Multinacionālās kultūras centra vadītājs Arturs Priedītis:

Kultūras integrācija Daugavpilī un Dienvidlatgalē

Referāts konferencē "Kultūras tiesību īstenošana Latvijā sabiedrības integrācijas kontekstā" Rīgā 2000.gada 25.maijā

Daugavpils pilsēta un Dienvidlatgales novads ietilpst tajā lokālajā vēsturiskajā kopībā, ko tradicionāli dēvē par Austrumlatviju jeb Latgali.

Kā zināms, šīs lokālās vēsturiskās kopības būtiska pazīme ir polietniskums. Austrumlatvijas iedzīvotāju daudznacionālais sastāvs ir viens no tiem faktiem, kas mudina šo teritoriju interpretēt kā vienotu lokālu vēsturisko kopību.

Austrumlatvija vispār uzskatāma par unikālu teritoriju plašākā (piemēram, Eiropas) mērogā. Te gadsimtiem ilgi pastāvējusi sešu septiņu kultūru koeksistence, kas ir liels retums pasaules etniskajā ģeogrāfijā.

Austrumlatvijā vēsturiski ilgu laiku līdzās pastāvējusi baltu un slāvu cilšu, krievu, latviešu, baltkrievu, poļu, lietuviešu, ebreju, vācbaltu kultūra. Lielā mērā šāds stāvoklis ir saglabājies līdz mūsdienām. Mainījies ir tas, ka Austrumlatvijā polonizācijas rezultātā vācbaltu kultūra savā klasiskajā formā izzuda atšķirībā no pārējās Latvijas (un Igaunijas) jau XVIII gadsimtā un XX gadsimtā ievērojami ir samazinājies ebreju skaits. Iespējams, XXI gadsimta sākumā Austrumlatvijā (tāpat kā visā LR) ebreju kultūru sagaida tāds pats liktenis kā vācbaltu kultūru pirms Otrā pasaules kara. Tā, piemēram, 1914.gadā Daugavpilī no 112 848 iedzīvotājiem jūdaisma ticībai piederēja 55 686 cilvēki, bet 1998.gadā no 117 423 iedzīvotājiem bija tikai 732 ebreji.

Kā zināms, ir vairāki starpetniskās komunikācijas faktori: vēsturiskais, sociālais, kultūras, situatīvais, politiskais. Austrumlatvijā vienmēr ir dominējis vēsturiskais faktors, proti, iedzīvotāju vēsturiskajā atmiņā vienmēr ir pastāvējusi informācija par Austrumlatviju kā daudznacionālu zemi. Tie, kuri dzīvo Austrumlatvijā, labi atceras un saprot, ka viņi dzīvo izteikti daudznacionālā vidē un viņiem tas vienmēr jārespektē saskarsmē ar apkārtējo vidi. Tie, kuri nespēj vai nevēlas to saprast, ir spiesti rēķināties ar zināmām grūtībām, mēģinot adaptēties Austrumlatvijas vidē.

Nākas secināt, ka polietniskums ir Austrumlatvijas iedzīvotāju sabiedriskās apziņas neatņemama sastāvdaļa. Ar to ir jārēķinās jebkura tipa valsts nacionālajā politikā. Pilnīgu neveiksmi acīmredzot piedzīvos tā politika, kura neņems vērā šo momentu un centīsies Austrumlatvijas iedzīvotāju sabiedrisko apziņu "atradināt" no šīs nostādnes.

Šajā nostādnē spilgti izpaužas Austrumlatvijas specifika atšķirībā, piemēram, no Kurzemes un Vidzemes novadiem, kuru iedzīvotāju sabiedriskās apziņas neatņemama sastāvdaļa ir priekšstats par attiecīgo novadu monoetniskumu.

Līdz XX gadsimta sākumam, kad Austrumlatvija ietilpa Krievijas sastāvā, etniskās identitātes vietā dominēja reliģiskā identitāte. Krievijas iedzīvotāju nacionālās piederības kritērijs bija cilvēka piederība reliģiskajai konfesijai: pareizticībai, protestantismam, katolicismam, vecticībai utt.

Faktiski šī pieeja neizskauda polietniskuma kompleksu Austrumlatvijas iedzīvotāju apziņā, jo liela bija arī konfesionālā daudzveidība.

Mūsdienās kā zināma arhaiska atskaņa no šī posma ir saglabājusies tieksme krievus dēvēt par vecticībniekiem. Sadzīvē bieži var dzirdēt, ka kādu nosauc nevis par krievu, bet par vecticībnieku, ņemot vērā nevis viņa tautību, bet gan konfesionālo piederību. Tāpēc sadzīvē joprojām ir izplatīts dalījums "krievi", "vecticībnieki". Turklāt šodien "vecticībnieki" latviešu uztverē it kā automātiski visi skaitās Latvijas Republikai lojāli cilvēki, bet par "krieviem" var būt šaubas. Savukārt apzīmējumu "katolis" tagad dažkārt lieto humoristiski ironiskā veidā, tā nosaucot latgalieti.

Vēsturiskais faktors starpetniskajā komunikācijā Austrumlatvijā patiesībā ir ieguvis simbolisku raksturu un tāpēc tam piemīt īpaši izteikta psiholoģiski semantiskā autoritāte un stabilitāte kā visām analoģiskām parādībām ar simbolisku jēgu.

Integrācijas politikā to nekādā gadījumā nedrīkst ignorēt. Tikai saskaņā ar šo mentālo konceptu ir prognozējami integrācijas rezultāti. Naivi ir cerēt, ka no sabiedrības vēsturiskās atmiņas "integrācijas kampaņa" izskaudīs simbolisko priekšstatu par Austrumlatvijas daudznacionālo vidi.

Pēc LR valstiskā statusa atjaunošanas Austrumlatvijas vietējās pašvaldības ir respektējušas daudznacionālo vidi. Tā, piemēram, Daugavpils pilsētas dome no budžeta līdzekļiem finansē latviešu, krievu, poļu, baltkrievu un ebreju kultūras biedrību darbību, kā arī piešķir līdzekļus skolām latviešu valodas apguvei un piešķir ievērojamus līdzekļus Krievu ģimnāzijai, kas kļuvusi par vienu no labākajām mācību iestādēm valstī.

1993.gadā Daugavpilī darbu sāka Multinacionālās kultūras centrs (MKC). Tā ir privāta zinātniskā iestāde, kas balstās uz multikulturālisma koncepciju. MKC darbības rezultātā 90.gados Austrumlatvijā strauji nostiprinājās multikulturālisms, un attiecīgā terminoloģija jau sākusi iegūt masu pielietojumu vietējā administrācijā, presē, TV, dažādos pasākumos, zinātniskajās un populārzinātniskajās publikācijās, dokumentos utt. 1997.gada 15.jūlijā centru apmeklēja Valsts prezidents Guntis Ulmanis, kurš savās runās un intervijās plaši izteicās par Latvijas multinacionālo sabiedrību.

Multikulturālisma koncepciju par savas darbības pamatu ir izvēlējušās Krāslavas Varavīksnes vidusskola un Daugavpils sabiedriskā organizācija "Es un mēs". Naujenes jauniešu Izglītības un kultūras centrs 2000.gada aprīlī organizēja jauniešu multinacionālo kultūras nedēļu, ietverot programmā latviešu, krievu, baltkrievu, ukraiņu, lietuviešu, poļu un latgaļu kultūras materiālu.

Minētā vēsturiskā faktora izpratnē ir jārespektē arī tāds moments, ka Austrumlatvijā atšķirībā no Kurzemes, Vidzemes, Zemgales starpetnisko komunikāciju neietekmē tādi vēsturiskie notikumi kā kolonizācija, okupācija, aneksija, iekarošana u.tml. Tas tāpēc, ka Austrumlatvijā dzīvojošie etnosi paši ir bēdzēji no zināmas pakļautības un represijām.

Austrumlatvijā dzīvojošie etnosi nav bijuši iejaukti citu (vietējo) etnosu kolonizācijā, okupācijā, aneksijā, iekarošanā u.tml. Tas attiecas uz visām galvenajām etniskajām grupām — ebrejiem, baltkrieviem, poļiem, lietuviešiem.

Tas attiecas arī uz krieviem, kuri Austrumlatvijā sāka ieceļot XVII gadsimtā, glābjoties no reliģiskās vajāšanas savā dzimtenē. Tāpēc tajā laikā, kad pārējā Latvijā sastopama noteikta spriedze starpetniskajā komunikācijā un (kā parasti tādās reizēs) aktualizējas jautājums, piemēram, par okupāciju un aneksiju, Austrumlatvijā saglabājas relatīvi normālas attiecības.

Austrumlatvijā starpetnisko komunikāciju līdz pat mūsdienām pozitīvi ietekmējis arī sociālais faktors. Tas tāpēc, ka daudznacionālajā sabiedrībā dominēja viena sociālā slāņa pārstāvji — zemnieki un sīkie amatnieki. Neviena etniskā grupa neizcēlās ar citu sociālo slāņu (inteliģences, buržuāzijas) kvantitatīvu un kvalitatīvu klātbūtni, kas varētu atsaukties uz starpetnisko saskarsmi.

Sociālais faktors starpetnisko komunikāciju pirmo reizi sācis ietekmēt sakarā ar LR pilsonības likumu un vietējās pašpārvaldes vēlēšanu likumu, kas rada sociālās priekšrocības vienai etniskajai grupai — latviešiem.

Tā, piemēram, 1998.gadā Daugavpilī no 17 932 latviešiem 17 798 cilvēki bija LR pilsoņi, 118 — bijušās PSRS pilsoņi, 16 — nepilsoņi. Savukārt no 65 285 krievu iedzīvotājiem bija 40 206 LR pilsoņi.

Arī baltkrievu vidū ir daudz nepilsoņu. Tā, 1998.gadā no 10 506 baltkrieviem bija tikai 2358 LR pilsoņi.

Kā atceramies, LR sabiedrības integrācijas koncepcijas apspriešana un apstiprināšana diemžēl notika tajā pašā laikā, kad tika pieņemts jauns izglītības un valodas likums, kārtējo reizi noraidīts priekšlikums atļaut piedalīties pašvaldību vēlēšanās pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Jebkura sociāli un morāli ambivalenta rīcība, saprotams, ļoti negatīvi tūlīt atsaucās uz sabiedrību un starpetnisko komunikāciju.

Tāpēc aktuāls kļuvis jautājums par integrācijas morālajām perspektīvām.

Integrācija ir ieguvusi voluntāru raksturu ar visām no tā izrietošajām sekām — konformismu, ārišķīgo izpatikšanu, demagoģisku pakalpīgumu u.tml. Tā, piemēram, uz daugavpiliešiem (un ne tikai viņiem) 2000.gada maijā šokējošu efektu atstāja krievu ģimnāzijas direktora pakalpīgie un reizē pilnīgi odiozie vārdi: "Vispār es kā direktors neizslēdzu iespēju krievu nacionālajā skolā mācīties latviešu valodā. Es esmu pārliecināts, ka galvenais nav mācību valoda, bet īpaša nacionālā gara saglabāšana."

Daugavpils rajona kultūras nodaļas rīcībā savukārt ir informācija, ka atsevišķos pagastos "latišizācijas" apmātībā vietējā inteliģence baidās organizēt pasākumus, kas saistīti ar vietējo krievu un poļu nacionālās identitātes nostiprināšanu.

Kultūras faktors starpetnisko komunikāciju jūtami ietekmē (ceļ vai nojauc robežas) tikai tad, ja starp attiecīgajām etniskajām grupām pastāv krasākas atšķirības izglītotībā. Austrumlatvijā izglītības līmenis visām etniskajām grupām bija un arī pašlaik kopumā ir vienāds.

Zināms izņēmums kādreiz bija ebreji, kuri pirmajā laikā pēc ieceļošanas XVII gadsimtā izglītības atšķirību dēļ mazāk kontaktējās ar vietējiem iedzīvotājiem. Taču sabiedrības vēsturiskajā atmiņā tas, liekas, nav saglabājies, un tagad par to vēsta vienīgi speciālā literatūra.

Austrumlatvijā starpetnisko komunikāciju (un vispār šīs teritorijas vēsturisko likteni) vienmēr būtiski ietekmējis situatīvais faktors, respektīvi, apstākļu sakritība ekonomiskajā, sociālajā un politiskajā sfērā.

Kā zināms, Austrumlatvija vienmēr ir bijusi kādas valsts perifērija, nomaļa un nevienam īsti nevajadzīga province, par kuras iedzīvotāju integrāciju/asimilāciju faktiski neviena vara daudz nerūpējās. Piemēram, Polijas un Lietuvas republikas laikā Latgale bija nevienam it kā īsti nevajadzīga 33.province. Arī pēc Latgales teritorijas iekļaušanas Krievijas sastāvā 1772.gadā cariskā valdība maz rūpējās par poļu muižniekiem atņemto zemju lietpratīgu apsaimniekošanu. Valstiskā nevērība, kas saglabājusies līdz mūsdienām, Austrumlatvijas iedzīvotājos veicinājusi īpatnu mazvērtības kompleksu un stimulējusi latgaliešu tendenci emigrēt uz Iekškrieviju (XIX gs.), Kurzemi, Rīgu (XX gs.). Joprojām populāra ir Austrumlatvijas latgaliešu tēze par viņu atstumtību, kas esot viņu atpalicības galvenais iemesls.

Nākas atzīt, ka Austrumlatvijā starpnacionālo komunikāciju stihiski nosacīja pašas etniskās grupas. Krievu valoda par starpetnisko saziņas valodu kļuva tikai "sovjetizācijas" periodā pēc Otrā pasaules kara.

Pirms tam Austrumlatvijas iedzīvotāji savā ikdienas saskarsmē priekšroku deva t.s. komplimentārajam principam (valoda kā kompliments).

Cilvēki sadzīves vajadzībās prata lietot vairākas valodas. Tā, piemēram, Raiņa tēvs Krišjānis Pliekšāns, vairāku Latgales muižu nomnieks, saimnieciski un sabiedriski rosīgs cilvēks, nepieciešamības gadījumā varēja runāt vācu, poļu, baltkrievu, krievu valodā. Uzskata, ka viņš veikli spēja iejusties arī latgaliešu sādžu izloksnēs un jidiš valodā.

Noteiktā situācijā valodas izvēli nosacīja komplimentāri apsvērumi — vēlēšanās parādīt cieņu sarunas dalībniekam, vēlēšanās tūlīt iemantot viņa simpātijas, atbalstu, labvēlīgu lēmumu u.tml.

Austrumlatviju visdziļāk ir skārusi polonizācija, jo ātri un bez iebildēm savā laikā pārpoļojās pat vācbalti. Savukārt tādai tendencei kā rusifikācija Austrumlatvijas iedzīvotāju etniskā sastāva dēļ nevarēja būt gandrīz nekāds darbalauks, jo krievu un baltkrievu iedzīvotāju īpatsvars vienmēr bija noteicošais.

Austrumlatvijas tāpat kā visas Latvijas starpetniskajā komunikācijā politiskais faktors pirmo reizi visā pilnībā un ideoloģiskajā mērķtiecībā sāka izpausties XX gadsimta beigās reizē ar minētās sabiedrības integrācijas koncepcijas apstiprināšanu LR Ministru kabinetā.

Koncepcijas projekta apspriešanā (diskusijā) tika iesaistīti arī Austrumlatvijas iedzīvotāji, kuri, protams, vispirms un galvenokārt pievērsa uzmanību sava novada polietniskumam, aicinot respektēt katras etniskās kultūras attīstības tiesības un multikulturālisma koncepciju.

Diskusijas laikā šo rindu autoram radās vairāki novērojumi.

Pirmkārt, Austrumlatvijā (salīdzinot ar diskusijas laikā dzirdēto citur) vislabāk izprot to, ka integrācija vienmēr ir un arī Latvijā būs zināms kompromiss gan no latviešu, gan cittautiešu puses.

Etnisko minoritašu pārstāvji, piemēram, skaidri apzinās latviešu valodas apguves un lietošanas nepieciešamību, apzinās nepieciešamību zināt Latvijas vēsturi, kultūras vēsturi. Taču viņi uzskata, ka valstij jāgarantē tiesības saglabāt arī minoritāšu kultūru un izglītību dzimtajā valodā. Integrācija praktiski nedrīkst pārvērsties vardarbīgā asimilācijā, un valstij ir jāizvēlas kultūras plurālisma politika, kas nozīmē cittautiešu piedalīšanos valsts pārvaldes struktūrās.

Otrkārt, diskusijas laikā netika respektēta cittautiešu dabiskā adaptācija jeb tā dēvētā stihiskā asimilācija un tās sekas latviešu etnosa nākotnē. Diskusijā nefigurēja jautājums par to, kas var notikt jaukto laulību, cittautiešu identitātes maiņas un etniski universālo "padomju cilvēka" tipa "latviešu" dzimšanas rezultātā. Diskusija nepievērsās jau minētajām integrācijas morālajām perspektīvām, kas tikpat lielā mērā attiecas arī uz citu etnosu etnoģenētisko likteni un tiesībām to izlemt no etnocentrisma pozīcijām.

Piemēram, Daugavpilī jau vairākus gadus skolās ar krievu mācību valodu darbojas sākumskolas klases, kurās bērni visus priekšmetus apgūst latviešu valodā, taču faktiski skolā un mājās dzīvo krievu valodas vidē. Kā zināms, pat padomju laikā nebija izplatīti tamlīdzīgi "eksperimenti", kurus tagad pie mums pamatā ir inspirējusi pakalpības stihija vienā cittautiešu daļā.