Ir svarīgi, lai mēs cienītu viens otru

Tadeušs Fišbahs, Polijas Republikas vēstnieks, – “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

– Vēstnieka kungs, pirmdien Polijas vēstniecības vēsturisko un tagad atjaunoto telpu atklāšanas un iesvētīšanas ceremonijā jūs paudāt augstu novērtējumu Polijas Konstitūcijai, kas ir pati vecākā Eiropā un otra vecākā konstitūcija pasaulē – šogad 3. maijā tai apritēja 212 gadu. Šīs Polijas Konstitūcijas, kā arī mūsu kopīgās eirointegrācijas kontekstā mēdz uzsvērt faktu, ka Polija salīdzinājumā ar Latviju ir liela valsts.

– Es uzskatu, ka, runājot par Latviju, Lietuvu, Igauniju vai arī Poliju, būtu nepareizi rēķināt, vai tās ir lielas, vidējas vai mazas valstis. Ne jau iedzīvotāju skaits, teritorijas lielums vai tanku skaits armijā ir noteicošais rādītājs. Galvenais ir šīs tautas ieguldījums visas pasaules morālo un kultūras vērtību pūrā. Tieši tāpēc 3. maijs, Polijas valsts svētku diena, ir mums tik svarīgs arī mūsdienās. Tātad, skatoties caur Polijas Konstitūcijas prizmu, var teikt, ka mēs “neejam uz”, bet “nākam no”. Poļu karalis Staņislavs Augusts Poņatovskis katram, kas bija strādājis pie šīs Polijas Konstitūcijas, uzdāvināja sudraba gredzenu ar uzrakstu “Finis manibus” – “Uzticamām rokām”. Vai tie nav skaisti vārdi! Tieši šādas rokas izveidoja poļu Konstitūciju. Šodien latviešu un poļu tautas dara visu, lai arī tās varētu saukt par uzticamām. Par uzticīgām savām vēsturiskajām tradīcijām. Bet ir ļoti svarīgi, lai mums būtu arī skaidra izpratne par kopīgo nākotnes vīziju, to, kā redzam savu tautu un valstu nākotni apvienotajā Eiropā.

– Kādu iespaidu, jūsuprāt, uz Latvijas un Polijas attiecībām atstāja nesenā Latvijas Valsts prezidentes valsts vizīte Polijā?

– Pastāv dažādi skatījumi uz valstu vadītāju oficiālajām vizītēm. Mūsdienu pasaule ir ļoti aktīva un dinamiska. Vizītes un citi apmaiņas kontakti notiek bieži. Taču šī nebija tikai viena no kādas valsts prezidenta vizītēm Polijā. Man šī vizīte šķiet ļoti nozīmīga. Tā deva ļoti lielu ieguldījumu mūsu savstarpējās attiecībās. Šī bija arī pirmā tik plaša Latvijas valsts vadītāja vizīte. Kopā ar prezidenti Polijā ieradās arī Latvijas kultūras, biznesa, zinātnes aprindu pārstāvji. Varšavā, Kašūbijas Krempskē, Gdiņā, Gdaņskā... – visur, kur vien ieradās Latvijas prezidente, viņa atstāja dziļu iespaidu. Varšavā prezidente bija pie Nezināmā kareivja kapa, kur iegravēts arī Daugavpils vārds, atceroties poļu un latviešu karavīru kopīgās cīņas Latvijas atbrīvošanas karā. Vārdu sakot, Vairas Vīķes–Freibergas valsts vizītei bija īpaša nozīme mūsu valstu attiecībās. Esmu ļoti priecīgs, ka arī visi mani tautieši ļoti augstu novērtējuši šo vizīti. Vēl nupat man piezvanīja poļi no Kašūbijas Krempskes un lūdza atsūtīt “Latvijas Vēstneša” numuru ar rakstu un fotogrāfijām par Latvijas prezidentes viesošanos. Zvanītāji bija vienkārši cilvēki. Viņi nepārzina diplomātijas smalkumus, bet saka tieši tā, kā domā. 28. septembrī pie viņiem būs lieli svētki, kad Štuthofas koncentrācijas nometnes Nāves gājiena piemiņas muzejam tiks piešķirts latviešu nacionālās pretestības kustības vadītāja Konstantīna Čakstes vārds. Viņi gribot, lai Latvijas Valsts prezidente ierastos šajos svētkos.

– Acīmredzot šiem cilvēkiem nav skaidra priekšstata, cik ārkārtīgi aizņemta ir mūsu Valsts prezidente un cik grūti viņai būtu izbrīvēt laiku šādai vizītei.

– Jā, protams. Bet, atklāti sakot, arī man šis zvans radīja jaunas problēmas, jo man, no vienas puses, arī gribētos šajā dienā būt tur. Taču tajā pašā dienā, 28. septembrī, Rīgā notiks liels sporta pasākums – soļošanas sacensības, ko kopīgi organizē Polijas olimpiskais zelta medaļas ieguvējs Roberts Kožeņovskis un latviešu soļotājs Aigars Fadejevs. Kā atceraties, Kožeņovskis olimpiādē izcīnīja zelta medaļu, bet jūsu Fadejevs – sudraba. Ziniet, es arī esmu piedalījies soļošanas sacensībās. Arī 28. septembrī gribētos piedalīties, bet man šajā dienā jābūt arī Kašūbijas Krempskē. Vienīgā iespēja pagūt abās vietās būtu sarīkot šīs sacensības īpaši garā distancē, no Rīgas līdz pat Kašūbijas Krempski. Es, protams, jokoju, taču tā ir pozitīva dilemma. Ir patīkami, kad jācenšas izšķirties starp divām saistošām iespējām. Tas nav tā kā joprojām daudzviet pasaulē, kad līdzās bagātībai pastāv arī liela nabadzība. Mūsdienu pasaulē ir ļoti daudz ļaunuma, un mēs šo ļaunumu diemžēl nevaram uzvarēt. Bet ir ļoti svarīgi, lai mēs paši paceltos pāri šim ļaunumam.

– Vienīgais veids, kā iznīcināt tumsu, ir – iedegt gaismu.

– Tieši tā! To es arī saucu par pacelšanos pāri ļaunumam. Ziniet, vērojot abu mūsu valstu prezidentus, es skaidri redzu divus cilvēkus, kas strādā tieši ar savu tautu, tieši savai tautai. Kas kalpo savas tautas labā. Atcerieties, pēc Vairas Vīķes–Freibergas valsts vizītes beigām es vēl paliku Gdaņskā un apciemoju vietas, kur viņa bija viesojusies. Un es skaidri varēju redzēt gaišo auru, ko jūsu prezidente bija tur atstājusi. Drīzumā es saņemšu arī dokumentālu apliecinājumu – informāciju par to, kā veidojas vizītes laikā aizsāktie vai norunātie kultūras sakari. Minēšu kaut vai tikai vienu iniciatīvu. Vizītes laikā izskanēja ierosinājums izveidot Latvijā Šopēna biedrību. Domāju, ja mums šis projekts sekmēsies, mēs Rīgā varēsim sarīkot slavenā pianista Kristiana Cimermana koncertu. Mēs varam runāt arī par naturalizāciju Latvijā. Esam nākuši klajā ar iniciatīvu, lai poļiem Daugavpilī radītu plašākas iespējas mācīties latviešu valodu. Latvijas Poļu savienības nodaļās notiek plašas diskusijas par mūsu ceļu uz Eiropas Savienību (ES). Vistuvākajā laikā Rīgā notiks poļu filmu festivāls, kurā varēs noskatīties arī Romana Polaņska filmu “Pianists”. Pašlaik mēs jau drukājam ielūgumus šīs filmas izrādei. Šo pasākumu rīko mūsu vēstniecība kopīgi ar Latvijas Poļu savienību un Latvijas Ebreju kopienu. Mēs to darīsim kopā, jo šajā filmā tēloti traģiskie Polijas ebreju likteņi. Es domāju, katram jāredz šī filma, lai mēs nekad neaizmirstu traģisko Otrā pasaules kara vēsturi.

– Es redzu, šis temats jūs skar īpaši dziļi.

– Jā, es atceros kādu bērnības epizodi no kara gadiem. Mēs spēlējāmies savas mājas pagalmā, bet pa ielu nacisti dzina ebrejus. Viņus veda uz nošaušanu. Viena no mātēm savu mazo dēliņu slepus iegrūda mūsu pagalmā, un mans tēvs veselu nedēļu slēpa šo ebreju bērnu. Redziet, kā no viena jautājuma mēs varam izvērsties plašumā daudzos aspektos! Taču visi šie aspekti saistīti ar tautas likteni. Katra tauta ir jāciena. Jābūt lepnam par savu tautu, bet ir ļoti svarīgi, lai mēs tuvinātu dažādas tautas. Lai mēs cienītu viens otru. Lai nekad vairs nerastos situācija, kad viena tauta paceļ roku pret otru. 16. aprīlī Atēnās gan Polija, gan Latvija parakstīja mūsu nākotnei tik nozīmīgo ES pievienošanās līgumu. Un tieši šajā dienā visās poļu skolās Latvijā notika lekcijas par mūsu kopīgo ceļu uz ES. Ir ļoti svarīgi, lai cilvēkiem jau laikus veidotos iztēle savas pilsoniskās atbildības ietvaros. Bet es, šķiet, novirzījos no jūsu jautājuma.

Polijas vēstniecības atjaunotās ēkas atklāšanā 5.maijā: Polijas vēstnieks Latvijā Tadeušs Fišbahs, Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Hanna Fišbaha, Polijas ārlietu ministra vietnieks Boguslavs Zaļeskis (augšējā attēlā); Latvijas Katoļu bīskapu konferences vadītājs Viņa eminence kardināls Jānis Pujats, Polijas vēstnieks Tadeušs Fišbahs un Polijas primass Viņa eminence kardināls Juzefs Glemps Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

– Jūs runājat par problēmām, kas īpaši aktuālas mūsu trauksmainajā, bieži vien paviršajā laikmetā, un es to nebūt neuztveru kā novirzīšanos no Latvijas prezidentes valsts vizītes augstākās būtības.

– Par vizīti varu teikt, ka tā bija ārkārtīgi sekmīga. Tieši tas man uzliek pienākumu strādāt vēl labāk, vēl efektīvāk, sekmējot mūsu valstu labās attiecības, kuru attīstībai vēl ir ļoti plašas iespējas. Tādēļ es šo vizīti vispirms vērtēju mums uzlikto jauno pienākumu un uzdevumu kategorijās.

– Šīs vizītes laikā februārī apmeklējot Štuthofas koncentrācijas nometnes Nāves gājiena upuru masu kapu Kašūbijas Krempskē, mums, dažiem žurnālistiem, radās iespaids, ka piecdesmito gadu sākumā arī tur notikusi vēstures falsifikācija. Ka laikā, kad komunistiskās diktatūras apstākļos tika veidots šis masu kaps, Latvijas Nacionālās padomes vadītājs Konstantīns Čakste patiesībā nemaz netika tajā pārbedīts – vienkārši kaps, kur viņu bija guldījuši likteņbiedri, tika nolīdzināts ar zemi. Šādu versiju izteica Gdaņskā joprojām dzīvojošais sirmgalvis, kurš piedalījies Konstantīna Čakstes apbedīšanā un atceras, ka profesora Čakstes kapā ierakta arī pudele ar šī notikuma liecību – Konstantīna Čakstes vārdu, apbedīšanas datumu un pieticīgās bēru ceremonijas dalībnieku vārdiem. Uz profesora Čakstes kapa nostiprināts vienkāršs koka krusts. Protams, piecdesmito gadu sākumā Polijā valdošais komunistu režīms nebija ieinteresēts vēsturiskās patiesības saglabāšanā. Taču, ja tā, tad ir daudz lielākas cerības atrast mūsu nacionālā varoņa mirstīgās atliekas un, izpildot Konstantīna Čakstes tuvinieku vēlēšanos, pārbedīt tās dzimtajā zemē. Vizītes laikā mūsu prezidente Kašūbijas Krempskes muzeja darbiniekiem pauda Konstantīna Čakstes tuvinieku vēlmi un saņēma atbildi, ka Polijas puse sekmēs šīs vēlēšanās īstenošanu. Taču, iedziļinoties šajā uzdevumā, ir viens konkrēts cilvēks, kurš visreālāk var sekmēt tālāko attīstību, no vārdiem pārejot pie konkrētiem darbiem. Tas esat jūs, vēstnieka kungs.

– Es labi saprotu jūsu interesi par šo ļoti svarīgo jautājumu un apsolu, ka iesaistīšos šajā lietā. Būtībā es šajā procesā iesaistījos jau 6. janvārī, dienā, kad ar Latvijas vēstnieku Polijā Uldi Vītoliņu kopā aizbraucām uz šo vietu Kašūbijas Krempskē. Taču tas bija ziemā, viss bija pārklāts ar sniegu, un mums, protams, bija maz izredžu uziet šo kapa vietu. No aculiecinieku vārdiem mēs zinām, ka Konstantīns Čakste apbedīts kalniņā pie bērza, taču atrast šo vietu mums neizdevās. Taču esmu jau lūdzis šā ciematiņa administrāciju kopā ar vēl dzīvajiem aculieciniekiem papūlēties atrast Konstantīna Čakstes apbedīšanas vietu. Ja toreiz profesors Čakste tika apbedīts zem maza bērziņa, tad tagad būtu jāmeklē liels bērzs – dzīve nestāv uz vietas, dabā viss aug un pārmainās, un mums jāņem vērā šīs pārmaiņas. Es tūlīt pēc mūsu sarunas atkal zvanīšu uz Kašūbijas Kremski un atgādināšu, cik svarīgi ir atrast šo vietu. Jūnija beigās būšu Varšavā uz Polijas vēstnieku sanāksmi. Pēc tam braukšu uz Gdaņsku un tad apmeklēšu arī vietu Kašūbijā, kas mūs visus tā interesē.

– Latviešiem Konstantīns Čakste nozīmē arī mūsu sarežģītās, ilgus gadus noklusētās un falsificētās vēstures sasaisti. Komunistiskās diktatūras gados ideoloģiskā cenzūra par šo cilvēku neļāva runāt viņa antikomunistiskās pozīcijas dēļ. Tagad, pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, dažā valstī mēģināts iztēlot latviešus par fašistiem un nacistiskās Vācijas atbalstītājiem. Konstantīna Čakstes vadītā Nacionālā padome, kas vērsās gan pret komunistisko, gan fašistisko okupācijas režīmu, rāda latviešu nācijas patieso stāju.

– Es jūs ļoti labi saprotu. Man liekas ļoti zīmīgi, ka Konstantīna Čakstes bēru organizētāji kapā guldījuši pudeli ar dokumentālo liecību. Šo cilvēku tālredzība ļoti atvieglotu mūsdienu pētnieku uzdevumu. Ja Konstantīns Čakste tomēr pēcāk ierakts kopīgajā masu kapā, būtu ārkārtīgi sarežģīti viņa pīšļus identificēt starp pustūkstoti citu mirstīgo atlieku. Pavisam drīz, no 13. līdz 16. maijam, Polijā atkal strādās Latvijas kinodokumentālistu grupa režisores Dzintras Gekas vadībā un no Kalifornijas ieradīsies arī profesora Čakstes meitas. Esmu uzņēmis kontaktus ar bijušās Štuthofas koncentrācijas nometnes muzeju un Kašūbijas Krempskes muzeja darbiniekiem, aicinot sniegt Latvijas kinodokumentālistu grupai visu nepieciešamo palīdzību. Domāju, ka šīs kinodokumentālistu grupas darbā ļoti svarīga ir arī jūsu minētā versija. Es nopietni iesaistos šajā darbā, jo tas ir mūsu kopīgais pienākums.

– Šis jūsu formulējums liekas dziļi simbolisks. Un ne jau tikai šis konkrētais gadījums, kad jūs palīdzat latviešiem atrast mūsu tautieša, nacionālās pretestības kustības varoņa pīšļus, būtu apzīmējams ar vārdiem “mūsu kopīgais uzdevums”. Mums ir un arī turpmāk būs vēl daudz šādu kopīgu uzdevumu, abām valstīm reizē iestājoties ES un abām valstīm drīz arī sadarbojoties kā partnerēm NATO.

– Es domāju, mūsu tautas, kas pieredzējušas tik sūrus likteņus, ir pelnījušas, lai arī mums tagad uzspīdētu saulīte. Atcerieties, ne velti pirmdien, 5. maijā, kad mūsu vēstniecības atjaunoto telpu atklāšanas svinību ceremonijā piedalījās divi – Polijas un Latvijas – kardināli, spīdēja jo spodra saule. Ne jau gadījuma pēc mēs izlēmām Polijas valsts svētkus – 3. maiju – apvienot ar Latvijas Neatkarības deklarācijas gadadienu, organizējot 4. maijā Svētā Jēkaba katedrālē svēto misi “Polijas un Latvijas nodomā”.

– Vēstnieka kungs, pastāstiet, lūdzu, kas notika jūsu vēstniecības atklāšanas svinību laikā pēc Latvijas Valsts prezidentes uzrunas (“Latvijas Vēstnesī” publicēta 6. maija numurā), kad jūs Vairu Vīķi–Freibergu uzaicinājāt aplūkot vēstniecības telpas!

– Kad iegājām vēstniecībā, es prezidentei pēc senas poļu tradīcijas pasniedzu maizi ar sāli. Pēc tam es Viņas ekselencei uzdāvināju Polijas 1791. gada Konstitūcijas faksimilu un angļu tulkojumu, kā arī Polijas parlamenta medaļu, kas izgatavota 1991. gadā, Polijas Konstitūcijas divsimt gadu jubilejas reizē.

– 1991. gads mums, latviešiem, bija lielais likteņa gads, kad atguvām brīvību un neatkarību. Atguvām, jo ticējām, ka tā vajag. Mūsu bērnu, mūsu nācijas, mūsu tēvzemes pastāvēšanai. Atgādiniet, lūdzu, kā skan vārdi sudraba gredzenā poļu konstitūcijas veidotājiem?

– “Finis manibus” – “Uzticamām rokām”.

Jānis Ūdris, “LV” ārlietu redaktors

Polijas vēstnieks Tadeušs Fišbahs:

Uzruna Polijas Konstitūcijas 212. gadadienas svētkos un Polijas vēstniecības jauno telpu oficiālajā atklāšanā 2003. gada 5. maijā Rīgā

“Svētajā Trīsvienībā vienotā Dieva vārdā, vēloties izmantot laiku, kurā šobrīd atrodas Eiropa, un vēloties iegūt laikabiedru un nākamo paaudžu svētību un pateicību, neraugoties uz šķēršļiem, visu mūsu labā, brīvības nostiprināšanai, mūsu Dzimtenes glābšanai ar vislielāko gara spēku, šo Konstitūciju pieņemam un pasludinām par absolūti svētu.” Ar šiem vārdiem sākas Polijas Konstitūcija, kuru Seims pieņēma Kristus dzimšanas 1791. gada 3. maijā, pateicoties poļu patriotiskās sabiedrības pūliņiem. Šis valsts pamatlikums bija pirmais šāda veida akts Eiropā un otrais pasaulē pēc Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcijas.

Gadsimtu laikā nosūbējusī šī nu jau 212 gadus vecā Konstitūcija poļu paaudžu virknei joprojām ir ceļrādis, morālā mēraukla darbam Dzimtenes labā, Dzimtenes, kura, kā rakstījis izcilais poļu dzejnieks Ciprians Kamils Norvids, ir “mūsu lielais kopīgais pienākums”.

3.maija Konstitūcija ir poļu tautas svētums, pēc kristietības pieņemšanas Polijā 966. gadā tā ir atkārtota mūsu valsts sasaistīšana ar vispārējo Eiropas civilizāciju un izciliem pasaules centieniem pēc brīvības un neatkarības. Tā ir tautas apgaismošana un valsts atdzimšana. Tā ir varas sadale likumdošanas varā, izpildvarā un tiesu varā, tā ir “jebkuras ticības cilvēku tiesiskā aizsardzība, rita un reliģijas brīvība”. Konstitūcija – tas ir zinātnes ministrijas pirmsākums, modernās domāšanas un darbošanās pirmsākums un vienlaikus gudrs, tālredzīgs 5. panta ieraksts “visa mūsdienu vara rodas no tautas gribas”. Tāpēc arī šo liela svara vēsturisko dokumentu dēvējam par “poļu tautas svētumu”.

Šī svinīgā sanākšana ir veltīta šā notikuma 212. gadskārtai, kuru pasvītro jauno Polijas Republikas vēstniecības telpu Rīgā atklāšanas svinības. Pēc 60 gadiem, pamatojoties uz Latvijas Republikas varas iestāžu lēmumu, šī ēka atkal kļuvusi par Polijas zemes gabaliņu mums draudzīgā valstī – Latvijā.

Un tāpēc atsaucās “Zigmunts”, karaliskais zvans, kura skaņa tika pārcelta no Vāveles, no Krakovas, no senās poļu valsts galvaspilsētas, karaļu pilsētas, Leģionu pilsētas, no Pāvesta, pēc tautības poļa, pilsētas. Šis zvans skan kopš 1520.gada tikai īpašos brīžos. Un mums, poļiem Latvijā, šī diena ir tieši tāds īpašs brīdis. Šī mirkļa cēlumu ar mums dala cienījamie viesi, kas šodien ieradušies uz Polijas svētkiem Latvijā.

Pildot savu godpilno amatu – kalpot Polijas Republikai šeit, Latvijā, esmu pagodināts, ka varu no sirds sveikt Viņas ekselenci Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergas kundzi.

Jūsu ekselences klātbūtne ir kārtējais apliecinājums tām vēsturiskām saitēm, kas jau gadsimtiem ilgi vieno mūsu tautas, vadoties no sentences uz Brīvības pieminekļa Rīgā “Tēvzemei un Brīvībai”. Šīs saites kļūst īpaši svarīgas šobrīd, mūsu valstīm kopīgi tiecoties uz radoši organizētu un drošu Eiropu. Šāda lietu kārtība tās galīgajā veidolā apstiprinās izmaiņas, kas divu pēdējo gadu desmitu laikā notikušas mūsu reģiona valstīs saskaņā ar mūsu tautu gribu.

Viņu ekselences – Latvijas Republikas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Polijas prezidents Aleksandrs Kvasņevskis – pauž šo nelokāmo nostāju starptautiskajā arēnā, kopīgi un auglīgi darbojoties, lai mūsu valstis tiktu pienācīgi ierindotas civilizācijas un kultūras progresa procesos Vecajā kontinentā un pasaulē.

Jūsu, prezidentes kundze, personā sirsnīgi sveicu visus šodien ieradušos Latvijas valsts varas un reģionālo varu pārstāvjus, kā arī radošās domas, kultūras, zinātnes pārstāvjus, kuri kalpo un strādā Latvijas tautas labā.

Mūsu tautu daudzpusīgo sakaru vērtīgs saistošais elements ir to garīga dimensija – kopīgie pārdzīvojumi, kopīgā pieredze, uzticība tradīcijām un tēvu ticībai. Tas izpaudās arī vakar Sv. Jēkaba katedrālē celebrētajā Svētajā misē par Poliju un Latviju. To vadīja Viņu eminences kardināli Juzefs Glemps, Polijas primass, un Jānis Pujats, Latvijas Katoļu bīskapu konferences vadītājs. Ar dziļu cieņu sveicu mūsu starpā Jūsu eminences. Lai caur jūsu klātbūtni Dievs svētī Poliju un Latviju!

Lai šajā lūgumā mums palīdz arī citu Latvijas baznīcu un ticību visaugstākā ranga pārstāvji, brāļi ticībā – kā to teica pāvests Jānis Pāvils II, polis pēc tautības, un kā to jūtam arī mēs. No sirds sveicu Jūsu ekselences.

Man ir ļoti patīkami sveikt Polijas Republikas valdības ārlietu ministra vietnieku Boguslavu Zaleska kungu un Eiropas departamenta direktoru, vēstnieku Mareku Jendrisa kungu.

Viņu ekselenču Latvijā akreditēto valstu vēstnieku klātbūtne ir labas gribas saikne starp cilvēkiem, kā arī labas sadarbības miera labā un starptautiskās solidaritātes izpausme. Sirsnīgi sveicu!

No sirds sveicu, lūdzot pēc labvēlīgām atsauksmēm par mūsu svinībām, arī preses, radio un televīzijas pārstāvjus no Polijas un Latvijas.

No sirds sveicu visus klātesošos, dāmas un kungus, kas laipni pieņēma ielūgumu uz šīsdienas cēlo kopāsanākšanu, kas veltīta 3.maija Konstitūcijas svinībām un Polijas Republikas vēstniecības Latvijā jaunās ēkas oficiālajai atklāšanai.

Jūsu Ekselence Latvijas Valsts prezidente! Jūsu eminences! Jūsu ekselences! Dārgie latviešu draugi! Dārgie tautieši!

Noliecot galvu Polijas Republikas un Latvijas Republikas diženuma priekšā, nobeidzu šo uzrunu ar mūsu himnu vārdiem:

Jeszcze Polska nie zginela.

Dievs, svētī Latviju!