Pirms sākam veidot valstī e-pārvaldi

Vilis Zvidriņš, Satiksmes ministrijas Informātikas departamenta direktors, – “Latvijas Vēstnesim”

– Elektronisko dokumentu likuma, kas stājās spēkā šā gada 1. janvārī, pārejas noteikums paredz, ka valsts un pašvaldību iestādēm ir pienākums pieņemt elektroniskos dokumentus no fiziskajām un juridiskajām personām ne vēlāk kā 2004. gada 1. janvārī. Vai līdz tam laikam būs radīti visi priekšnoteikumi, lai elektronisko dokumentu likums reāli sāktu darboties?

– Es nevaru atbildēt par visām valsts institūcijām. Dažādās ministrijās un citās iestādēs situācijas atšķiras. Piemēram, Satiksmes ministrijā (SM) jau ir labi sakārtotas auto reģistrācijas lietas. Par to var pārliecināties katrs, kas izmanto šo pakalpojumu. Arī citās institūcijās, piemēram, Uzņēmumu reģistrā, ar elektroniskajiem dokumentiem saistītie jautājumi lielā mērā ir atrisināti.

Savulaik, izstrādājot pilotprojektu par ķīlu reģistra izveidi, tā sagatavotāji rēķinājās ar iespējām izmantot elektronisko parakstu. Tomēr šo projektu valdība neatbalstīja, tāpat kā elektronisko identifikācijas karšu projektu, kas arī ir saistīts ar elektroniskā paraksta ieviešanu, jo, kā zināms, elektroniskais dokuments bez paraksta der tikai daļēji.

Kamēr nav pieņemti attiecīgie normatīvie akti par elektronisko parakstu, elektroniskie dokumenti var tikt izmantoti tikai ierobežotā apjomā un noslēgtā vidē valsts pārvaldes iekšienē, nodrošinot attiecīgo autorizāciju un drošības pakāpi.

Faktiski ir divas elektronisko dokumentu aprites vietas: valsts pārvalde, kur elektroniskie dokumenti paātrinātu valsts pārvaldes procesus tās iekšienē, un ārējā vide, kur elektronisko dokumentu izmantošana garantētu uz iedzīvotāju vai uz biznesu orientētu pakalpojumu sniegšanu. Otrajā gadījumā elektroniskais dokuments ir valsts pakalpojuma sastāvdaļa. Tur tad arī sākas nepieciešamība pēc elektroniskiem parakstiem. Tehnoloģiski var nodalīt iekšējo vidi – valsts pārvaldes lietas, taču tādā pašā veidā nošķirt ārējo vidi un autorizēt pakalpojumu pieprasītāju no ārpuses faktiski nav iespējams. Tāpēc vēlreiz atkārtoju: bez elektroniskā paraksta valsts pārvaldes sniegtie e–pakalpojumi nebūs lietojami.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Gribu uzsvērt, ka elektronisko dokumentu ieviešana nav mūsu pašmērķis. Elektroniskos dokumentus vajadzētu ieviest tajās valsts un pašvaldību institūcijās, kur tādējādi var būtiski uzlabot pakalpojuma kvalitāti un tā sniegšanas ātrumu. Vienlaikus visā Latvijā tos ieviest varbūt nemaz nevajag, jo ne visi tam ir vienlīdz gatavi.

– Tātad elektronisko dokumentu aprite ir jānodrošina tajos pakalpojumos, kas ir visvairāk nepieciešami sabiedrībai. Kuri tie būtu?

– Katra ministrija zina, kuru pakalpojumu izmantošanā iesaistītas vislielākās tautas masas, kuri pakalpojumi ir visbiežāk pieprasīti un kuru sniegšana e-veidā prasītu vismazākos kapitālieguldījumus. Tie ir pakalpojumi, kuru sniegšanā elektronisko dokumentu ieviešana ļaus taupīt valsts pārvaldes darbinieku, bet jo īpaši klientu laiku un citus resursus. Bet, ja mēs neieviešam identifikācijas kartes un elektronisko parakstu, tas viss pilnībā atkrīt. Turklāt termiņiem, lai īstenotu ar e–pārvaldes izveidi saistītos pasākumus, jābūt reāliem. Piemēram, Igaunijā pirmās identifikācijas kartes sāka izsniegt pagājušā gada februārī, un pašlaik ir izsniegts 170 000 karšu. Tātad kartes līdz šim ir saņēmuši mazāk nekā desmit procenti valsts iedzīvotāju. Ņemot vērā kaimiņvalsts pieredzi, var teikt, ka tik īsā laikā, kāds saskaņā ar likumu mums atlicis, mēs nemaz nevarēsim ieviest elektroniskos pakalpojumus visās valsts pārvaldes struktūrās. Mums vajadzētu tos ieviest pakāpeniski, lai cilvēki pierastu pie jaunā pakalpojumu saņemšanas veida, lai viņi psiholoģiski tam sagatavotos un spētu izmantot tās priekšrocības, kas tiek piedāvātas.

Citu valstu pieredze e-pārvaldes ieviešanā liecina, ka vislielākais ekonomiskais efekts rodas tad, ja tiek elektronizēti tie pakalpojumi, kas attiecas uz biznesu. Tas, ka uzņēmējs var elektroniski saņemt izziņas vai iesniegt uzņēmējdarbības veikšanai vajadzīgos dokumentus valsts un pašvaldību institūcijās, būtiski uzlabo ekonomisko aktivitāti. Un tas ir visizdevīgāk. Bet šādā pieejā neapšaubāmi ir politiskais faktors: valsts iegulda naudu, bet galarezultāta izmantošana notiek šaurā diapazonā. Tad politiķiem var pārmest, ka viņi valsts naudu ir izmantojuši šaura patērētāju loka interesēs. Lemjot par rīcību, būtu jāņem vērā arī šis aspekts, tomēr esmu pārliecināts, ka ekonomiski izdevīgāk būtu vispirms realizēt saikni “valdība – bizness”.

– Tātad ar nākamā gada 1. janvāri plašā diapazonā tomēr nevarēs ieviest elektroniskos dokumentus. Kā būs ar valsts pārvaldes institūcijām – vai šajā vidē elektronisko dokumentu aprite darbosies pilnībā?

– Es neapgalvoju, ka līdz tam brīdim nevarēs ieviest elektroniskos dokumentus visās valsts institūcijās, jo līdz tam vēl ir pietiekami laika. Vasarā tiks veikti budžeta grozījumi. Atkarībā no valdības lēmuma, investējot šajā lietā nopietnus līdzekļus, samērā īsā laikā var gūt rezultātu. Bet es vēlreiz gribu uzsvērt – vai ir vērts? Vai tas ir mūsu pašmērķis – nodrošināt pilnīgu elektronisko dokumentu izmantošanu visā valstī? Pirms veidot e-pārvaldi, mums daudz svarīgāk būtu jau esošajā pārvaldē sakārtot pakalpojumu piegādes procesus un radīt citu attieksmi pret pakalpojumu. Lai pakalpojuma sniegšanā primārās būtu klienta, ikviena valsts iedzīvotāja, nevis valsts pārvaldes darbinieka ērtības. Šāda koncepcija ir mūsu izstrādātā e-pārvaldes funkcionālā modeļa pamatā.

– Lūdzu, raksturojiet e-pārvaldes funkcionālo modeli!

– Par šo jautājumu es varētu runāt ļoti ilgi, jo modeļa izstrāde ilga gandrīz gadu.

Mūsu valsts pārvalde ir salīdzinoši jauna. Turklāt tā ir izaugusi no principiem, kas darbojās padomju laikā. Likumsakarīgi, ka uzskati par to, kādai ir jābūt valsts pārvaldei, balstās uz tiem priekšstatiem, kādi ir veidojušies padomju laikā. Iespējams, daudzi tam nepiekritīs, bet tā nu tas ir, ka pārsvarā cilvēki instinktīvi cenšas atkārtot savā dzīvē to ģimenes modeli, kādā uzauguši. Līdzīgi ir radusies mūsu valsts pārvalde.

E-pārvaldes funkcionālais modelis vērš uzmanību uz to, ka informācijas tehnoloģijas vajadzētu izmantot nevis tāpēc, lai pakalpojumam pieliktu priekšā “e-” un sniegtu to elektroniski, kas, protams, nav mazsvarīgi, bet gan tādēļ, lai sakārtotu valsts pārvaldes iekšējos procesus. Lai to izdarītu, valsts pārvaldei jābūt uz pakalpojumu orientētai. Galvenais uzsvars ir likts uz to, kā būtu jāpārveido valsts institūciju darbs, lai tā iespējami efektīvi sniegtu visus pakalpojumus, kas nepieciešami iedzīvotājiem. Pāreja no parastas valsts pārvaldes uz tādu, kas orientēta uz pakalpojumu sniegšanu, ir jāveic nevis ar “e-” saukli, bet gan iesākumā sakārtojot visas lietas pašā valsts pārvaldē. Protams, tas “e” burtiņš tur iekšā būs, informācijas tehnoloģijas tiks izmantotas, bet tas būs tāpēc, lai sakārtotu procesus.

Šāds princips savulaik tika apgūts visās lielākajās pasaules kompānijās, kad tās pārkārtojās no hierarhiskām pārvaldes struktūrām uz jauktajām, iedzīvinot horizontālos procesus.

Izstrādātajā e-pārvaldes funkcionālajā modelī paredzēts nodalīt pakalpojumu sniegšanas funkciju no lemšanas funkcijas, izmantojot back–office un front–office pieeju. Tas nozīmē, ka cilvēks ieiet telpā un saņem pakalpojumu, bet viņa saskarsme ir ar personām, kas nepiedalās lemšanas procesā. Šie darbinieki (front–office) kontaktējas ar apmeklētājiem un sagatavo informāciju lemjošajai pusei (back–office), kas savukārt pēc lēmuma pieņemšanas atdod materiālu atpakaļ pakalpojuma pasūtījuma pieņēmējiem, kuri pēc tam kontaktējas ar klientu un izsniedz viņam pieprasīto dokumentu. Lai šādu sistēmu iedzīvinātu, būtu jāizveido valsts un pašvaldību pakalpojumu biroji.

Būtībā jau iedzīvotāju, kuram nav pieejams internets, bet kuram ir svarīgi saņemt pēc iespējas kvalitatīvāku valsts vai pašvaldības pakalpojumu, neinteresē tas “e” burtiņš. Viņu interesē laba un ātra apkalpošana un kvalitatīvi sniegts pakalpojums, arī pasaules pieredze liecina, ka, ieviešot pakalpojumus e-veidā, tikai 15% tos izmanto, bet pārējie dod priekšroku tradicionālajam pakalpojumu saņemšanas veidam.

E-pārvaldē paredzēti dažādi pakalpojumu sniegšanas veidi, piemēram, izmantojot interneta piekļuves kanālus, pasta pakalpojumus, zvanu centrus un digitālo televīziju. Lai ideju realizētu, jāveic vairāki pilotprojekti, piemēram, procesu vadības principu ieviešana, iekšējā valsts pārvaldes portāla Intranet, zvanu centra, valsts un pašvaldību biroju izveidošana. Iecerēts arī izveidot trīs jaunas struktūras, kas nodrošinās līdz šim valsts pārvaldē nebijušu funkciju veikšanu. Informācijas resursu vadības vienība nodrošinās informācijas tehnoloģiju funkcionēšanu un saikni starp front–office un back–office. Tā kā daudzi pakalpojumi pārsniedz vienas institūcijas robežas, jābūt pakalpojumu īpašniekam – tam, kurš nodrošinās saikni starp valsts institūcijām. Pašlaik Latvijā nav koordinējošas institūcijas, kas spētu vienlaikus vadīt un virzīt visus e–projektus, tāpēc jāizveido centrālā e-projektu vadības vienība.

– Ciktāl šis dokuments – e-pārvaldes funkcionālais modelis – ir nonācis savā izskatīšanas ceļā?

– Tas ir saskaņots ar Finanšu un Tieslietu ministriju. To iebildumi tika ņemti vērā. Dokuments ir iesniegts Valsts kancelejā, un drīzumā tam vajadzētu tikt izskatītam Ministru kabineta Komitejas sēdē.

– Konferencē “Elektroniskie dokumenti – aktualitātes un problēmas” tika uzsvērts, ka likuma normas nevar stāties spēkā, kamēr nav pieņemti trūkstošie normatīvie akti. Kādi robi normatīvajā bāzē vēl būtu jāaizpilda, lai likumu par elektroniskajiem dokumentiem varētu ieviest pilnībā?

– Es negribētu komentēt tās lietas, kas saistītas ar elektronisko parakstu, jo par šiem jautājumiem atbildīgas ir citas institūcijas.

Pašlaik valstī ir tendence ilgi sēdēt pie galda un izdomāt absolūti visu, kas un kā varētu notikt. Diemžēl pēc tam, kad sākam idejas praktiski realizēt, izrādās, ka noteikumi vai citi regulējošie dokumenti ir izstrādāti ne tā, kā praktiski būtu iespējams izdarīt. Tāpēc, manuprāt, vispirms vajadzētu e-pārvaldes ieviešanu uzticēt ekspertiem. Tas ir vienreizējs pasākums. Nav jēgas ražot metodiku, kādā veidā ieviest elektronisko dokumentu likumu katrā ministrijā, bet vajag iniciēt projektu, kuru eksperti īsteno, un pēc tam visi bauda viņu darba augļus. Katrā iestādē nebūtu jēgas iegūt šo kompetenci, jo pēc tam jau nebūs kur to likt – vai nu katram ierēdnim būtu jāmāk uzbūvēt radioaparātu, varbūt viņi visi kopā var to paklausīties. Daudzas problēmas var atrisināt, izmantojot ekspertu pakalpojumus.

Vēlme ar papīru palīdzību, bet bez finansējuma realizēt visu ar elektroniskajiem dokumentiem saistīto pasākumu kopumu ir tā, kas visvairāk attālina galarezultātu. Es neuzskatu, ka šis ceļš būtu ejams, jo daudzas lietas mēs varam paveikt bez augstā līmenī apstiprinātiem dokumentiem, vienkārši izdodot īstenota pilotprojekta rezultātā radītās instrukcijas un praksē pārbaudītus un reālajai situācijai atbilstošus rīcības ieteikumus.

Tas, ka šim pasākumam nav paredzēti nekādi līdzekļi, liek domāt, ka iznākumā būs tikai “papīra produkts” – uz papīra izveidots un uz papīra palicis, bet līdzekļi nav ieguldīti. Diemžēl, izņemot dabas norises, nevienu citu organizētu procesu, kas noritētu bez naudas ieguldīšanas, es nespēju iedomāties.

– Ņemot vērā to, ka normatīvā bāze šajā jomā pilnībā vēl nav sakārtota, kā jūs vērtējat to, ka dažas pašvaldības, piemēram, Rīga, Ventspils, ievieš autonomas e-pārvaldes sistēmas. Vai nebūs tā, ka vēlāk šīm aktīvajām pašvaldībām nāksies ko mainīt, atsakoties no paveiktā, galu galā atzīstot, ka velti ticis šķērdēts laiks un līdzekļi?

– Pašvaldību aktivitātes vērtēju pozitīvi. Te mēs redzam pašvaldību priekšrocības, ko dod iespēja par pieejamo līdzekļu izmantošanu lemt pašvaldību līmenī. Pašvaldības var autonomi risināt šīs problēmas, daudz nekonsultējoties ar pārējām. Ja būtu jāpanāk pilnīga vienotība starp visām pašvaldībām, tad Latvijā nebūtu nevienas e-pārvaldes. Salīdzinot situāciju e-pārvaldes ieviešanā valsts un pašvaldību līmenī, redzams, ka valstī kopumā sistēma daudzu jaunu un kardinālu jautājumu risināšanā ir tik bremzējoša, ka līdz mērķim var pat nenokļūt.

– Jūs minējāt to, ka bez finansējuma nekas nevirzīsies uz priekšu. Kā tad īsti šobrīd ir ar valsts atbalsta politiku e–pārvaldes ieviešanā?

– Vispirms gribu kliedēt mītu par to, ka e–pārvaldē ir ieguldīti daudzi miljoni latu. Cilvēki visu to naudu, kas kaut kādā veidā ir saistīta ar informācijas tehnoloģiju attīstību valsts pārvaldē (šogad atvēlēti sešpadsmit miljoni latu, pērn – septiņpadsmit miljoni latu), attiecina uz e-pārvaldi. Tā tas nav. Katrai ministrijai ir savi iekšēji uzdevumi, kurus tā veic informācijas tehnoloģiju jomā, un tur nav nekāda sakara ar e-pārvaldi. E-pārvaldes lietas varam skatīt tikai kopumā. Un kopējai lietai līdzekļi nav ieguldīti gandrīz necik, vienīgi no Baltijas valstu datu pārvaldes tīkla resursiem tika apmaksāti ekspertu pakalpojumi funkcionālā modeļa izstrādē. Tiešā veidā tās ir investīcijas e-pārvaldes izveidē, bet tā ir salīdzinoši maza nauda. Lielbritānijas valdība savas e-pārvaldes attīstībai pagājušajā gadā nolēma turpmākajos trijos gados ieguldīt pa 2 miljardiem mārciņu gadā.

– Cik būtu nepieciešams?

– Lai varētu sākt visu šo lietu un panāktu kādu reālu rezultātu, bez kura vispār nav vērts kustēt, ir jāparedz divi miljoni latu. Diemžēl rīcības projektā, kas tika iesniegts Ministru kabinetā reizē ar funkcionālo modeli, mums neizdevās ar Finanšu ministriju saskaņot tādu tekstu, ka tā grasītos nepieciešamos līdzekļus atrast. Tur minēts, ka nepieciešamā finansējuma apjoms tiks fiksēts valsts investīciju plānā. Tātad šim projektam finansējums varētu tikt piešķirts, tikai sākot ar nākamo gadu.

Bet, ņemot vērā šā jautājuma svarīgumu, valdība varētu tomēr nolemt šos līdzekļus iedalīt un darbus sākt jau agrāk. Katrs nokavētais mēnesis mūs attālina no pārējām valstīm. Piemēram, Somija šo jautājumu jau risina kopš 1997. gada. Jo ilgāk mēs domāsim, jo lielāka plaisa izveidosies.

Ieviešot izstrādāto e-pārvaldes funkcionālo modeli, pirmais reālais ieguvums būs Intranet – iekšējais valdības portāls, kas ļaus sakārtot visus institūciju sadarbības jautājumus. Neradot informācijas tehnoloģiju struktūru, mēs šo ideju tālāk virzīt nevaram. Iekšējais valdības portāls būs tā vide, kur rasties jaunajai, uz pakalpojumu orientētai valsts pārvaldei. Šī vide ļaus radīt jaunas attiecības starp valsts institūcijām, sekmēs jaunu sadarbes principu izveidošanos un būtiski mainīs attieksmi pret valsts pārvaldi tās iekšienē. Gribu uzsvērt, ka pakalpojumi ir viss, ko dara valsts pārvalde, piemēram, arī budžeta sastādīšana, likumprojektu vai stratēģiju izstrāde ir pakalpojums. Kad mēs visus valsts un pašvaldību sniegtos pakalpojumus būsim inventarizējuši, tad sapratīsim, kuri no tiem dublējas, kurus vajag apvienot un kuri ir lieki. Tas ļaus racionālāk izmantot esošo darbaspēku un finanses. Tādējādi tiks uzsākta globāla valsts pārvaldes sakārtošana.

– Vai Latvija tehnoloģiski jau ir gatava šo ideju īstenošanai?

– Ar tehnoloģijām mums ir krietni labāk nekā ar apziņu. Ja mēs vispār spēsim vienoties par to, ka mums vajag ko mainīt, tas jau būs ļoti daudz. Līdzšinējā vilcināšanās ir novedusi pie tā, ka Latvija šajā jomā patlaban ir tur, kur citas valstis bija pirms pieciem sešiem gadiem.

– Kāda kopaina vērojama Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstīs? Vai e-pārvaldi tur izdevies ieviest raitāk nekā mūsu valstī?

– Piemēram, Igaunijā valsts līmenī attieksme pret e-lietām ir labāka.

Jāatzīst, ka ir grūti salīdzināt dažādi strukturizētas valdības, tomēr mūsu valdības efektivitāte ir jāskata Latvijas ekonomisko rādītāju kontekstā. Kādā veidā katra valsts nodrošina attīstību, tas nav būtiski. Jautājums ir par varas kvalitāti: kādu dzīves līmeni tā spēj nodrošināt savai tautai. Aprīļa sākumā notikušajā forumā “IT&T Baltic” kolēģis no Vācijas teica: nevienam jau nav vēlmes dzīvot tieši informācijas sabiedrībā, bet katram ir vēlēšanās būt nodrošinātam ar darbu, būt veselam un laimīgam. Sabiedrībai ir vienalga, vai vēlamais rezultāts tiek sasniegts ar vai bez e–pārvaldes.

– Jūs minējāt vārdu savienojumu “informācijas sabiedrība”. Visa Eiropa informācijas sabiedrības veidošanu un zināšanās balstītas ekonomikas attīstību ir definējusi par prioritāti, kas tai ļaus kļūt par attīstītāko pasaules reģionu. Kā Latvijā sokas ar informācijas sabiedrības veidošanu?

– Mums ar informācijas sabiedrību ir tā jocīgi. Kādreiz es domāju, ka vairāki cilvēki, izlasot vienu un to pašu tekstu, saprot to daudzmaz vienādi. Bet esmu pārliecinājies, ka katrs to saprot individuāli.

Lisabonas stratēģijā Eiropas Padome ir definējusi stratēģisko virzienu visai ES: veidot informācijas sabiedrību, lai nodrošinātu ekonomiskās reformas, darba pieejamību, sociālo vienlīdzību. Desmit gados ES, veidodama informācijas sabiedrību, plāno kļūt par attīstītāko reģionu pasaulē, pateicoties zināšanās balstītas ekonomikas principu ieviešanai. Citu mērķu informācijas sabiedrības veidošanā nav. Kā mēs, Latvijā dzīvodami, grasāmies iekļauties lielajā ES stratēģijā? Citās valstīs ir Informācijas sabiedrības ministrijas, mums tādas nav. Faktiski šīs funkcijas līdz šim ir Satiksmes ministrijas pārziņā. Kopējā ES kontekstā informācijas sabiedrības aktivitātēs Latviju pārstāv SM Informātikas departamenta speciālisti, citu ministriju e-aktivitātēs iesaistītie un Informācijas sabiedrības nacionālās padomes loceklis Edvīns Karnītis.

Zinot, ka informācijas sabiedrības mērķis ir nodrošināt savienojošos efektus, radīt jaunas darbavietas, padziļināt sabiedrības un valdības dialogu, pasaules mērogā piedalīties informācijas sabiedrības attīstībā, veidot pētniecībai un inovācijām labvēlīgu vidi, īstenot ekonomiskās reformas, koordinēt makroekonomiskās politikas, gribas jautāt: vai šādā līmenī spēs darboties saujiņa Latvijas informācijas tehnoloģiju speciālistu? Vai ES kopējā stratēģijā mēs iekļausimies ar vienu Informācijas sabiedrības biroju, kuram nav nekādas pārstāvniecības?

Piedaloties Eiropas Komisijas Apvienotās augsta līmeņa komitejas informācijas sabiedrības jautājumos rīkotajos pasākumos, esmu atskārtis, ka jautājums nav par to, ko iekļaut informācijas sabiedrības apgabalā, bet gan par to, kā apstāties, lai neiekļautu tajā absolūti visu. Faktiski tajā ietilpst pilnīgi viss. Tā ir sabiedrības attīstība. Informācijas sabiedrība ir nākamais līmenis jeb nākamais slieksnis, uz kuru mēs tiecamies sabiedrības attīstības jomā. Kā mēs uz šo slieksni tieksimies? Latvijā ir principā vienkāršota informācijas sabiedrības ideja. Protams, ir kaut kāda infrastruktūra, kas nodrošina informācijas sabiedrības attīstību, bet šīs infrastruktūras parametri nav informācijas sabiedrība.

Iepriekšējais lielākais ekonomiskais lēciens pasaulē bija tad, kad ražošanā ieviesa konveijeru principu. Tiesa gan, Padomju Savienībā tika apgalvots, ka tas ir veids, kā maksimāli ekspluatēt strādnieku. Bet patiesībā tas bija veids, kā pārvietot darba priekšmetu, lai iespējami daudz strādnieku to varētu papildināt ar savu veikumu. Informācijas sabiedrības idejā internets ir tieši tas pats, tikai citā plāksnē: tas ir veids, kā mēs kādu ideju viegli un ātri varam virzīt uz priekšu, tās realizēšanā iesaistot ļoti daudz cilvēku. Eiropas ideologi apliecina: ja iepriekš mēs esam ieguldījuši līdzekļus uzņēmumos, pašreiz tie būtu jāiegulda prasmēs un izglītībā. Tā ir principiāla atšķirība. Tāpēc, lai mēs iekļautos informācijas sabiedrībā, ir jāsekmē citas izpratnes veidošanās par to, kā attīstāms bizness. Šobrīd svarīgākais ir iespējami īsā laikā apzināt jaunos paņēmienus un apgūt tos principus, kādi vajadzīgi informācijas sabiedrībā, lai varētu strādāt uz zināšanām balstītas ekonomikas vidē.

Pāreja uz informācijas sabiedrību ir globāls process, kas prasa pārstrukturēt visu, kas mums līdz šim ir bijis, ieskaitot mūsu domāšanu. Bet mēs tā sekmēšanai grasāmies izveidot vienu biroju...

– Kā tad to vispār var izdarīt?

– Protams, var iet arī šādu ceļu, bet tikai tad, ja zinām, kāds ir mērķis. Mēs varam veidot struktūras. Internets vajadzīgs tam, lai vidi varētu pilnveidot. Ja tie, kas vidē darbosies, produktu nepilnveidos, mēs nekādu rezultātu neiegūsim.

Nesen, uzstājoties Eiropas Padomē, mūsu Ministru prezidents savā runā raksturojis Latvijas ieguldījumu Lisabonas procesa attīstībā. Tur minēta konkurētspējīgas, uz zināšanām balstītas ekonomikas izveide, labvēlīgas vides veidošana inovatīva biznesa uzsākšanai un attīstībai mazos un vidējos uzņēmumos, Eiropas sociālā modeļa modernizēšana, investējot cilvēkresursos un veidojot labklājību valstī. Tātad valsts vadošajām amatpersonām izpratne par informācijas sabiedrības globālo mērogu ir, atliek tikai izveidot atbilstošu institūciju, kas šos jautājumus risinās valsts mērogā un iekļausies ES stratēģiskajā iniciatīvā. Būtu pārsteidzoši, ja mēs iniciatīvu Latvijā realizētu ar kādu nelielu biroju, kurā ir kādi desmit cilvēki, bez pārstāvniecības Ministru kabinetā. Tādā veidā nevar risināt ES stratēģijas jautājumus.

– Jūs uzskatāt, ka Latvijā ir jāveido īpaša – Informācijas sabiedrības ministrija?

– Uzskatu, ka valdībai vispirms ir jāpārskata informācijas sabiedrības ideja. Šajā lietā būtiskākais nav nauda, bet gan izpratne. Es nedomāju, ka divi vai pieci miljoni varētu mainīt iedzīvotāju attieksmi pret internetu vai uzlabot Latvijas konkurētspēju citu valstu vidū. Tam jābūt kompleksam pasākumu kopumam, un tajā vajag iesaistīt visus gaišākos Latvijas prātus. ES iniciatīva netika izgudrota nejauši, arī tur speciālisti ir sprieduši, kā attīstīt Eiropas ekonomiku. Bet kā mēs iekļausimies šajā stratēģijā, ja atteiksimies no identifikācijas kartēm, no digitālās televīzijas, skolu informatizācijas sistēmas? Pie šiem jautājumiem ir nopietni jāstrādā, tāpēc ideja par Informācijas sabiedrības biroja izveidi tomēr ir apsveicama. Vismaz viens solītis uz to pusi. Līdz šim nav bijis nekā.

– Satiksmes ministrija ir sākusi informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju attīstības programmas izstrādi. Kas jau ir paveikts?

– Mēs esam pašā ceļa sākumā. Ir savākti materiāli par Indijas un Īrijas pieredzi. Līdz šim tika uzskatīts, ka kādā institūcijā, izveidojot jaunu informācijas sistēmu, tiek attīstīta informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju nozare. Tas gan rada jaunas darbavietas informācijas tehnoloģiju uzņēmumiem, bet kopumā nozari neattīsta. Lai nozare normāli varētu attīstīties, tā nevar vārīties vietējā sulā. Ja gribam nopelnīt, iekšējais tirgus ir par mazu. Lai varētu iziet uz ārējiem tirgiem, ir jāiegulda līdzekļi speciālistu izglītošanā tajos virzienos, kurus attīstot valsts varētu gūt vislielāko labumu.

– Vai šie virzieni ir definēti?

– Dažādos dokumentos tie ir minēti, bet man ir vēlēšanās visus galus savilkt kopā. Dažreiz ārzemju eksperti mums pārmet, ka informācijas tehnoloģiju nozare Latvijā nespecializējas. Valsts līmenī vajadzētu vienoties par to, kādi būs pamatvirzieni izglītības un uzņēmumu attīstībā saistībā ar informācijas tehnoloģijām, tad rezultāti būs vēl labāki. Jāatzīst, ka jau tagad nozare strādā labi, par to liecina tās ieguldījums iekšzemes kopprodukta attīstībā. Vajadzētu panākt, lai nozares, kas dod vislielāko ekonomisko efektu, tiktu atbalstītas valsts līmenī, un informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju nozare noteikti ir viena no tām.

Marika Līdaka, “LV” tautsaimniecības redaktore