Lai daba un vide plaukst kā šodien, tā rīt

Rolands Bebris, Vides ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

— Saeimā ir ierosināts aizliegt rūpniecisko zveju iekšējos ūdeņos sestdienās, svētdienās un svētku dienās. Vai šāds likums varētu tikt pieņemts?

— Jā, ir paredzēti šādi grozījumi Zvejniecības likumā, kas drīzumā var tikt pieņemti. Brīvdienās un svētku dienās arī makšķernieki grib ķert zivis, līdz ar to rūpnieciskā zveja ir nevietā. Turklāt, ja brīvdienās ir atļauta rūpnieciskā zveja, tad ir neiespējami kontrolēt, vai tīkli ūdeņos ievietoti oficiāli vai nelegāli. Būtu nepatīkamas situācijas, ja zivju inspektori izņemtu rūpnieciskās zvejas tīklus, kuri ūdeņos ievietoti atbilstoši licencei. Tāpēc, lai nerastos šādi pārpratumi, jebkuru tīklu konfiscēšana brīvdienās būtu ļoti labs veids, kā cīnīties pret nelegālo zveju.

— Latvijā ļoti daudzi iekšējie ūdeņi — gan upes, gan ezeri — ir privāti. Līdz ar to kādas ir iedzīvotāju iespējas nodarboties ar makšķerēšanu, ūdenstūrismu vai ūdenssportu?

— Latvijā, atgūstot ūdeņus privātīpašumā, tie līdz ar ūdens dzīlēs esošajiem resursiem pieder privātīpašniekiem, bet zemes plānos ir iezīmēti kā ūdenssaimniecības zeme, kaut arī īstenībā tur ir ezers.

Attiecībā uz upēm un ūdenskrātuvēm spēkā ir tauvas josla. Gan Zvejniecības likumā, gan Civillikumā tauvas josla ir noteikta vismaz četri metri gar iekšējiem privātajiem ūdeņiem, desmit metri gar publiskajiem ūdeņiem un 20 metri gar jūras krastu, kur ikviens kājāmgājējs ir tiesīgs staigāt un makšķerēt. Arī laivinieks, loģiski, tauvas joslā drīkst piestāt. Bet, ja ezeram visapkārt ir privāta zeme, tad piekļūt ūdenskrātuvei ir sarežģīti. Ja privātā upe vai ezers pilnībā atrodas zemes īpašnieka teritorijā, tad tauvas josla netiek noteikta. Tas nozīmē, ka pie zemes īpašnieka dīķa, kurā viņš ir ielaidis, teiksim, sudrabkarūsas, neviens cits nevar piekļūt. Daudzās Ziemeļvalstīs pieeja videi attiecībā uz privātajiem ūdeņiem ir brīva, ja nepārvietojas pāri lauksaimnieciski apstrādātai zemei un to neposta. Taču pie mums nav stingri reglamentēts, kur tūrists var iet un kur ne, un ar zemes īpašniekiem bieži rodas konflikti.

Jāpiebilst, ka arī tauvas joslā tūristam ir ierobežojumi, piemēram, uzsliet teltis nedrīkst bez zemes īpašnieka piekrišanas. Jau pašlaik īpaši izturīgi cilvēki var braukt lejā pa Amatu, un tauvas josla nosaka viņu tiesības četru metru platā piekrastes joslā remontēt laivu, pārģērbties, žāvēt drēbes, ieturēt maltīti u.tml., taču viņi uz privātīpašnieka zemes nedrīkst darīt neko tādu, kas var radīt bīstamību, piemēram, kurināt ugunskurus.

Par savā īpašumā esošās teritorijas tīrību un drošību atbild tās īpašnieks. Līdz ar to rodas problēmsituācijas, kad turīgākie piekrastes īpašnieki savu teritoriju cenšas norobežot, liedzot iespēju pa tauvas joslu pārvietoties kājāmgājējiem.

Attiecībā uz Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritoriju Salacas krastos vai Gaujas nacionālā parka teritoriju ir spēkā šo institūciju noteikumi, kuri regulē atpūtnieku tiesības — nakšņošanu, ugunskuru vietas utt. Šādās teritorijās drīkst piestāt tikai speciāli izveidotajās tūristu apmetņu vietās. Tās ir atzīmētas kartēs un apzīmētas dabā.

Runājot par blīvi apdzīvotām piekrastes teritorijām, ir lietderīgi paraudzīties uz citu valstu pieredzi, kur pieeja piekrastei ir iespējama vienīgi organizēti. Pie mums šāds precedents varētu būt Rīgas līča piekraste, kur cilvēku slodze ir jāregulē. Uzskatu, ka pludmalē normāli atpūsties var tur, kur tai iespējams piekļūt, novietot transportu, kur ierīkotas tualetes, pārģērbšanās kabīnes, telšu un ugunskuru vietas. Piemēram, tādas vietas ir Jūrkalnes pagastā, Vērgales pagasta Ziemupē, kur ir organizēta piekļūšana jūras krastam un kur par to ir jāmaksā. Tas ir atbalstāmi, un no labiekārtotu atpūtas vietu sakopšanas attiecīgais pagasts gūst arī ienākumus.

Rietumu valstīs, teiksim, pie Vidusjūras, tūristam jau iepriekš ir jārezervē sev atpūtas vieta, sazinoties ar konkrēto viesnīcu. Tas mums būtu nākamais solis publisko ūdenskrātuvju apsaimniekošanā un atpūtas zonu labiekārtošanā. Lai gan pie visām ūdenskrātuvēm tas nebūt nav vajadzīgs, jo Latvijā apdzīvotība ir desmitkārt mazāka nekā Eiropā. Taču ap Rīgu, pie Liepājas, Ventspils un Jūrmalā mēs varam ļaut tikai organizēti izmantot šos atpūtas resursus.

Braucieni, teiksim, pa Gauju, Salacu tiks organizēti kā vides tūrisms, kurā Latvijai ir perspektīva ārzemju tūristu piesaistē.

Lai gan — pilnīgi saprotu iebildi, ka īstens latvietis grib neskartu dabu, īstu pārdzīvojumu un drusciņ risku, lai kut nervs, tā teikt, “no rīta cēlies, aunu kājas un nezinu, kur tās noaušu”.

Diemžēl individuāli atpūtas maršruti šobrīd var būt arī riskanti. Piemēram, nupat sakarā ar iespējamo HES kaskādi uz Ogres upes daudz darījām, lai aizsargātu Ogres upes kā ūdenstūrisma objekta vērtību, bet tajā pašā laikā daudzi cilvēki mani informēja, ka nobraukt pa Ogri ir ļoti problemātiski — pagasti par to nerūpējas, atpūtas vietu, kur civilizēti izkāpt krastā, vai nu nav, vai arī iereibuši vietējie iedzīvotāji pret atpūtniekiem izturas agresīvi. Ar to gribu teikt, ka cilvēkam pirmām kārtām ir svarīga drošība. Neorganizētajās piekrastes vietās ūdenstūristi bieži ir atkarīgi no asociāliem indivīdiem, sevišķi rajonos, kur lielāks bezdarbs. Šie riska faktori, man šķiet, ir nozīmīgāki nekā iespējas visai plaši izmantot savas atpūtnieka tiesības. Jo nav reta parādība tādi cilvēki, kuri atpūtas vietās pārprasti plaši izmanto savas tiesības, nerēķinoties ar citu apmeklētāju tiesībām.

Savukārt lielajiem ūdenstūrisma entuziastiem Latvijas vides tūrisms būs par mazu, viņiem ir iespēja doties uz Karēliju, Kaukāzu vai Slovākijas mežonīgajām upēm. Tā sauktajam vidējam cilvēkam, kas ar ūdenstūrismu vēlas nodarboties liekā svara vai papildu kustību dēļ, organizētais vides tūrisms būs ļoti piemērots, un arī ārzemnieki to jau izmanto.

Jācer, ka mums tūrisma infrastruktūrā būs vairāk ieguldījumu, vairāk tūrisma informācijas biroju un cilvēkiem pieejamāka informācija. Teiksim, somam vai vācietim dažādās starptautiskās tūrisma izstādēs tiek piedāvāti riskanti nobraucieni pa Alpu upēm, bet tikpat labi viņi varētu izvēlēties Latvijas Gauju, kur tūrisma maršrutā ir iekļauta kompleksā kultūras programma, iespēja aplūkot senās pilis utt. Domāju, ka mums ir resursi.

— Ezeri un upes ir privāti, bet zivju resursi pieder valstij. Neskaidrs ir jautājums, vai privātajos ūdeņos drīkst makšķerēt valstij piederošās zivis. Vai īpašuma lietošanas tiesības attiecībā uz iekšējo ūdeņu resursiem ir reglamentētas?

— Manuprāt, īpašuma attiecības nav noregulētas ne vien attiecībā uz iekšējiem ūdeņiem, bet arī uz zemi, lai būtu brīva pieeja ūdeņiem. Aizvien ir daudz neskaidrību, tostarp — jau minētās tūristu un makšķernieku tiesības.

Tāpat arī nekur nav skaidri pateikts, vai viens piekrastes kaimiņš drīkst braukt ar laivu un makšķerēt upē, kura līdz pusei pieder otram piekrastes kaimiņam, vai arī izmantot ezeru, kura viens ķīlis pieder otram kaimiņam. Piemēram, zinu gadījumu, ka pie viena ezera Limbažu rajonā pašvaldība atbilstoši tās izstrādātiem apsaimniekošanas noteikumiem pieprasīja visiem zemes īpašniekiem īrēt ūdeni, jo tikai tad viņiem tiks atļauts krastā turēt laivu un ezerā makšķerēt. Daudzi jautājumi nav līdz galam risināti, un, ja arī ir, tad normatīvos dokumentos nav noteikts izpildes mehānisms šajā jomā vai arī tas reāli nedarbojas.

— 1998.gadā veiktajos Civillikuma grozījumos ir krietni paplašināts publisko upju un ezeru saraksts, taču tagad ir atjaunotas īpašuma tiesības arī uz publiskajiem ūdeņiem. Kā tas ietekmē šo ūdenskrātuvju apsaimniekošanu?

— Arī publiskajos ūdeņos ir dažādas “strēmeles”, kas juridiski pieder privātajiem īpašniekiem. Šo jomu sakārtot ir grūti.

Lai ūdenskrātuve tiktu normāli saglabāta, visiem tās līdzīpašniekiem ir jārīkojas līdzīgi. Mūsu senči to darīja ļoti sekmīgi — appļāva ūdenszāles, ganīja lopus, ierīkoja ūdenssmeļamās vietas, laivu stāvvietas un peldvietas, kā arī ar tīkliem apzvejoja zemledus ezerus, ne tikai izsmeļot sīkās zivis, bet arī izplēšot ārā ūdenszāles. Tā tika kavēta ezeru aizaugšana. Ezera īpašnieki vienojās par kolektīvo apzveju, to veica un kopīgi sadalīja zivis. Turpretī tagad mēs esam par slinku, lai sakoptu krastu un izcirstu kārklus, kuri ieaug dūņās. Aizaug arī ezeru vidi, un noslāpst zivis, jo ūdenszāles neviens ārā nevelk.

— Mums ir precedenti, ka uzņēmējs, paņemot publisko ezeru apsaimniekošanā, tajā ielaiž zivis, un, lai šajā ezerā makšķernieki varētu zvejot, viņiem jāpērk licence no šā uzņēmēja. Kā vērtējat šo tendenci?

— Latvijā publiskos ūdeņus, tāpat kā visus resursus, apsaimnieko pašvaldības. Tātad pašvaldības ir tiesīgas slēgt līgumus par apsaimniekošanu. Pašvaldības ir arī tās, kuras slēdz līgumus par rūpniecisko zveju atbilstoši licencēm, kuras izdod Zemkopības ministrija. Pašvaldībai ir kaut kas jādara, lai investētu līdzekļus ūdenskrātuves apsaimniekošanā. Pašvaldībai pieder arī zvejas tiesības un līdz ar to ir tiesības ezeru iznomāt uz kādu laiku ar noteiktiem nosacījumiem. Ir ļoti normāli, ja kāds drosmīgs uzņēmējs iegulda naudu mūsu ūdensbaseinu apsaimniekošanā, uzņemoties ilgtermiņa saistības, turklāt pašvaldība no tā iegūst līdzekļus. Sabiedrības līdzekļu iesaistīšana ir visnotaļ atbalstāma, taču publiskajā ūdensbaseinā nedrīkstētu būt ierobežotas citu personu tiesības. Ja tajā vairs neviens cits nevar peldēties vai makšķerēt, tas vairs nav demokrātiski.

— Jūs kritizējat jaunos “Ūdenskrātuvju apsaimniekošanas noteikumus”. Kādā ziņā tie ir nepilnīgi?

— Izstrādātie noteikumi ir tendēti uz zivsaimniecību, taču tā ir tikai viena no ūdenskrātuvju funkcijām. Ūdenskrātuvju dzīlēs ir ļoti daudz arī citu resursu — dūņas, sapropelis, ūdenszāles, pie ūdenskrātuvēm mājo ūdensputni, ūdeņus izmanto laivotāji un makšķernieki, un ūdenskrātuves kādā mazajā HES ražo elektrību. Šo visu jomu darbību jaunie “Ūdenskrātuvju apsaimniekošanas noteikumi” saskaņoti neregulē. Turklāt tie ir atrauti no teritorijām. Lai mēs ezeru pasargātu no barības vielu, konkrēti — dabisko minerālmēslu un notekūdeņu — nodarītā posta, mums bieži vien kaut kas jādara visā sateces baseinā, nevis tikai vienā ūdenskrātuvē. Arī par to šajos noteikumos nekas īpaši nav teikts. Un nereti ir tā, ka būvēm ir vieni drošības noteikumi, ezeram — citi. Turklāt ir grūti panākt, lai daudzi pagasti un pat rajoni savstarpēji sadarbotos. Te gribu minēt Lubāna ezera problēmas, kas atrodas divu rajonu un septiņu pagastu pārziņā. Tāpat grūti ir apsaimniekot Engures ezeru.

Šīs problēmas nav atrisināmas ar normatīvajiem dokumentiem vien, ir vajadzīgi reāli to izpildītāji un ieinteresētās puses. Piemēram, Lubānas ezera apsaimniekošana rada valstiskas problēmas. Savulaik ezers tika nolaists, tad apjozts ar dambjiem un ūdens līmenis pacelts. Taču, kuram Lubāns šodien ir vajadzīgs, uz šo jautājumu neviens neprot atbildēt. Dambja un slūžu uzturēšana izmaksā daudz, bet ezers vairs nav īsti saistīts ne ar zivsaimniecību, ne ar mežsaimniecību, tas nav arī ir vides jautājums. Rajoni finansiāli nav pietiekami nodrošināti, daži no pagastiem ir pat nabadzīgi. Japāņu speciālisti, kuri Lubāna ezeru pētīja, konstatēja, ka ezerā un tā apkārtnē ir ārkārtīgi bagāta bioloģiskā daudzveidība, īpaši reti ūdensputni. Taču ar pašreizējo ekonomisko līmeni un iedzīvotāju blīvumu jautājums, ko darīt ar šo ezeru, paliks nākamajām paaudzēm.

— Ūdens motocikli un lieljaudas kuteri trauc pa ezeriem, piemēram, abiem Baltezeriem, un viņu saceltie viļņi gāž apkārt mazās laiviņas. Vai ir paredzēts reglamentēt ūdens motociklu un kuteru izmantošanu rekreācijas zonā?

— Tas ir pagasta jautājums. Katrai ūdenskrātuvei ir izstrādāti apsaimniekošanas noteikumi, kuros noteikts, kas ir atļauts un kas ne.

Ir bijuši gadījumi, kad šie ūdensmotocikli pat uzbrauc virsū cilvēkiem, kas gūst traumas. Tagad šis jautājums lielākoties ir sakārtots. Piemēram, Jūrmalas pilsēta par aktīvās ūdens atpūtas zonu, kur var braukt ar ūdensmotocikliem, ir noteikusi Asarus. Katrā ziņā tālāk par Mellužiem šie ūdensmotocikli pēdējos gados nebrauc.

Jāpiebilst, ka ūdensmotocikli nodara arī daudz citu kaitējumu. Tie saceļ augšā dūņas un piesārņojumu no ūdens baseina dzīlēm, piesārņo ūdeni ar degvielu un rada troksni, kas traucē cilvēkiem atpūsties. Ūdensmotocikli ir jāizmanto tur, kur tiem radīti atbilstoši apstākļi, piemēram, Lielupē ir ūdenssporta zona.

— Vai tiek plānots atjaunot sabiedrisko inspektoru institūtu, piemēram, lai, uzrādot apliecību, varētu ķert malu zvejniekus un konfiscēt neatļauti ieliktos tīklus?

— Sabiedrībai, tas ir, ikvienam cilvēkam, ir tiesības piedalīties ļaunuma novēršanā. Jebkurš cilvēks var aizrādīt, zvanīt reģionālo vides pārvalžu zivju inspektoriem vai municipālajai policijai. Gribu teikt, ka malu zvejnieku ķeršana ir ārkārtīgi bīstams darbs. Cilvēki tiek traumēti, ievainoti, tāpēc zivju inspektoram bieži vien ir pistole kabatā, inspektori bieži dodas kopā ar policijas darbiniekiem, sevišķi nakts reidos un īpaši lašu laikā.

Mēs algojam arī ārštata zivju inspektorus. Tie nav sabiedriskie inspektori, bet kas vairāk. Viņi tiek algoti galvenokārt zivju migrācijas periodos — pavasaros un rudeņos, un viņus varētu uzskatīt par zivju inspektoru palīgiem. Vieniem pašiem viņiem gan nav tiesību sastādīt protokolu, to darīt un sodīt drīkst tikai reģionālo vides pārvalžu zivju inspektori. Taču sabiedrība ir laipni aicināta līdzdarboties.

Pērn ir noķerts vairāk nekā tūkstotis malu zvejnieku, kuri soda naudā samaksājuši pāri par 25 tūkstošiem latu. Ir ierosinātas arī vairākas krimināllietas.

— Eiropas Savienības ūdens struktūrdirektīvas prasību ieviešanas sakarā pavisam nesen tikās Latvijas un Lietuvas vides ministriju speciālisti, lai uzsāktu divpusēja līguma par sadarbību starptautisku upju baseinu apgabalu apsaimniekošanā izstrādi. Kādas ir ES prasības?

— Mums ir jāizstrādā ūdensbaseinu plāni un līdz 2015.gadam jāpanāk direktīvai atbilstoša, laba ūdens kvalitāte visās upēs. To izpildīt mums būs vieglāk salīdzinājumā ar Eiropu, jo starptautiskajā vērtējumā vides ilgspējības indikatoru salīdzinājumā, kas tika gatavots 2002.gada sanāksmei “Pasaules valstu vadītāji nākotnei”, ūdens kvalitātes ziņā Latvija ieguva sesto vietu pasaulē. Tā ka mēs drīzāk sasniegsim labu ūdens kvalitāti nekā Eiropa.

Mums ar kaimiņiem ir jāvienojas arī par ūdensbaseinu robežām. Ar Lietuvu mums ir divi lieli pārrobežu ūdensbaseini. Vienojāmies, ka Lielupi nodalīsim atsevišķi no Ventas. Venta ietek Baltijas jūrā, bet Lielupe — Rīgas līcī, tātad Lielupei izvirzīsim augstākas prasības. Un līdz ar to arī lietuviešiem. Paredzu, ka vienoties ar Lietuvu būs grūti, jo no Lietuvas mums nāk diezgan daudz piesārņojuma. Vienosimies arī ar igauņiem, lai gan kopēju ūdeņu ar viņiem mums ir maz. Tās ir dažas Gaujas pietekas Igaunijā un Pededzes upe.

— Pašlaik notiek diskusijas par mazo HES darbības sakārtošanu. Ko paredzēts veikt šajā jomā?

— Pirmkārt, sakārtot būvniecību. Tā bieži notiek nesaskaņoti un projekti netiek līdz galam pabeigti. Daļa no mazo HES būvētājiem, kuri ir gājuši vieglas peļņas un ātras darbu pabeigšanas virzienā, mazo HES celtniecības procesu zināmā mērā ir degradējuši. Tādēļ ir izstrādātas vadlīnijas mazo HES kontrolei un tehnisko noteikumu izveidošanai to būvniecībā.

Protams, labāk ir iegūt elektrību no ūdens nekā dedzinot akmeņogles vai mazutu ar sēra saturu. No šāda viedokļa, mazās HES ir alternatīvs un videi draudzīgs enerģijas iegūšanas veids, ko daudzi ilgspējīgas attīstības jomā uzskata par perspektīvu. Taču ir jāizvērtē zaudējumi, kas var rasties nesakārtoto jautājumu dēļ.

— Pie kādiem aktuāliem ūdenskrātuvju apsaimniekošanas projektiem strādājat pašlaik?

— Saskaņā ar Helsinku konvenciju viens no galvenajiem jautājumiem pašlaik ir piekrastes integrālā apsaimniekošana. Mums ir tādi milzīgi ezeri kā Babītes ezers, Ķīšezers, Liepājas, Papes, Engures un Kaņiera ezers. Tās ir vecās jūras lagūnas, kas saistītas ar zivju resursiem, kā arī ar ūdensputnu migrāciju un iedzīvotāju atpūtu — tūrismu, makšķerēšanu. Panākt šeit īsti kvalitatīvu apsaimniekošanu ir ļoti grūti, ņemot vērā to, ka šie ūdeņi jau pēc savas ģenēzes ir aizauguši un, saņemot papildu barības vielas, aizaugšana notiek aizvien straujāk. Piemēram, Engures ezerā kādreiz cilvēki, stāvot līdz ceļiem ūdenī un piesienot pie kājām dēļus, pļāva ūdenszāles un ganīja govis pašā krastā, un ezers no aizaugšanas bija pasargāts. Bet pēc tam, kad ezers kļuva par ornitoloģisko liegumu, ornitologi vienu brīdi aizliedza vispār kaut ko darīt, līdz ar to tika aizliegta zveja ar tīkliem un ganības gar krastiem. Rezultātā ezers aizauga arvien straujāk, un tas kaitē arī putniem. Tādēļ tiek veikti dažādi pasākumi — izpļautas ūdenszāles, padziļināta ezera gultne, bet tas, vienalga, ir nepietiekami. Šie minētie ezeri būs jāapsaimnieko tā, lai tie saglabātos arī nākamajām paaudzēm. Bet tas maksā naudu, un pašlaik neesam tam gatavi.

Saistībā ar likumu “Par ūdens apsaimniekošanu” un likumu “Par piesārņojumu” vēl ir jāizstrādā četras ilgtermiņa rīcības programmas — municipālā notekūdeņu piesārņojuma ūdenī samazināšanai, bīstamo ķīmisko vielu piesārņojuma samazināšanai, zivsaimniecisko ūdeņu stāvokļa uzlabošanai un peldūdeņu kvalitātes uzlabošanai. Tās ir Eiropas Savienības prasības.

Taču, lai iegūtu labu ūdens kvalitāti, ir jāstrādā visiem — arī ūdenstūristiem un makšķerniekiem, kas bradā pa tauvas joslu. Ūdens struktūrdirektīva nevar tikt realizēta kvalitatīvi, ja Latvijā nelīdzdarbojas vismaz miljons cilvēku — tātad katrs no mums.

Ūdens kvalitātes jautājumiem ir jābūt atrisinātiem katras upes un ezera līmenī. Un tam jau ir pozitīvi aizsākumi. Vides ministrija kopā ar Zviedrijas Vides aģentūru izstrādāja Daugavas projektu, šai darbā jau ir trīs gadu pieredze, un Daugavas baseinā ir izdalīti 20 apakšbaseini, piemēram, detalizētāk ir analizēta mazā Juglas upe, Rāznas, Lubāna ezers. Sabiedrība ir izrādījusi interesi par Burtnieka ezera un Bārtas upes apsaimniekošanu, Tukuma pašvaldība ir pievērsusies Slocenes upes apsaimniekošanai.

Atbilstoši Eiropas Savienības direktīvai noteiktie upju baseini varētu tikt sadalīti apakšbaseinos, kur katra interešu grupa ir aicināta savu ūdenstilpni sakopt.

Dace Pumpure — “Latvijas Vēstnesim”