Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta direktore Vija Virtmane:

Kultūrpolitika virzībā uz sabiedrības integrāciju

Referāts konferencē "Kultūras tiesību īstenošana Latvijā sabiedrības integrācijas kontekstā" Rīgā 2000.gada 25.maijā

Kultūrpolitika ir valsts līmenī definēta atbildības pakāpe kultūrā, tas ir mērķtiecīgs un saskaņots tradicionāli svarīgāko kultūras jomu atbalsta mehānisms, kas sastāv no likumdošanas, konceptuāliem dokumentiem, finansējuma avotiem un infrastruktūras. Latvijas kultūrpolitikas mērķi un to sasniegšanas līdzekļi formulēti "Latvijas Valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēs", ko Saeima pēc plašas un publiskas apspriešanas akceptēja 1995.gada septembrī.

Pamatnostādnēs nosaukti būtiskākie un vispārīgākie kultūrpolitikas pamatprincipi; tajā mēģināts aptvert 80.gadu beigu, 90.gadu sākumam raksturīgās pārmaiņu laika īpatnības, tas satur zināmu devu nacionālās romantikas, cerības uz valsts budžeta līdzekļu daļas ievērojamu palielinājumu kultūrā. Raugoties no šodienas skatupunkta, ir skaidrs, ka reālā dzīve ir tāla no 90.gadu sākumā uzstādītā kultūrpolitiskā modeļa. Daudzas pārmaiņas ir notikušas straujāk un citā virzienā. Tomēr valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēm bijusi izcila nozīme mērķtiecīgas valsts kultūrpolitikas veidošanā, apzināšanā un kultūras procesa nepārtrauktības nodrošināšanā, kas ir jo īpaši svarīgi radikālu un būtisku sociāli ekonomisko pārmaiņu laikā. Valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēs ir ievēroti un izcelti mūsdienīgas kultūrpolitikas pamatprincipi, uz kuriem pamatojušies kultūrpolitikas veidotāji arī citās Eiropas valstīs. Tie paredz saglabāt kultūras identitātei kultūru, daudzveidību, nodrošināt jaunrades procesa brīvību, piedalīšanos un pieejamību kultūrai.

Pēc neatkarības deklarācijas pieņemšanas deviņdesmitajos gados tika uzsākta valsts likumdošanas sistēmas veidošana kultūrā — tajā laikā vēl turpināja darboties atsevišķi padomju laika tiesiskie akti, tika veikti to labojumi. Situācija Latvijā noteica to, ka likumiem bija jāatspoguļo pārejas perioda pretrunas, kā arī jānorāda Latvijas virzība uz tādu likumdošanas lauku, kas būtu saskaņā ar Eiropas demokrātijas standartiem.

Lai arī situācija Latvijā kā nenoliedzamu prioritāti noteica likumdošanas veidošanu politikas un ekonomikas jomā, tomēr jau Augstākā padome pieņēma arī vairākus kultūras infrastruktūras darbību regulējošus likumus. Šie tiesiskie akti veidoja likumdošanas bāzi tajās kultūras sfērās, kuras padomju laikā netika juridiski korekti reglamentētas. Pieņemto likumu vidū bija likumi "Par presi un masu informācijas līdzekļiem" (1990), "Par arhīviem" (1991), "Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju" (1991, "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" (1992), "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām" (1992), "Par radio un televīziju" (1992), "Par Latvijas Nacionālo bibliotēku" (1992), likumu pakete "Par autortiesībām" (1993), likums "Par izložu un azartspēļu nodevu un nodokli" (1994). Sestās Saeimas laikā pieņemts "Muzeju likums" (1997) un likums "Par poligrāfisko un citu izdevumu bezmaksas obligāto eksemplāru piegādi bibliotēkām" (1997), "Kultūras institūciju likums" (1998), Kultūrkapitāla fonda likums (1997), Bibliotēku likums (1998).

1994.gadā tika reformēta vecā Kultūras ministrijas struktūra un izveidots Kultūrpolitikas departaments ar Stratēģijas un Informācijas un analīzes nodaļām; pieņemtas arī citas izmaiņas ministrijas iekšienē. Kultūras ministrija kā valsts institūcija ir atbildīga par valsts kultūrpolitikas veidošanu, koordinēšanu un pieņemto lēmumu izpildi. Tās atbildība ir:

• saglabāt, popularizēt un iesaistīt aktīvā apritē kultūras mantojumu kā nacionālās identitātes izpausmi;

• nodrošināt demokrātisku un decentralizētu kultūras attīstību;

• veicināt dažādu kultūras institūciju darbību, veidot jaunas kultūras organizācijas un centrus, iesaistīt visas ar kultūru saistītās institūcijas, ļaužu grupas un indivīdus kultūras dzīves kvalitātes celšanā un augsta līmeņa kultūrvides veidošanā;

• nodrošināt iespējas katram indivīdam pilnvērtīgi realizēt savas kultūras intereses un vajadzības.

1996.gadā Latvija iesaistījās plašā Eiropas Padomes projektā "Kultūras attīstības politika Eiropas Padomes dalībvalstīs", kura mērķis bija pēc vienotas metodikas analizēt Eiropas valstīs īstenoto kultūrpolitiku; Latvijā tika veikta sistemātiska un mērķtiecīga kultūrpolitikas un kultūras procesu analīze. Divu gadu laikā tapa analītisks dokuments un 1998.gada aprīlī Strasbūrā aizstāvēts nacionālais ziņojums par kultūrpolitiku Latvijā. Strādājot pie ziņojuma, tika izmantoti Eiropas Padomes ekspertu un vietējo Latvijas speciālistu atzinumi, socioloģiskie pētījumi, statistikas dati, finansēšanas mehānismi, nodokļu politika, likumdošana, citi svarīgi kultūrpolitiskie aspekti.

Kultūrpolitikas, kultūras procesu reālās situācijas analīze, iespēja to salīdzināt ar citu Eiropas un t.s. pēcsociālisma perioda valstu realizēto politiku liecināja par mūsu vēlmi saglabāt kultūras mantojumu, veicināt jaunrades procesu, nodrošināt pieejamību kultūrai ekonomiski radikālos un politiski nestabilos apstākļos. Nenoliedzami, ka pārmaiņu ietekme uz kultūras dzīvi ir daudzpusīga un nereti arī pretrunīga, ir jūtamas negatīvas sekas atsevišķās kultūras jomās un arī uz kultūras procesu kopumā. Kultūrpolitikas analīze, atzinumi, kas izteikti ziņojumā par kultūras procesiem un kultūrpolitiku Latvijā, lika pievērst uzmanību jauniem kultūras un kultūrpolitikas aspektiem, jauniem problēmu risinājuma veidiem un palīdzēja atmest daudzās ilūzijas, pārvērtēt savu attieksmi pret kultūrā notiekošajiem procesiem un reālistiski paskatīties uz sabiedrību, kultūras problēmām no Eiropas, pasaules, jaunu tehnoloģiju, jaunas morāles un zinātnes attīstības skatapunkta.

Ziņojums nostiprināja atzinumu par kultūru kā faktoru, kas būtiski ietekmē sabiedrības attīstību. Ja valsts kultūrai neveltīs pienācīgu vērību, nebūs iespējams panākt arī ilgtspējīgu sabiedrības attīstību kopumā.

Straujā ekonomiskā attīstība, dabas un cilvēka resursu izmantošana rada arī ievērojamas nevēlamas blakusparādības, tādēļ ir nepieciešams domāt par jaunām metodēm un pieeju, kas ļautu novērst šīs sekas. Kultūra ir viens no "instrumentiem", kas visciešākajā veidā ir saistīta ar cilvēka dzīves kvalitātes aspektiem (drošības, aizsargātības sajūtu, vērtībām, cilvēktiesībām, vienlīdzību utt.). Kultūra veicina "pozitīvu cilvēces attīstību kvalitatīvā nozīmē", tādējādi garantējot arī to rezultātu piepildīšanos, kas paredzēti pēc ilgāka laika.

Kļuvis skaidrs, ka, īstenojot veiksmīgu, laikmetīgu kultūrpolitiku, valsts var tiešā veidā īstenot daudzus svarīgus un neatliekami risināmus morālus, politiskus, ekonomiskus, utilitārus, sabiedrību apvienojošus, u.c. sabiedriski nozīmīgus uzdevumus.

Ar kultūru pamatoti tiek saistītas jaunas cerības un jaunu vērtību iedzīvināšana sabiedrībā — tolerance, demokrātija, iesaistīšanās, kultūras mantojuma vērtības izprašana, atsvešinātības pārvarēšana, cilvēka vērtības un cieņas apliecināšana.

Vēsturiskie, politiskie apstākļi Latvijā, pāreja un demokrātiju, jaunas vērtību sistēmas veidošanās, bezdarbs, izstumtības sajūta, pieaugošais pārmaiņu vilnis, ko rada jaunās tehnoloģijas un globalizācija, ir kļuvusi par pārbaudījumu tradicionālām vērtībām un priekšstatiem un ir daudz sāpīgāks process, nekā to varēja paredzēt.

Kas veikts, lai izmantotu kultūras potenciālu sabiedrības integrācijai?

Latvijas valsts savā kultūrpolitikā aizstāv un īsteno dabisku, uz savstarpējas cieņas un tolerances balstītu kultūru līdzāspastāvēšanu, valsts realizē kultūrautonomijas principu, kas var īstenoties daudzpusīgā kultūras biedrību darbībā, mazākumtautību aktivitātēs. Visām mazākumtautībām nodrošināta vienlīdzīga tiesiskā vide, kas sekmē to kultūras un jaunrades attīstības iespējas.

Tomēr vēl aizvien par maz uzmanības tiek pievērsts Latvijā dzīvojošo citu tautību pārstāvju kultūras aktivitāšu mērķtiecīgai atbalstīšanai, šo kultūru popularizēšanai un iesaistei kultūras procesos. Tiesa, ir arī pozitīvi piemēri. Te jāmin Latvijas mazākumtautību kultūras festivāls "Latvijas vainags", cittautiešu fokloras grupu piedalīšanās dziesmu svētkos un folkloras festivāla "Baltika" pasākumos, ko morāli un finansiāli atbalsta arī valsts institūcijas. Tomēr acīmredzot vēl nav izdevies izveidot līdzsvaru starp vairākumu kultūru un minoritāšu kultūras aktivitātēm. Teiktais vistiešākajā veidā attiecas arī uz minoritāšu kultūras biedrību pārstāvjiem — ir neskaidrības ar savas misijas apzināšanos, darbības iespējām un virzieniem.

Pozitīvi vērtējams fakts, ka kultūras aspekts ir ņemts vērā, ekspertiem veidojot valsts ilgtermiņa mērķprogrammu "Lībieši Latvijā", arī Sabiedrības integrācijas programmā ir kultūras sadaļa.

Savukārt Kultūras ministrija, strādājot pie nacionālās programmas "Kultūra", ir ņēmusi vērā nepieciešamību visu apakšprogrammu rīcības daļā paredzēt pasākumus, kas veicinātu sabiedrības integrācijas procesus šī jēdziena visplašākajā nozīmē. Nacionālā programma "Kultūra" ir jauns, valsts kultūrpolitiku raksturojošs dokuments, kas sastāv no 10 apakšprogrammām un ir stratēģiskās plānošanas dokuments kultūrā līdz 2010.gadam, un aplūko kultūru arī kā tautsaimnieciski nozīmīgu nozari. Nacionālās programmas vispārīgie stratēģiskie mērķi un uzdevumi formulēti šādi:

• garantēt tiesiskos, ekonomiskos un sociālos apstākļus radošai brīvībai; nodrošināt materiālo un finansiālo pamatu, kas dod iespēju katram indivīdam atbilstoši viņa spējām un vēlmēm piedalīties gan kultūras vērtību apguvē, gan to radīšanā;

• aizsargāt Latviju kā nelielas valodas un kultūras areālu no lielāku valodu un kultūru ekspansijas; stiprināt latviešu un lībiešu nacionālās identitātes apziņu un pašcieņu, dzīvojot atvērtā pasaules kultūras telpā;

• veicināt decentralizāciju kultūras pārvaldē, kultūras institūciju darbībā un finansēšanā; noteikt kultūratbildību visos līmeņos — valstiskajā, pašvaldību, sabiedriskajā un individuālajā;

• veicināt novadu kultūras tālāku attīstību, kultūras centru veidošanos ārpus Rīgas; nodrošināt pilnvērtīgu kultūrvidi visā Latvijā;

• veicināt latviešu un cittautu kultūras savstarpēju bagātināšanos, veicinot ideju un pieredzes auglīgu apriti daudzveidīgā kultūras saskarsmē;

• stiprināt integrāciju starp kultūru un izglītību, īpaši veicinot bērnu un jauniešu vērtīborientāciju veidošanos, viņu radošu iesaistīšanos kultūras procesā.

Tie ir tikai daži no nacionālajā programmā formulētajiem uzdevumiem kultūrai kā īpašai nozarei, pie kuru īstenošanas ir jāķeras nekavējoties, jo tas ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem kultūrpolitikā, tas ir nepieciešams visas sabiedrības un tautsaimniecības attīstībai. Runājot par kultūras faktora nozīmīgumu, nacionālajā programmā ir uzsvērts — kultūra ir sabiedrību saliedējošs spēks, kas veicina pilsoniskas sabiedrības veidošanos un nostiprināšanos Latvijā, kultūra ir sabiedrības integrācijas procesu pamatā un tās labvēlīgā ietekme ir ilgstoša arī uz sfērām, kas nav tiešā veidā saistītas ar kultūru, — ekonomikā, politikā, finansēs utt.

Daudzveidības saglabāšanai, kultūras identitātes un mantojuma stiprināšanai, jaunrades, tolerances un sapratnes veicināšanai, demokrātijas un "caurspīdīguma" principu ievērošanai, decentralizācijai un citu sabiedrības integrāciju veicinošu faktoru ieviešanai kultūras dzīves apritē kopš 1998.gada Latvijā darbojas principiāli jauns kultūras jomas finansēšanas veids — Kultūrkapitāla fonds. Valsts budžeta finansējums tiek saņemts konkursa kārtībā, kas tiek izsludināti četras reizes gadā, un finansējumu piešķir demokrātiski ievēlētas padomes. Īpaši tiek atbalstīti projekti, kas ir profesionāli augstvērtīgi izstrādāti, veicina radošo procesu attīstību, demokrātiskas un liberālas sabiedrības vērtību nostiprināšanu. Te ietilpst — tulkojumi no citām Latvijā dzīvojošu tautu valodām, projekti, kas attiecas uz vēstures, filozofijas, kultūras vēstures grāmatu izdošanu, bērnu literatūras un cittautu literatūras izdošanu, kultūras periodikas projektiem, teātra izrādēm, mantojuma apzināšanā un iesaistei mūsdienīgā apritē, mūzikas un nozīmīgiem masu pasākumiem u.c. kultūrpolitiski nozīmīgām iniciatīvām.

Kultūrkapitāla fonds ir sācis īstenot arī ļoti svarīgas vairākas programmas — tiek finansētas radošas stipendijas, zinātniski pētnieciskais darbs, radoši komandējumi un ceļojumi, darbojas mūža stipendiju programma, kas finansiāli atbalsta māksliniekus, kultūras darbiniekus, kuriem ir bijuši izcili nopelni Latvijas kultūrā.

Kultūrkapitāla fonds ir kultūras finansēšanas instruments, kas atbilst laikmetam un 21.gs. kultūrpolitikas un sabiedrības integrācijas mērķiem, jo:

• nostiprina un ievieš daudzveidību jaunradē un mākslinieciskās izteismes formās;

• garantē dažādu kultūru ienākšanu kultūrtelpā, veicinot toleranci un ieaudzinot iecietību;

• dod iespēju kultūrām savstarpēji bagātināties un rast jaunas sadarbības formas;

• paaugstina izglītības līmeni un paver citus domāšanas apvāršņus;

• ievieš kultūras apritē jaunas tehnoloģijas un materiālus, jaunus kultūras simbolus un sapratnes elementus.

Mēs dzīvojam sarežģītā un dinamiskā laikā — uz katru no mums attiecas globalizācijas, urbanizācijas, vides piesārņošanas, konfliktu, vardarbības u.c.draudi. Tomēr mūsu spēkos ir pārvarēt jaunos izaicinājumus sabiedrībai un šī mērķa sasniegšanai izmantot kultūru kā tādu mehānismu, kas palielina cilvēku iespējas un ļauj sasniegt sociālo izlīgumu.