Eiropas Padomes Cilvēktiesību direktorāta Programmu padomniece Dr. Ineta Ziemele:

Tiesības uz kultūru, un Eiropas Padomes standarti

Ziņojums konferencei "Kultūras tiesību īstenošana Latvijā sabiedrības integrācijas kontekstā" Rīgā 2000.gada 25.maijā

Divi galvenie Eiropas Padomes dokumenti, kas sniedz vadlīnijas attiecībā uz mērķiem un principiem, kas jāīsteno, un institūcijām, kas jāveido, minoritātēm piederošo personu tiesību uz kultūru sfērā, ir šādi:

1) 1994.gada Vispārējā mazākumtautību aizsardzības konvencija,

2) 1992.gada Eiropas reģionālo vai mazākumgrupu (minoritāšu) valodu harta.

Tā kā Latvijai neviens no šiem dokumentiem vēl nav saistošs, tad tie var sniegt vadlīnijas, risinot jautājumu par minoritātēm piederošo personu tiesībām uz kultūru. Tas, ka Latvija nedrīkst jau šodien atkāpties no šajos dokumentos noteiktajiem principiem, izriet no Latvijas kā Eiropas Padomes dalībvalsts statusa. Eiropas padomi veido demokrātiskas valstis, kuras ir apņēmušās ievērot zināmus principus arī attiecībā pret šajās valstīs dzīvojošām minoritātēm piederošām personām. Latvijai kā demokrātiskai valstij ir pienākums ievērot Eiropas Padomes noteikto demokrātisko valstu minimālo standartu.

Pirms pievērsties atsevišķiem konkrētiem mērķiem un principiem, kas būtu jāievēro risinot arī jautājumu par kultūras autonomiju Latvijā vai citu institucionālu formu, kas nodrošina minoritātēm piederošo personu tiesības uz kultūru, ir jāpiemin vēl daži vispārēji principi. Kā zināms, modernās minoritāšu tiesības pirmām kārtām ir attīstījušās kā indivīda tiesības kolektīvi ar citiem indivīdiem īstenot zināmas tiesības. Minoritāšu tiesības ir īpatnējas ar to, ka tajās parādās šis kolektīvais elements. Abi Eiropas Padomes dokumenti īsteno šādu pirmām kārtām jau individuālu pieeju minoritāšu tiesībām, arī tiesībām uz kultūru.

Iespējams, ka šāds minoritāšu tiesību raksturs izskaidro to, ka juridiski saistoši starptautiski dokumenti nenosaka valstij pienākumu veidot, teiksim, kultūras autonomiju. Tas tiek atstāts valsts ziņā, kas to var risināt atbilstoši vietējai situācijai. Tomēr vai ar kultūras autonomijas palīdzību vai kā citādi, minoritātēm piederošo personu tiesībām uz kultūru valstī ir jātiek īstenotām.

Ko tad Eiropas Padome saprot ar tiesībām uz kultūru minoritāšu kontekstā?

Vispārējās mazākumtautību aizsardzības konvencijas 4.panta 2.punkts nosaka, ka dalībvalstis "apņemas, ja nepieciešams, veikt atbilstošus pasākumus, kas veicinātu pilnīgu un efektīvu līdztiesību visās ekonomiskās, sociālās un kultūras dzīves jomās starp personām, kuras pieder pie nacionālās minoritātes, un personām, kuras pieder pie vairākuma". 5.pants savukārt nosaka, ka dalībvalstis "apņemas veicināt tādu apstākļu radīšanu personām, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, kuri saglabātu un attīstītu to kultūru, sargātu to identitātes būtiskos elementus, tas ir, reliģiju, valodu, tradīcijas un kultūras mantojumu".

Minoritātēm piederošo personu identitātes saglabāšana un kultūras attīstīšana ir savstarpēji saistītas lietas. Ja nevarēs attīstīt kultūru, nevarēs saglabāt identitāti. Reliģija, valoda, tradīcijas ir gan identitātes, gan kultūras elementi.

Konvencijas 6.pants nosaka, ka dalībvalstis "veicina tolerances garu un starpkultūru dialogu un veic efektīvus pasākumus, kas veicina savstarpēju cieņu un sapratni, un sadarbību starp visām personām, kas dzīvo to teritorijā...". Ar kādām metodēm minētie panti tiek īstenoti un kāds sabiedriskais modelis tiek veidots, tas principā ir atstāts valstu ziņā. Bet turpmākie Konvencijas panti, kā arī Hartas normas, pasaka, kas ir tiesību minimums šīm personām, lai šāds modelis varētu īstenoties vismaz tā minimālā formā. Te jāmin tādas tiesības kā:

— tiesības veidot savas reliģijas institūcijas,

— tiesības veidot savus elektroniskos masu informācijas līdzekļus,

— tiesības lietot savu valodu privāti un attiecībās ar valsts pārvaldi (arī Hartas 10.pants),

— tiesības saglabāt savu personas vārdu rakstību dzimtajā valodā,

— tradicionālo vietu nosaukumu saglabāšana,

— tiesības principā apgūt vismaz ievērojamu daļu priekšmetu attiecīgās minoritātes valodā pirmsskolas iestādēs, pamatskolā un vidusskolā vai arī tad, ja zināms ģimeņu skaits to prasa (Konvencijas 14.pants kopā ar Hartas 8.pantu)

Konvencijas 15.pants nosaka, ka dalībvalstis "apņemas radīt nepieciešamos apstākļus, lai personas, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, varētu efektīvi piedalīties kultūras, sociālajā ... dzīvē, kā arī valsts dzīvē ...". Uzsvars neapšaubāmi ir jāliek uz vārdu "efektīvi". Atrakstīšanās un saukļi neder. Šīm personām tiešām ir jāpiedalās jautājumu lemšanā un ietekmēšanā šajā sfērā tik tālu, cik tas uz viņām attiecas.

Hartas 7.pants nosaka, ka gadījumos, kad tas nepieciešams, ir jāizveido institūcijas, kas sniegtu padomus valsts pārvaldei reģionālo vai minoritāšu valodu jautājumos.

Valstīm ir pozitīvs pienākums veikt konkrētus pasākumus minoritāšu labā, lai nodrošinātu, ka tās uz vienlīdzīgiem pamatiem efektīvi piedalās valsts dzīvē. Daudzas no šeit uzskaitītajām tiesībām jau sevī ietver attiecīgu institūciju nepieciešamību, ar kuru palīdzību minētās tiesības var tikt efektīvi īstenotas. Iespējams, ka tas varētu būt arī zināms kultūras autonomijas modelis.

Nevar nepievērst uzmanību tam faktam, ka bieži vien minētie pienākumu un tiesību formulējumi satur zināmas atrunas. Piemēram, valstij ir tiesības noteikt, vai ir vai nav nepieciešams izveidot konsultatīvu institūciju valodu jautājumos. Nepieciešamības atruna nav retums Eiropas Padomes dokumentos. Tāpat, piemēram, Harta paredz tādu atrunu, ka "atkarībā no valodas situācijas" var izrietēt viens vai otrs valsts pienākums, ļaujot valstij tomēr šīs situācijas novērtējumu sniegt pašai. Pamatprincips, ko arī var uzskatīt par zināmu robežu, līdz kurai minoritāšu tiesības var sniegties, aizliedz kaitēt vairākuma kultūras un valsts valodas zināšanai. Šis princips ir pietiekami skaidrs, tāpat kā pastāv pietiekami objektīva iespēja novērtēt dažādu valodu stāvokli. Tomēr pirmā atruna jeb tā sauktā nepieciešamības atruna var tikt piemērota pietiekami patvaļīgi.

Jautājums ir par to, vai tiešām šāda patvaļa ir bezizmēra. Tā, protams, nav. Gan Konvencija, gan Harta nostiprina jebkuras demokrātiskas valsts pamatprincipu, ka cilvēku vēlmes ir jāuzklausa. Tātad, ja ir pieprasījums attiecībā uz kādu no kultūras tiesību elementiem un to konkrētu īstenošanu, valsts to nevar ignorēt. Katrai dalībvalstij ir jāizvērtē tās nostāja un izvēlētās mērķu un principu īstenošanas metodes, īstenojot tiesības uz kultūru, Konvencijas un Hartas pamatmērķu gaismā. Valstis nedrīkst īstenot tādu politiku un pasākumus, kas ir pretrunā šiem mērķiem. Līdz ar to nepieciešamības noteikšana veikt pasākumus nav atstāta valstu patvaļā. Galvenie mērķi, kas ir īstenojami, īpaši, sekmējot tiesību uz kultūru baudīšanu, ir šādi:

— minoritāšu aizsardzība ir būtisks stabilitātes, demokrātiskās drošības un miera elements;

— plurālistiska un patiesi demokrātiska sabiedrība ne tikai respektē etniskām, kultūras, lingvistiskām un reliģiskām minoritātēm piederošo personu identitāti, bet arī rada nepieciešamos apstākļus šīs identitātes manifestēšanai, saglabāšanai un attīstīšanai;

— tolerances un dialoga klimats ir nepieciešams, lai sekmētu kultūru dažādību, kas nav sabiedrības fragmentēšanas veids, bet gan tās bagātināšanas iespēja.