizliegt desmit metru attālumā no upēm un ezeriem būvēt žogus, lai ikviens var brīvi piekļūt ūdenstilpēm. “Tauvas joslu” kā terminu lieto, bet reāli aizliegums būvēt žogus pie ūdeņiem nedarbojas. Tāpat ar likumu būs noteikts, ka atpūtnieki varēs celt teltis un kurināt ugunskurus tikai norādītās vietās un pēc saskaņošanas ar zemes īpašnieku.

“LAUKU AVĪZE”; pēc V. Krustiņa un K. Zembergas intervijas “Dabas aizsardzība – kapitāls nākotnei”