Par mediķu algām un darba dienām

Līdztekus algu palielinājumam saīsināt arī darba dienu – tā ir viena no mediķu streika prasībām, kas formulēta arī 2002.gada 26.jūlija Ministru kabineta rīkojumā Nr.401 „Par streika prasību izpildi”. Rīkojumā teikts, ka Labklājības ministrijai jāizstrādā Ministru kabineta noteikumu projekts par ārstniecības amatiem, kuros nodarbinātajiem paredzēts saīsināts darba laiks. Labklājības ministrija to arī bija izdarījusi, un jau pagājušā gada septembrī Valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināts Ministru kabineta noteikumu projekts „Noteikumi par medicīnas un sociālās aprūpes darbinieku normālo saīsināto darba dienas laiku”.

Noteikumu projektā norādīts, kurām medicīnas un sociālās aprūpes darbinieku kategorijām par normālo darba laiku nosakāmas 38,5, nevis 40 stundas nedēļā, — tie ir ārsti, ārsta palīgi, feldšeri, zobārsti, zobārsta palīgi, vecmātes, medicīnas māsas, biomedicīnas laboranti, medicīnas māsu palīgi, sanitāri, sociālie aprūpētāji, sociālie darbinieki, psihologi, bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes audzinātāji, speciālisti audzināšanas darbā. Taču šā gada 3.aprīlī noteikumu projekts no tālākas virzības Ministru kabinetā tika atsaukts.

Darba diena pagaidām nebūs īsāka

Jautājums par saīsināto darba laiku veselības un sociālās aprūpes darbiniekiem streika prasību kontekstā vairākkārt izskatīts arī Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, bet konsekvents lēmums ne reizi nav pieņemts. Arī pēdējā Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē, kas notika 30.aprīlī, padome jautājuma izskatīšanu atlika līdz jūlijam, galvenokārt pamatojoties uz veselības ministres Ingrīdas Circenes un darba devēju pārstāvju argumentiem, ka, pastāvot tik lielam ārstu un medicīnas māsu deficītam, kāds tas ir Latvijas veselības aprūpes sistēmā, kur pašlaik trūkst aptuveni 6000 medicīnas māsu un 1000 ārstu, darba dienas saīsināšana ne tikai nedotu vēlamo efektu, bet pat saasinātu pārslodzes problēmas. Par nelietderīgu veselības aprūpes darbinieku darba dienas saīsināšana tika atzīta arī plānotā algu paaugstinājuma gaidās.

Īsāks darba laiks nav arodbiedrību kaprīze

Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Ruta Vīksna Nacionālās trīspusējās padomes 30.aprīļa lēmumu kārtējo reizi atlikt jautājuma par mediķu saīsināto darba dienu izskatīšanu vērtēja negatīvi. Viņa žurnālistiem paskaidroja, ka nepieciešamība saīsināt medicīnā un sociālajā aprūpē strādājošo darba dienu ir pamatota ar pētījumu par darba riska faktoriem. Pētījums parāda, ka medicīnas darba vide ir ļoti sarežģīta un komplicēta un ka dažādu darba vides risku rezultātā mediķu darbaspēju indekss būtiski samazinās. Kā paskaidroja R.Vīksna, darbaspēju indekss ir populārs rādītājs Eiropas Savienības valstīs, pēc tā tiek noteikts reālais darbaspēju zudums, kas ietekmē sniedzamo pakalpojumu kvalitāti. Latvijā darbaspēju indekss netiek noteikts. Kā atzina R.Vīksna, mediķu darba dienas saīsināšana mūsu valstī diemžēl vienmēr tiekot saistīta nevis ar reālās situācijas izpēti, bet ar finanšu un kadru trūkumu. Arodbiedrības uzskata, ka valdībai būtu vismaz konceptuālā līmeni jāatbalsta mediķu darba dienas saīsināšana, nevis vienmēr jāatliek problēmas risināšana.

Protesta akcijas nesekos

Tam, ka Nacionālā trīspusējās sadarbības padome jautājuma izskatīšanu par mediķu saīsināto darba dienu ir atlikusi un no virzības valdībā atsaukts arī jau izstrādātais Ministru kabineta noteikumu projekts, tūlītējas mediķu protesta akcijas nesekos. Kā skaidroja R.Vīksna, pašlaik ir spēkā ģenerālvienošanās starp arodbiedrībām un Labklājības ministriju, kurā gan sociālās aprūpes darbiniekiem, gan ārstniecības personām ir noteikta saīsinātā darba diena. Taču šī vienošanās ir spēkā tikai gadu. Arī atsevišķas ārstniecības iestādes esot noslēgušas ar saviem darbiniekiem darba koplīgumus, kuros par normālo darba laiku ir atzītas 38,5 stundas nedēļā. Tas vismaz pagaidām nodrošina saīsināto darba laiku daļai mediķu un sociālās aprūpes darbinieku, bet, kā atzina R.Vīksna, arodbiedrību mērķis ir panākt saīsinātās darba dienas fiksēšanu normatīvajos aktos valsts līmenī, lai katru gadu no jauna nebūtu jāslēdz jaunas vienošanās un jauni koplīgumi par darba laika saīsināšanu un līdz ar to mediķu darba apstākļu uzlabošanu.

Vienlaikus arodbiedrību pārstāve atzina, ka darba dienas saīsināšana nepalīdzēs ātri atrisināt trūkstošo kadru problēmu ārstniecībā – pat ne vienlaikus ar darba algas palielināšanu. Pēc R.Vīksnas uzskata, personāla trūkums medicīnā novēršams vien desmit gadu laikā. „Pat ja mediķu algas šogad dubultotu un nākamgad trīskāršotu, situācija būtiski neuzlabotos, jo ir nepieciešami gadi speciālistu sagatavošanai.” Tāpat arodbiedrību pārstāve neslēpa, ka, ņemot vērā pašreizējo kadru trūkumu medicīnā, darba dienas saīsināšana nemazinātu ārstniecībā strādājošo slodzi – lai nodrošinātu pienācīgu aprūpi un sniegtu pakalpojumus, medicīnas darbinieki pašreizējo 1,5 slodžu vietā strādātu 1,75 slodzes un vairāk. „Taču arodbiedrības nekādā gadījumā nav ar mieru, ja jautājums par saīsināto darba laiku tiek „pagriezts” tādējādi, ka, pastāvot 40 stundu garam normālajam darba laikam, papildu darbi tiek atļauti, bet, pastāvot 38,5 stundu darba nedēļai, papildu slodzes nav iespējams strādāt.”

Veselības ministres piedāvātie risinājumi

Veselības ministre Ingrīda Circene sarunā ar žurnālistiem uzsvēra, ka nekādā ziņā neiebilst pret to, ka ārstniecības personām tiek noteikts saīsinātais darba laiks. Taču pašreizējā situācijā viņa redz tikai divus risinājuma variantus – divus veidus, kā sadalīt naudu, kas medicīnai tiks papildus atvēlēta šā gada budžeta grozījumos. Pirmais – papildu naudu var sadalīt uz pašreiz medicīnā strādājošo skaitu, neņemot vērā tukšās štata vietas, algas pielikums tādā gadījumā ir lielāks. Otrs variants – darba laiks uz vienu slodzi tiek samazināts, kadru deficīts pieaug par aptuveni četriem procentiem, bet jau strādājošie par vienu slodzi saņem mazāku naudu. Pēc veselības ministres domām, ir godprātīgāk mākslīgi nepalielināt kadru deficītu un palielināt samaksu uz vienu jau aizpildīto darba vietu. Darba dienas saīsināšanu par reāli iespējamu I.Circene uzskata tikai vienlaikus ar jaunu kadru ienākšanu medicīnā un papildu finansējuma piešķiršanu šai nozarei. Tāpat ministre atzina, ka tikai algu palielināšana vien situāciju medicīnā būtiski neuzlabos – darba samaksai ir jāpieaug sabalansētas kadru politikas kontekstā.

Ar pašreiz plānoto mediķu algu palielinājumu, kad iecerēts vidējo darba samaksu nozarē palielināt līdz 200 latiem, veselības ministre neuzskata par iespējamu saīsināt darba laiku. Diskusijas par šo jautājumu viņa iesaka atsākt 2005.gadā, kad varētu sekot nākamais darba samaksas palielinājuma solis.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore