Lai Latvijā aug labi izglītoti jaunieši

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Latvijas Radio 6. maijā

Intervija Latvijas Radio 6. maija raidījumā “Kāpnes” pulksten 12.35. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Nākamtrešdien Rīgā ieradīsies Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas augstais komisārs minoritāšu jautājumos Rolfs Ekeuss. Viņš kontrolēšot, vai pāreja uz mācībām valsts valodā nerada draudus mazākumtautībām justies atstumtām vai arī rada asimilācijas draudus. Vai pieļaujat iespēju, ka viņš to arī konstatēs?

Vaira Vīķe-Freiberga: — Es nedomāju, ka viņš to varētu konstatēt, tamdēļ ka līdz šim izstrādātā Izglītības ministrijas programma ir izveidota vairāku gadu garumā, sadarbojoties ar starptautiskām institūcijām un arī ekspertiem no dažādām valstīm, piemēram, no Kanādas. Ir notikusi konsultēšanās gan ar mazākumtautībām un viņu pārstāvjiem šeitpat, Latvijā, ir notikusi konsultēšanās ar citu valstu izglītības iestādēm, ar izglītības ekspertiem, un tas ir bijis ļoti nopietns darbs, un tur ir liels ieguldījums, un man šķiet, ka Ekeusa kungs, es esmu diezgan pārliecināta, varēs pateikt, ka viņš nekādas nopietnas grūtības tur nesaredz.

— PCTVL politiķu un vairāku mazākumtautību sabiedrisko organizāciju dibinātais štābs 23.maijā sola rīkot vērienīgu manifestāciju, kas cilvēku skaita ziņā būšot pati lielākā pēc Tautas frontes mītiņiem atmodas sākumā. Kam ir izdevīgi šādi skandāli un protesta akcijas?

V.Vīķe-Freiberga: — Nu, ja raugāmies uz datumu, tad domāju, ka šeit varbūt būtu cerība iekļūt to valstu žurnālistu kamerās un fotoobjektīvos, kas atbraukuši vērot Eirovīzijas sacensību. Bet es domāju, ka drošības apsvērumu dēļ tas nebūtu prāta darbs, ja Rīgas pilsētā notiktu šāda veida manifestācija tādā brīdī, kad Latvija nes atbildību par šo milzīgo ļaužu masu, drošību, kas uzliek ļoti nopietnu slogu visām mūsu atbildīgām institūcijām. Es domāju, kaut kad pēc Eirovīzijas būtu piemērots datums jebkurā laikā, tad viņi var manifestēt, cik patīk.

— Vai jūs šajos nemieros un protesta akcijās slēpti vai mazāk slēpti nesaredzat Krievijas interesi radīt nestabilitāti mūsu valstī šajā jautājumā?

V.Vīķe-Freiberga: — Tas, protams, ir ļoti leģitīms jautājums, es domāju, tas būtu nopietni jāizvērtē.

— Jūsuprāt, vai šobrīd nepieciešams atvērt Izglītības likumu un to mainīt? Daži politiķi, kā Dzintars Ābiķis, izteicies, ka tas nebūtu prātīgi, jo tad ap šo likumu sāksies liela ažiotāža un tiks iesniegti neskaitāmi visdažādākie priekšlikumi.

V.Vīķe-Freiberga: — Man šķiet, ka šajā brīdī — tieši otrādi – būtu svētīgi varbūt pieņemt tādus ļoti specifiskus un ierobežotus likuma grozījumus, kas novērstu tos pārpratumus, kas ir ieviesušies dēļ tā, ka notikušas vairākas, tā teikt, versijas likumdošanā, piemēram, ir radusies ažiotāža ap vārdu „tikai”, ka notiks pāreja tikai uz izglītību latviešu valodā, kas īstenībā neatbilst tiem plāniem, ko ir proponējusi Izglītības ministrija. Tāpēc, man šķiet, būtu labi, ja tiktu veikti labojumi, kas precīzi atbilstu tam, kas ir paredzēts un kas tiek veidots, un tur tiktu paskaidrots, ka nekādā veidā nav runa par asimilāciju, nav runa par dzimtās valodas izsvītrošanu no vidusskolas programmām, nekādā ziņā nav nekādu bažu par mazākumtautību vidusskolu slēgšanu, nekas tamlīdzīgs. Ja šāda veida grozījumi varētu tikt pieņemti, man šķiet, tas varētu būt viens veids, kā novērst daudzu labdomīgu vecāku bažas par savu bērnu likteni.

— PCTVL politiķi saka: ja viņi nebūtu sākuši bažīties par šīs normas atcelšanu, tad tā arī būtu palikusi.

V.Vīķe-Freiberga: — Te ir noticis dialogs gan ar visplašākām sabiedrības masām un visiem iespējamiem slāņiem, to skaitā, es pieņemu, ar PCTVL deputātiem un viņu pārstāvjiem. Bet ne jau viņiem šeit ir ekskluzīvas tiesības uz šo jautājumu. Tas ir jautājums, kas skar visu Latviju un visus tās iedzīvotājus, starp citu, jebkuram no mums, jebkuram Latvijas iedzīvotājam un pilsonim, interesē, lai mums Latvijā izaugtu jaunieši, kas ir labi izglītoti, kas spēj sazināties valsts valodā pietiekami adekvāti, lai viņu nākotne un karjeras izredzes ar to netiktu traucētas. Mums visiem tas interesē – gan tiem, kam mātes valoda ir latviešu, gan visiem citiem, tā ka es domāju, mūsu visu intereses šeit sakrīt.

— Tēvzemieši teic, ka proporcionālais sadalījums starp latviešu un minoritāšu mācībvalodām, kas tiek piedāvāts noteikumu grozījumos, būtu nedaudz labojams. Iespējams, ka 40 procenti mācību cittautiešu valodā ir nedaudz par daudz. Tāpat diskutabla ir noteikumu projekta norma, ka skolas pašas varēs izvēlēties, kurus priekšmetus mācīt valsts un kurus — minoritāšu valodā. Jūsuprāt, kādas šīs normas vajadzētu noteikt?

V.Vīķe-Freiberga: — Nu redziet, par jebkuru konkrētu normu un jebkuru skaitli, protams, var debatēt līdz pasaules galam. Es domāju, ka te būtu jākoncentrējas uz to, kāda ir likuma būtība un jēga. Un tā jēga būtu tāda, kavēlams mazākumtautību skolās saglabāt bērna saites ar savu senču kultūru un valodu. Tā ir tā proporcija, kuru vēlams saglabāt, saglabāt kompetenci viņu mātes valodā, piemēram, ja tā būtu krievu, ukraiņu vai poļu, lai bērni spētu arī tajā valodā funkcionēt, tātad lai tajā valodā arī notiktu zināmas mācības.

— Bet šīs proporcijas – 60 un 40 procenti?

V.Vīķe-Freiberga: — Ja eksperti to ir izvērtējuši un ar tādu priekšlikumu nākuši, man tas šķiet ļoti attaisnojams un pamatojams. Te būtu jāpaļaujas arī uz to, kā to izvērtē eksperti, ja kurš katrs iedzīvotājs tagad teiktu – mums vajag 61, otrs – 62,5 trešais teiks — 63 un trīs ceturtdaļas, tad tās ir tādas tukšas runas.

— Izglītības ministrija plāno veikt šo jautājumu skaidrošanu, kam varētu tērēt līdz pat 50 000 latu. Vai tas ir nepieciešams?

V.Vīķe-Freiberga: — Tas viņiem pašiem ir jāzina, viņi ir šo programmu izstrādājuši un arī īsteno, viņi ir tie, kas par to vislabāk var spriest.

— Jūsuprāt, kā mainīt situāciju, kas šajā jautājumā izveidojusies kopš 99.gada, kad reformas plāni tika publiskoti? Krievvalodīgie cilvēki gan presē, gan ikdienā dzīvo ar mazākumtautību upura tēlu, bet latviešu puse savukārt uz to raugās samērā neieinteresēti, bet presē parasti rāda veiksmīgāsintegrācijas piemērus. Kā spēt likt vienam otrā ieklausīties?

V.Vīķe-Freiberga: — Nu, ar varu jau sev dialoga partneri grūti dabūt. Tamdēļ man šķiet, ka tieši ieinteresētība un atvērtība būtu tas, kas šeit varētu palīdzēt, un labvēlība no abām pusēm ir tā, ko, man šķiet, visi mēs vēlētos. Latvieši vēlētos redzēt, ka no cittautiešu puses nav noraidījuma un nicinājuma pret latviešu valodu kā tādu, nav noraidījuma pret prasību iemācīties valsts valodu, ka jautājums ir par kaut ko citu. Tāpat sveštautiešiem vajadzētu saprast, ka te nav runa par asimilāciju un viņu identitātes un kultūras noliegumu. Ja šīs bažas tiks pārvarētas, tad, man šķiet, dialogs kļūs daudz vienkāršāks un vieglāks.

— Latvija ir parakstījusi Vispārējo nacionālo minoritāšu aizsardzības konvenciju, bet kad tā tiks ratificēta, jūsuprāt?

V.Vīķe-Freiberga: — Tas ir Saeimas ziņā, viņiem būs jāatgriežas pie šī jautājuma un jāizdebatē; vairāki diezgan būtiski jautājumi ir šajā konvencijā, pie to pielāgošanas tieši Latvijas apstākļiem būtu nopietni jāpiestrādā, tā ka tas prasīs katrā ziņā nopietnu darbu vairākās ministrijās un arī Saeimas komisijās, un tas pilnīgi ir Saeimas ziņā.

— Vai piekrītat Inas Druvietes izteikumam, ka konvencijas ratifikācija eiroskeptiķu rokās varētu kļūt par spēcīgu ieroci, lai mudinātu balsotājus, lielākoties latviešus, balsot pret Eiropas Savienību?

V.Vīķe-Freiberga: — Man šķiet, tos, kas noskaņoti skeptiski pret Eiropas Savienību, visā visumā vajā kādas tumšas un neizteiktas bailes vai viņi paši varbūt nezina, no kā viņi īsti baidās, varbūt tie ir pagātnes rēgi, ko viņi jūt pār sevi plīvojam. Kad piemin vārdu “savienība”, viņi tūliņ iedomājas ko draudīgu un bīstamu. Tā ka Dievs viņu zina, varbūt dažiem tas tiešām varētu būt vēl kāds baiļu avots, man grūti par to spriest.

— Eiropas Konventa prezidents Valerī Žiskārs d’Estēns izteicis ideju izveidot pastāvīga Eiropas Savienības prezidenta amatu, ko atbalsta Eiropas lielvalstis — Francija, Vācija, Spānija, Itālija, Lielbritānija un Polija. Pašreizējo sešu mēnešu prezidentūras rotāciju d’Estēns uzskata par neefektīvu un starptautiski vāju. Vai jūs tam piekrītat?

V.Vīķe-Freiberga: — Šobrīd te ir skaidri redzama viedokļu atšķirība starp vairākām lielākām Eiropas Savienības valstīm un veselu rindu mazāku valstu, kas nepiekrīt šim viedoklim. Bet d’Estēna kungam tik daudz varētu piekrist, ka šī rotācija tiešām uzliek ļoti nopietnu slogu tai valstij, kas uzņemas prezidentūru, un ir skaidrs, ka mazām valstīm, piemēram, Latvijai, tas prasītu ļoti lielus finanšu un arī cilvēku resursus. Tai pašā laikā, protams, tas ir viens ļoti būtisks demokrātijas instruments, kas nodrošina to, ka visas valstis Eiropas Savienībā, lielas un mazas, bauda vienādas tiesības un privilēģijas. Un par to šobrīd, protams, ir tās debates.

— Bet no kopējā Eiropas Savienības interešu skatpunkta raugoties, kas ir ievērojami labāk – rotējošā vai pastāvīgā prezidentūra?

V.Vīķe-Freiberga: — Īstenībā tīri praktiski no efektivitātes viedokļa tur varētu būt stabila prezidentūra uz ilgāku laiku, tas varētu būt, tā teikt, taupīgāks, vieglāks veids, kā to darīt. Bet, ja tā notiktu, tad būtu noteikti jānodrošina pilnīgi skaidrs mazo valstu pārstāvniecības mehānisms. Un līdz šim mazās valstis nav apmierinātas ar to risinājumu, kas ir piedāvāts Konventā, tātad, man šķiet, te ļoti nopietnas debates vēl jāturpina, lai pilnīgi nodrošinātu šo kārtību. Tas ir tehnisks jautājums, kā to nodrošināt, kā tas tiktu risināts, lai nekādā veidā netiktu apdraudētas mazo un vidējo valstu tiesības arī nākt ar savu nopietnu ieguldījumu tieši prioritāšu izvirzīšanā. Jo prezidentūra nozīmē, ka tai valstij, kas uz sešiem mēnešiem uzņemas Eiropas Savienības prezidentūru, ir tiesības zināmus jautājumus izvirzīt kā prioritārus. Tā ir nopietna privilēģija.

— Bet vai šis nav ļoti uzskatāms mēģinājums Eiropas Savienību dalīt ietekmīgākajās un mazāk ietekmīgajās valstīs? Un to vēlas darīt tās pašas valstis, kuras iepriekš runāja par to, ka Eiropas Savienība nozīmē vienlīdzību, lai cik lielas vai mazas būtu valstis?

V.Vīķe-Freiberga: — Nu tamdēļ jau par šo jautājumu patlaban tik karsti tiek debatēts, jo tam ir arī šīs ļoti dziļās principiālās implikācijas.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā