Mežaparka cēlāju un veidotāju ciltskokā – vēl viens atzēlis zars

Tēlnieka Ģirta Burvja veidotā piemiņas plāksne vēstī, ka šo namu projektējis un 1912. gadā savai ģimenei uzcēlis arhitekts Gerhards fon Tīzenhauzens Foto: Arnolds Viesis – “Latvijas Vēstnesim”

Piemiņas zīme rotā dzīvojamo māju Ščecinas ielā 5, ko arhitekts Gerhards fon Tīzenhauzens 1912. gadā uzcēla savai ģimenei. Tā būvēta simetriskā, klasiski skaidrā kompozīcijā un savā mākslinieciskajā izteiksmīgumā ir skaists jūgendstila paraugs. Pilnīgā saskaņā ar ēkas graciozajām būvformām ir arī tēlnieka Ģirta Burvja veidotā piemiņas zīme, kas izceļas ar vienkāršību un eleganci. Tas ir melnmetāls ar kapara klājumu. Autors atzīmē, ka plāksne tapusi bijušajā Kārļa Zāles darbnīcā Gaujas ielā, tā teikt, latviešu profesionālās tēlniecības šūpulī, kur darbā palīdzējis gan pieredzējušu meistaru padoms, gan jaunākās tehnoloģijas.

Šī ir jau trešā piemiņas zīme, ko ar Rīgas domes finansiālo atbalstu uzstāda Mežaparka Attīstības biedrība. Pirmā tika atklāta pie nama Jura Mātera ielā 9, kur trīsdesmitajos gados dzīvoja dzejnieks Kārlis Skalbe, otra – pie operdziedātājas Mildas Brehmanes–Štengeles mājas Līgatnes ielā 1. Arī abas šīs zīmes ir Ģirta Burvja darbs. Un katra no tām veidota pilnīgi atšķirīgi – atbilstoši personībai, ko zīme aicināta atcerēties, nama raksturam un videi.

Uz izcilā Mežaparka arhitekta Gerharda fon Tīzenhauzena (1878–1917) piemiņas plāksnes atklāšanu īpaši tika aicināti Stokholmas, Glika, Gdaņskas un Ščecinas ielas un Visbijas prospekta iedzīvotāji, jo te tieši viņš projektējis lielu daļu namu. Un atnāca ne tikai viņi. Ļaudis uz Mežaparka Attīstības biedrības rīkotajiem pasākumiem sanāk aizvien kuplākā pulkā, jo tie allaž ir saturīgi un rosinoši. Savu līdzdalību neatsaka ievērojami zinātnieki un sabiedriskie darbinieki, arvien klāt ir bērnu vokālais ansamblis “Magonīte”. Vienmēr tiek sava daļa sirdij un prātam. Šoreiz tūlīt pēc atceres brīža notika konference “Gerhards fon Tīzenhauzens un Mežaparks šodien”, kuras dalībnieki saņēma arī Mežaparka Attīstības biedrības laikraksta “Mežaparks – pirmā dārzu pilsēta Eiropā” jaunāko numuru. Šis preses izdevums tika iecerēts 1997. gadā, gatavojoties Rīgas astotajai un tās dārzu pilsētas pirmajai simtgadei. Tas izrādījies sīksti dzīvotspējīgs, un šis ir tā divpadsmitais laidiens.

Kā sargājam un tālāk veidojam mums atstāto mantojumu?

Konferenci atklāja Mežaparka Attīstības biedrības priekšsēdētāja filoloģijas doktore Saulcerīte Viese:

– Šodien mēs esam sanākuši, lai runātu par mākslas darbiem, starp kuriem norit mūsu mūža dienas. Tie veidojas nevis dienām vai gadiem, bet gadu simteņiem. Šie mākslas darbi ir pilsētas. To autori ir arhitekti, tēlnieki, dārznieki, inženieri, kas, respektēdami viens otra darbu, ievelk savus vaibstus nekad nepabeidzamajā trīsdimensiju gleznā. Un cauri tai ejot, mēs paši brīnāmies: kāpēc šī vide valdzina un gribas tajā atgriezties atkal un atkal? Parasti mēs nezinām ne seno meistaru vārdus, ne viņu dzīvesstāstus, un tomēr – ar jumtiem un logiem, ar vārtu ailēm un ieliņu līkumiem, ar ūdens atspulgiem un koku nokarenajiem zariem mūs uzrunā draudzīgas personības, kas meklējušas cilvēku dzīvē nepieciešamo saskaņu un prieku.

Mežaparkam mēs vēl pavisam nesen nosvinējām simtgadi, un tā autoru vārdi vēl nav pagaisuši nebūtībā. Mežaparks bija ilgi lolota iecere, ko radījušas pilsētas arhitektu ilgas pēc gaisa, gaismas un klusuma, pēc vienības ar pašas varenākās mākslinieces Dabas radīto vidi, kas pieejama visiem. Arī tiem, kam nav šeit mājokļa, bet kas grib nesteigdamies klīst pa priežu mežu, atpūsties krastmalā, piedalīties svētkos veco muižiņu parkos, kur savu darbību izvērsa sporta biedrība, zoodārzs un Saulesdārzs. Tā bija skaista programma, kuru sāka realizēt labākie Baltijas arhitekti un inženieri. Viņu vidū – Rīgas galvenais dārznieks Georgs Kūfalts, kuram šovasar jāatzīmē simt piecdesmitā dzimšanas diena. Viņu vidū ir Gerhards fon Tīzenhauzens – simtdivdesmitpiecgadnieks, pie kura restaurētās mājas mēs šodien atklājām piemiņas zīmi. Viņu darbu ar jaunām metodēm turpināja latviešu novatoriskā celtnieku skola, kuras pārstāvji jau arī nu pārkāpuši simtgadu slieksnim: Ansis Kalniņš, Kārlis Bikše, brāļi Kundziņi… Līdz laikam, kad Otrais pasaules karš uz gadu desmitiem pārtrauca Mežaparka attīstību. Ne tikai pārtrauca – bet dzēsa arī zināšanas par meistaru iecerēm un izpratni par viņu darbības virsuzdevumu.

Nu attīstība ir atsākusies. Tiek restaurētas daudzas mājas, celtas jaunas, pārbūvētas vecās. Tas ir dabisks process katrā pilsētā, tāpat kā atjaunošanās un jaunu šūnu veidošanās ir dabiska katrā dzīvā organismā. Jautājums ir vienīgi par to, vai jaunais ienāk saskaņā ar iepriekšējo, to papildina un izceļ? Vai tiek saglabātas un vairotas vērtības, kas pilsētu padara par mākslas darbu? Vai tagadējie cēlāji apzinās, ka viņi rīkojas Valsts nozīmes kultūras piemineklī, kura tālākveidošana ir saskaņojama ar šo pieminekļu un vides aizsardzības organizācijām? Vai šīs organizācijas ir pietiekami konsekventas prasību izvirzīšanā cēlājiem un pārbūvētājiem? Kādreiz, Mežaparka sākumos, prasību ievērošana bija tik stingra, ka paredzēja normu pārkāpējiem ne tikai uzlikt naudas sodu, bet arī atņemt tiesības uz gruntsgabalu.

Ar prieku šodien apstājāmies pie nupat restaurētās kādreizējās arhitekta Gerharda Tīzenhauzena mājas Ščecinas ielā 5, kas tagad pieder arhitektei Unai Līcei. Bijība pret kolēģa – priekšteča darbu, skaista detaļu, krāsu un dabas izjūta. Bet turpat aiz stūra, Sudrabu Edžus ielā 1, atrodas viena no dārzu pilsētas pirmajām ēkām, kas allaž ar lepnumu rādīta kā Mežaparka vizītkarte, 1902. gadā celtā villa uz pakalniņa ar daudzām arhitektoniski interesantām detaļām, slaido priežu stāvu aplenkta. Nu pakalniņš norakts, dārzā daļa priežu izcirsta, ēkai izdarīta barbariska garāžas piebūve, bet Kokneses prospekta pusē sabūvēti īsti mūsdienu tingeltaņģeļi – dārza kamīns un keramzīta bluķu terase, kuras priekšā – basketbola grozs…

Kādreiz Mežaparka apmeklētāji īpaši jūsmoja par šīs pilsētas daļas svaigo gaisu un priežu smaržu vasaras rītos un pusdienlaikā… Baidos, ka šī jūsma lielā mērā jau ir pagātnes daļa. Būvējot jaunās mājas, priedes tiek izcirstas ne tikai pašas mājas vietā, bet bieži vien arī visā teritorijā. Tur, kur vajadzēja just zem kājām zaļu zāli un sūnas, zeme noklāta ar betona plāksnēm. Priedes, kas palikušas pa nomalēm, dīvainas modes pēc nošķibītas līdz augšējiem zariem tā, ka atgādina zemē saspraustas nodilušas mākslinieka otiņas… Bet priede taču ir īstais Mežaparka simbols, ko nevar aizstāt ne liepas (kas daudzviet ļoti novecojušas un slimas), ne ābeles (kas atgādina lauku sētas poēziju vai mazdārziņu turpinājumus), un nepavisam ne egles (kas paaugušās jauc visu gaišo priežu sila izteiksmi).

Vislielāko satraukumu rada apbūve Ķīšezera krastā starp “Ķeizarmežu” un Cimzes ielu. Tas ir rajons, kas praktiski būs nepieejams tiem, kas grib ezermalā atpūsties un peldēties. Būves aiziet gandrīz līdz ūdenim, un, lai radītu ilūziju, ka te pastāv likumā nosacītā tauvas josla, namu īpašnieki krastu paplašinājuši, uzberot zemi, ko ezera ūdeņi, protams, it veiksmīgi skalo projām. Šajā pašā rajonā tiek noraktas kāpas, kas ir unikāli deviņus tūkstošus gadu veci dabas veidojumi, lai te varētu iebūvēt vairākstāvu namus. Barbarisks zemes uzbērums izdarīts līča otrā pusē, agrākajā laivu novietnē – kādreizējie teritorijas nomātāji te uzbēruši ne tikai smiltis, bet arī pamatīgu būvgružu kārtu.

Un vēl arvien turpinās diskusija par “Saulesdārza” likteni – vai iznomātājam patiešām atļausim iznīcināt šo parku, tajā sabūvējot viesnīcas un kotedžas, vai tomēr atjaunosim humanitāras izglītības un relaksācijas centru Latvijas bērniem un viņu vecākiem, kur ieklausīties dabas valodā, atpūsties klusumā un ezera ūdeņos?

Par Gerhardu fon Tīzenhauzenu un viņa devumu Mežaparka kā dārzu pilsētas apbūvē runāja Latvijas ZA akadēmiķis profesors Jānis Krastiņš:

– Rīgas lepnums – jūgendstila arhitektūras mantojums – ir gan varenie daudzstāvu nami pilsētas centrā, gan Eiropā pirmā dārzu pilsēta Mežaparks ar priežu silā ieaugušajām nelielajām dzīvojamajām ēkām. 109 no tām tapušas līdz Pirmajam pasaules karam, un 44 no tām celtas pēc arhitekta barona Gerharda fon Tīzenhauzena projektiem.

Gerhards fon Tīzenhauzens dzimis Tartu. Pēc karadienesta viņš 1900. gadā iestājies Rīgas Politehniskajā institūtā. Sākumā studējis ķīmiju, pēc tam lauksaimniecību, taču savu īsto aicinājumu atradis arhitektūrā. Studiju laikā papildinājis zināšanas arī Parīzē un 1907. gadā absolvējis institūtu ar arhitekta grādu. Profesionālās darba gaitas uzsācis Krievijā, strādājis arī Pēterburgā, bet 1910. gadā atgriezies Latvijā un kļuvis par Rīgas namu būves akciju sabiedrības arhitektu. Šī organizācija vadīja Mežaparka dienvidu daļas apbūvi.

Gerharda fon Tīzenhauzena projektētās ēkas pilnībā veido vairāku šī pilsētas nogabala ielu vides tēlu. Sevišķi interesants ir Stokholmas ielas gals pie Glika ielas. Īstu profesionālo virtuozitāti apliecina viņa projektēto dvīņumāju arhitektūra. Gandrīz visām šīm ēkām ir pilnīgi vienāds vai vismaz stipri līdzīgs plānojums, taču izskatā tās visas ir atšķirīgas. Tieši ar to Mežaparks lieliski izceļas salīdzinājumā ar daudzām “klasiskajām” dārzu pilsētām Anglijā, Vācijā un citās Eiropas zemēs, kur desmitiem ēku ir pilnīgi līdzīgas cita citai kā divas ūdens piles. Vēl daudzveidīgāka ir arhitekta celto vienģimenes ēku mākslinieciskā izteiksme. Te var redzēt gan mansarda, gan stāvus vai mazāk stāvus divslīpju jumtus, gan augstus zelmiņus, gan noapaļotas jumtu izbūves, gan balkonus, erkerus un rizalītus, gan gludi apmestas, dēļiem apšūtas vai pilnrežģa konstrukcijā veidotas sienas, gan daudz ko citu, kas ēku padara par mākslas darbu. Arhitekta radītās ēkas ir ne tikai apjomīga gleznainās Mežaparka apbūves sastāvdaļa, bet arī nozīmīgs ieguldījums visas Latvijas kultūras mantojumā.

Kas jādara un kas nav jādara, lai Mežaparku arī turpmāk varētu saukt par mākslas darbu?

Rūpīgu pētījumu par Gerharda fon Tīzenhauzena projektēto ēku pašreizējo stāvokli un nākotnes perspektīvu sagatavojis Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhitekts konsultants Andrejs Holcmanis. Konferencē cienījamā arhitekta vērojumus un atzinumus komentēja viņa kolēģis Gunārs Armanis. Abi arhitekti ir vienisprātis: “Pārbaudot Tīzenhauzena celtās ēkas, jāsecina, ka tās neatšķiras no vairuma padomju periodu pārdzīvojušo ēku izskata. Nacionalizēto namu lielākā daļa kopš 20. gadsimta četrdesmitajiem gadiem nav remontētas. Tikai kādas 12 ēkas ir atjaunotas. Tās ir privatizētas, un tām ir saimnieki. Problēmas rodas ar dvīņu ēkām, kas acīmredzot bijuši mazāk pārticīgo iedzīvotāju mitekļi. Mūsdienās ne katram dzīvokļa īpašniekam ir pietiekami daudz līdzekļu ēku remontam. No visām 22 dvīņu ēkām piecām ir atjaunota vismaz viena ēkas puse un tikai viena māja ir pilnīgi savesta kārtībā. Savrupmājās retāk sastopamies ar padomju laika sekām – komunālajiem dzīvokļiem. Tomēr tādi ir, un to privatizētāji un īrnieki ne vienmēr spēj saprasties un saglabāt namu arhitektoniskās vērtības. Piemēram, Stokholmas ielā kāda nama apakšstāva īrnieks zemesgabala stūrī pie ielas iekārtojis “riepu kalniņu”, pilnīgi ignorējot visas pieminekļu aizsardzības inspekcijas prasības. Tīzenhauzena projektēto ēku atjaunošanas procesā nākas saskarties ar pārkāpumiem, kas mūsdienās raksturīgi vispār. Parādās ēku arhitektūrai neatbilstoši plastmasas logi un necaurskatāmi žogi, daži mēģina pielāgot praktiskai izmantošanai augstajos jumtos atstātās bēniņu telpas, tā bieži vien kropļojot ēkas izskatu. Ar pastāvošajiem normatīviem vien šo tendenci nevar novērst, un viss atkarīgs no arhitekta talanta un veiksmes. Patvaļīgas pārbūves notikušas arī laikā, kad ēkas piederēja pašvaldībai. Privatizācijas gaitā tas diemžēl nav ņemts vērā, tāpēc atgūt ēku pirmatnējo plānojumu un arhitektonisko veidolu ir gandrīz neiespējami, jo – kurš gan atteiksies no legāli iegūtām platībām?

Ar padomju laika un nesaprātīgas privatizācijas sekām būs jācīnās vēl ilgi. Kamēr ēkas nokļūs izglītotu un pietiekami turīgu saimnieku rokās.

Par pēdējā laika apbūvi un Mežaparka nākotnes perspektīvu runāja Saeimas deputāts Dr. Jānis Strazdiņš un viņa dzīvesbiedre muzeju speciāliste Dace Strazdiņa. Arī viņi ir Mežaparka patrioti un allaž nāk ar savu domu un darbu, kad risināma kāda svarīga lieta.

Savus apsvērumus par nesaprātīgo celtniecību Ķīšezera krastā izteica arhitekte Ausma Skujiņa:

– Ļoti svarīgi būtu panākt stingri iezīmētas ezera aizsargjoslas noteikšanu gar visu ezera malu un nepieļaut tās privatizāciju. Šīs aizsargjoslas platums būtu nosakāms, izstrādājot visas Mežaparka krastmalas projektu. Par to, ka šāda josla nepieciešama, pārliecinājos, lienot cauri žogiem un rāpjoties pāri uzskalotiem smilšu kalniem SIA “Ezermala” teritorijā. Šeit esot iecerēta moteļa celtniecība. Vai Mežaparka Attīstības biedrība ir šādu projektu saskaņojusi. Vai vispār pieļaujama kāda projekta izstrāde, kamēr nav kopēja Ķīšezera krasta projekta?

Domājot par krastmalas apbūvi, pētu senos plānus un secinu, ka mūsu priekštečiem nav bijusi tieksme tos aizbūvēt. Individuālās mājas tradicionāli iekļaujas meža ainavā – starp kokiem, aizvējā. Krastmala atstāta atpūtai, sportam. Stāvot krastmalā, arī tagad, vismaz pagaidām, ēkas tikpat kā nav redzamas. Izņēmums ir topošā individuālo māju grupa Cimzes ielas galā. Tas izliekas kā pārpratums vai kļūda. Daži gruntsgabali šeit robežojas ar ezera krastu, un tā sauktā tauvas josla aizskar mājas pakšus. Neticu, ka īpašnieki ļaus šo joslu izmantot. Nebūs šeit nekādas visiem pieejamas takas! Šī apbūve gan no pilsētbūvnieciskā, gan arhitektoniskā viedokļa ir svešķermenis vēsturiskajā ansamblī. Ēka iegraužas senajās kāpās – tās tiek noraktas, koki izgāzti.

Tomēr visbūtiskāko pārmetumu pelna tas, ka individuālā apbūve Ķīšezera krastā vispār notiek, kaut arī Rīgas attīstības plānā tā šeit nav paredzēta. Detālais plānojums, kas izstrādāts, lai pierādītu šādas apbūves iespējamību, ir nekvalitatīvs, jo ietver pārāk mazu teritorijas daļu un tādējādi nav iespējama pilnvērtīga analīze.

Pēc konferences vēl ilgi tika spriests un debatēts pie kafijas tases. Uz mājām līdzi varēja paņemt mežparcnieku avīzes jauno laidienu, kas ar savu daudzpusīgo un izglītojoši rosinošo saturu ļauj katram turpināt šai bagātajā dienā aizsāktos domu pavedienus.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore