Par informācijas sabiedrības veidošanos pasaulē un Latvijā

Gatavojoties pasaules sammitam par informācijas sabiedrību, kura pirmais posms šā gada decembrī noritēs Ženēvā, bet otrais – 2005. gada novembrī Tunisā, mūsu valsts pārvaldes institūciju pārstāvji, informācijas tehnoloģiju un komunikācijas nozares speciālisti un sabiedriskās domas veidotāji 23. aprīlī tikās diskusijā “Latvija ceļā uz informācijas sabiedrību”.

Kultūras ministre, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas prezidente Inguna Rībena, atklājot diskusiju, norādīja, ka “informācijas sabiedrība” ir tēma, kas globālajā līmenī vismaz tuvākajiem trim gadiem ir pieteikta kā nozīmīgs darba kārtības jautājums visām ANO dalībvalstīm, kā arī starptautiskajām un nacionālajām profesionālajām apvienībām. Viņa informēja, ka pēc sammita pirmā posma plānots pieņemt globālo deklarāciju un darbības plānu, kurā tiks formulēta informācijas sabiedrības attīstības vīzija un pasākumi, kā to īstenot dzīvē. Sammita otrajā posmā iecerēts pievērst uzmanību jautājumiem, kā transformēt informācijas sabiedrību zināšanu sabiedrībā. Rezultātā plānots pieņemt starptautisko tiesību aktu, kas regulētu informācijas sabiedrības attīstību pasaulē. Ministre vēlēja, lai piedalīšanās sammitā nebūtu pašmērķis un lai šī diskusija un turpmākās aktivitātes rosinātu Latvijas sabiedrību pievērst lielāku uzmanību gan informācijas laikmeta problemātikai kopumā, gan tā konkrētajām izpausmēm.

Latvijas Informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju asociācijas (LITTA), kas kopā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju rīkoja diskusiju, prezidents Imants Freibergs uzsvēra, ka informācijas sabiedrības mērķis ir nodrošināt katram sabiedrības loceklim vienlīdzīgas iespējas pilnveidot savas zināšanas un dot maksimālu pienesumu ilgtspējīgā kopējās labklājības un pilsoniskās sabiedrības veidošanā. Lai attīstītu informācijas sabiedrību, ir nepieciešama droša un visiem pieejama informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) infrastruktūra, bet ar datoriem un internetu vien nepietiek. Informācijas sabiedrība Latvijā attīstīsies tikai tad, ja būs plaši pieejami nozīmīgi e-pakalpojumi un daudzveidīgs saturs latviešu valodā par pieņemamu cenu. Pakalpojumiem jāaptver dažādas sfēras – e-pārvalde, e-izglītība, e-komercija, e-veselība un e-kultūra. Tomēr ar infrastruktūru un pakalpojumiem vien arī neko nevarēs iesākt, ja valstī nebūs radīta iespēja ikvienam apgūt prasmes datoru lietošanai ikdienā. Bet arī pat tad, ja valstī ir visi nepieciešamie priekšnoteikumi, informācijas sabiedrība var attīstīties, ja visa sabiedrība apzinās un atbalsta tās mērķus un nostādnes un aktīvi piedalās tās veidošanā. Ja sabiedrība neapzinās šī procesa nozīmīgumu un izsakās par to skeptiski, diezin vai kas mainīsies, jo informācijas sabiedrības izveide nav tāda lieta, ko var uzspiest, secināja I.Freibergs.

Informācijas sabiedrības nacionālās padomes loceklis Edvīns Karnītis atzina, ka tehnoloģijas ir galvenais cēlonis un pamats radikālajām pārmaiņām, taču galamērķis nebūt nav tehnoloģiju attīstība, bet gan lielāki sociālie ieguvumi un augstāks sabiedrības dzīves līmenis tehnoloģiju izmantošanas rezultātā.

Eiropa ir izvēlējusies informācijas sabiedrības organizācijas modeli, kas ietver ekonomisko, sociālo un politisko komponenti. Tautsaimniecības dimensijā svarīgi realizēt pāreju uz zināšanu ekonomiku, kurā cilvēki un viņu zināšanas ir uzņēmumu visvērtīgākie resursi. Sociālajā jomā būtiskākais ir vienādo iespēju un līdzdalības princips, kas sekmē atšķirību samazināšanos starp pilsētām un laukiem un starp dažādām iedzīvotāju grupām. Iespējas praktiski gūt labumu no jauno tehnoloģiju izmantošanas ir atkarīgas no izglītības, tāpēc informācijas sabiedrības veidošanās procesā ir svarīgi nodrošināt informācijas pratību jebkurā nozarē, mūžizglītību un pāreju no mācīšanas uz patstāvīgu mācīšanos. Politiskās komponentes ietvaros uzsvars tiek pārbīdīts no deleģēšanas principa uz tiešās līdzdalības principu valsts pārvaldes procesos. Elektroniskā pārvaldība nekādā gadījumā nedrīkst tikt uztverta tikai kā informācijas apstrādes vides maiņa, tā ietver sevī modernizētas attiecības un sadarbību starp visu līmeņu valsts un pašvaldību institūcijām un sabiedrību. Izveidojot elektronisko pārvaldību, reāli iespējams īstenot universālā sabiedriskā pakalpojuma principu – kvalitatīviem pakalpojumiem ir jābūt pieejamiem bez pārtraukumiem ikvienam iedzīvotājam un uzņēmumam, turklāt to cena nedrīkst būt par šķērsli pakalpojumu saņemšanai.

E. Karnītis uzsvēra, ka ar terminu “informācijas sabiedrība” jāsaprot cilvēces ilgtspējīgas attīstības process, kuru veicina augošā zināšanu pārvaldība, kurā sabiedrība veidojas un attīstās kā augsti izglītotu indivīdu kopiena un kurā zināšanu ekonomika sekmē visas sabiedrības un ikviena indivīda dzīves līmeņa pieaugumu.

Lai Latvijā veidotos informācijas sabiedrība, ir vajadzīga kompleksa valsts stratēģija. E. Karnītis atgādināja, ka pirms trim gadiem šāds dokuments tika radīts, taču valdība to neakceptēja. Pirms vairāk nekā diviem gadiem tika nodibināta Informācijas sabiedrības nacionālā padome, kas bija iecerēta kā padomdevēja Ministru kabinetam, diemžēl valdība šo instrumentu izmanto nepilnvērtīgi. Ideja par Informācijas sabiedrības biroja izveidi ir vērtējama ļoti pozitīvi, jo šis birojs varētu kļūt par izpildinstitūciju padomei un daudzo šiem jautājumiem veltīto stratēģisko programmu un projektu koordinētāju, sacīja E. Karnītis.

Ievadot sarunu par pāreju uz zināšanu ekonomiku kā Latvijas tautsaimniecības izaugsmes priekšnoteikumu, LITTA valdes loceklis Andrejs Vasiļjevs norādīja, ka produkti ar augstu pievienoto vērtību ir konkurētspējas pamats globālajā pasaules ekonomikā un tieši šādu produktu radīšana ļauj gūt sekmes tām valstīm, kurām nav bagātīgu dabas resursu krājumu un cilvēku kapitāla. Zināšanu ekonomikas pamatā ir inovācijas un jauni tehnoloģiskie produkti — galvenie iekšzemes kopprodukta pieauguma nodrošinātāji. Kā ļoti spilgtus piemērus šajā ziņā A. Vasiļjevs minēja Somiju un Īriju.

Iestājoties Eiropas Savienībā (ES), Latvijai radīsies jauni izaicinājumi — tā nokļūs ļoti spēcīgas konkurences tirgū, jo daudzās valstīs ir labi attīstīti zināšanu ekonomikas elementi. Bet vienlaikus radīsies arī jaunas iespējas – pieeja ES strukturālajiem fondiem ļaus veikt nepieciešamās izmaiņas tautsaimniecībā.

Lai veicinātu zināšanu ekonomikas izaugsmi valstī, ir jārada labvēlīga institucionālā un biznesa vide tādu uzņēmumu attīstībai, kuri rada inovatīvus produktus, jānodrošina attiecīgas izglītības ieguves iespējas, jāpilnīgo infrastruktūra, īpaši pievēršot uzmanību reģioniem, jāsekmē investīcijas pētniecībā un zinātnē, nostiprinot saikni starp zinātni un industriju. Vadošā un virzošā loma vienotas izpratnes radīšanā par informācijas sabiedrību kā attīstības, pārmaiņu un panākumu garantu jāuzņemas valdībai, sacīja A. Vasiļjevs.

Runājot par izglītības lomu zināšanu un informācijas sabiedrības veidošanā, Rīgas Informācijas tehnoloģiju institūta direktors Juris Borzovs atgādināja, ka Latvijas Universitāte (LU) Latvijas Izglītības informatizācijas sistēmas (LIIS) projekta ietvaros ir sagatavojusi visu nepieciešamo, lai jau šoruden vispārizglītojošajās skolās varētu apgūt Eiropas Datorprasmes sertifikāta programmu. Tāpēc ir jāatsāk LIIS projekta finansēšana, lai nekavējoties pabeigtu visu Latvijas skolu apgādi ar datoriem un interneta pieslēgumiem, kas ļautu nodrošināt visu jauniešu sagatavošanu dzīvei informācijas sabiedrībā. Latvijai vēl ir visas iespējas kļūt par pirmo valsti pasaulē, kur tāda apmācība ir vispārpieejama un obligāta, uzsvēra J. Borzovs, piebilstot, ka pakāpeniski jāapmāca arī pieaugušie.

Raksturojot situāciju profesionālo informācijas un komunikācijas tehnoloģiju prasmju apguvē, J. Borzovs norādīja, ka ir radikāli jāmaina augstākās izglītības finansēšanas sistēma, lai studijas specialitātē varētu pabeigt vairums tās uzsākušo jauniešu. Šobrīd augstskolas absolvē mazāk nekā puse informācijas tehnoloģiju specialitātes studiju sācēju. Latvijas iekšējām vajadzībām gan speciālistu vēl pietiek, bet nepilnīgi tiek izmantotas nozares produkcijas un pakalpojumu eksporta attīstības iespējas.

Ar informācijas sabiedrības veidošanos saistītos izglītības stratēģijas jautājumus diskusijā iztirzāja arī izglītības un zinātnes ministra padomniece Inta Vadone.

Savukārt par kultūras un valodas vietu informācijas sabiedrībā runāja Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktors Andris Vilks. Viņš uzsvēra, ka bibliotēkās un muzejos uzkrāto nacionālo vērtību iekļaušana informācijas sabiedrības apritē lielā mērā ir atkarīga no to digitalizācijas, jo ar tekstuālu informāciju vien mūsdienās nepietiek. Atzinīgi viņš vērtēja to, ka patlaban jau ir pieejams digitalizētais Dainu skapis. Kā pastāstīja A. Vilks, Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas piemēram šobrīd seko LNB, sākot veidot digitālo bibliotēku.

LU Baltu filoloģijas nodaļas vadītāja Dace Markus aktualizēja jautājumus par to, vai mēs spēsim dot nepieciešamo saturu informācijas tehnoloģijām un sabiedrībai, vai pietiekami plaši, dziļi un dinamiski spēsim to darīt latviešu valodā, vai globālajai pasaulei saprotamajā saturā nepazaudēsim savu kultūru. Kā attīstības prioritātes D. Markus izvirzīja, pirmkārt, strauju, bet saprātīgu informācijas tehnoloģiju attīstību, ierādot būtisku vietu tajā nacionālam saturam un latviešu valodai, otrkārt, latviešu valodas aizsargāšanu, kopšanu un attīstīšanu lingvistiskā, pedagoģiskā un juridiskā aspektā, un, treškārt, letonikas pētījumu atbalstīšanu un atziņu reālu godācelšanu.

Profesore atgādināja salīdzinājumu par valodu pastāvēšanā trim būtiskiem pārbaudījumiem. Pirmais – vai valodai ir rakstība, jo mutvārdos valodas saglabāšanās iespējas ir krietni vājākas. Otrais – vai valodā tiek iespiestas grāmatas un raksti, jo valodām bez tipogrāfiskas fiksēšanas ir lemts īss mūžs. Trešais – vai valoda spēj funkcionēt modernajās informāciju tehnoloģijās. Ja neviens nerūpēsies, lai valodu tur ievadītu, tai draud tikpat nopietnas briesmas kā divos iepriekšējos pārbaudījumos, sacīja D. Markus.

Diskusijas sadaļu par sabiedrības līdzdalību informācijas sabiedrības veidošanā ievadīja sabiedriskās politikas portāla “Politika.lv” galvenā redaktore Nellija Ločmele. Viņa secināja, ka sabiedrībā šobrīd valda visai skeptiska attieksme pret e-lietām un rosināja sakārtot valsts pārvaldes procesus tā, lai maksimāli uzlabotu iedzīvotāji iesaistīšanās iespējas.

Diskusiju ar tēmu “Sadarbība un koordinācija informācijas sabiedrības veidošanā” noslēdza Ministru prezidenta padomnieks Viesturs Šutko. Tā kā informācijas sabiedrība ir dabiska un neizbēgama mūsdienu Rietumu sabiedrības attīstības forma, nav jārunā par kādas īpašas, bet gan vienkārši par sabiedrības attīstības koordināciju. Tādējādi informācijas sabiedrības izveides procesa labākais koordinators Latvijā saskaņā ar savu lomu un uzdevumu ir Ministru kabinets, atzina V. Šutko. Ņemot vērā to, ka informācijas un komunikāciju tehnoloģijas ir informācijas sabiedrības ideoloģiskā un tehnoloģiskā bāze, lietderīgi ir veidot atsevišķu institūciju, kas pildītu koordinējoša starpnieka funkcijas starp mūsdienu sabiedrības attīstības izvirzītajiem uzdevumiem un tehnoloģijām, kas tiek izmantotas šo uzdevumu veikšanā, un otrādi. Valdības deklarācijā minētais Informācijas sabiedrības birojs tiek veidots tieši šādu koordinējošo funkciju veikšanai, secināja V. Šutko.

Marika Līdaka, “LV” tautsaimniecības redaktore