Zemkopības ministrs Atis Slakteris:

Lauksaimniecība ir lauku mugurkauls

Runa starptautiskā konferencē "Lauku attīstība Latvijā" Rīgas Latviešu biedrības namā 2000.gada 30.maijā

Augsti godātie klātesošie! Ekselences, dāmas un kungi!

Es apzinos problēmas. Pusgada darbs ir ieguldīts šīs konferences organizēšanā. Kad cilvēks ir ļoti dziļā tumsā, tad pat jaušamā gaisma mēdz būt īpaši intensīva. Un tādēļ es aicinu ieraudzīt gaismu, nedomāt vairs par savu vietu pozīcijā vai opozīcijā. Jo īstenot uzdevumus cilvēks visvairāk traucē pats sev. It sevišķi, ja noniecina vidi, kurā atrodas. Ar tādu noskaņojumu netikt uz ceļa pat ar viscēlākajiem nodomiem.

Lauksaimniecība bija, ir un paliks lauku mugurkauls. Un lauksaimniecībā jābūt uz brīvu tirgu orientētām saimniecībām. Patlaban Latvijas lauksaimniecībā strādā 147 000 cilvēku. Viņu saražotās produkcijas kopvērtība tirgū ir ap 180 miljoniem latu. Pārrēķinot redzam, ka viens cilvēks dod 1200 latu. Bet tīrais ienākums uz vienu lauksaimniecībā nodarbināto gadu no gada krīt, un pagājušogad tas bija vairs tikai 334 lati. Ko te piebilst?

Ja lauksaimniecība Latvijā būtu izolēta nozare, mēs varētu konkurēt ar pasaules standartiem. Patiešām varētu, to es saku ar pilnu atbildību. Arī mūsu klimats nav sliktāks vai labāks kā Amerikā un Eiropā. Taču lauksaimniecība nav izolēta nozare. Mēs velkam līdzi visas lauku attīstības problēmas. Lai gan lauksaimniecība ir galvenā lauku tautsaimniecības nozare, tā nevar iznest visu lauku sociālo slodzi. Līdz šim pat, piemēram, lauku tūrismu atbalstīja no lauksaimniecības subsīdijām, bet turpmāk tā vairs nebūs!

Pirmkārt, jākoncentrē visi fondi (lauku attīstības un reģionālais, SAPARD un kredītu garantiju) viena mērķa sasniegšanai.

Otrkārt, jāpanāk to prasmīga koordinācija. Zemkopības ministrija uzņemsies iniciatīvu sakārtot šīs naudas plūsmas, lai sekmētu investīciju mērķtiecīgu nonākšanu pie lauku iedzīvotājiem.

Tik vienkārši un uzskatāmi kā tas, ka Zemkopības ministrija (ZM) radusi iespēju no šī gada subsīdiju programmas izmaksāt 45 latus par govi. Nākošajā gadā ieviesīsim hektāra maksājumus graudaugiem. Tas dos iespējas sabalansēt graudu un gaļas ražotāju intereses.

Mēs varam dažādi segmentēt lauku iedzīvotājus, tā, kā tas tika darīts līdz šim, — skolotājos, ārstos, zemniekos, pensionāros. Bet es gribu uzsvērt, ka mums šajos segmentos ir jādefinē kopējo vajadzību fragmenti. Šīm it kā dažādajām iedzīvotāju grupām ir ļoti kopīgas intereses. Intereses un vajadzības jādefinē, nauda jāvirza uz to apmierināšanu. Bet kas notiek ar mūsu banku piedāvātajiem kredītprocentiem! 12–18% nevar sacensties ar ES valstu 5–7%, kas uzliek papildu slodzi konkurencē ar Eiropu. Kopš šī gada ZM subsidē kredītu procentu maksājumus piensaimniecībā. Plānojam, iespējams, jau šogad, subsidēt līdzīgus procentu maksājumus citām pamatražošanas nozarēm Latvijā. Bet ir jāpanāk straujāka kredītprocentu likmju samazināšana lauksaimnieku kredītiem.

Eiropa

Tirdzniecības sarunās ar Eiropas Savienību esam spējuši izcīnīt palielinātas eksporta iespējas piena produktiem: par 30% piena pulverim, par 50% kvotas pieaugumu sviestam, par 100% lielāku kvotu sieram. Šis eksports vairs netiks aplikts ar importa nodokli.

Arī viena daļa no Eiropas Savienības uz Latviju importētajiem produktiem, piemēram, cūkgaļa, vistas gaļa un sieri, tur vairs netiks atbalstīti ar eksporta subsīdijām.

Mēs augstu vērtējam Eiropas Savienības vēlmi sakārtot kandidātvalstu lauksaimniecību, ja runājam par Eiropas Savienības pirmsiestāšanās fondu — SAPARD. Tā ir brīnišķīga iniciatīva, bet Briseles birokrātijas pārspīlētās prasības var pārvērst to par ķīniešu ābeci zemniekiem, kas turklāt var nokaut jebkādu interesi pretendēt uz šo naudu.

Iestāšanās nosacījumi Eiropas Savienībā nedrīkst būt diskriminējoši un ierobežojoši Latvijas lauksaimniecībai. Eiropas Savienības lauksaimniecības politikas tradīcija ir tiešie maksājumi graudaugu audzētājiem, kā arī piena un cukurbiešu ražošanas kvotas, kas nodrošina ražošanas prognozējamu attīstību un garantētus ienākumus.

Šiem jābūt arī mūsu galvenajiem principiem un nosacījumiem, kuri noteiks Latvijas lauksaimniecības vietu Eiropas Savienībā, uz kuriem mēs stingri pastāvēsim sarunu gaitā, aizsargājot mūsu zemnieku intereses. Nav godīgi, ka Eiropas Savienības valstis tiek šķirotas jaunajās un vecajās.

Pagājušajā nedēļā es braucu ar automašīnu 1500 km garo ceļu no Bauskas līdz Minsterei. Profesionāli aplūkoju laukus ceļa tuvumā. Es novērtēju tehnoloģiskās sliedes lietošanu. Varu apgalvot — tik labu sējumu kā Bauskas rajonā nebija nekur. Pie Minsteres jau bija, bet līdz Berlīnei — nekur.

Gandarījums un lepnums ir arī par cilvēkiem. Es, piemēram, zinu, kā iet Alūksnes rajona zemnieku saimniecībai "Zīļi". Saimnieki Aigars un Inta Bremzes (viņiem ir 38 gadi) ir pabeiguši Bulduru tehnikumu un audzina 3 bērnus. Pirms pieciem gadiem no Mālpils atgriezās uz Aigara vectēva māju, kuru vecaistēvs atguva kā represētais. Māja ir liela, bet bija stipri nolaista, jo tajā padomju laikos bija dzīvojušas vairākas lopkopēju ģimenes. Grūti viss nāca, jo līdzekļi sākumā bija tikai no mantotā meža apsaimniekošanas. Cīnījās ar kredītiem un ļoti lielu pašu un bērnu darba ieguldījumu. Tagad apsaimnieko 102 ha zemes. Ir 35 liellopi. Lai gan neiet viegli, Aigars un Inta nav nolaiduši rokas, aktīvi sadarbojas ar sava pagasta zemniekiem. Apē Aigars pat organizē rudens gadatirgus. Bet!

Bremzes savā saimniekošanas laikā ir ņēmuši kredītu latos no valsts Latvijas Hipotēku un zemes bankas — ar kredītprocentu likmi 19,5% gadā. Nākošais kredīts bija dolāros ar likmi 16% gadā. Kā jūs domājat, vai ar šādu kredītiestāžu attieksmi zemnieks var sagatavoties tā sauktajai konkurencei greizajā Eiropas tirgū, kur valsts atbalsts veido 50% no izmaksām?

Šis pavasaris bija nežēlīgs — sausums un sals. Manam tēvam agronomam ir 72 gadi, un viņš neatceras tādu salu, kad pavasarī, maijā, izsalst ziemāji. Arī "Zīļu" saimniecībā bija iesēti ziemāji un zālāji, no kuriem puse nosalusi, it sevišķi āboliņa lauki.

Es šodien dodos uz Ministru kabinetu ar priekšlikumiem, kā kompensēt zaudējumus. Jāatrod iespējas īpašam finansējumam, jo šopavasar zemniekiem ir pilnīgi nosaluši vairāk nekā 18 tūkstoši hektāru graudaugu. Ja nebūs risinājuma, tad bankrota draudiem tiks pakļauta virkne saimnieku, kam nekas cits neatliks kā papildināt jau tā kuplo bezdarbnieku pulku. Daudzi atkal metīsies uz Rīgu. Turpināsies efekts, ko ir pamanījuši arī ārzemju investori, ka 100 km no Rīgas vairs neesot ko uzsākt, tur tā kā tā viss panīkšot. Mēs šodien kopā ar jums spriežam, ko darīt, lai būtu otrādi. Darbam ir jābūt, vienalga, cik tālu no galvaspilsētas, tur, kur cilvēks dzīvo. Sabiedrība to apzinās. Eksperti to redz. Nepieciešams risinājums pēc būtības. Piemēram, ekonomisko iniciatīvu centru attīstīšana, kas nevis sašaurinātu, bet paplašinātu cilvēka izvēles iespējas atrast darbu.

Bezdarbs

Vidējais bezdarba līmenis Latvijā ir virs 9 procentiem, dažviet laukos krietni pāri 20 procentiem. Daudzi mazpilsētu iedzīvotāji tādēļ bijuši spiesti iesaistīties zemas produktivitātes lauksaimnieciskajā ražošanā. Dramatiska situācija izveidojusies arī zvejniecības un zivju pārstrādes nozarē, kas vēl pirms dažiem gadiem strādāja ar peļņu, taču šobrīd labākajā gadījumā atrodas stagnācijā, ja ne pat sabrukuma un tālākas pastāvēšanas problēmu priekšā. Latvijas lauksaimniecība būs spiesta koncentrēties uz globāli konkurētspējīgu ražošanu. Tāpēc, palielinoties saimniecību lielumam un efektivitātei, lauksaimniecības sektoram nāksies zaudēt darba vietas. Valdības tuvākais uzdevums ir panākt mazo un vidējo uzņēmumu attīstību mazpilsētās un pilsētās, kur visumā ir labāka infrastruktūra un koncentrētāks darbaspēks nekā laukos.

Patlaban nesakārtotā infrastruktūra mazpilsētās un laukos kavē ekonomisko attīstību visā valstī.

Vietējo ceļu kvalitāte ir ļoti slikta. Tas kavē labu tirdzniecības sakaru uzturēšanu, darbaspēka brīvu kustību — iespēju meklēt darba vietas daudz plašākā apkārtnē, kā arī uzņēmējam piesaistīt cilvēkus savas ražotnes attīstībai. Tiek kavēts potenciālais tūrisms.

Kas vajadzīgs, lai jauni cilvēki pēc izglītības iegūšanas atgrieztos? Nepieciešamas kvalificēta darba iespējas, iespēja pavadīt brīvo laiku un nejusties atšķeltam no pasaules.

Latvijas lauku attīstība ir cieši saistīta ar administratīvi teritoriālo reformu. Redziet, reforma ir kodols, kas pareizi jāiecentrē. Ap to mērķtiecīgi būs risināms infrastruktūras problēmu slānis, būs skaidri redzams, piemēram, starp kuriem lielajiem ceļiem jāizbūvē mazie. Līdz ar to atrisināsies trešais, lielais, lauku samilzušo problēmu slānis.

Es nevaru samierināties ar šīs reformas nenoteiktību, nespēju atbildīgajām institūcijām pieņemt lēmumus, kas izbeigtu nervozitāti un neziņu pašvaldību un lauku iedzīvotāju vidū.

Ne vācu kungi, ne krievu cari, ne staļiniskais sociālisms, ne kvadrātligzdas, ne kukurūza neatņēma latviešiem latvisko, zemniecisko identitāti. Zemniecība, lauki bija niša, kurā izdzīvot, pārdzīvot visas nelaimes. Nu pasaules kapitāla un tirgus priekšā esam apmulsuši. Vairs it kā nevaram paslēpties ierastajā, spēku dodošajā identitātē — laukos. Ne etniski, ne materiāli.

Bet ir cilvēki, kuriem Dievs devis talantu un lietu kārtības sapratni. Arī šī milzīgā, grūti izskaidrojamā spiediena priekšā viņi neapjūk, prot parūpēties par sevi un Latviju. Viņu pienākums, un daudzus tādus es šodien redzu šeit zālē, ir paplašināt, pilnveidot savu ideju, savu priekšlikumu un skarbi pieteikt to valdībai; pilnveidot un attīstīt savu ideju un laipni to piedāvāt savam tuvākajam, kurš saslimis, pakritis un nezina, kā piecelties.

Taču — ko es redzu? Cīņa par pārticības vairošanu daudzus novedusi mežā. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Protams, mežs ir labs bizness. Bet kā vērtēt, ka šā gada trīs mēnešos vien nelikumīgi izcirsti jau 28 tūkstoši kubikmetru koku? Un tie ir tikai tie, kas pieķerti pie rokas. Mežs aug ilgi, ilgāk, nekā strādā tā audzētājs. Tādēļ īpaši svarīgi ir, cik stabila, ilglaicīga un prognozējama ir politika šajā nozarē, jo tā skar gandrīz katru lauku iedzīvotāju. Mežs tagad būtībā izglābj daudzus jo daudzus. Saeimā pieņemts jauns Meža likums. Tas bija liels darbs, taču tas nebūt vēl neatrisina visas Latvijas meža nozares problēmas un nedod atbildes uz visiem jautājumiem. Mums ir jāatbild:

— vai mēs tikai cirtīsim un mūsu bērni mūs lamās;

— vai mēs mežus stādīsim un ieguldīsim tajos, kas pienākas, un mūsu bērni slavēs savus vecākus?

Katram Latvijas zemes hektāram ir jārada vērtība mūsu nākotnei.

Lauku attīstībai jābalstās uz integrētu pieeju, pamatojoties uz vienotu juridisko un politisko struktūru: lauksaimniecībā, ekonomikā, īpaši mazo un vidējo uzņēmumu attīstībā, zemes un citu dabas resursu pārvaldīšanā, infrastruktūras un reģionu attīstībā.

1998. gadā Saeimā akceptēta Latvijas Lauku attīstības programma. Bet tās nav! Ir tukšu teikumu virknes. Šī programma neizveidoja reālu politiku, kas tieši attiektos uz lauku attīstības problēmu risināšanu. Lauku attīstības programmas realizācija norobežojas ar ministriju veikto pasākumu mehānisku summēšanu. Ministrijas nestrādā saskaņā ar šo programmu, jo tai nav vienota konceptuāla pamata. Tas nozīmē, ka nepieciešama jauna ilglaicīga, mērķtiecīga lauku attīstības programma, saskaņota reģionu un nozaru griezumā. Cilvēkiem laukos ir jāzina par perspektīvām. Un te nu visiem dalībniekiem — valstij ar tās dažādajām ministrijām un fondiem, pašvaldībām, reģionu attīstības aģentūrām, sabiedriskajām organizācijām un iniciatīvas grupām — jāspēlē vienā virzienā, ar vienu mērķi. Jau šobrīd man teic, ka pa tālruni ir saņemti vairāki vērtīgi priekšlikumi konferences sesijām. Pa Latvijas Radio mūs dzird visa Latvija.

Paldies tiem, kuri, pārvarot sākotnējās pretrunas, šī gada aprīlī spēja izveidot Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi. Sadarbības padome kļūst par jūtamu Zemkopības ministrijas partneri darbam lauksaimniecības sakārtošanā. Es aicinu ikvienu zemnieku pievienoties kādai ražotāju organizācijai, lai mēs veidotu kopēju lauksaimniecības politiku. Darbs sesijās ir šīs konferences īstā sāls. No secinājumiem diskusijās es sagaidu tālejošu efektu.