Latvijas drošība un pasaules kārtība

Dr. habil. sc. pol. Tālavs Jundzis, LZA Baltijas stratēģisko pētījumu centra direktors:

Foto: A.F.I.

Referāts starptautiskajā konferencē “Drošība un drošticamība” Rīgā 2003. gada 2. maijā

Pirms pāris nedēļām Latvijas Universitātes (LU) Mazajā aulā pulcējās dažādu augstskolu profesori un studenti. Diskutēja par karu Irākā, pasaules un savu drošību. Palika daudz neatbildētu jautājumu. Kas īsti ir mūsu kopīgās vērtības šodienas pasaulē? Vai militāra spēka lietošana mainīs diktatoru domāšanu? Vai karš var būt labāks par sliktu mieru? Vai pasaule bez noteikumiem būs labāka par pasauli, kurā valda noteikumi, lai arī ne paši labākie?

Līdzīgas diskusijas notiek visā pasaulē. Karš Irākā licis cilvēkiem sākt domāt. Vai jaunā pasaules kārtība būs labāka par tagadējo? Kāda īsti būs šī pasaules kārtība, un kādai tai būtu jābūt? Diemžēl arī manā ziņojumā būs vairāk jautājumu, nekā es spēšu atbildēt. Bet pie atbildes jau nevar nonākt, ja neuzdodam jautājumus, neformulējam tos.

I. Vispirms par līdzšinējo pasaules kārtību. To iedibināja lielvalstis vēl bipolārās starptautiskās sistēmas ietvaros. Tomēr tā attīstījusies soli pa solim, saskaņojot valstu dažādās intereses. Līgumi starp valstīm ir šīs kārtības tiesiskā nostiprinājuma forma. ANO statūti ir konstitucionāls līgums. Tie nostiprina valstu suverenitāti un līdztiesību, nosaka, ka konflikti jārisina ar mierīgiem līdzekļiem. 191 valsts ir vienojusies, ka spēku lietos tikai pašaizsardzībai un tikai bruņota uzbrukuma gadījumā. 191 valsts ir arī atzinusi un pilnvarojusi Drošības padomi lemt par militāra spēka lietošanu, ja visi citi politiskie, ekonomiskie un diplomātiskie līdzekļi izsmelti. Pašas valstis arī vienojušās, ka pacta servanda sunt (līgumi jāpilda).

Sarežģīta lēmumu sistēma līdz šim veidojusi pasaules kārtību. Tā nav bijusi ideāla, bet valstis arī nav darījušas visu, lai to uzlabotu. ANO Drošības padomē nav atradusies vieta tādām ietekmīgām valstīm kā Vācija, Japāna, Indija u.c., kuras varētu dot lielāku ieguldījumu miera stiprināšanā pasaulē. Pastāvošo kārtību radījušas pašas valstis, un tā atbilst to kopīgajai izpratnei un attīstības līmenim.

Pastāvošā kārtība arī līdz šim ne vienmēr ir tikusi ievērota. Mazo un nepaklausīgo valstu suverenitāte ne reizi cietusi lielvaru priekšā. Nācies ne reizi vien atzīt, ka valstu suverenitāte ir tikai juridiska kategorija, kamēr vara – reāla un faktiski eksistējoša. Tomēr arī reālpolitikā lielvalstis parasti centušās piesegties ar starptautisko tiesību normām. Tās labi sapratušas, ka pat neizdevīga kārtība ir labāka par haosu. Savukārt mazās valstis, kurām reālas varas nav, savas intereses starptautiskajā sistēmā panākušas, apelējot pie starptautisko tiesību normām.

II. Uz kādiem principiem balstīsies pasaules jaunā kārtība? Kādas būs pasaules jaunās vērtības?

Protams, neviens mums to nav paziņojis. Par to mēs varam tikai spriest no tās prakses, kuru starptautiskajās attiecībās aizvadītajos gados aizvien konsekventāk īsteno ASV un dažas citas lielvalstis. Par to liecina arī jaunā ASV nacionālās drošības stratēģija, ar kuru Džordžs Bušs nāca klajā pagājušā gada 17. septembrī. Arī dažādu zinātnieku grupas piedāvājušas savas doktrīnas un koncepcijas, no visa tā – pasaules jaunās kārtības vīzijas.

1. Humanitārās intervences. Valstu suverenitāte nav absolūta. Intervences pieļaujamas, ja valsts rupji pārkāpj starptautisko tiesību imperatīvās normas.

Humanitārās intervences doktrīna attaisno intervenci Kosovā 1999.gadā. Šī intervence, kā zināms, arī notika bez ANO Drošības padomes lēmuma. Pēc ASV iniciatīvas toreiz lēmumu pieņēma NATO Drošības padome, pārkāpjot savu kompetenci un pilnvaras. Diemžēl humanitārā intervence nesekoja Ruandā, kur 1994.gadā hutu ekstrēmisti iznīcināja gandrīz miljonu cilvēku.

Humanitārās intervences ir nepieciešamas, īpaši gadījumos, kad diktatori savās valstīs iznīcina cilvēkus. Neatbildēts paliek jautājums, kas pieņems lēmumu un kas uzņemsies atbildību. Kas uzņemsies atbildību par vardarbībām Čečenijā? NATO padome? ASV?

2. Preventīvie uzbrukumi. Spēka lietošana pieļaujama, lai novērstu draudus citu valstu drošībai. Šī doktrīna ievērojami paplašina ANO statūtos noteiktās valstu tiesības uz pašaizsardzību (51.pants).

Preventīvo uzbrukumu loģika ir vienkārša. Mums šķiet, ka kāda valsts mūs apdraud, mēs paši pieņemam lēmumu un paši iebrūkam šajā valstī.

Afganistānā slēpjas terorists Nr. 1. Jāuzbrūk. Irākā varētu būt ķīmiskie ieroči. ANO inspektori tos neatrod, bet ASV un britu karaspēks tos atradīs noteikti! Sīrija atbalstījusi Irāku – uzbruksim! Irāna un Ziemeļkoreja ir ļaunuma asis – atbrīvosim! Diemžēl ASV jaunā nacionālās drošības stratēģija balstās tieši uz šādu filozofiju. Preventīvie uzbrukumi ir tās pamatā. Nav uzklausīti ekspertu brīdinājumi, ka preventīvie uzbrukumi būtu pieļaujami tikai tiešu un nepārprotamu militāru draudu gadījumos.

3. Reālpolitika. Primārā ir valstu reālā vara starptautiskajā sistēmā. Tiesiskā kārtība jāievēro tiktāl, ciktāl tā atbilst attiecīgās lielvaras interesēm.

ASV reālpolitika izpaužas kā tās centieni nostiprināt savu vadošo lomu starptautiskajā sistēmā. Reizēm tas noticis, nerēķinoties ar savu partneru interesēm. ASV izstājusies no 1972.gada Pretraķešu aizsardzības līguma un uzsākusi savas pretraķešu aizsardzības izveidi. Amerikāņi atteiku™ies ratificēt līgumu par kodolieroču izmēģinājumu pilnīgu aizliegumu. Tās nav arī pievienojušās 1997.gada Otavas konvencijai par kājnieku mīnu aizliegšanu un iznīcināšanu, ko jau ratificējušas vismaz 130 valstis. Džordža Buša administrācija arī atteikusies pakļaut savus pilsoņus Starptautiskās krimināltiesas jurisdikcijai. Tie ir tikai daži reālpolitikas piemēri.

4. Dubultstandarti. Tos radījusi reālpolitika. Tie nozīmē, ka lielvaras nereti pilda tikai tās tiesību normas, kas tām ir izdevīgas.

Karš Irākā tika motivēts ar nepieciešamību atrast ķīmiskos un bioloģiskos ieročus, lai nepieļautu to izmantošanu pret citām valstīm. Bet Izraēlai jau sen ir kodolieroči, un Ziemeļkoreja dara visu, lai pie kodolieročiem tiktu. Kodolieroči ir arī Pakistānai un Indijai. Vai arī tur notiks militāra iejaukšanās?

Miloševiča režīms Kosovā iznīcināja vairākus tūkstošus civiliedzīvotāju, un sekoja militāra iejaukšanās. Bet tūkstoši jau aizgājuši bojā Čečenijā un vēl pirms tam miljoni – Kambodžā un Ruandā. Apmēram 86 miljoni civiliedzīvotāju ir gājuši bojā pēdējos piecdesmit gados valstu iekšējos konfliktos. Cik atšķirīga bijusi starptautiskās sabiedrības reakcija!

ASV jau paziņojušas, ka negrasās kompensēt zaudējumus Irākas karā bojāgājušo civiliedzīvotāju ģimenēm un maksāt kompensācijas ievainotajiem civiliedzīvotājiem. Bet kam tad būtu jāuzņemas atbildība par šiem nevainīgajiem upuriem? Vai tiešām Latvijai un Lietuvai, kuras no saviem budžetiem jau piešķīrušas zināmas summas Irākas atjaunošanai?

III. Pasaules jaunās kārtības iespējamie modeļi. Kas un kā pārvaldīs pasauli – tāds ir jautājums. Bipolārā pasaule, kas balstījās uz divu naidīgu spēku līdzsvaru, ir beigusies pēc aukstā kara. ASV šodienas varenība liecina par faktiski pastāvošu unipolāru pasauli. Ja ASV blakām nostāsies alternatīvi varas centri, piemēram, Eiropa vai Ķīna vai vēl kādu valstu grupa, tad varēsim runāt par multipolāru pasauli. Šādu pasauli vēlētos redzēt Francija, Krievija, Ķīna un dažas citas valstis. Vēl viens pasaules modelis ir multilaterālisms – daudzpusēju attiecību pasaule. Taču tajā valstis un starptautiskās organizācijas atzīst un pakļaujas amerikāņu globālajai vadībai. Faktiski šāda pasaule būtu unipolārisma paveids, kurā pārējās valstis tomēr tiktu uzklausītas. ANO lomu šādā pasaulē, visticamāk, uzņemtos ASV un NATO kā šīs pasaules nākotnes kārtības kodols.

Unipolāra vai multilaterāla pasaule – tas ir šodienas jautājums. Atbilde būs atkarīga no Eiropas valstīm, Ķīnas, Krievijas. Šīm valstīm būs ļoti grūti, varbūt pat neiespējami, samierināties ar sev piešķirto sekundāro lomu.

Multipolāra pasaule ir rītdienas – tālākas nākotnes – jautājums. To nevar izšķirt balsojot. Tas atkarīgs no tā, vai pasaulē radīsies tādi varas centri, kas var nostāties blakām ASV. Ķīna apgalvo, ka tai vajadzīgi 10 – 12 gadi, lai kļūtu par supervaru.

IV. Mazo valstu loma jaunajā pasaules kārtībā. Starptautiskajā sistēmā vismaz divas trešdaļas no 191 valsts ir mazas valstis. Tām kopā tomēr pieder krietni mazāk varas nekā lielvalstīm. Tāpēc mazu valstu likteni parasti lēmušas lielvalstis. Starptautisko attiecību teorija norāda ceļus, kā mazām valstīm nodrošināt savu izdzīvošanu un drošību. Tie ir trīs: iekļauties spēcīgā aliansē, pieslieties kādai no lielvalstīm, apelēt pie starptautisko tiesību normām. Pirmos divus ceļus Baltijas valstis iet konsekventi. Starptautisko tiesību normu nozīmi, vismaz Irākas sakarā, tās nav pietiekami novērtējušas. Starptautisko tiesību normu pārkāpumi var kļūt par sliktiem precedentiem, kas citā situācijā var nodarīt pāri pašām mazajām valstīm. Mazo valstu interesēs ir, lai pasaulē valdītu ne tikai lielvalstis, bet pastāvētu arī starptautiskā tiesiskā kārtība. Tiesību normas lielvalstīm nereti traucē īstenot savas intereses, bet mazajām valstīm tās var būt labas advokātes.

Secinājumi:

1. Pastāvošā pasaules kārtība nav nedz ideāla, nedz pietiekami laba, bet valstis par tādu ir vienojušās. Pat slikta kārtība ir labāka par haosu. Labāka ir arī tāda kārtība, kas balstās uz līgumiem un tiesību normām, nevis uz spēku. Spēka lietošana pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos un kārtībā, par kādu vienojušās pasaules valstis.

2. Pasaules jaunā kārtība lielākā mērā balstījusies uz varu un spēku. Valstu neatkarība turpinās mazināties, un suverenitāte nebūs absolūta. Lielvaru ietekme strauji pieaugs, bet kolektīvu lēmumu loma mazināsies. Tiesības būs pakļautas reālpolitikai vēl lielākā mērā.

3. Šodienas pasaulē ir tikai viena supervara – ASV. Faktiski pasaule jau ir unipolāra. Agri vai vēlu tā kļūs par multilaterālu vai multipolāru pasauli.